JG132 Dzeja. Rita Gāle, Karmena Kurzemniece, Inārs Brēdrichs, Nikolajs Kalniņš, Imants Ziedonis

Rita Gāle
NĀK GLĀBĒJS	Smacenis, netiklis, pielīp pie pleciem, ķeŗas ap kaklu, gulstas uz krūtīm un nelaižas vaļā. Nāk glābējs – zibeņu jātnieks, vēja pātagas plīkšķinādams Sper, saper lipēju lupatās!
KAD TRĪSREIZ NOLIJIS LIETUS, IR JĀDODAS SĒŅOT	Trīsreiz nolijis lietus, noskalojis mūžīgās ilgas pēc jūŗas. Rokas un kājas vēl vasaras tvīkst! Bet ar rudens sauli uz pieres es ieeju mežā. Pirmā sēņošana ir kā atgriešanās mājās. Sakņu muguras atceras tavus pērnos klupienus. Krūmu rokas pastiepjas garākas pretī, lai tu neieskrej kazeņu lamatās. Ej, parunājies ar jaunajām priedēm! Paceltiem svārkiem tās nostājušās kā lēcienam vai kā skrējienam. Ej, saki, lai nebēg, ka viņas ir skaistas un labi iederas pļaviņas zaļumā. Viņas tev pasniegs divas saujas pilnas lipīgu sviesta beciņu. Lielās priedes ēnainā nogāzē sarga nāves eņģeli – mušmiri baltu. Paskaties, sveicini ēnu valsts valdnieci, atgriezies saulē. Ozolam pie kājām sūnu paklājs klāts. Nāc un sēsties, esi aicināts! Sācies gadskārtējais gailenīšu balets! Un tad priecīgs pāri pielijušai pļavai, gaŗām veciem celmiem, sēra sēnēm sarkanām ej uz nogāzi, kur saulē silst beku sils. Te no bērnības un ganu dienām vēlreiz atnākušas viņas visas: noras bekas, zaķu bekas, apšu bekas, govju bekas, aitu bekas, vidū pati laime brūnu cepurīti – baravika. Piekusušas kājas, priecīgs prāts. Diena iegriezusies vakarpusē. Grozā saule spēlējas ar krāsām. Tur starp rožainām un iedzeltenām māsām viena koši sarkana – rūgtā bērzlape. Kad trīsreiz nolijis lietus, ir jādodas sēņot.
*** * ***	Es aizeju ar tavu skatienu kas mani pavada kā sāpe pakausī un ar to gaismu kas virs eglēm dus kā sadurstīta adatainās skavās un ar to rītu kas bez saules jausts no kura aizbēgu bez atskatīšanās un ar tiem mīļajiem pret pamali ar noliekušos lietus padebesi un ar to smagumu kas raudāt grib un ne izraudāts dzenas dziļumā. Un tad ir jānāk aizlijušam laikam lai pamostos kas bailēs aizkaltis. Tavs skatiens pakausī dzen cerību kā dzietu.

Karmena Kurzemniece
TAI DIENĀ Antipodiska vārdu spēle	Tai dienā, kad viņam izdevās dvēseles koordinātes pārbīdīt, jūtu leņķus apgriezt par 360 gradiem, kad sāka laiktelpas tangentes zust Un kompasi sāka uz dienvidiem rādīt, viņš nemanot sāka uz galvas iet, ar kājām kā antennām gaisā...

