Nikolajs Bulmanis jun.

PAR VIJU CELMIŅU UN VIŅAS MĀKSLU

 

Gals un sākums 

Sieviete agrīnos četrdesmitos, kam ir dziļa ilgošanās pēc stipruma, vienkāršības un skaidrības, kuŗai ir garīga patstāvība un īsti ziemcietīgs spēks savas ilgas izteikt no dekorātīvitātes un emocionalitātes atbrīvotos mākslas darbos. Māksliniece Vija Celmiņa, kas strādā nevis Vecpiebalgā vai Jūrmalā kaimiņos Maijai Tabakai, bet Kalifornijas darbnīcā, no kuŗas gandrīz var saklausīt Klusā okeāna dunēšanu. Kad tiekamies mākslinieces plašajā, bet mondrianiski askētiskajā studijā Venises pilsētiņā pie Losandželosas, Vija stāsta ar to pašu nemāksloto vienkāršību, kas runā no viņas darbiem. Viņa jau daudzreiz deklarējusi kā saviem studentiem, tā kollēgām, ka ir latviešu zemniece ar spēju, kas mantota no senčiem, būt stiprai un patiesai. Un pilnīgi noteikti ir jābūt ļoti stipram cilvēkam, lai vienkāršībā meklētu lietu patieso būtību. Un tad vēl meklētu tik dziļi un intensīvi, ka radītajos darbos jau izmanāma šo lietu pirmatnība.

Un atkal jādomā par latviešu sievieti un tās stiprumu, kas devis un dod spēku pārdzīvot un pastāvēt. Jādomā par nesen satiktām lielām latviešu māksliniecēm − par Olitu Āboliņu, par Edīti Vīgneri un pavisam noteikti arī par Viju Celmiņu.

1962. gadā Vija beidz „John Herron” mākslas skolu Indianapolē ar BFA grādu glezniecībā. Glezno lielu dimensiju darbus tolaik valdošā abstraktā ekspresionisma manierē. Apveltīta ar ievērojamu talantu, viņa glezno labi un gūst kritikas atzinību un mākslas tirgus uzmanību. Un tomēr šis ir ne vairāk kā lūzuma punkts, kāda laikposma nobeigums, bet būtībā tikai iesākums.

Lielie gleznu formāti, ar krāsu saistītā emocionalitāte, rotaļāšanās ar talanta doto un akadēmijas izkopto technisko varēšanu, būt vienai no daudziem − viss tas sāk nomākt. Tajā pašā 1962. gadā viņa pārceļas uz Losandželosu Kalifornijā, formāli vismaz, lai turpinātu glezniecības studijas Kalifornijas Valsts universitātē. Celmiņas atmiņā šis laiks iezīmīgs ar pilnīgi jaunu, atbrīvotu vienbūtības apziņu. Pati Celmiņa atceras: „Es neviena nepazinu, es biju pilnīgi brīva, es biju viena pati, es biju savas dzīves visnozīmīgākā posma iesākumā. Es intuitīvi, bet dziļi un droši apjautu, ka man it kā jāiemācās gleznot pilnīgi no jauna un es sāku mērķtiecīgi strādāt šī mērķa īstenošanai.” Vija izjūt vajadzību gleznās reducēt emocionālo noslodzi, dekorātīvitāti, nojaukt vides un laika ietekmē uzkrātos nebūtiskos dvēseles uzslāņojumus, ar vienkāršību tikt tuvāk lietu būtībai, radīt pašai savu Vijas Celmiņas dzīvo mākslu, radīt darbus, kas runā paši savā valodā, un nozīmīgi runā uz mākslinieku, uz skatītāju.

 

