Jaunā Gaita nr. 131, 1980. g. 5. numurs

 

 

VĒSTURE, KAS NEZUDĪS

Jūlijs Roze, laikmeta liecinieks, Latvijas rītausmā, saulrietā. Redaktori: Augusts Rumpēters, Kārlis Rabācs, Jānis Kadilis. Stokholmā: Daugava, 1978. 159 lp. $9.50.

Aleksandrs Plensners, Divdesmitā gadsimta pārvērtības: atmiņas. (Ņujorkā): Grāmatu Draugs, 1978. 404 lp. $11.00.

 

Jūlija Rozes grāmata - daļa no 1972. gadā mirušā rakstnieka literārā mantojuma - ir vienā ziņā personības pašportrets varas maiņu un cilvēka niecības apziņas fonā.

Vēl svarīgāk, tā ir stāsts par pieredzējumiem un pārdzīvojumiem savā mūžā, sākot ar bērnību, tad - dažādajiem darbiem un beidzot ar aizbraukšanu no Eiropas uz Ameriku. Bez tam šī grāmata koncentrētā veidā ietveŗ Rozes pārdomas un atziņas par dažādām vēstures, polītikas, sociālām un kultūras norisēm, par plašās dzīves noteicējiem spēkiem, it īpaši Latvijā, Krievijā un Vācijā, kur autoram nereti nācās sadurties ar īstenības nepielūdzamību un izaicinājumu kaŗu, revolūciju, saimnieciska un garīga posta grautā zemē. Ar savu daudzpusīgo pieredzi Jūlijs Roze savās atmiņās patiesi ir nozīmīgs laikmeta liecinieks.

Viņa paša dzīve palika bez īsta piepildījuma rakstniecībā vai kādā citā nozarē. Tā beidzās ar traģisku izskaņu - aiziešanu mūžībā svešā zemē, svešā vidē, kur viņš bija tās kultūrai lieks un nevajadzīgs.

Nekas labāk neizsaka Rozes attieksmi pret dzimteni un trimdu kā viņa paša vārdi, sacīti sievai tai 1950. gada aprīļa dienā, "kad šķīrāmies no Eiropas" (156):

Cerēsim, ka būs diena, kas mūs vedīs atpakaļ. Mēs atkal stāvēsim tvaikonī, bet tos krastus, kas nogrima aiz apvāršņa, redzēsim lēni ceļamies ārā no jūŗas... Beidzot kuģis apstāsies pie tām pašām ostas dzelzceļa sliedēm, no kuŗām šodien iekāpām kuģī. Mēs kāpsim malā un caur Vāciju brauksim mājās pa trimdas ceļu, drusciņ pakavēdamies katrā sāpju vietā, kur meklējām pajumti vai mājojām. Beidzot... kāpsim kuģī, kas mūs ievedīs Daugavā un apstāsies pretī Rīgas torņiem.

Lai tāda diena kādreiz pienāktu, protams, būtu nepieciešams līdzīgs notikums kā Latvijas valsts pasludināšana 1918. gada 18. novembrī. Jūlijs Roze spilgti apraksta emocijas, kas viņu saviļņoja, ierodoties Rīgā tūlīt pēc 18. novembŗa, lai avīzes Līdums uzdevumā ziņotu par pagaidu valdības darbību:

Ejot pa tukšajām un gandrīz tumšajām ielām... apstājos brīnuma priekšā... gar piecu stāvu mājas sienu no jumta līdz ietvei bija nolaidies sarkanbaltsarkans karogs, kas viegli drebēja un tikko dzirdami šalca kā buŗa ziemas vējā. Kā? - jautāju sev. Vai patiesi būs latviešiem sava valsts? savs kaŗaspēks? savas skolas? savi kuģi pasaules jūrās? vai tas nav sapnis? Vēlāk dzirdēju, ka tik lepnu, agrāk nekad neredzētu karogu bija izkārusi krājaizdevu sabiedrība, kas bija Latvijas valdībai piešķīrusi pirmo kreditu. (51).

