Andrievs Ezergailis

DOMĀJOT PAR LEŠINSKI V

... trulas spalvas necilā −
Karstas dzirkstis šķiļas tecīlā!

Mums, visam „spalvas stūmēju” pūlim, vajadzētu nolemt nerakstīt nevienai avīzei vai žurnālam, kas nedod iespēju opozīcijai atbildēt. Mums nemaz nevajadzētu prasīt pēc brīvas preses, dažādu uzskatu publicēšanas. Atbildes tiesība būtu pietiekoša, lai mūsu trimdas garīgai stājai piedotu citu noskaņu. Ja Anšlavs Eglītis viens pats uz savu roku pieteiktu boikotu mūsu presei, efekts jau būtu, un ja viņam vēl pievienotos Vilis Hāzners, L. Švābe, Ādolfs Šilde, Jānis Klīdzējs, Uldis Ģērmanis, Franks Gordons, Arturs Voitkus, Oļģerts Liepiņš, Edgars Andersons un Rita Gāle, minot tikai dažus, maiņas notiktu.

Mēs visi zinām mūsu trimdas sliktās puses. Nevienam latvietim nevajadzētu būt pārsteigtam par to, kas ir mūsu lielā nasta. Un ja tas būtu pārsteigums, tas norādītu jau uz mūsu stāvokļa simptomiem. Nedusmosimies un nedrebēsim − mūsu trimdai ir autoritārisma smaka.

Preses „atspundēšana” vien problēmu, protams, visā tās plašumā neatrisinās, bet tas būtu viens svarīgs solis uz priekšu lietu noskaidrošanai. Viena lieta, kas noskaidrotos, būtu tā, ka, lai gan dzīvojam brīvas preses zemēs, mūsu prese pārstāv tikai mazu, ļoti šauru vēsturiski pārdzīvotu, pa daļai ulmanisku, pa daļai 2. pasaules kaŗa ideoloģisku spektru.

Ja mēs gribam, lai latviešu vārdu pasaules prese pārstāj vazāt savās slejās un vakara ziņu ekrānos, saistot to kopā ar hitleriskiem varas darbiem, jaunam garam jādzimst. Mums vajag jaunas trimdas.

Osvalds Akmentiņš Oļģerta Liepiņa Vēstnesī 1980. g. 15. jūlijā raksta:

Amerikas latvieši, lietuvieši, igauņi jau pāris gadu desmitus konstatē ASV preses nelabvēlīgu nostāju baltiešu un Baltijas valstu jautājumā. Šī negatīvā, naidīgā nostāja parādās baltiešu brīvības centienu totālā noklusēšanā un ‘kaŗa noziedznieku’ intensīvā meklēšanā baltiešos. Pie tam apvainotiem nav iespējams’ parādīt savu alibi un likt ziņas atsaukt vai paskaidrot. Prese dod viņiem spriedumu pirmā pirms tiesas.

Šī akcija pret baltiešiem dabīgi grauj viņu morālos spēkus...

Visvairāk ziņu mediji kaitē mūsu jaunatnei, kas ir jūtīga un tāpēc, bieži apmulsusi, no brīvības cīņas ērkšķainā ceļa atsakās, jo saskata zaudētu lietu.

Vainu par šo stāvokli Akmentiņš uzvel „ziņu medijiem”, kas, pēc viņa „domām, ir it kā žīdu, kapitālistu, kreiso intellektuāļu un komūnistu varā. Ja autors vēl būtu pieskaitījis brīvmūrniekus, tad būtu pilns Hitlera ideoloģijas konspirācijas mezgls, kas no jauna strādā, lai apspiestu „dižciltīgās” dvēseles.

Principā šādiem Rozenberga propagandas inspirētiem rakstiem mūsu presē ir sava vieta. Nekas nav panākts, tos apspiežot. Antisemītisms ir strāvojums mūsu sabiedrībā, kam zināma ventilācija ir vajadzīga, nepieciešama. Antisemītisma apspiešana, man liekas, bija demokratiskās un Ulmaņa Latvijas preses kļūda. Apspiests brīvās Latvijas presē, antisemītisms tad ielauzās mūsu vidū laikā, kad latviešiem pašiem nebija ne savas varas, ne kontroles pār savu likteni, ne presi. Šīs ideoloģijas izpauduma ļaunums trimdas presē ir tas, ka tam nerodas nekāds pretspēks. Visus šos emigrācijas gadus neatceros, ka kāda avīze jebkad būtu antisemītismu iztirzājusi vai kādu žīdu aizstāvējusi. Dinamiskā preses situācijā šādas Akmentiņa izteikas būtu saņēmušas daždažādus brāzienus.

Mans personīgais mēģinājums aizstāvēt Laikā Latvijas Valsts universitātes kollēgu Pēteri Krupņikovu beidzās nesekmīgi. (Skat Dzimtenes Balss pielikuma Atbalss 1. num. 1980.).

Žanis Unāms un Ādolfs Blāķis 50.-tos gados uzsāka mēģinājumu (skat. grāmatas Melnā vara un Medaļas otra puse) radīt tīri latvisku trimdas līniju bez hitleriskā fašisma piemaisījumiem. Bet viņus nogrieza tāpat kā nogrieza Miķeli Valteru. Unāms 1955. g. rakstīja:

Bet desmit gadus pēc šiem traģiskiem notikumiem emigrācijas latviešu presē parādās raksti un tiek izdotas grāmatas, kur melnās varas (lasi Gestapo) kalpi un funkcionāri tiek cildināti kā nacionāli varoņi un reizē ar to idealizēts arī šis Gestapo aģentu laikmets.

Un tagad jau ir pagājuši trīsdesmit pieci gadi!

Ir dzirdēts sakām, ka neviens trimdas izdevums nevar atļauties liberālizēties konservatīvo lasītāju dēļ. Ja tas tā, tad ļoti bēdīgi, bet savā veidā šī nav nemaz nekāda liberālizēšanās lieta. Kaut kas dziļi ideoloģisks šeit ir apslēpts. Piemēra dēļ domāju, ka mūsu preses lasītāju skaits būtu pat audzis, ja laikraksti pilnā veidā, vārdus neaplaužot, būtu devuši pilnīgu reportāžu par Arāja prāvu un procesiem pret V. Hāzneru, Detlavu un Maikovski. Dodot pilnu reportāžu par šiem trimdas dzīvē svarīgiem un interesantiem notikumiem, prese ne tikvien būtu piepildījusi savu funkciju, bet būtu varējusi arī trimdas sabiedrībai sniegt augstā mērā izglītojošu informāciju. Reportāžas par Arāja prāvu Laikā bija ne tikai skopas, bet Arājam pat spilgti labvēlīgas. Vai lasītāju skaits augtu vai saruktu, Laiks to vēl var pārbaudīt, sākot pārspiest Arāja prāvas stenogrammas.

„Ziņu mediji” mūs, protams, tik labi nepazīst kā mēs paši sevi, bet sava nojauta (asiņojošu brūci viņi mūsos ir atklājuši) par mums viņiem ir, un tā nav 100% nepareiza. Mūsu trimda ir tāda vēl nenovākta Otra pasaules kaŗa sarūsējušu ieroču atlieku lūžņu kaudzīte.

Pastāvēs, kas pārmainīsies. Jādzimst jaunai trimdai. Trimdai, kas dimd. Tikai tad tā varēs kļūt par īstu lobiju mūsu dzimtenes labā. Akmentiņam ir taisnība, ka „ziņu mediju” nostāja pret latviešiem „grauj mūsu morālos spēkus”. Vecā trimda, Akmentiņa vārdiem izsakoties, ir „zaudēta lieta”. Fašisma morālais spēks ir vēsturiski pārdzīvots, izžuvis avots, un par tik, par cik mūsu trimda ir autoritāra, tai morālā spēka vairs nemaz nav. Ar denaturku dzirdīts cilvēks tālu nevar tikt.

Manā bēgļu nometnes barakā trīs zilās divīzijas cīkstoņus piemeklēja aklums. Tad nebiju iedomājies, ka tas var būt pareģojums par mūsu trimdu.

Struktūru jau mūsu trimda var paturēt, tikai jauns gars tanī jāielej.

Sāksim ar prasību pēc neierobežotas iespējas atbildei, neizslēdzot žīdu aizstāvēšanu mūsu laikrakstos.

Šie atdzimšanas viļņi nereti ir nākuši no rakstnieku spalvas. Kuŗš būs tas rakstnieks, kas uzsāks šo jauno latvju renesansi?