Inārs Brēdrichs
DZIESMA PAR UTU PASTARDIENU	Ak, uts, tu mazais kukainīt, tu Dieva lopiņ sīkais! Ikviens, kas tevi ierauga, jau tūlīt nokaut tīko Ar naga galu gludenu pret galdu vai pret skāti, Un dara tīšām visu to un ņirdzot, apzināti. Pret debesīm stīdz dvēseles no utu miesām šķirtās, Jo utu Kungs un Radītājs tur augstumos, lūk, ir Tas Un pieņem veļus sīciņos līdz dienai, kad tos tiesās Un augšāmcelties visus sauks no jauna jaunās miesās. Būs atkal katram sava uts un utosies bez jēgas Gan prezidija priekšsēdis, gan disidents kā sērgā, Bet šoreiz priekā darīs to un liekot nāvei gaidīt, Jo katram mīļa būs tā uts un netiksies to spaidīt.
NESAKARNIEKS	Marka ev. 3. nod. 23. pants: Un tos pieaicinājis, viņš tiem sacīja līdzībās: kā var sātans sātanu izdzīt? Mēs meklējam to it visur, gan ūdeņos, gan zemē, un meklēdami aizklīstam, kur citkārt aizklīst nemēdz. Jo Belcebulu vareno par lieku gribas skatīt gan jauno rindās retajās, gan teātrī to matīt ar zirga kāju slaveno pa aizkulisēm klimstam, gan ērģelniecē baznīcā to pēkšņi domāt dzimstam. Bet pa tām starpām Belcebuls jau sen vairs netup lejā, bet meklētājam draudzīgi aiz muguras tas smejas, jo, Belcebulu meklēdams, par glītu nešķīstēnu ir pārtapis pats meklētājs ar savu baismo ēnu. (27.8.80.)
MULTIDIAPOZONĀLA TAUTASDZIESMA	un es dzirdu pulksten tikos cikos tik un tak un tik nost birst no laika zariem slapjiem cauri griestiem pāri skapjiem apļiem vērpetēm un grīstēm vecās ciparblates līstei beidzot iztek pāri ietek manī pulksteņa zvani cik nu tik tu ar savas lielās kājas mazo īkšķi mani badi cisu klēpī kaut ko rādi kaut ko slēpi paslēpenēs palēpenēs lēpju renēs papērksnītēs miršu vītēs krokuss divreiz plauks un vītēs iekāms beidzot man par labu vērsi nabu nav ko bīties atsacīties tev no burkāniem un bietēm jo ap katru pusdienlaiku Fauns pa tavām bungām blietēs baznīcdziesmu brīnumainu ai to skaņu ai to ainu vecā mājā zirga kāja ko zem segas mātes austas pēkšņi sataustīsi spraustu lai tev nesauc baiļu brīdi jo tā visa darīšana ramtairīdi tā būs mana pāri slotai segu klāsim un tad jāsim ai kā jāsim apkārt mēnesim un saulei cauri miesām cauri kauliem acīm spīganām kā prauliem pazudīsim trakās spēlēs kamēr dzisīs sārtā mēle bet uz tukšā spēļu lauka kaķīt’s laks no piena trauka (1980.)
ATZĪŠANĀS	(Friča Bārdas un Teodora Tomsona apvienotais motīvs) Man gribētos tevi piepaijāt Kā sultāns verdzeni paijā. Un teikšu tev atklāti, pīpis man viens, Vai septembrī tas vai maijā. Man gribētos tevi brist un brist Pa melnajo matu pļavu, Man gribētos tevī kā klijānam krist Un malkot no debesu dravas.
LŪNĀTISKA MAKABRIZĀCIJA	Mēnesim zem pakaklītes Čīgā pele vijolīti, Vijolīti lillā glīti Visai pasaulei par spīti. Kā tur augšā, pele, tiki? Kādēļ tev ir stilbi pliki? Nekaunies un dabā labā Rādi, ko sev glabā nabā! Mēness noliec pakaklīti, Rietot nospiež mazpelīti. Tikai lillā vijolīte Čīgā tālāk mums par spīti.
DRAUDZENEI	... un kad caur vārtiņiem tu iziesi tad atstāj tos priekš manis vaļā vēl šodien nesekošu tavās pēdās vēl gaidu gulbji sasauksies kad skaļāk kad dziļāk nakti griezīs mēness sirpis un neatlaidīgāk zem zemes circen’s cirks bet pāri pienācējam spārnu soļiem man pakaļ melns skries tevis sūtīts zirgs vēl kaut ko gaidu nesekošu naktī zaļā tik lūdzu vārtiņus aiz sevis atstāj vaļā...
JŪLIJA DZIESMA	Atkal Rīgā liepas zied, un tu ielās ej, Sevi pašu satikt ej, atraut pasaulei Daudzkrāsainai, sološai zelta jostām siet Tevi debess dārzos sev, dvēs’li vienuviet Paradīzē sakopot tā kā sējumā Vēl pēc nāves izdotā viedu viedākā. Bet tev Rīgā liepas zied, Zied un neizsmārd. Un tu jūti – vienīgais Tas tev paradīzes dārzs. Un tu Rīgas ielās ej Neapstādamies, Jo uz neatgriešanos Esi atgriezies. (1980.)
IZSKAŅA	Bez lūgšanas nu nakts ir atnākusi pie manis sērst vēl stundās pēdīgajās, līdz pacels mani zilais vējš pār minaretiem kā lapu notrauktu, un atplaiksnoties tajā vēl visam, ko Tā Kunga roka salikusi no nedzīvotas dzīves līdzi zaļā šķirstā, no vīnogāju lapām austā aukstā rītā, vēl saulei kavējoties viņpasaules klintīs, bet rokām tveŗot jau pēc kausa nezeltītā un asiņainā vīna, iekams mirst tās. Bez lūgšanas nu nakts ir atnākusi. Vairs tikai iziešana cauri durvīm palikusi. (1980.)
*	Šovakar nav iemesla Tev rakstīt, nav gan arī tāda lai Tev nerakstu ... Kaspars sapņos paradīzē skraida, kā lai viņam kaut ko paprasu es par varžu kurkstēšanu dīķī, vai par kaķiem pilnā mēnesī, vai par zvirbuļpāra lakstošanos jumtā, vai par mušām glāzes dibenā. Lai jau suņuks suņu paradīzē ņiprām kucēm gurnus aposta, nevarētu tik un tā tam prasīt kā jau daudz kācita, ko man vajag plikai dvēselei un miesai vēl par cieri iekams migla nolaižas pār aukstu pieri. (24.8.1980.)

