Baņuta Rubesa

JUŖA KRONBERGA DESMITGADĒ „TALANTS IR PIENĀKUMS”

 

SVEICINI! Sveicini mani no manis, sevi no sevis un viņus no visiem! Sveicini nagus no nagiem, ragus no ragiem un pīpi no dūmiem! Sveicini klavieres un šachu no melnā un baltā, dziesmas no toņiem, jūŗu no roņiem! Sveicini desu no maizēm, kečupu no sinepēm un peļķes no neļķēm! Sveicini tos, kas nāk un iet, kas pļāpā un kam mutes ciet, pasveicini arī lāčus un tos suņus, kas nemāk riet!

Bibliogrāfisks retums − Latvijas Smaids, jauns latviešu izdevums Stokholmā. Hektografētas lapas, domātas tikai ierobežotai lasītāju grupai − bērniem. Te ir mīkla: caurmēra vecums redakcijā ir drusku pāri astoņpadsmit. Bet redakcijā nav neviena padsmitgadnieka. Mīklas atrisinājums: vienam redakcijas loceklim ir 8 gadi, otram − 12, bet trešajam − trīsdesmitčetri.

Trešais ir Juris Kronbergs. Starp bērnu sacerējumiem par Gotlandi, Rīgu un „supermenu” pasakām un mīklām, blakus mākslas darbiem 8 g.v. mākslinieka līmenī Kronbergs ir ievietojis savu „Sveicienu” − „pīpi no dūmiem, ..., desu no maizēm, ..., tos, kas nāk un iet, kas pļāpā un kam mutes ciet, pasveicini arī lāčus un tos suņus, kas nemāk riet!” Ziedonis un Čaklais izdod savas bērnu grāmatas, bet kas „nosēdina” savu augstkvalificēto ražojumu starp, hm, iesācējiem? Tas ir tipiski Kronbergam − it kā bez pretenzijām.

Kronbergam taču nav jāpierāda, ka viņš ir Dzejnieks. Viņš ir. Viņš turklāt ir profesionāls.

Starp trimdas latviešiem es pazīstu tikai divus profesionālus pilnlaika dzejniekus − Kronbergu Stokholmā un Ināru Cedriņu Čestertonā, Amerikā. Saprotams, abi nepārtiek no latviešu dzejas vien. Cedriņa strādā amerikāņu mākslinieku vidē. Kronbergs tiklab dzejo zviedriski, kā arī tulko no latviešu valodas uz zviedru − un piepelnās ar dažādiem darbiem, nodarbojas ar akliem studentiem, apmāca bērnus latviešu valodā. (Ko Stokholmā var darīt par maksu un kā radās Latvijas Smaids.) Kronbergs pieder ne tikai pie PEN kluba latviešu nodaļas, bet arī pie Zviedru rakstnieku savienības. Zviedru savienība bija gatava viņam samaksāt mēneša uzturēšanos Rīgā.

Kad es ciemojos Kronberga ar papīriem, grāmatām un rotaļlietām pārpludinātajā dzīvoklī, viņš atkal un atkal izvilka kādu zviedru literāru žurnālu, kur ir viņa darbs, ko man parādīt. Piemēram, 1978. gada izdevumu Lyrikvannen (Lirikas draugs), kur ir viņa piecdesmit lappuses par latviešu literātūras vēsturi, neaizmirstot ne mūsu dekadentus, kā Falliju, ne romantisko, romantizēto „elles ķēķi” Ņujorkā. Kronbergu virtuvē zem muppet show grāmatas zviedru valodā slēpjas zaļš žurnāls Permanent Press, kur ievietoti daži Kronberga tulkojumi no Vizmas Belševicas un Olafa Stumbra. Zviedrijā Kronbergam līdz šim lielākie panākumi ir kā tulkotājam. Ļoti labas recenzijas parādījās zviedru presē par viņa tulkoto Imanta Ziedoņa dzejoļu krājumu Andra Sidor (Citas puses). Nupat iznāca Belševicas krājums ar titulu Naktergalars infarkt (Lakstīgalas infarkts), Fripress. Reklāma: liela Belševicas ģīmetne lielā Stokholmas ielā. Balts, spīdīgs vāks, melnbalts attēls (garmatainas sievietes galva karājas pār jūru un lūkojas ūdenī), melni burti, tikai „infarkta” tituls iespiests sarkanā Vāks dramatisks, saturs arī.
 

Vizma Belševica Näktergalars infarkt Fripress   Juŗa Kronberga izlase un tulkojums. Grāmatu apgāds − FRIPRESS Lieliski, majestātiskā pacēlumā zviedru valodā skan viens no dzejnieces centrāliem dzejoļiem ORD OM ORD (Vārdi, mani vārdi, lp. 36). Lasot Belševicas dzeju − un it sevišķi tagad zviedriskā versijā − rodas vēlēšanās to dzirdēt kādreiz kantātiskās mūzikas tērptu. Vārds komponistiem! Juŗa Kronberga darbs izpelnījies atzinību arī jau zviedru presē. Tā Sivs Erlandsons (Erlandsson) „Bibliotekstjänst” izdevumā slavē Belševicas mīlestības liriku un vispār novērtē viņas dzeju kā jaunu, neparasti svaigu. Ulfs Bergkvists (Bergkvist) laikrakstā „Östersunds-Posten” saskata Belševicas dzejā jaunā laika tēlu un atziņu atklāsmi, priecājas par dzejnieces valodas košumu, kas labs apliecinājums arī tulkotāju spējām uzminēt vārdā paslēpto brīnumu un atrast tam sinonīmu zviedru valodas novados. Juri Kronbergu un Vizmu Belševicu recenzents piedala vienai un tai pašai dzejnieku paaudzei. Paldies Jurim Kronbergam par paveikto darbu un labas sekmes nākamajām iecerēm. Palīdzēsim arī mēs pārējie latviešu dzejai ceļā uz citu tautu lasītājiem. Krājuma apgāda adrese: FRIPRESS Bokförlag, Box 170 38, 16117 Broma. Beigas no Jāņa Gulbīša recenzijas (Brīvība. 6, 1980)

Es stāvu Stokholmas pazemes stacijā, kur man pases bildes nupat izkritušas no automāta, slapjas un lipīgas. Man blakus stāv Kronbergs, ne milzīgs, bet tomēr gaŗš, liels, bārdains brūnā korduroja jakā. It kā pasniedzot gabalu šokolādes! − „Gribi? Še, ņem!” −, viņš izvelk no apbružātās ādas somas zviedru dzejas žurnālu un ātri pārtulko savu tur iespiesto dzejoli: esmu Rietummičiganā, tveicē, vētrā, Amerikas polītikā, lidojumā. Pārdzīvojums. Bildes nožuvušas. Mēs šķiŗamies − es uz ielas pusi, Kronbergs pa slīdošām kāpnēm uz leju. Viņš nozūd Stokholmas pazemē, kur sienas apkrāsotas kā raibas alas, kas no sākuma liekas ļoti mākslinieciski, bet tad izrādās, ka tā bija lētāk (kā Kronbergs reiz paskaidro).

Liekas, Kronbergs mūžīgi klīst pa pazemes alām. Jau dzejā vien, piemēram, Biszālēs (1976) viena dzejoļa saturs risinās pazemē (39); cita Ņujorkā: „mēs iekāpjam pazemes vilcienā / kā vatē ietīti mazi bērni”(50). Viņa sirreālistiskā „galapunktā” atrodas anonima pazemes piestātne (118). Un pēc tam, kad viņš ir ar mašīnu sabraucis sirdsapziņu, viņš ienirst pazemē (127).

Kādu citu reizi es viņu gaidu pazemes stacijā, iznirstam no pazemes. Viņš ir novēlojies. Ļaudis nirst un nirst no dzelmēm augšā pa slīdošām kāpnēm, bet viņa nav. Gaidu jau gandrīz pusstundu un sāku domāt, ka varbūt viņš jau ir bijis un es viņu nepazinu. Varbūt viņš ir nodzinis bārdu? Un es mērīju ar acīm katru jaunu vīrieti, kas kāpj augšā: vai šis varētu būt Kronbergs − tikai bez bārdas? Bet kā nav Kronberga bez pazemes, tā arī nav bez bārdas.

Viņš izskatās gandrīz tāpat kā „nobildēts” pirms desmit gadiem savā pašizdotajā, pirmajā dzejoļu krājumā Pazemes dzeja, − taču bārdains, apaļu seju, Džonlennona brillēm, tikai tagad matos jau drusku, drusku mirdz sirmums. 1970. g. dzeltenajā lapā, kuŗā dzejoļi ir atdalīti ar mondrianiskām strīpām, bija mana pirmā iepazīšanās ar Kronbergu. (Viņa 12 rindu dzejoli „Bertrands Rasels ir miris” − tituls atkārtots 12 reižu − Laimonis Zandbergs man kā četrpadsmitgadīgai lika nodeklamēt kādā LNJAK sesijā, tādējādi izpostot toreiz manu sabiedrisko dzīvi.)

Pazemes dzeja − „šie dzejoļi ir dzimuši pazemē” uzrakstīti sēžot Stokholmas pazemja biļešu kasē. Pēc šīs lapas iznāca Iesnas Imantas apgādā, 1971. gadā „Dundura” un „Prusaka ansambļa” plates ar Kronberga dzejoļiem, kopā ar Juri Rozīti − Godo gaidot tulkojums, pēdējais − Biszāles Daugavas apgādā, 1976. gadā, kuŗā ir ietverti dzejoļi no visiem Kronberga ražojumiem latviešu valodā.

Der atcerēties, ka 1970. gada krājumam izcilais kritiķis, nelaiķis Jānis Rudzītis, smagi uzbruka, vicinādams niknu kritikas cirvi − tik niknu, ka Kronbergs vēl šodien var atskaitīt attiecīgo recenziju gandrīz vārdu pa vārdam. „Nekas nav jauns zem saules,” Rudzītis šņāca un pārmeta Kronbergam iedomību, oriģinalitāti, formātu, valodnieciskas spēles un galvenokārt − polītiku, kreiso virzienu.

Jo kaut gan Kronbergs ir „pazemes dzejnieks,” pazemības viņā nav, pazemība ir kļūda un tāpēc viņš ņēma rokā biszāles! Dzeja kā ierocis. Lasot viņa dažkārt trauksmainos uzsaucienus: − kad Kungi būs gāzti, atejās bāzti, viņi vairs neatgriezīsies „nekad nekad nekad” − varu iedomāties, kā Kronbergs ar smagu dūri sit trīs reizes pa galdu. Nekad, nekad, nekad! Bum! bum! bum! Tikai − es viņu vienīgi esmu redzējusi mierīgi sēžot rokām klēpī vai aijājot savu bērnu. Jo tā ir dzeja, kas ir viņa ierocis. Biszāles, protests, polītika − caur visiem krājumiem vijas šī sociāldemokratijas partijas biedra pārliecība. 1970. gadā viņš dusmojas par Gvatemalu, Biafru; Iesnās pretojas īpašumiem un klusu ciešanai. Biszālēs šautene griezta pret „maitas putnu Strausu,” pret tiem, kas sarga kreklu no patiesības akas slapjuma, pret varmācību, pret Vecrīgas bruģu asfaltētājiem, pret kapitālismu.

kas tas ir kas iet un iet
bet netiek līdz durvīm?
− cilvēku tiesības

kas tas ir kas iet
un iet caur aizslēgtām
durvīm bez atslēgas?
− kapitālisms (83)

Bet starplaikā Kronbergs ir drusku piekāpies. 1970. g. viņš vēl dzejoja par Vietnamu un „Strādnieku Andersonu” labā Woody Guthrie stilā. Toties šodien dzeja ir piesātināta ar vispārēju sociālu kritiku: mēs klaiņojam caur universālveikalu, kuŗā tikai iet viens otram gaŗām, kāpjam pār mežonīgajām karjeras kāpnēm, kur, beigās „būsim beidzot vieni paši / mīļākā / un nevienam nemanot / varēsim viens otram izplēst acis;” (90) uzstājas pret neīstām sabiedriskajām sejām. Nav brīnums, ka Kronbergs piesauc Lenniju Brūsu (Lenny Bruce) − aso amerikāņu satiriķi.

Lennija Brūsa figūra ir vairākos veidos zīmīga jau vien viņa piedauzības dēļ. Jo arī Kronbergam ir piedauzības (ne)slava. Zinaīdas Lazdas fonda godalgu viņam nepiešķīra taisni viņa nepieklājības dēļ. Zināma veida Kronberga ietiepība, viņa atkārtotā lasītāja izaicināšana liktos gandrīz nevajadzīgi bērnišķīga − sišana ar mazām dūrēm − ja nebūtu tās patiesības, ka šāda ikdienas valoda traucē svētulīgos sabiedrības slāņus, kā Brūss kaitināja savu sabiedrību piecdesmitajos gados. Šāda valoda latviešus nobaida tik ļoti, ka tādēļ vien šo atzīto dzejnieku neapbalvo.

Par rupjībām dzejā II

lai dzīvo puritānisms:
tur ir gaume tur ir stils
tur latviešu valoda
tīra un spoža milst −
mirstīgo lūpas
pie pieskāriena svils −
puritānisma skāvienos
latviešu valoda
tīrībā mirst
                (ejiet dirst)        (96)

Dažās aprindās Kronbergs ir pazīstams īpaši savas litānijas „Latvija latviešiem” dēļ − „Latviju latviešiem / Krieviju krieviešiem / ... / Sūdus sudāņiem.” Biszālēs pirmais moto nāk no Dantes Dievišķīgās komēdijas latviešu tulkojuma, kur attēloti „daudz ļaužu sūdos iekšā, / Kā kādā varen lielā atejā,” (Atejās bāž Kungus; citur izmīza domas, lien dibenos). Kad parādās dzejolis „Pēc Čurļoņa gleznas,” gandrīz ir atvieglinājums, ka runa ir par slaveno lietuviešu mākslinieka darbu.

* * * esi mierīgs, nesteidzies esi mierīgs, sagremo sevi lēnām sagremo sevi pamatīgi uzmanīgi saprotoši − svarīgi, ka saprotoši jo cits tavā vietā to nedarīs sagremo sevi visu vienīgi skeletu un uzacis saudzē jo skelets tevi satur un ar uzacīm tu izsaki savu izbrīnu   Bēgšana inspiré par François Villon I mēs esam ieslēgti mēs elpojam gadījuma sakaru sviedrus mēs atrodamies augstsprieguma telpā kas drīz pārsprāgs II es apkampju savu gotiņu nospļaujos renstelē un čukstu savai līgavai: nāc mīļākā aizdedzināsim pilsētu nāc izvelc lozi — redzēsim kam rīt jāmirst kā akli mēs drāžamies pa ielām es tevi mīlu, tu esi brīnums mēs iedzeram glāzi bārā tu esi mana, es gādāju kundes III tagad ir nolemts — liktenis liek cilpas ap mūsu kakliem ardievu mans resnais eņģeli, ardievu jūs ielas bērni jūs nobružātie akmeņi (baznīcas mierā kāds manis dēļ krīt ceļos, viegla kā spalva lūgšana paceļas līdz zvaniem kas sāk skanēt) IV tā iekritu kapā kritu tam cauri kritu uz kādu citu zemi tu jautā: vai tur ko sērot es saku, ka neesmu miris Juris Kronbergs, Biszāles, Daugava, 1976.

Pat savā piedauzībā Kronbergs turas pie labas latviešu tradicijas, jo pornogrāfisku piedauzību nav. Arī erotikas, ko daži varētu uzskatīt par piedauzību, nav gluži nemaz. Iesnās viņš jau sāk aizmirst „tavu krūšu maigumu / vai tavas mēles izsalku.” (26) Pazemes dzejā viņš izveļas un iekrīt atpakaļ gultā, skūpsta mīļākai nabu. Biszālēs viņš varbūt novēro kādu pievilcīgu mugurpusi (49) vai iegrimst starp palagiem un spilveniem (26), bet tas arī ir viss.

Lennija Brūsa nekaunība toties bija neierobežota, bet Amerikā skandāls nenotiek tik viegli. Brūsa pieminēšana ir tipiska Kronberga dzejai, kuŗā „nelatvieši” drūzmējas pa kreisi un pa labi, angļu izteicieni atkārtoti izsprakst, Čarlijs Minguss, Franss Fanons, Merline Monro, Normans Mēlers, Rimbo, (Rimbaud), Vijons (Villon), Džons Donss parādās; dzejolī „Fluorīts” viņa tēva, Rūdolfa Kronberga, glezna parādās „melna / kā kliedziens kādā Polanska filmā.” Un angļu valoda: Iesnās džeza mūziķis Čarlijs Minguss lūdza: Please don’t let them drop that atomic bomb on me! (30) Saprotami bieži angļu frāzes skan viņa Ņujorkas apdziedājumā. Šī angļu valodas lietošana nav emigrantu bērna izlēciens, slinkums sameklēt pareizo latviešu vārdu, nebūt ne (tāda būtu zviedru valodas lietošana). Šī angļu valoda ir tā, kas arī pie Daugavas skan no patafoniem un radiofoniem, kuŗa ir kļuvusi par internacionālu valodu ar savu vispārējo simbolismu šajā pasaulē, kur Ķīnā pārdod koka-kolu. Ar gadiem Kronbergs ir iemācījies šos angļu vārdus un teikumus gludi iepīt savā tekstā, piemēram, „Bruce” ir „brūce Amerikas dziļi iemigušajā sirdsapziņā” (53). Iesnās Kronbergs sāk ar garāku Boba Dilana citējumu angļu valodā − I ain’t different than everyone, bet Biszālēs droši novieto Dilanu savā kronberģiskajā pasaulē: „Pa durvīm ienāk Bobs Dilans / Pamāj ar galvu / Pasmaida un saka: The Times / They Are A’Changing / Vēlreiz pamāj ar galvu / Asarotām acīm pasmaida / Un aiziet.”

Kā Kronbergs pats atzīst. Dilans viņam ir bijis ļoti svarīgs, tāpat kā visa roka mūzika, jo Kronbergs pieder pie šīs „puķu paaudzes”. 60.-to gadu paaudzes kā ar vecumu, tā arī ar savu protestu. Kronberga debiju latviešu sabiedrībā varētu salīdzināt ar tādu „roka” zvaigznes tūri.

Tātad sāksim no cita gala: no Kronberga bez bārdas sešpadsmit gadu vecumā. Sešpadsmit ir svarīgs vecums, jo tikai tad viņš ir sācis lasīt grāmatas, patiešām lasīt. Tad sāk iesaistīties Zviedrijas latviešu „roka” grupās − ar „Dunduru”, ar tādiem kā Pāvilu Johansonu, kuŗa Donovanam līdzīgais plakātu attēls senāk karājās arī man pie sienas blakus bīteļiem un nelaiķim Kenedijam. Kronbergs ierodas Berlīnē, piedalās Hanoveras pirmajā vispasaules latviešu jaunatnes kongresa ansamblī „Saules brāļi.” (Bet no sākuma grupa gribējusi saukties par „Magonēm!” Popa un drogu kultūras graujošais efekts.) Hanoverā viņš lasīja savus dzejoļus − vissavdabīgākais, šķiet, no latviešu dzejnieku pirmās jaunās audzes trimdā un līdz ar to ar milzīgu novatorisku šoka efektu. (Kāds bibliofils − skatītājs esot šim rakstnieku cēlienam cauri zemā balsī sevi atgādinājis, ka „te notiek vēsture.”)

Un tad − izmaksāta tūre pa Ameriku 1970. gadā, lasot savus dzejoļus no rietuma krasta līdz austrumiem un saņemot par to honorāru. Šajā turnejā viņam bija savi hit songs, piemēram, skaņu dzeja „Iesnas”, „ņurd” vai viņa labi pazīstamā, platē ieskaņotais dzejolis „Valsis”. Parādās roka grupām tipiskās on the road turnejas atskaņas: „atkal sēžu mašīnā − šoreiz fordā” (Biszāles, 42). Rock on! Jā, ar savu „blūzs” noskaņu, kas opeskiniski gludi atskan no „Prusaka” ansambļa plates, ar savu braukāšanu un uzdrīkstēšanos, ar savu savlaicīgo humoru, ar savu cool Kronbergs patiešām „pārstāvēja savu paaudzi,” bija drusku novēlojušais − kā jau latviešiem − Bobs Dilans.

(To, ka Kronbergs ir arī rakstījis dziesmu tekstus Larisai, labāk nepieminēsim.)

Dilana laiks vēl nav gaŗām. Tāpat Kronbergs vēl arvien pārstāv „savu” paaudzi un arī audzi pēc tās, tāpat kā Pauls Makartnijs vai Miks Džeggers pārstāv „savējo.” Kronberga dzejas pamatā ir nesentimentāla trimdinieka izjūta, kas savieno etnisko emigranta-bezpavalstnieka sajūtu (un Kronbergam nav pavalstniecības) ar vispārējo internacionālo stranger in a strange land eksistenciālo momentu. Viņa bezbēdīgais „kosmopolītisms” („tik ne Tbilisini acis tik Nairobīgi” − Biszāles, 86) ir − gandrīz bez bēdas, „Pasaulē māju diezgan” (turpat, 43), viņš sprieda 1970. gadā ASV. Šī nav „tēvzemei un brīvībai” 18. novembŗa tautiskā mentālitāte. Sentimentālitāte arī tagad Kronbergam sveša. Lai pieminam tikai viņa dzejoli „nost/alģija”, ko viņš man deklamēja neizgulējies, astoņos no (pārāk ātri pienākuša sestdienas) rīta − kur citur, ja ne ceļā uz pazemi. Kad viņu Latvijā kāds mēģināja izaicināt − jums latvietība (vot!) taču ir tikai tāds hobijs! − Kronbergs neuztraucās, jo, kā viņš teica un saka, ar zviedru draugiem viņš runā zviedriski, ar latviešiem latviski, viņš dzejo kā latviski, tā zviedriski − taču dabiski. Tagad Zviedrijā, liekas, vairs nav tik grūti būt latvietim, citiem vārdiem, būt baltajam nezviedram tādā Zviedrijā, kādā pēc latviešu apgalvojumiem tikai tādēļ ir skābs piens, skābi gurķi, saldskāba un rupjmaize, ka igauņi tos ieveda (estniska gurkor).

Kronbergs bieži iesaucas zviedriski, nodūdo „jo-ho” (akcents uz otras zilbes); viņa draugi viņam piedēvē zviedrisku mieru un humoru. Tomēr kaut kāda izteikti zviedriska vide vai piegarša nefigurē viņa dzejā. Arī romantiska latviskuma iezīmes nav, nav bērzu, nav tautasdziesmu iepīšanas, tikai viens pasaku motīvs. Toties Raiņa ietekme stipri manāma. Un visur parādās latvieši, sveicieni valodai, trimdai, Latvijai.

„Valoda, es nāku pie tevis!” Kronbergs gandrīz kaisli sola mīlestības dziesmā latviešu valodai, un dabiski, ka Kronbergam patīk ar latviešu valodu ne tikai augstā līmenī lidot un dzejot, bet arī rotaļāties. Pati Latvija nekur nepazūd. Rīga apdziedāta tāpat − nē, drusku sērīgāk, bet tomēr apdziedāta − kā Ņujorka. Latvijas dzejniekus Kronbergs pienes zviedriem. Jaunajā Gaitā Kronbergu salīdzināja ar Jāni Rokpelni (klīst baumas, ka „Roks” par to nepriecājas); un galu galā Kronbergs taču izskatās kā Uldis Bērziņš... Godo gaidot cerēja uzvest Latvijā, 1976. gadā februārī pat bija iespējams divus Kronberga dzejoļus iespiest jaunatnes žurnālā Liesma (bez jebkādiem paskaidrojumiem, ka dzejnieks nav Latvijas latvietis, bet − „sūdānijas sūds”). Latviešu „trimda” izsprakst dzejā atkal un atkal: sveicieni (no pazemes) Šreiberes jaunkundzei − Zinaīdai Lazdai, veltījums draugam un inspirācijai, nelaiķim Ervīnam Grīnam, kapakmens dzejniekam Dzintaram Sodumam. Viņam ir plašs paziņu tīkls starp trimdas atzītiem literātiem no tiem laikiem, kad iekļūt Jaunajā Gaitā bija liels panākums un to varēja tikai ar zināmu vecumu un māksliniecisku nobriedumu. Ir ģenētiskas saknes ar bohēmisko, kreiso Latviju − tēvs gleznotājs, māte aktīva Strādnieku teātri. Pat iesaistība ar sociāldemokratu partiju ir daļēji tās gaŗās vēstures dēļ. Ar šiem elementiem vien Kronbergā atspoguļojas trimdas vēstures krāšņākie momenti.

Bet Kronberga būtiskā trimda ir eksistenciāla. Viņa protesta gars ir atsvešināts no tiešās vides. Tāpat kā fiziskā Zviedrija gandrīz vai neparādās viņa darbos, it kā atstatu no sabiedrības, Kronbergs nekad nav iesaistījies vietējā polītikā, piemēram, zviedru atomspēku civīlkaŗā vai kādā populārā Dienvidāfrikas, Dienvidamerikas, vai citā atbrīvošanas grupā. (Tikai 1. maijā Kronbergs iet pastaigāties.) Viņš principiāli stāv savrup. Trimdinieks ir uzmanīgs; nelaiž saknes pārāk dziļi, pat nemet enkuru kādā noteiktā nostājā. „Mūžība ir tikai māns” (Biszāles, 116); „vienīgi ticībā ir spēks / bet šaubas ir pārmaiņu motors” (turpat, 89).

Sevi pašu uz iespiestās lapas viņš neriskē. Kaut gan viņš vairākkārt apdzejo atklātības, tuvināšanās trūkumu starp cilvēkiem, likdams sabiedriskajām sejām aizlidot kokos, tas nenozīmē, ka Kronbergs mums izrādīs savas dvēseles „oderi.” Nē, nav grēksūdzes; kad viņš ieiet sevī, viņš mūs paņem līdz tikai līdz pusceļam. Pat viņa mīlestības dzeja liekas apzināti varonīga, tā pievērš uzmanību: viņa nesabiedriskie, nehumoristiskie dzejoļi apdzied dabu, notikumus, noskaņas, bet iekšējās cīņas, sāpes, „iekšējie dubļi” netiek izsviesti uz papīra.

Iespējams, ka šādu introspektīvu pašatklāsmi vai aktīvu iesaistīšanos tiešā apkārtnē Kronbergs neuzskata par dzejnieka pienākumu. Un Kronbergs ļoti sajūt savu atbildību. Tēvs viņam teica: „Talants ir pienākums.” Tāpēc mums ir šis profesionālais latvietis − zviedru dzejnieks, kuŗa dzeja ir spilgti uzplaukusi kopš 1970. gada. Amatnieciskos ikdienas vingrinājumos Kronberga dzeja ir kļuvusi muskuļaina, reizēm aizsitot elpu ar spilgtiem, radikāliem tēliem: „lietus dzen naglas / pilsētas ietvēs” (Biszāles, 30), „vētras / saceļas uz pakaļkājām kā zirgi / un zviedz − ilgi” (turpat, 29) utt. Viena dekada pabeigta, sākas jauns Kronberga laikmets. Satikšu Kronbergu atkal vai nu pazemē, vai virs tās ar bērnu rokā vai seju kokā, bet vienmēr ar vīnu-smīnu, ar Latvijas smaidu uz lūpām.

Londonas Avīzes 1980. g. 12. decembŗa numurā Dzidra Purmale slavē Juŗa Kronberga smalkjūtīgo un izteiksmē latvisko tulkojumu bērnu grāmatai Labā diena: „Sķietami vienkāršajā stāstījumā izmantots bagātīgs vārdu krājums, kuŗa izprašana un apgūšana būtu liels ieguvums jaunajiem lasītājiem.”

Grāmatu izdevis apgāds „Memento” (Pilvägen 11, S-181 61 Lidingö, Sweden). Tās cena: ASV $7.00, Kanadā $8.00, Vācijā DM 16.00. Grāmata ir tiešām glīta ar Vences Eijenas illustrācijām daudzkrāsainā iespiedumā. Stāstiņa 3 varoņi ir šolaiku bērni šolaiku dzīvē.

Tiešām prieks, ka Baibai Vītoliņai, apgāda „Atvase” īpašniecei, un Mazputniņa grāmatniekiem bērnu lasāmvielas roba aizpildīšanā roku sniedzis Juris Kronbergs un apgāda „Memento” īpašnieks Jānis Ritums.