MŪSU ĪSĀ PROZA VĀCISKI

Unter dem Flügel eines Vogels: Lettische Erzählungen aus neun Jahrzehnten. Sakārt. Welta Ehlert. Berlin: Volk und Welt, 1978. 465 lp. 9,80 M.

 

Jau 60. gadu vidū aizsākušās sarunas un drīz pēc tam arī konkrēts darbs, lai iznāktu latviešu īso stāstu un noveļu izlase vācu valodā. Vairāk nekā desmit gadus vēlāk Austrumvācijas apgāds "Volk und Welt" to nodod lasītājiem ar nosaukumu Unter dem Flügel eines Vogels, kas patapināts no krājumā ietilpinātā Aivara Kalves stāsta "Zem putna spārniem". Divdesmit piecu grāmatā pārstāvēto latviešu rakstnieku - ar diviem vai trim izņēmumiem tradicionālajam reālisma strāvojumam piederošos - darbus chronoloģiskā secībā (no 1889. līdz 1974. g.) sakārtojusi izdevniecības ilggadīgā darbiniece un tulkotāja Velta Ēlerte. Posmu pirms padomju okupācijas pārstāv R. Blaumanis, E. Birznieks-Upītis, J. Poruks, K. Štrāls, J. Jaunsudrabiņš, A. Brigadere, J. Ezeriņš, P. Rozītis, L. Laicens, A. Upīts., E. Ādamsons, V. Lācis un A. Čaks. Padomju varas laiku pārstāv Z. Grīva, H. Gāliņš, E. Vilks, M. Birze, R. Ezera, A. Bels, I. Ziedonis, A. Kalve, V. Kaijaks, Z. Skujiņš un A. Jakubāns. No Padomju Savienībā pēcrevolūcijas laikā aktīvajiem un 30. gadu beigās, 40. gadu sākumā valstiski likvidētajiem latviešu literātiem uzņemts tikai R. Eidemanis.

Astoņus darbus tulkojusi pati Velta Ēlerte, četrpadsmit - pieci citi tulkotāji (Olga Rosneek, Lia Pirskawtz, Gisela Bottcher, Carl Hermann, Olita Wermke), bet trīs stāsti nez' kāpēc tulkoti no krievu valodas. Vāciskojumi visumā lasās raiti. Bet jāpievienojas Kīna (Kean) kolledžas (ASV) ģermānu filoloģijas profesores Jautrītes Saliņas žurnālā World Literature Today (Pasaules Literātūra Mūsdienās, 1978. g. rudens laidienā) paustajam uzskatam, ka pārāki par Ēlertes tulkotajiem fragmentiem no Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas ir Vilija Steplera (Willi Stöpler) tulkojumi 1972. g. Rietumvācijā klajā laistajā grāmatā Kraniche über dem Möhnsee und Erzählungen aus Lettland (Münster: Verlag Aschendorf, 80 lp.). Krietna daļa no ietilpinātajiem rakstniekiem, īpaši pirmspadomju, varēja būt pārstāvēti ar aistētiski augstvērtīgākiem darbiem, bet to atlasei, kā norādīts pēcvārdos, bijis jābūt ar zināmu tendenci, proti, "atmaskot" darba tautas ienaidniekus, īpaši buržuaziju, tās dīkdienību, morālo pagrimumu, cinismu, dzīves tukšumu, bezmērķību utt. Kā paskaidrots grāmatas titullapā, sakārtotajai "ar draudzīgu atbalstu" talkā nākusi Latvijas PSR Rakstnieku savienība. Liekas, tādēļ arī vajadzējis pakļauties antizinātniskajai padomju metodei pat pārskata rakstā vai kommentāros neminēt oficiāli "nerehabilitētos" stāstu autorus, piem., Andrievu Niedru, padomju varas likvidētos Viktoru Eglīti, Aleksandru Grīnu un Adolfu Ersu, un vēl citus, kaut arī kā mākslinieki viņi ir krietni pārāki par dažiem ietilpinātajiem. Tāpat nav pieminēti tie īsās prozas meistari, kas pirms padomju okupācijas armiju atgriešanās kaŗa beigās devās polītiskā trimdā, piem., Kārlis Ieviņš, Jānis Veselis, Pēteris Ērmanis, Anšlavs Eglītis un citi, kā arī tie, kas izveidojās par izciliem stāstniekiem ārpus Latvijas - Gunārs Janovskis, Ilze Šķipsna, Andrejs Irbe, Benita Veisberga, Margarita Kovaļevska, Jānis Gorsvāns, Eglons Spēks, Laima Kalniņa, Richards Rīdzinieks, Valdemārs Kroders, Valentīns Pelēcis un citi. Arī no mūsdienu Latvijas rakstniekiem labākus īsās prozas darbus par dažiem ievietotajiem sacerējuši Alda Darbiņa, Ēriks Kanders, Leons Dumbers, Vizma Belševica, Dagnija Zigmonte, Alberts Caune, Skaidrīte Kaldupe, Jānis Mauliņš un vēl dažs labs.