Nikolajs Kalniņš

ČAKS SATIEKAS

AR TAUNU

(Ceturtais sapnis)

Sapņi neievēro laika secību.

Tā Čaks Taunu satika

tikai ceturtajā sapnī,

kad bija debesskrāpi un UNO skatījis. –

Acīm redzot, viņam tādi kūleņi patika.

Un zināt, kur viņš Linardam roku kratīja?

Jūs domāsit – Velna ķēķī!

Nekā!

Baznīcā!

„Ko tu te meklē?” Čaks brīnījās. –

„Es klausos koŗzēnu dziedāšanu!” Linards atsmaidīja.

„Vai ticīgs esi?” –

„Tāds pats kā tu!” –

„Tad paliksim arī uz mesi.” –

Un viņi brīžam klausījās,

brīžam sarunājās.

Es sākumā uztraucos:

„Tā baznīcā nepieklājas !”

Bet sapnī jau balsis nedzirdēja,

Es tomēr visu sapratu –

tas bija brīnums –

tāda kā šalkšana no koŗa,

no vēja.

no abu dzejnieku balsīm.

„Nu vai pantus kalsim?”

Čaks prasīja,

„Mēs abi pilsētas zēni,

kas nomales mīlam.” –

Bet Tauns atbildes vietā

viņam dzejoli lasīja:

„Pie pilsētas vārtiem guļ suns...” –

„Mani viņš tomēr Ņujorkā ielaida!”

Čaks iesmiedamies pārtrauca, –

„Tāpēc, ka tu esi mūžības skartais!” Tauns paklanījās,

„Vai tas kāds gods?

Pie maskaviešiem man par to

bija jācieš sods ...

Jā, bet man mīļi šie velna streļķi –

Es viņus nemainu pret sarkanu neļķi”. –

„Un kā tev pa debesīm klājas ?”

Tauns iebāž dzejoli kabatā. –

„Nu nav jau tā kā savās mājās –

arī tur es vēl esmu izolēts,

jo man neesot brīvās Latvijas vārds

bijis svēts;

es esot pieskandinājis savu balsi

Kremļa zvanam;

jā, un es arī neticot Dievam

un Labajam Ganam,

tā mani inkriminēja augšā Pēteris.” –

„Nē,” protestē Linards Tauns,

„tādas runas pieder tikai pļāpīgām sievām –

trimdā tu neesi padots nekādām nievām:

visas tavas grāmatas ir izdotas par jaunu.

Mēs pat lasām „Augsto krastu” –

un kuŗš gan tur kaut pušplēstu vārdiņu

kā meslus rastu!?” –

Čaks kļūst priecīgs

„Tad es tomēr neesmu tik niecīgs,

kas kā puteklis zustu!

Un ar to krustu –

ar to, redz, ir tā:

es labprāt ienācu arī baznīcā,

un piederu vairāk Dievam

nekā krievam !” –

„Bet sievu tu pie altāra tomēr neaizvedi,” –

– „Zini, Linard, kas ir mans slogs:

es esmu par kautru,

un tāpēc „miglā asaro logs” ...

un tad es tēloju pašpuiku jautru...”

– „Gluži tāpat kā es”,

Linards tikko jaušami smējās,

man arī ar sieviešiem nelaimējās:

es vienmēr iemīlos tādas acīs,

kas uz citu vērstas,

bet kuŗa uz mani raugās,

tajā es skatos tikai kā draugā.” –

– „Nu tad iesim uz tavu Elles ķēķi

palasīt labāk dzeju!

Koŗzēnu dziedāšana ir jau apklususi.” –

– „Varētu jau. Bet labāk brauksim pie

Gunāra Saliņa.

Viņš būs neganti priecīgs,

jo nav tāda tava rakstu galiņa,

ko Gonka nebūtu izlasījis.” –

– „Gonka?” –

– „Jā, tā mēs, draugi, Gunāru Saliņu saucam.

– „Labi. Tad braucam!”

Imants Ziedonis
*	Tad piedzimst Čaks. Ar kazām artistiskām. Tas piedzimst mātei Latvijai starp ciskām un aiziet mūžībā kā huligāns un svētais. Bet ar tām pašām rētām iezīmētais. Ak dies, un ir vēl bezgaldaudzi vārdi. Kas mātei vēsturei ir cauri plēsies, tas arī zinās, ka šie paši vārdi nāks citā kārtībā un samontēsies. To visu atkal var no gala sākt cits vīrs un citā secībā, un jūtā. Un tikai zvirbulis redz – ziema nāk, un, kamēr var vēl, graudu knābā sūdā.
*** * ***	Kur biji, dēls? Es biju savā mātē. Tur bija arī citi vēl Iedibinātie. Tie agrāk, varbūt mazliet vēlāk dzims. Es pirmais atnācu šai pasaulē un slims. Bet viņi nāks, savas asnis jaunās dos un manu piedzimšanu attaisnos. Bij tumšs. Un rīts. Un ugunis ap riju. Kur biji, dēls? Es savā mātē biju. Lit. un Māksla, 1980. g. 14. novembrī