Tiekšanās pēc skaidrības un vienkāršības

Šī jaunā posma iesākums ietveŗ iešanu atpakaļ pie pirmsākumiem, pie seniem gandrīz vai piemirstiem atmiņu slāņiem, pie vienkāršiem ikdienas priekšmetiem. Gleznās ienāk zīmuļi, dzēšamgumijas, ķemmes, zābaki, televīzijas uztvērējs un citas it kā vientulību sevī ieslēpušas ikdienas lietas. Darbi pieticīga formāta, krāsa reducēta līdz minimam. Gandrīz vai vienmēr dominē viens centrālais veidols. Izmanāma zināma ietekmēšanās, ko Celmiņa labprāt atceras. Tematiski jau izmanāma popmākslas ietekme. Visumā tā ir demokratizējoša ietekme − vienkāršos ikdienas priekšmetus iecelt cēlās glezniecības mūzas pasaulē. Revolucionārā caursitienā to varētu salīdzināt ar impresionisma sacelšanos pret salona klasicisma „svētajām govīm” pagājušā gadu simta otrā pusē. Šai laikposmā viens centrālais veidols it bieži ir visa Celmiņas glezna. Nepārprotama sasaukšanās ar Džaspera Džonsa (Jasper Johns) mērķiem, karogiem un alus skārdeni. Grūti pateikt, cik te humora, cik nezināšanas, bet citādi mākslā visai zinīga persona no Rīgas Viju Celmiņu ātri sazīmēja kā to latviešu mākslinieci, kas Amerikā „uzgleznoja ķemmi un kļuva slavena.”

Šī laikposma Celmiņas daiļradē jau varam sākt saskatīt to būtisko savdabību, kas tai piešķir īpaši pārliecinošas mākslas spēku. Tā ir spēja saskanīgi sakausēt un būtiski sintezēt mākslas darbā it kā pilnīgi pretrunīgas koncepcijas. Emocijas noliegums ikdienišķo priekšmetu atlasē, kas pati par sevi savā vizuālā prezentācijā ietveŗ visdziļāko cilvēka emociju − vientulību. Kolorītisks minimālisms, pilnīga atteikšanās no prīmārām krāsām, visa darba radīšana vienā pelēki brūnganā tonalitātē ietveŗ sevī lirisku kolorīta noskaņu, proti maiguma emociju. Šai kolorītiskajā lirismā Celmiņai šķiet sasaukšanās ar viņas cienīto Filipu Gastonu (Philip Guston), kas amerikāņu mākslas vēsturē it bieži apzīmēts par abstrakto impresionistu. Un pāri visam kopējā Celmiņas mākslas ievirze it kā atspoguļo šo spēju pretpolu harmoniskā saaušanā. Ja šī kopējā ievirze ir it kā tiekšanās pēc vienkāršības un skaidrības, tad daiļrades process tā īstenošanai ir reizē pilnīgi intuitīvs un apbrīnojami mērķtiecīgs. Tā Celmiņas māksla savā intuitīvā ievirzē ir emocionāla un savā mērķtiecīgā augstas koncentrētības izpildē dziļi racionāla. Koncentrētā darbā radīts sirds un prāta sakausējums.

1965. gadā Kalifornijas universitāte Losandželosā piešķir Vijai maģistra grādu glezniecībā (MFA). Celmiņas uztverē akadēmiskā izglītība kā process ir bijusi maznozīmīga viņas mākslinieciskā izaugsmē, un akadēmiskie grādi kā būtiskas sasnieguma zīmes nesvarīgi. Te varam samanīt uzskatu un pārliecības radniecību ar lieliem vārdiem gan šodienas mākslā, gan arī jau aizšķirtajās mākslas vēstures lapās, reizē radot kontrastu ar latviešu sabiedrības un mākslas „establišmenta” lielo goddevību mākslinieka akadēmiskai izglītībai un iegūtiem gradiem un diplomiem gan trimdas klaidā un it īpaši dzimtenē.

Pēc maģistra grada iegūšanas Celmiņa strādā par glezniecības mācībspēku Kalifornijas universitātē pašā Losandželosas megapoles dienvidu stūrī (Irvine Campus). Tā, braucot uz darbu, ikreiz jāpavada kādas pāris stundas uz slavenajām Losandželosas automaģistrālēm. Ceļā pa laikam tiek noknipsēta nepretencioza autoceļa aina. No šīm fotogrāfijām tad top Celmiņas „frīveiju” gleznas. Šais darbos Celmiņa ļoti personīgā skatījumā aizkaŗ pārdzīvojuma stīgu par cilvēka vientulības sajūtu steidzīgās šodienas lielpilsētas skrejā. Nepārprotama garīga sasaukšanās ar Edvarda Hopera (Edward Hopper) glezniecību trīsdesmitajos gados (arī divdesmito gadu beigās un četrdesmito gadu sākumā). Tad vēl šīs gleznas liek domāt par Serā (Seurat) pēcimpresionisma šedevriem, kur mākslinieks it kā panācis neiespējamo − apstādinājis laiku, un skatītājs it kā veŗas mirklī no darbā iesaldētas mūžības.