Veltas Ēlertes biobibliografiskie kommentāri visumā ir pavirši, piem., no Blaumaņa darbiem svešvalodās neminēta palikusi Maskavā publicētā noveļu izlase angļu valodā In the Lap of Happiness (Laimes klēpī), kā arī Indrānu vāciskojums, ko laiž klajā A. Gulbja apgāds Latvijas brīvības laikā, bet atkārtotā izdevumā Harro fon Hiršheidts (Hirschheydt) Rietumvāciiā 1972. g. Nav pieminēti vairāki V. Lāča darbi, piem., Rotaļa virs bezdibeņa (1939) un ļoti vājais Zvejnieka dēla turpinājums Ciems pie jūŗas (1954, ideoloģiski "uzlabots" variants 1960). Nav tiesa, ka Lāča Kopoti raksti 26 sējumos iznākuši starp 1970. un 1977. g.; līdz 1978. g. beigām klajā laisti tikai 22 sējumi. P. Rozīša izcilais romāns Valmieras puikas publicēts Rīgā 1936. g., nevis 1938. g. Bieži iztrūkst ziņu par rakstnieku agrīnajiem darbiem, piem., R. Eidemaņa dzejoļu krājumiem Straumē (1910) un Uz saules taka (1912), Laicena dzejoļu grāmatām Kvēle (1907) un Karavāne (1920) u.c. Kā jau parasti līdzīgās uzskaitēs, pazuduši režīmam ideoloģiski nepieņemami darbi - Brigaderes romāns Kvēlošā lokā, poēma Spēka dēls un atmiņu grāmata Dzelzs dūre; trimdā publicētās Jaunsudrabiņa grāmatas Piemini Latviju! un t.t.

Netaisnīga, lai neteiktu vairāk, ir ietilpinātajiem autoriem biografiskajās piezīmēs veltīto rindiņu disproporcija: kamēr J. Poruks apcerēts tikai deviņās un Ē. Ādamsons sešpadsmit, ļoti viduvējam Žanim Grīvam veltītas 43, bet Andrejam Upītim veselas 74 rindiņas. Literātūrzinātnieka, prozista un kopš 1963. g. Latvijas Zinātņu akadēmijas Valodas un literātūras institūta direktora Jāņa Kalniņa paplašajās piezīmēs par latviešu stāstu vēstures gaitā ("Zur Geschichte der lettischen Erzählung") var atrast daudzas informātīvas, lietišķas. lai arī ne izsmeļošas, rindkopas, piem., par Poruku, Rozīti, Ē. Vilku, I. Ziedoni, pat par agrāk ar nievājošiem vārdiem apveltītajiem Annu Brigaderi un Jāni Jaunsudrabiņu. Vēl joprojām oficiāli glorificēto Vili Lāci Kalniņš piemin tikai, tā sakot, pieklājības pēc. Toties Andrejs Upīts saslavēts līdz debesu augstumiem. Tumši melna izkrāsota dekadentu kustība pēc 1905. g. un tikpat nezinātniski piecus mēnešus ilgstošajam padomju varas laikam Latvijā 1919. g. piedēvēta būtiska un principiāla nozīme mūsu literātūras attīstībā. Pārāk katēgoriski skan apgalvojums, ka vistalantīgākie latviešu rakstnieki Padomju Savienībā starpkaŗu posmā bijuši Roberts Eidemanis, Sīmanis Berģis un Oskars Richters. Kalniņš, protams, neiedrīkstas pieskarties šo un vēl daudzu, daudzu citu latviešu boļševiku literātu bojā ejai Lielajās Tīrīšanās 30. gadu otrā un 40. gadu pirmajā pusē. No padomju viedokļa ideoloģiski pareiza, bet vienlaikus gluži nepatiesa ir Latvijas brīvības laika rakstnieku infantilā sadalīšana reakcionārajos buržuazijas aizstāvjos, kas savus daiļdarbus piesātinājuši ar nacionālismu un šovinismu, un proletāriski noskaņotajos, kas ar savām spalvām cīnījušies par padomju varu.

Mākslinieciski teicams ir Giselas Neimanes (Neumann) apvāks, un tipografiski grāmata nostrādāta ar vāciešiem parasto rūpību. Interesanta ir apvāka iekšpuses izmantošana - ietilpināto divdesmit piecu autoru foto attēliem, tikai vairāki tagad jau vidējās paaudzes pārstāvji (Jakubāns, Ziedonis, Kalve, Skujiņš) drīzāk izskatās pēc I kursa studentiem. Neraugoties uz trūkumiem, kopumā mūsu stāstu un noveļu izlase vācu valodā Unter dem Flügel eines Vogels ir svarīgs ieguldījums latviešu daiļliterātūras tulkojumu fondā.

 

Rolfs Ekmanis