Jānis Ezergailis

1919. GADĀ

 

1919. gadā polītiskais un militārais stāvoklis Latvijā ir tik juceklīgs, ka par to objektīvu pārskatu vēl šodien nevar dot, lai gan par to ir daudz rakstīts un runāts, bet arī daudz noklusēts. Sākot ar 1918. g. decembri, kad Latvijā ienāca Padomju Latvijas armija − 12.500 sarkano strēlnieku plkv. P. Avena vadībā un 3 sarkanarmijas divīzijas pa Ziemeļlietuvu un Dienvidlatvijas daļu, lai dotos uz Baltijas jūŗu un nogrieztu ceļu uz rietumiem, atradāmies bezizejā. Stučkas valdība, ienākot Valkā, izdeva savu pirmo manifestu, kuŗā cita starpā bija teikts: „...un sarkanie strēlnieki ar prieku badīs savus durkļus pelēksvārču resnajos vēderos.” Mums draudēja iznīcība. Vidzemi un Kurzemi līdz Ventai, Skrundai ieņēma latviešu lielinieki, bet sarkanarmijas daļas, kas virzījās pa Daugavpils − Sauļu dzelzceļu, bija jau sasniegušas Telčus Lietuvā. Tas bija laiks, kad mūsu pagaidvaldība Liepājā sēdēja uz koferiem un saiņiem, lai ar kādu kuģi atstātu Latviju. Mums pašiem savu spēku nebija. Plkv. Kalpaka vadībā no Rīgas izgāja 400 vīri. Kāda pagaidvaldības izsludinātā mobilizācija Liepājas apriņķī deva tikai 43 kaŗavīrus klāt. Mūsu pretlielinieku spēki atradās ielenkumā. Tad 1. februārī Liepājā ieradās ģen. Golcs ar 7500 labi apbruņotu kaŗaspēku, bet viņš nebija necik priecīgs un drošs, jo uz pilsētas nama plīvoja sarkanais karogs, ielās uz viņu raudzījās naidīgi skati, kādēļ domāja par atpakaļ došanos uz Vāciju. Bet tas jau bija dabiski, jo Kurzemē 4 gadus bija valdījusi barga vācu okupācija. Bet tomēr viņš palika, jo cerēja uz labu sadarbību ar mūsu kaŗaspēku un arī Latvijas pagaidvaldību. Lielinieku virzīšanās uz priekšu tika apturēta pie Ventas un arī Telčiem, kas atradās tikai apmēram 100 km no Palangas. Sākās pretuzbrukums un martā jau ieņēma Jelgavu. Golca nodoms − turpināt uzbrukumu Rīgai, jo bēgošu ienaidnieku viegli vajāt, tika atlikts jo sakustējās tie sarkanarmijas spēki, kas atradās Lietuvā un Latvijas dienvidos pie Bauskas. Uzbrukums Rīgai tika atlikts līdz turpmākam. Bija radušās nesaskaņas starp latviešu un vāciešu polītiķiem, kas noveda pie dziļas krīzes. Tai pamatā bija mūsu pagaidvaldības un Vinniga 1918. g. 29. dec. savstarpējais līgums, kas tiešām nebija pildāms. Mūsu polītiķi par to izvairījās runāt, bet vācieši arvien to atgādināja. Šis līgums tiek apstrīdēts, bet tāds pastāvēja, un ir realitāte, tikai sakarā ar Versaļas līgumu tas zaudēja savu nozīmi. Bet galvenie nemiera radītāji bija mūsu pagaidvaldības divi ministri: Zālītis un Goldmanis, kas atklātās runās nicinoši izteicās par vāciešiem, lai gan viņus turēja par mūsu sabiedrotiem. Golcs lūdzis prezidentu Ulmani viņus nomainīt, bet Ulmanis to nedarīja. Tas noveda pie tā, ka majors Hanss Manteifels ar savu trieciengrupu izdarīja 16. aprīļa puču. Bet attiecības sarežģījās vēl tālāk. Ceļā no Rudbāržiem Grobiņas komandantūrā apmetās pārnakšņot vācu ritmeistars fon Reimers ar saviem 5 jātniekiem. Avantūrista un dēkaiņa Oto Goldfelda sakūdīti, komandantūras kareivji naktī no 18. uz 19. aprīli tos nogalināja un līķus atrada pie Grobiņas mežā it kā sakropļotus. Saprotams, ka tas radīja asinsienaidu. Par šo notikumu klusē mūsu polītiķi, vēsturnieki un militāro atmiņu rakstītāji. Bet tas notikums nebija noklusināms. Neraugoties uz Jelgavas ieņemšanu, Golcs pieteica Kurzemes atstāšanu. Golcs savās atmiņās labi atsaucas par latviešu frontes kaŗavīriem un sevišķi augstu vērtē pulkvedi Kalpaku, kā stratēģi un stāvokļa izpratēju.

 

Andrievs Niedra

Laikam starp latviešiem vienīgais Andrievs Niedra saprata, ka ar Golca un viņa kaŗavīru aiziešanu ir zaudētas visas Latvijas atbrīvošanas iespējas, jo mums pašiem kaŗaspēka nebija, ne armijas apgādes, kas varētu stāties pretim lielinieku pārspēkam. Rīgas ieņemšanas dienā, 22. maijā, Baloža brigādē bija tikai 1743 vīri ar visiem ārrindniekiem. Ziemeļniekos turējās apm. 3000 kareivju, kas atradās zem svešām virspavēlniecībām. Niedram vienīgam bija tās spējas, kas varēja Golcu pārliecināt palikt Kurzemē un turpināt cīņu pret komūnistiem. Pēc 16. aprīļa apvērsuma mēģināja sastādīt kādas 4 valdības, kuŗām Golcs varētu uzticēties. Pirmais bija Līvens, kam neizdevās, Balodis atteicās, izmēģinājās arī Seskis. Lielas cerības tika liktas uz Borkovski, kuŗa valdībā iegāja arī Ulmanis kā zemkopības ministrs, bet kad vajadzēja stāties darbā, atkal viss pajuka. Tad sevi iesvieda polītikā Andrievs Niedra, kā viņš to jau bija darījis 1905. gadā, un tūlīt ķērās pie darba 10. maijā, lai dotos cīņā pret lieliniekiem, jo Rīga un Vidzeme slīka asinīs. Viņš lūdza Golcu steigties ar uzbrukumu Rīgai, kas varēja notikt tikai 22. maijā. Vācu vienību trieciens bija tik straujš un spēcīgs, ka sarkanie strēlnieki atstāja ne tikai Rīgu, bet visu Vidzemi un apstājās Latgalē uz līnijas: Līvāni, Rudzāti, Korsova. Rīgas ieņemšanā pirmais ar savu triecienvienību pār tiltu pārskrēja majors H. Manteifels un devās uz Citadeli, lai atbrīvotu cietumā ieslodzītos pirms čekisti tos iznīcina. Citadeles vārtos viņš krita, bet viņa vienība steidzās uz cietumu, kur sastapās ar čekistiem. Vācu kaŗavīri iznīcināja čekistus un atbrīvoja cietumniekus. No Citadeles tie steidzās uz centrālcietumu, bet tomēr ieradās par vēlu.

 

Vācieši un igauņi

No Rīgas Golcs savas vienības virzīja uz austrumiem. Flečers 29. maijā deva pavēli doties pa Rīgas-Ieriķu-Gulbenes ceļu uz Pitālovu, lai varētu apvienoties ar Judeniča baltajiem spēkiem kopējai cīņai pret komūnismu, bet stāvoklis sarežģījās Ieriķu mezgla dēļ. Baloža brigāde ienāca Rīgā 23. maijā. Cēsu bataljons, kuŗa sastāvā atradās arī šo rindu rakstītājs, no Rīgas, atbalstīts ar artilēriju un vācu apkalpi, caur Vidzemes vidieni pa lielo ceļu, nesastopot pretestības, 4. jūnijā ieradās Vecpiebalgā, kur bija nodomāta dažu nedēļu atpūta un sakārtošanās tālākam gājienam pret komūnistiem. Pieteicās vairāki brīvprātīgie un mūsu bataljons papildinājās. Vācieši mums bija īstie sabiedrotie, deva arī uzturu, lai gan tas nebija pietiekams. Bet nebija jau arī pašiem vāciešiem ko ēst. Otrā vai trešā dienā, lai nokārtotu sakarus ar ziemeļniekiem, kā labs Cēsu pazinējs tika komandēts ltn. Gustavs Mežulis, ar ko kā kopējas dzimtenes cilvēku bijām labi pazīstami. Viņš bija liela, stalta, spēcīga auguma, ģērbies vācu virsnieka uzvalkā, saprotams, ar latviešu kaŗavīra nozīmēm. Apjoza zobenu, pie sāniem turēja revolveri, karšu somu, uz krūtīm − binokli un pilnīgi kaujas virsnieka uniformā devās uz Cēsīm, kur viņu vispirms satikuši igauņi un tūlīt „aptīrījuši”, noņemot arī pulksteni. Viņš griezies pie pulkv. Berķa kārtot uzticētos uzdevumus un lūdzis viņa gādību, lai igauņi atdotu atņemto virsnieka apbruņojumu un citas mantas. Tomēr izrādījies, ka mūsu ziemeļnieku komandējošam sastāvam par igauņiem nav nekādas teikšanas. Jāpiezīmē, ka mēs, dienvidnieki, būdami zem Golca, bijām daudz patstāvīgāki un brīvāki kā ziemeļnieki zem igauņu virspavēlniecības. Atgriežoties uz Piebalgu, doti gan šķūtnieki, kas bijuši divi igauņi ar šautenēm un ratos iejūgtu baltiņu. Līdz iesaukšanai armijā ltn. Mežulis strādājis Igaunijā par mežzini un piesavinājies arī igauņu valodu, bet saviem pavadoņiem to nav atklājis, jo interesējušas viņu sarunas. Kad pie Kaķu krogus pārbraukuši pār Vidzemes šoseju un uzgriezušies uz Piebalgas ceļa, igauņi savstarpēji sarunājušies: „Ko mēs ar to velna vācieti tālāk vazāsimies, nošausim un brauksim atpakaļ.” Ltn. Mežulim momentāni lēmums bijis gatavs: vai jūs vai es? Vērojis blakus sēdētāju, kam šautene atradusies starp kājām. Kad viņa rokas atlaidušās no tās, ar veiklu, spēcīgu ķērienu Mežulis izrāvis šauteni un ar rezgali devis triecienu pa galvu − tas apvēlies, otru paspējis nošaut. Abus beigtos igauņus izvēlis no ratiem, paņēmis šautenes un munīciju, caur tēva mājām Bānūžiem atgriezās Vecpiebalgā. Pēc drāmatiskā pārdzīvojuma ar igauņiem viņš ļoti neapmierinoši izteicās par ziemeļniekiem, kas īsti sarkani gan neesot, bet stipri „rozīgi”, kādēļ nekāda kopēja cīņa pret lieliniekiem ar viņiem nevarot iznākt.

 

Cēsu kaujas

No Cēsu kaujām galvenā kārtā profilēja komūnisti − tā ir aksioma, jo savstarpēji kāvās spēki, kas bija organizēti cīņai pret komūnismu. Lielinieki atslogoja savas frontes un brīvos spēkus pagrieza pret Judeniču, kas ar savu balto armiju jau bija ieņēmis Pēterpils priekšpilsētas, bet tika apturēts. Cēsu kaujas komūnistiem izglāba revolūcijas šūpuli − Pēterpili un izkala tās naglas, kas pēc 20 gadiem tika iedzītas Latvijas zārkā. Uzskats, ka Golcs gribējis tikai iekaŗot Latviju, lai, atjaunotu seno muižnieku varu, ir pavisam aplams. Šaurai Baltijas telpai toreizējā stratēģiskā stāvoklī nebija nekādas nozīmes, ja Krievijā pie varas paliek komūnisms. Šo militāro problēmu 20. gadu sākumā Latvijas Kareivī apskatīja mūsu izcilais stratēģis ģen. Radziņš un norādīja, ka jau pēc tolaiku kaŗa technikas lieliniekiem Latviju iespējams okupēt 24 stundās. Golcs toreiz gāja tikai pret komūnistiem. Ja viņš gribētu, tad Baltijas telpu paņemtu, kad Krievijā komūnisms būtu gāzts. Cēsu kaujas izraisīja tikai igauņu mantkārība Ieriķu dzelzceļa mezgla dēļ, caur kuŗu vienīgi varēja igauņi izvest savu kaŗa laupījumu. Gulbenē, lieliniekiem atkāpjoties, bija palikuši 800 vagoni un 17 tvaikveži. