LATVIEŠU TAUTAS PASAKAS VĀCISKI

Lettische Volksmärchen. Sakārtojis Ojārs Ambainis. Berlin: Akademie-Verlag, 1977. 447 lp. 9,50 M.

 

Kopš 1949. g. Austrumvācijā izdotas mazliet vairāk nekā 20 latviešu literātūras grāmatas vācu valodā. Bet vismaz puse no tām ir otršķirīgi un pat treššķirīgi darbi, tādi kā Gunāra Cīruļa un Anatola Imermaņa Quartier ohne Nummer (Dzīvoklis bez numura, 1963), Vladimira Kaijaka Der letzte Bandit (Pēdējais bandīts, 1970) , Annas Sakses Feld ohne Grenzstein (Pret kalnu, 1949) vai Viļa Lāča Sturmjahre (Vētra, 1956-1957) un Zu neuen Ufern (Uz jauno krastu, 1954). Ir arī teicami darbi labos tulkojumos - Raiņa dzejoļu izlase Nachtgedanken über ein neues Jahrhundert (Jaunākā gadsimteņa nakts domas, 1974), Jāņa Ezeriņa Erzählung eines Flohs (Kādas blusas stāsts, 1971), stāstu izlase Unter dem Flügel eines Vogels (Zem putna spārniem, 1978), Rūdolfa Blaumaņa Im Sumpf und andere lettische Novellen (Purvā un citas latviešu noveles, 1954) un Zehn lettische Novellen (Desmit latviešu noveles, 1953) un Alberta Bela Deckname: Karlsons (Saucēja balss, 1976). Viena no vērtīgākajām grāmatām ir apjomīgā Lettische Volksmärchen, līdz šim visplašākais un pirmais zinātniskais latviešu pasaku kopojums vācu valodā. Tā iznākusi kā viens no Austrumvācijas Zinātņu akadēmijas serijas "Volksmärchen" (Tautas pasakas) sējumiem. Līdzīgi igauņu un lietuviešu pasaku krājumi atrodoties sagatavošanā. Šīs starptautiskās serijas redaktori ir pazīstami kā fokloristi ne tikai Austrumeiropā - polis Kšižanovskis (Julian Krzyzanowsky), ungārs Ortutaji (Gyula Ortutay), vāciete Burde-Šneidevinde (Gisela Burde-Schneidewind) un krieviete Erna Pomeranceva.

Jāpiemetina, ka nelielu illustrētu latviešu pasāku krājumu Drachenschloss (Pūķa pils) publicē Austrumberlīnē jau 1962. g. ar 51 Veltas Ēlertes tulkotu pasaku.

Aplūkojamā izlasē ietilpinātās 128 pasakas, kas sadalītas trīs tradicionālajās nodaļās (dzīvnieku, burvību, sadzīves), visumā veiksmīgi vāciskojusi Benita Spīlhauze (Spielhaus), bet sakārtojis folklorists, filoloģijas zinātņu kandidāts Ojārs Ambainis (dz. 1926), kas nu jau vairāk nekā 25 gadus darbojas Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literātūras institūta Folkloras sektorā.

Detalizētajos kommentāros (26 lp.) Ambainis katrai pasakai norādījis numerāciju pēc starptautiskā Arnes un Tompsona (Antti Aarne, Stith Thompson. Types of the Folktale. 2. izd. Helsinki, 1961) pasaku tipu rādītāja, kā arī numerāciju Folkloras sektora archīvā vai prof. Pētera Šmita krājuma Latviešu pasakas un teikas (15 sējumi, Rīgā 1925-1938) sējumu un lappusi. Atrodama arī noderīga informācija par pasaku variantu pierakstīšanas vietu un laiku, to skaitu fondos un publicējumos (latviešu un vācu valodā) u.c. Turpat 40 lp. gaŗie Ambaiņa pēcvārdi sagādā patīkamu pārsteigumu ar bagāto informātīvo materiālu un pieņemamu objektīvitātes koeficentu, īpaši tajās lappusēs, kur dots sistēmatizēts ieskats pirmajos latviešu vēstītājas folkloras publicējumos un aplūkots veikums pasaku vākšanā un pētīšanā (arī Latvijas brīvības laikā). Derīgas ir rindkopas par teicēju lomu pasaku nacionālo un māksliniecisko īpatnību izveidē. Salīdzinājumā ar iepriekšējiem posmiem, padomju varas laika devums, neraugoties uz vairāk nekā 30 miera gadiem, ir bijis gaužām niecīgs. Protams, dažviet Ambainis nav izticis bez lielas centības izrādīšanas cenzūrai: viņa prātu pacilā tas, ka pēc Ziemeļu kaŗa (1700-1721) Latvija kļūst par Krievijas imperijas sastāvdaļu un "13. gs. varmācīgi sarautās saites ar krievu tautu atjaunojas", tādejādi radot "priekšnosacījumu latvju tautas izveidošanās procesam" (375); tad vēl respekta trūkums pret vēsturisko patiesību, pieminot padomju varas laiku Latvijā 1919. gadā un Latvijas neatkarības gadus. Bet visumā šādu obligātu fantazijas lidojumu ir maz, īpaši ja atceras 0. Ambaiņa antizinātniskos, bet pēc priekšrakstiem rūpīgi noveidotos formulējumus viņa folklorista karjēras sākumā, piem., izlasē Latviešu tautas pasakas (Rīgā: Latvijas Zinātņu akadēmijas izdevniecība, 1956:5-7).

Lettische Volksmärchen, tāpat kā Kārļa Arāja un Almas Mednes Latviešu pasaku tipu rādītājs (Rīgā: Zinātne, 1977), veicina mūsu ilgos gadsimtos veidotās vēstītājas folkloras pacelšanu, tā sakot, globālā līmenī.

 

Rolfs Ekmanis