Atgriežoties pie ikdienišķajiem priekšmetiem, zināmas lietas it kā izkrīt no divu dimensiju darbiem, un rodas Celmiņas vienkāršo priekšmetu skulptūras − varenas dzēšamgumijas un milzu zīmuļgali. Šīs skulptūras it cieši ietveŗas popmākslas pasaulē, bet arī šeit saglabāta gleznieciska orientācija. Trīsdimensiju formas ir ar apgleznotām virsmām. Šajās vienkāršo priekšmetu plastiskajās formās māksliniece saskata vēlēšanos gūt atelpu no plaknē orientēto darbu plakanības.

 

Bezgalības zīmējumi

No Venises pludmales Klusajā okeānā iestiepjas gandrīz vai bazgalīgi gaŗš mols. Te daudz staigāts un fotografēts un rezultātā Celmiņas varbūt visvairāk zināmie bezhorizonta bezgalīgā viļņu klaja zīmējumi. Šais darbos tiekšanās pēc vienkāršības un skaidrības rada nepieciešamību atbrīvoties no gleznieciska otas raksta gudrības. Un tā ota un eļļas krāsa tiek izmainīta pret zīmuli. Zīmulis kā mākslinieciskās izteiksmes līdzeklis jau pats par sevi vedina uz bezemocionālu skaidrību un vienkāršību. Šais zīmējumos liela nozīmība virsmas spriegumam, faktūrai, tektoniskam blīvumam. Zīmējot no fotogrāfijām, tīri dabīgi fotogrāfijas plakanums atrod nozīmīgu vietu nobeigtajos darbos. Un te atkal atgriežamies pie Celmiņas spējām sintezēt būtiskus pretpolus. Pelēcīga zīmuļa radīta viļņu spēle bez apvāršņa. Reizē visplakanākā plakne un bezgalīgs dziļums, ar ko nevar sacensties nedz ģeometriskā, nedz gleznieciski atmosfairiskā perspektīvā gleznotas vispanorāmiskākās okeānu, tuksnešu vai kalnu ainavas.

Līdzīgā tematikā īstenoti, serijveidīgi saāķētie zīmējumi − Celmiņas gaŗās bildes. Šais darbos it kā intellektuāla orientācija meklējumos balansēt darbu atsevišķo elementu savstarpējās proporcijas un tonālas gradācijas.

Okeāna viļņu zīmējumiem līdzīga orientācija ir Vijas Celmiņas Kalifornijas tuksnešu ainavām, lunārām ainavām un kosma un galaksiju zīmējumiem. Šais zīmējumos it kā aizsniegta minimālisma skaidrības un vienkāršības gala punkts, iespējamību robežās reducējot un atmetot techniskās varēšanas (zīmēšanas mākas) demonstrēšanu. Vispārinot varētu teikt, ka, ja akadēmiski orientētā mākslā techniskai meistarībai vienmēr izcila nozīmība un nereti nepārprotami izmanāma dižošanās ar šo varēšanu izteiksmes līdzekļu pārvaldīšanā, tad apzināta un mērķtiecīga šīs varēšanas atmešana jau runā par patiesi īstai mākslai daudz tuvāku lietu redzēšanu.

Zināms pagrieziens no galēji minimālās pozicijas izmanāms darbos, kur līdzīgi un atšķirīgi zīmējumi savienoti dažādu dimensiju diptichos.

Celmiņa savus mākslinieciskos nodomus briedina ilgi, un izmaiņas viņas mākslā ienāk lēnām. Nākotnes nodoms atgriezties pie eļļas glezniecības un no it kā galējas introversijas vērsties uz āru un plašumā.

It kā par daiļrades procesu

Celmiņas mākslas pamatā ir ikdienišķu lietu un dabas redzējums. Savā vienkāršībā un savstarpējo attiecību mērogā šis lietu un it īpaši dabas redzējums ir latvisks − intims. Celmiņa apveltīta ar izcilām darba spējām, kas izpaužas īsti profesionālā koncentrācijā, savus mākslinieciskos mērķus īstenojot. Darba tikums, spēja pastāvēt un tiekšanās pēc skaidrības ir talanti, ko Celmiņa apzinās mantojusi no saviem senčiem. „Manī ir latviešu zemnieces stiprums”, ar pārliecību saka māksliniece, reizē norādot, ka viņas personīgo vērtību skālā visu ietveŗošs humānisms ir nozīmīgāks par šauru nacionālu orientāciju.

Daiļrades procesa pamatā Celmiņai ir darbs. Vija ir pārliecināta, ka ja mākslinieks strādās intensīvi 20 un vairāk gadus, tad kaut kas nozīmīgs noteikti paliks pāri. Radošais process ir it kā dialogs starp mākslinieku un mākslas darbu, kas notiek zem vienlīdzības zīmes. Tas nav egoistiski vienpusējs process, bet ir loti svarīgi, ko darbs pasaka māksliniekam. „Es esmu pamatīgs, es esmu līdzsvarā, es esmu brīnišķīgi skaidrs”, − ir tie signāli, ko Vija Celmiņa daiļrades procesā cer no saviem darbiem saņemt. Šādu signālu saņemšana norāda uz darba pabeigtību un dod pārliecību, ka tas ir gatavs dzīvot pats savu patstāvīgo mākslas dzīvi.

 

Lielas mākslas rezonances un nākotnes perspektīva

Pirmā nozīmīgā iepazīšanās ar Vijas Celmiņas darbiem iznāca aizgājušā gada jūlijā, kad „Hudson River” mūzejā Jonkeros pie Ņujorkas redzējām visai plašu Celmiņas atskati. Par šo izstādi Džons Rasels (John Russell) laikrakstā New York Times (1980. g. 27. jūlijā) publicējis plašu un pozitīvu kritiku. Tā paša gada novembrī, izstaigājot jauko Santa Barbaras mūzeju Kalifornijā, skatījām četras Celmiņas litogrāfijas kā līdzvērtīgas partneres uz blakus sienas slavenā kalifornieša Dībenkorna (Diebenkorn) minimālo līniju asējumiem.

Pirmās trīs personālizstādes māksliniecei bijušas Losandželosā, bet pēc tam 1973. gadā Vitneja mūzejā Ņujorkā, par ko recenziju rakstījusi E. Šturma (Laiks 1973. g. 31. oktobrī). Kopš 1964. gada Celmiņa piedalījusies daudzās grupu izstādēs plaši pazīstamos ASV mūzejos. Lai dotu zināmu ieskatu, uzskaitīsim tikai dažus: Modernās mākslas mūzejs Ņujorkā, Vitneja mūzejs Ņujorkā, Bruklinas mūzejs, Čikāgas Mākslas institūta mūzejs, Detroitas Mākslas institūta mūzejs, Mineapoles Mākslas institūta mūzejs, Korkorāna mākslas galerija Vašingtonā, Losandželosas „County mūzejs”, Sanfrancisko Modernās mākslas mūzejs, Fortvortas mūzejs Teksasā un tā vēl gaŗā rindā.

Tāpat visai gaŗa ir bibliogrāfija ar rakstiem par Celmiņu, kas sakopota 1979. gadā publicētā mākslinieces retrospektīvās izstādes katalogā [Pilnīgai bibliogrāfijai un izstāžu uzskaitei skat. Vija Celmiņš − A Survey Exhibition, Fellows of Contemporary Art, Los Angeles, 1980]. Šis publicēto rakstu saraksts ietveŗ pasaulē plaši pazīstamu publikāciju vārdus: Artforum, Art International, Art in America, Artnews, Arts Magazine and Studio International. Pēdējo Londonā izdoto publikāciju agrāk sauca Studio, un tur pirms Pirmā pasaules kaŗa publicētas recenzijas par Vilhelma Purvīša izstādēm Rietumeiropā.

Amerikas un varbūt visas pasaules mākslas dzīvē Vijas Celmiņas vērtējumā ir it kā pieguruma laiks. Mākslas komerciālizēšana ir sakāpināta gandrīz vai līdz šķietamam lūzuma punktam. Reklamēt un pārdot it kā izspiež pārdzīvot un radīt. Laikmets it kā nespēj radīt savus lielos viļņlaužus, nedz dzemdināt savu paliekošo -ismu. Mākslas pasaulē it kā valda mazās „modītes”. Šodien „gudrā muļķu māksla” (sophisticated dumb art), rītu − kas zina! Jaunie mākslinieki it kā pārlieku tīksminās ap savām subjektīvām izjūtām. Personiskais pārdzīvojums tiek celts uz pjedestāla un ja ne tieši pielūgts, tad vismaz pārdots par dārgu naudu.

Bet ir arī cerīgas zīmes. Losandželosā cels nozīmīgu šodienas mākslas mūzeju. Vijai Celmiņai šinī gadā Ņujorkā plānota personālizstāde, un viņa tic, ka māksla atkal kļūs neatkarīga, stipra un liela.