Rozes grāmatas interesantākās un īpaši vēsturniekam vērtīgākās nodaļas, manuprāt, ir: "Latvijas saulriets" (71-75), "Īsais kurss" (77-114) un "Agonija" (115-126). Bet arī par citām nodaļām var teikt, ka tajās ietverti daudzi zīmīgi, dažkārt anekdotiski fakti, un visur jūtama meistariska tēlotāja roka.

Par okupācijas varu - kā vācu, tā krievu rīcību Latvijā autoram ir atstāstāmi bagāti paša piedzīvojumi, kā arī citu latviešu bēdīgie vai komiskie vērojumi vai notikumi attiecībās ar svešajiem kungiem. Piemēram, Rozem gadījies piedzīvot nopietnas nepatikšanas pēc tam, kad viņš 1940. gada jūnijā savā darba vietā Jaunāko Ziņu redakcijā kādu dienu pēc padomju okupācijas sākuma nodevis iespiest avīzē Molotova runas tulkojumu. Tajā Roze uz savu galvu bija nosvītrojis tekstā daudzkārt iespraustos norādījumus, kad sanāksmē atskanējuši "vētraini" un citādi "nerimstoši" aplausi. Šo "smago kļūdu" nācās steidzami labot, apturot spiestuves mašīnas un visur atjaunojot katrā ziņā nepieciešamos aplausus.

Nepatikšanas no kompartijas puses Roze piedzīvojis arī savā nākamajā darba vietā, strādājot par literārās daļas vadītāju jeb drāmaturgu Valsts drāmas teātrī. Te viņam uzdots izskaidrot teātra darbiniekiem sociālistisko reālismu. Viņš gan teicis, ka sociālistiskais reālisms ir sociālisma propaganda, un ka reālisms vajadzīgs, lai darba ļaudīm māksla būtu labāk saprotama, tomēr teātŗa kompartijas šūniņa bijusi neapmierināta un iesniegusi sūdzību Mākslas lietu pārvaldei: Roze savā priekšlasījumā nav pieminējis sociālistiskā reālisma teorētiķi Staļinu, tāpat nav pieminējis Andreju Upīti un Vili Lāci, bet Raini pieskaitījis pie romantiķiem. Tas viss esot padomju varai naidīgu uzskatu izpausme. (102).

Darbā iezagušās dažas faktu kļūdas, ko jau presē labojis Dr. Ulafs Jāņsons (vēsturnieks Uldis Ģērmanis) (skat. Brīvību Nr. 9-10, 1978, kā arī Laiku, 1979. g. 13. janv.) Te vēl jāpievieno šāds iebildums. Nav gluži pareizi teikt, kā to dara Roze, ka Latvijas padomju valdības "miteklis bija Daugavpilī." (53). Stučkas valdības miteklis bija Rīgā, bet 1919. gada aprīļa sākumā Daugavpilī nodibināja īpašu Latvijas padomju valdības biroju ar Daniševski par vadītāju. Stučka 12. aprīlī paziņoja, ka šis birojs likvidēts (skat. Ādolfa Šildes Latvijas vēsturi, 295. lp.). Pēc Rīgas krišanas Latvijas padomju valdība apmetās Rēzeknē (LPSR vēsture, III, 157).

 

*

Aleksandra Plensnera grāmata - atmiņas, memuāri, kaut arī ietveŗ tikai nelielu daļu no viņa dzīves (līdz 1919. gada maijam), ir saturā bagāta viela, kas labi izteic autora centienus un veikumus. Viņš pats par savu darbu saka: "Kāds latvietis 20. gadsimta pārvērtībās, liekas, tā varētu raksturot savu gaŗo mūžu un arī to, ko te gribu sakopot no saviem rakstījumiem." (5). Ar atzīstamu veiksmi Plensners savā plašajā grāmatā tēlo gan lielās pārmaiņas Latvijā un Krievijā, kas sākās ar 1905. gada revolūciju un pasaules kaŗu, gan arī to, kā šīs pārvērtības skāra autoru - studentu, kaŗavīru (vēlāko pulkvedi), publicistu, rakstnieku, sabiedrisku darbinieku. Visā darbā izcelti autora nacionālie centieni un rodami viņa vērojumi, kā un cik lielā mērā nacionālisms vienoja vai nespēja vienot latviešu tautu.

