Hēra Zaļinska

DĀMU VALSIS

 

 „Ieriju ēsmu. Maldījos tīklos ... kalmēs sapinies ... lietuvēna dzīts. Marga mani izglāba. Pie viņas bija silti. Dzērām kafiju. Smēķējām. Viņas vārdi bija gludi... uzmanīgi. Kā disertācija, kā valodas teze. Jutos pacilāts. Varbūt pat laimīgs. Piecos no rīta viņa pārveda mani mājās ... pie tevis.”

Kaut viņš beigtu runāt ... viņš nejūt, kā slāpstu ... kā murgos. Nespēju elpot. Negribu dzirdēt par viņa mīļākām.

Kaut spētu izteikties. Tomēr nē. Viņš sacirtīsies. Aizgriezīsies. Vēss. Neskaŗams. Vēja dēls klints radzēs. Televīzija raida pusnakts ziņas. Un šonakt tikai gaisa bildes spēj aizpildīt šķēlumu mūsu starpā.

„Vai domā, ka neredzu, kā Tavas acis meklē citas? Ka nejūtu Tavu negribu manī patverties? Domā, ka nezinu, ka naktī aizgriezies no manis, lai ganītu savu izdomu kairumpļavās? Es vīstu. Trunu mūsu kopdzīves duļķos. Kad lūkoju Tev iztapt, Tu vīpsnā un saukā mani par sapņu zagli. Un tad, kad topu sulīga, spēka pilna, Tavs riebums kļūst vēl spilgtāks. Tu iesēdies soģa krēslā un sāc režisēt šīs pārmācības, šīs smalkās izrādes. Un šoreiz pirmā lomā tā Marga. Cēlā Marga cērt elku dievus marmora sienās... pielūdz viltīgo rūsas birumu tavā mēlē. Dūja ar šķelmīgām lūpām. Un Tu ... ai, cik stalts tu kļūsti ... cik gādīgs ... cik izteiksmīgs.”

„Sieva pievaldi mēli. Lieto prātu, ja Tu vēl to spēj. Tavs klēpja pārsātinātais prāts vairs nespēj mani ietekmēt. Tavas galējības mani neaizkustina. Vai Tu nesaproti, kā Tu sabojā to mazumu, kas starp mums vēl ir spēkā ar savu noņemšanos par kopbūtību? Kopbūtība nav maizes rieciens. Kopbūtība pati no sevis nespēj ne kājas apaut, ne iebāzt kumosu mutē un pati no sevis tā ari nenozūd. Mēs ... mēs esam .. tu .. un .. ak nav vērts. Jūtos kā apmāts. Nesaprotu, ko Tu no manis gribi. Atstāj mani! Kauc! Trako! Krīti ārprātā! Bet velns ar ārā, kusties un neaizkar manu nevainību.”

Grēkacis. Dūmu tēls. Liesmas. Zēveles. Un aiz kvēluma mūsu mežonis žēli sēc. Neizprotu šīs bailes. Nepazīstu vairs ienaidnieka. Alkstu aizmirstības ... vientulības ... nakts biezokņu ... vienpatības.

 

Vienaldzībā tērpusies, lūkojos Tevī. Reiz bijām dzērves lidojumā. Strēbām mieles. Dzērām zvaigžņu gaismu. Apvijām velna ragus saullēkta ziediem. Saskardamies izplaukām visās debesu krāsās. Tad, mājā atgriezdamās, pavēros senču spogulī. Izbrīnā aptvēru Tavu aizgriezto vaigu. Tu bēgi ... savas ēnas atspulgā Tu muki baigā ātrumā caur vecpilsētas ielām. Pacēlu spārnu, lai Tevi aizturētu. Sasalu. Pamesta ... putnu skrandām apkārusies ... dreboša ... brīva. Kaislības izdedžos apsvilušiem plakstiem kļuvām vienādi... kā izrūnīti. Kļuvām parasti un kļuvām prasti mūsu vienlīdzībā.

Dūmaka izgaist. Negaiss nostājas. Cik kaisli viņš manī skatās! Kā nolādēts. Un es vēlos viņam pieglausties.

„Es sagaidu kaut ko no tevis. Pati nezinu ko. Man trūkst tik daudz. Rasas svaiguma. Kaut kā taustāma. Kaut kā īsta. Kaut kā gaiša, kas paceltu mani augšup. Kas vismaz paglābtu no nezālēm. Dienas laikā skābes netrūkst, bet naktī, kad slāpstu, Tu piegādā indi ...”

„Par ko Tu paliec? Kas Tu tāda esi? Manis skatītāja? Mana ēna? Tukšums? Telpa? Jā ... telpa ... zila bezgalība un atstatums, un nevarība ... bet pat tas vairs nenāk svarā.”

Patiesības bēglis. Viņš slapstās ērkšķos, ložņā dadžos. Nespēju viņu aizturēt. Pat ievainot viņu vairs neprotu.

„Zini paliek vēls ...”

„Tev vajag mīļākā. Jā, ja tu būtu gudra, tu atrastu sev mīļāko un aizietu atpakaļ neskatīdamās ...”

Nē. Nespēju elpot. Lai viņš paliek. Lai paliek viņš drošībā. Kaut šī nakts būtu sapnis ... attēls spogulī ... šis brīdis nebaudīts. Kaut būtu mēs akli.

Ārā naktsputni ķērkdami lido medībās. Televīzijas raidījums beidzies. Ekrāns elektriski švīkst. Un nu Tu esi rāms ... tik noslēdzies, ka paliek žēl ... un beidzot Tu raudi ... tik klusi, ka nav man jāredz. Šai vēlā stundā, šai pārgurumā, jūtu brēcienu ... mūsu mežoņa trīsas. Mēs bijām truli. Nemācējām viņu pielabināt. Barojām viņu rūgtām ikdienas saknēm. Un nu, sasūcies mūsu kaiti, viņš mirst.

Tu paslīdi man gaŗām ... sēras ... ledus vētrā. Gaisotnes atkāpjas ... Gaist vakarzvaigzne Tavu elsu blāzmā. Tavā vietā parādās aiza ... neziņa ... salnas dīgļi. Sauc kāda balss. Kāda balss nemitīgi sauc. Klausos ilgi, līdz tā paliek manas pašas balss. Laižos miegā mierīga. Neskarta atdodos ardievu aijām.

Pesteļu nakts. Nakts bez gaidām. Nakts bez vīra. Klaiņoju. Klaiņoju nelaicīgi. Klaiņoju drūmi.

„Tavs klēpja pārsātinātais prāts vairs nespēj mani aizkustināt ...”

Metu līkumu ap tavu māju. Cik sen Tavi logi ir aizvērti, tumši.

Vientulība. Murgu kodols. Noteiktība. „Atstāj mani. Kauc. Trako. Krīti ārprātā ...”

Paveŗas alas, kur mīlot baidījos mīt. Birst bezdibenī manas alkas, un dziļumos zalktis mielojas ap mūsu mežoņa dziestošām iekšām. Locīdamies, šņākdams, tas sniedzas augšup mani zīst.

„Bet velns ar ārā, kusties! Kusties un neaizkar manu nevainību!

Dzied jūrnieki, un kaijas brēc. Sekoju to balsīm. Sekoju apkvēpusi ... lēna. Neesmu ne mauka, ne mocekle, ne svētā. Esmu bērns pilsdrupu ēnā. Pielūdzu viršus un sūnas, un strautus.

Svētdienā gājām ar tēti pastaigāties. Viņš veda man rādīt melnos gulbjus. Mājās iedami, salauzām mammai priežu zarus. Bet mamma aizgriezās. No tik daudziem viņa atsacījās. Tik daudz tā neņēma pretī.

Vakarā dzērām saldu, remdenu tēju. Klausījāmies mušu sīkoņā. Klusējām.

Mamma ir dzeltena vārna. Reizēm sava tēva veli bijādama, tā nespēj mūs redzēt. Viņa ir puķe. Puķe izbrīnā, jo ar katru jaunu bērnu tai pieaug jauna galva. Viņa deg sārtā kvēlē. Kvēlē, kas izputina viņas laika ražu. Viņa ielien savas mātes azotī, kas rūpīgi sukā savas meitas savairojušās galvas.

Vecmāmiņa zaga un medīja savējo vārdā. Viņas mugurkauls bija kā sālsstabs, mūža mežos cirsts. Vēlu vakaros viņa kaila skalojās jūrā. Viņas pienbaltie lieli nebija sauli skāruši no tās dienas, kad Pērkons parādījās pirmajā pasaules kaŗa blāzmā un pareģoja viņas vīra nāvi.

Mēness gaismā, paisumā savirmota visa zeme. Mežraga pavadīti, cilvēki dejo apgaismotos namos. Pilsētas ubadze, atkritumos izrakņājusi cāļa kaulus, sauc brāli vakariņās. Bet brālis, vecā rīsu maisā satinies, dziļi krāc. Pie kioska ielas meita koķetē ar pusaudžiem. Nakts vēsma iznēsā jasmīnu un citronkoku smaržu. Jūŗā, kāvu kautiņā, peld mošķu kuģi uz ūdeņu galu.

Jūrmala ir klusa un atstāta. Guļu smiltīs un niedrēs. Mēnessrietā guļu dubļos. Guļu pie pīlēm un gliemežiem.

Ai mēnesi, sasildi šīs plaukstas. Atveldzē šos gurnus savos zelta staros. Cik greizi tu manī skaties, mēnesi, cik sērīgi! Šonakt tu atspulgo dzidrumu. Tu atspulgo senatni un bēguma sekas. Šonakt tu spīdi kā sendieva acs. Šonakt tu spīdi ... kā Osīrisa acs ... asinsdziesmas plūdos.