ŽILBINOŠA MĀKSLA

Elza Radziņa un Kārlis Sebris Kiltija komēdijā MĪĻAIS MELIS

Kādreiz teātŗa kritiķim laimējas redzēt izrādi vai kāda aktieŗa tēlojumu, kas viņam sajūsmā aizrauj elpu un aizsit valodu. Nāk prātā Ņujorkas asais teātŗa kritiķis Džons Saimons, kas reti atrod labu vārdu ko teikt par kādu lugu un it sevišķi mīl zoboties par slaveno aktrišu fiziskajiem trūkumiem. Tomēr, kad franču aktrise Daniēle Darjē pārņēma lomu lugā par modes karalieni Šaneli, Saimons uzrakstīja kritiku ar virsrakstu „Mīlas vēstule Daniēlei Darjē.” Arī šai kritiķei, Elzas Radziņas un Kārļa Sebra mākslas apžilbinātai, grūti būtu ko uzrakstīt, kas neizklausītos kā „Mīlas vēstule Radziņai un Sebrim”. Ja vispār aktieŗu saspēli kādreiz varētu apzīmēt kā mākslas kalngalu, tad Radziņa un Sebris to sasniedza kā Stella Kempbela un Bernards Šovs. Salīdzinot ar šo, agrākās Rīgas Akadēmiskā Drāmas Teātŗa aktieŗu izrādes 1979. gada pavasarī nobāl kā mēness pret sauli.

Mīļais melis ir luga, kas pārstaigājusi visas pasaules skatuves un, šķiet, pasaules teātŗu repertuārā nezudīs. Tomēr to spēlēt var uzdrošināties tikai aktieŗi, kas savas mākslas kalngalos. Ņujorkas pirmizrādē to spēlēja leģendārā amerikāņu aktrise Katerina Kornela un Braiens Aherns, Parīzē − Maria Kazarēs un Pjērs Brasērs. Elza Radziņa un Kārlis Sebris lugā pirmo reizi uzstājušies jau pirms 15 gadiem, tagad atjaunotā inscenējumā luga kļuvusi par Akadēmiskā Drāmas Teātŗa repertuāra paliekošu sastāvdaļu. Tātad aktieŗiem jau gadiem bijis laika savu saspēli un mākslu saliedēt. Un ar kādu izsmalcinātu vienkāršību viņi to dara!

Elza Radziņa ir Stella Kempbela − skaista, dzirkstoša, temperamentīga. Vai kāds varētu šaubīties, ka uz skatuves stāv viena no pasaules ģeniālākajām aktrisēm? Bez mazākā patosa, mazākā pārspīlējuma viņa mums rāda Stellu priekos un bēdās, slavas augstumos un vecuma vientulībā. Kārlis Sebris − masīvs un omulīgs − pēc izskata liekas absolūts pretstats bārdainajam, izkāmējušajam Šovam. Bet Sebris arī ir Šovs − ciniskais, pārgudrais Šovs, aiz kuŗa maskas tomēr slēpjas jūtīgs, romantisks, sevī nedrošs jūsmotājs. Neviens skatītājs nevarēs aizmirst gaŗo Šova monologu, kuŗā viņš attēlo savas mātes nāvi un pārpelnošanu. Sebris to norunāja pavisam klusināti kā sastindzis bez mazākā žesta vai kustības. Un publika to noklausījās sastingusi kā suģestēta.

Vismaz Bostonā publika cēlās kājās un nebeidza aplaudēt, kamēr rokas vairāk neizturēja. Cerēsim, ka Radziņa un Sebris arī nākotnē atradīs izdevību viesoties mūsu krastā.

 

Ilze Šedrika

 

 

 

ANŠLAVA EGLĪŠA FERDINANDS UN SIBILA VIDEOLENTĒ

Kad profesors Alfreds Straumanis no Dienvidilinojas Universitātes stājas publikas priekšā ar kādu teātŗa darbu, tad katrreiz var sagaidīt kaut ko pārsteidzošu un jaunu. Izrādīt lugas, kas no baltiešu valodām tulkotas angliski, ir jau ilgus gadus bijis viens no Straumaņa izciliem panākumiem vai nu profesionālā teātrī vai arī uz universitāšu skatuvēm. Šoreiz iestudēdams latviešu lugu angļu valodā uzņemšanai videolentē, Straumanis, šķiet, pārspējis pats sevi.

Televizijas raidlentē uzņemta Anšlava Eglīša luga Ferdinands un Sibila, ko Straumanis iestudējis 1980. gada vasarā izrādēm Publiskās televīzijas stacijās (PBS) 1980. g. rudenī. Šo īpatnējo darbu noskatījās vairāki teātŗa speciālisti Amerikāņu teātŗa apvienības (American Theatre Association) kongresā š.g. augusta vidū Sandiego, Kalifornijā, un izteicās par izrādi atzinīgi.

Aktieŗus izrādei Straumanis izvēlējies no saviem Teātŗa departamenta studentiem Dienvidilinojas Universitātē, kur viņš strādā par drāmas profesoru. Ferdiandu tēlo Ričards Seiters (Richard Sater) ar ļoti fotogenisku seju, kas atgādina Holivudas aktieri Maikelu Sarazenu. Ar lielu drosmi, veiklību un enerģiju Sindija Sinklēra (Cindy Sinclair) notēlo Sibilu, un lietuviešu izcelsmes Lars Timpa, lietojot lēnas kustības, izpilda vecā Hilmaņa lomu. Pats Straumanis, gandrīz vai sekojot slavenā režisora Hičkoka paraugam, kas savās filmās bieži parādās kā gandrīz neuzzīmējams statists, lentē redzams uz pāris mirkļiem kā vecais, sagrautais sētnieks. Speciāli lauri pienākas Kerijai Simai (Kery Sims) Lelles lomā. Vērojot viņu kustamies un runājam, skatītājam var pat uznākt viegla zosāda. Kad viņa parādās latviešu tautas tērpā un runā par veciem labiem laikiem kādā Rīgas skatlogā, radīts aizkustinošs dramatisks brīdis, kas saviļņo latviešu skatītāja jūtas. Straumanis šai ainā ir lietojis efektīvu techniku, kas gaŗo Lelles monologu padara interesantu. Lelles atmiņas parādās ekrānā, kur mainās Brīvības pieminekļa skati ar Rīgas ielu ainavām ziemā. Spēles fonā skan Emīla Dārziņa „Melancholiskais valsis” un „Teici to stundu, to brīdi” arpas izpildījumā. Šī mūzika ilgi skan ausīs vēl pēc izrādes beigām.

Vērojot jaunos amerikāņu aktieŗus tēlojam latviešu lugā bez kādām speciālām grūtībām un pārliecinoši parādot latviskos raksturus, jāatzīst, ka labai drāmai nav kulturālu ierobežojumu un tā pieder visai pasaulei. Par meistarisko tulkojumu jāpateicas Jurim Valteram, kas savam maģistra darbam pētījis un tulkojis arī citas Eglīša lugas. Ar trim televīzijas kamerām vienlaicīgi uzņemtos skatus veiksmgi rediģējusi Merija Zeilere (Mary Zeiler), radot dažādību caur tuvskatu, tālskatu un kameru leņķu izvēli. Tomēr vislielākais panākums ir Straumaņa ticībai un spējai šādus projektus vispār uzņemties, latviešu mākslas ievešanai starptautiskās kultūras laukā.

 

Andrejs Šedriks

 

 

 

PIEZĪME

No divu collu telelentes izgatavota arī 3/4 collu videolente, ko var atskaņot mājas kārtībā ar parasto televīzijas uztvērēju, ja pieejams lentes atskaņotājs. Šo lenti var pieprasīt no Alfreda Straumaņa, Department of Theatre, Southern Illinois University, Carbondale, IL 62901, U.S.A.

 

 

 

PĪTERA BRUKA 2 IZRĀDES SIDNEJĀ

Pīters Bruks (Peter Brook) − slavens teātŗu un filmu režisors. Viņa lielie uzvedumi − Karalis Līrs, Vasaras nakts sapnis u.c. iegājuši teātŗa vēsturē. Viņa ievērojamākās filmas ir Mušu ķēniņš (The King of Flies), Moderato Cantabile, arī − Irma La Douce... Parastajā steigā ierodoties Pītera Bruka un viņa Parīzes grupas izrādē Iki (iki − kāda Āfrikas iedzimto cilts), nav laika vairāk gudrot, meklēt atmiņās vai prašņāt par viņu.

Teātŗa programma nav jālasa mazākais līdz pirmajam starpbrīdim, lai gūtu savu, pilnīgi savu spriedumu par izrādi.

Šoreiz programmā ātri acis iemetot, var izlasīt tikai gaŗus ievadus Nimroda teātris... Džons Bells... (Džons Bells mazliet pievīla savā pēdējā uzvedumā.)

Tā Pītera Bruka un viņa Parīzes grupas izrāde ir jau krietni tālu pavirzījusies savā gaitā, kad kritiskais prāts iejautājas: nu, kā ir? Ir tā, ka kādā neparasti dziļā klusumā, tīkamā, atdevīgā mierā ir jāseko spēlei uz skatuves. Gandrīz nevar teikt spēlei, gandrīz ir jāteic − dzīvei uz skatuves, jo aktieŗi šķiet tā ieauguši savās lomās, pilnīgi „iebadojušies” iku bezgala smagajā dzīvē, kļuvuši savādi caurspīdīgi, cilvēki ne cilvēki, būtnes. Ir jāiet no aktieŗa pie aktieŗa, no vienas mazas ainas pie nākošās, visu pieņemot, kā iet notikumiem līdz pasakā. Bet uz skatuves nav nekā no pasakas, nav pat viena varoņa, − ir sava likteņa un savu pieņēmumu māktie iki. Uzvedums kristallizējas skaņās un kustībās, rit nesteidzīgi, bet tik dzidri, tik vāri, ka arvien paliek kaut kas nenotverts un tomēr kaut kā nepazaudēts, tāpat kā tas ir dzejā. Bet dzeja?...

Vecāki ieliek savu bērnu žagaru čupā un atstāj kā spēļu aizgaldiņā, no kā tas nespēj izkļūt un tur tam jānomirst, kas tomēr ir labāks liktenis, nekā ļaut tam dzīvot mūžīgās bada mokās. Tādu postu aktieŗiem nav viegli sniegt tā, lai skatītājs to pieņemtu un nenovērstos − Kā tad Bruka aktieŗi šai izrādē to spēja? Varbūt nevajadzēja bērna roku tā atstāt izbāztu no žagariem... Varbūt nevajadzēja? Bet varbūt teātrim tomēr vajag sava teatrālā žesta, lai skatītāji zinātu, ka tie atrodas teātrī, kur aktieŗi sniedz tiem savu pūļu, sava bezgala nopietnā, grūtā darba iznākumu, savu talanta cīņu, vēršot dzīvi mākslā.

Ierodoties Pītera Bruka otrā izrādē (Putnu konference), zinu par viņu mazliet vairāk. Dzimis Anglijā no krievu tautības vecākiem. Agri pievērsies teātrim. Bijis savā ziņā brīnumbērns. Iecerējis jaunas idejas, jaunus teātŗa veidus, pat tik tālu, lai teātris spētu pārkāpt valodu robežas, lai tēlojums būtu saprotams bez vārdiem. Strādājis Anglijā, Amerikā, Francijā. Ar savu Parīzes trupu (kopā dažādu tautību, pat dažādu rāšu ļaudis) devies ilgā, grūtā, pat bīstamā ceļojumā pa Āfriku. Pie primitīvām tautām meklējis un pārbaudījis savas jaunās iecerētās teātŗa formas, meklējot, tēlotāju kopdarbību ar skatītāju, izskolojis aktieŗu balsis ne tikai valodai, bet pat putnu skaņām, dažādu jūtu izteikšanai kā mūzikas instrumentus...

Putnu konference (The Conference of the Birds) ir fantāzija par putniem, kas meklē savu karali. Tajā ietilpst daudz allegorisku poēmu, stāstījumi par ceļošanu, dzīves jēgas un svētuma meklēšanu.

Jau drīz lugas sākumā dzirdam izteiksmīgu, ilgu, kopīgu „AAHH” skaņu (aktieŗi pie tās radīšanas strādājuši mēnešiem). Šī muzikālā, nenosakāmam instrumentam līdzīgā skaņa, tikai cilvēku balsu radīta, sākas klusu un pieaug lielā kāpinājumā līdz spēcīgai vibrēšanai, ka šķiet − putni nobeigsies. Tā ir kā dabas dzīvības spēka esence. Šeit tā izsaka putnu apņemšanos pildīt kopīgo lēmumu − doties meklēt savu karali. Šīs skaņas lielais kresčendo beigās skan ar tādu spēku, ka pavīd doma, vai viņi spēs lugas tēlojumā sevi vēl vairāk kāpināt, kā tam izrādes nobeigumā jānotiek? Pītera Bruka inscenējuma veids, šķiet, nav arī tam domāts. Beigas nedod visas atbildes un atrisinājumu. Moments, kur daudzi putni noliek savas skaistās galvas, ceļojumu neizturējuši, ir tik pat varens kā tas, kuŗā citi iztur līdz ceļojuma beigām. („Ceļojumā bija jādodas, lai beigās saprastu, ka tas nav bijis vajadzīgs. Viss, ko meklējam, ir atrodams mūsos pašos, bet lai pie šīs atziņas nokļūtu, ceļojums ir nepieciešams...”)

Pēdējās izrādes beigās pār visu skatuvi un visiem tēlotājiem no publikas nolija ziedu lietus. Tā bija izteiksmīgākā atzinība izrādei, kuŗā nav viena varoņa, bet ir aktieŗu grupa ar daudziem maziem un vienu kopīgu lielu sniegumu.

 

Erna Ķikure