Jau 1928. gadā klajā laistā grāmatā Latvijas atbrīvošanās, I, Latvija pasaules kara priekšvakarā, Plensners rakstīja:

Paši latvieši... neliela, apspiesta tauta, ar saviem materiāliem un kultūrāliem sasniegumiem vēl tikai sākuma stadijā... nebūt nebija vienoti, bet gan jau stipri sašķelti kā savos polītiskos, tā nacionālos centienos. Liela, iespaidīga dala no pēdējiem pat vairījās vai tos apkaŗoja. Vienotu, daudzmaz skaidrāk aptvertu un izveidotu nacionālu politiku te atvietoja tikai vēl nenonāvētais tautas un intelliģences nacionālais instinkts un tīri latviskā neatlaidība (6-7).

Par latviešu nacionālismu pasaules kaŗa priekšvakarā Plensnera memuāros atzinums ir tāds, ka (pēc 1905. gada revolūcijas apspiešanas) "atjaunojās literātūrā spēcīgs individuālisms, kas spilgti izpaudās tā saucamos dekadentos, kam tagad piederēja arī manas simpatijas... Atdzimušais individuālisms veicināja jauna, drošāka nacionālisma atmodu." (11-12).

Raksturojot tā laika latviešu studentu nostāju, Plensners piemin, ka viņa studiju laikā Saņavska universitātē Maskavā (1913-15) viskrasākais marksisma apkaŗotājs bija filozofs un tiesībnieks Višeslavcevs. Bet viņa lekcijas dažkārt traucēja daudzie marksisti, kuru vidū "viskrasākie bija vairāki latvieši." (16).

Pelnītu uzmanību Plensners veltī latviešu strēlnieku boļševizēšanas panākumiem 1917. gadā pēc marta revolūcijas, uzskatot, ka spēcīgākais aģitācijas līdzeklis vai - kā viņš saka - lielinieku galvenā "artilērija" bija tūlītēja miera solījums (65). Ja 1917. gada sākumā latviešu strēlnieku pulkos vēl pārsvarā bija nacionālie un vispār pretlielinieciskie spēki, tad stāvoklis radikāli mainījās, kad Apvienoto latviešu strēlnieku pulku padomes sanāksmē no 12. - 17. maijam karavīru pārstāvji pieņēma boļševiku līdeŗu izvirzītos priekšlikumus un tādējādi pārvērta latviešu strēlnieku pulkus par boļševiku partijas atbalstītājiem.

Tos strēlniekus, kas negribēja pakļauties lielinieku vadoņu diktātam, Plensners raksturo kā polītiski un nacionāli apzinīgāko daļu. Un tajos viņš ieskaita galvenokārt virsniekus (ar maz izņēmumiem) un pārējo strēlniekos iesaistīto intelliģenci - rakstniekus, žurnālistus, māksliniekus, jaunos zinātniekus, piezīmējot, ka netrūka arī atbalss un atbalsta no vecajiem strēlniekiem - kauju dalībniekiem, ko nevarēja tā ietekmēt lielinieku tūlītēja miera solījums. (65). Un autors pasvītro:

"Lielinieku iespaida pieaugšana, ko pavadīja arī pieaugošs lielinieku terrors un strēlnieku pārstāvju vairākuma nosvēršanās lielinieku pakļautībā 1917. gada 17. maijā, beidzot piespieda sākt arī nelielnieciskās daļas apvienošanos (kaŗavīru organizācijā) ar spilgti nacionālpolītisku ideoloģiju." (65-66). Tā piedzima Latvju Kareivju Nacionālā Savienība. Tā centās radīt pretsvaru boļševiku ietekmes pieaugumam strēlnieku vidū.

Šo organizāciju nodibināja Rīgā 1917. gada 5. augustā Ceturtā pulka virsnieku pārstāvji poručika Aleksandra Plensnera un otras brigādes stāba strēlnieku pārstāvji Artūra Krodera ierosmē. Jaunā organizācija savā uzsaukumā uzsvēra, ka ir jāpanāk Latvijas neatkarība, lai Latvijas dzīves izveidošanu lemj viņa pati. Latvijas pašnolemšanās ir Latvju Kareivju Nacionālās Savienības tuvākā prasība. (67).

Ir dabiski, ka Plensners savos memuāros detaļās pakavējas pie LKNS darbības. Jo viņš pats bija tās priekšnieks un vadīja tās darbību visu laiku (no 1917. gada augusta līdz 1918. gada decembrim). Un vēl svarīgāk ir tas, ka Latvju Kareivju Nacionālai Savienībai - atkal citējot Plensneru - "sava laika Latvijas notikumos, sevišķi nacionālās polītikas ziņā, piekrita vismanāmākā loma." (66). Par šo lomu Plensneram arī ir visplašākā un drošākā informācija, un tās publicēšana ir ieguvums visiem vēsturniekiem un, varbūt arī rakstniekiem, kas gribētu šai Latvijas vēstures posmā iedziļināties.

Otra notikumu virkne, ko memuāros sīki apraksta Plensners, ir Latvijas valsts tapšanas Liepājas posms. Tai laikā, 1919. gada pirmajā pusē, Plensners izcēlās kā enerģisks Latvijas nacionālās armijas organizētājs, būdams apsardzības ministrijas galvenā un ģenerālštāba priekšnieka vietas izpildītājs.

Plensnera grāmata ietveŗ triju dažādu mērķu un cīņu raksturojumus, ar ko nācās sastapties autoram savā notikumiem bagātajā dzīves gaitā. Bija jācīnās pret lielinieku centieniem brutāli uzspiest visām tautām komūnismu. Bija jāatvaira vācu tieksmes paplašināt savu varu austrumos arī uz latviešu konta. Bija jāsekmē un jāvada latviešu patriotu nacionālās degsmes uzliesmojumi darbā un kaujās par savu neatkarīgu valsti. Šais centienos satriekt kā vācu, tā komūnistu ekspansiju, tika meklēts un rasts Antantes valstu atbalsts.

Lielajā Ziemeļaustrumeiropas polītiskajā un militārajā drāmā bija iesaistīti gan lielāka, gan mazāka kalibra sabiedrotie un pretspēlētāji, kuŗu vārdi, darbi un dažkārt arī personības raksturojumi pavīd vietumis Plensnera memuāros. Piemēra dēļ minēsim dažus.

Par Latvijas nacionālā kaŗaspēka vienību (pirmo virspavēlnieku Oskaru Kalpaku 339): "...tādu izturību un vīrišķību, īstu patriotismu un stingru morālu tīrību (viņš) ieguldījis mūsu kaŗaspēka pamatos..." Par rakstnieku Andrievu Niedru, vācu diriģētās tā dēvētās Latvijas valdības ministru prezidentu (403): "...Niedra prata runāt kā reti kāds... bija glums... bija pazaudējis pavedienu ar augošo nacionālo spēku un nejuta tā stiprumu. Tam viņš neticēja.

Aleksandra Plensnera grāmatu ir vērts lasīt un pārlasīt. Bez visām citām priekšrocībām tai ir labi izplānota kompozicija, pārmaiņus izceļot gan personīgos, gan tautas dzīves un starptautiskos notikumus. Nezinu, kāpēc arī Plensnera grāmatā (81) nepareizi datēta Krievijas Satversmes Sapulces sanākšana. Satversmes Sapulci atklāja 1918. gada 18. janvārī, nevis 1917. gada 28. novembrī.

 

Benno Ābers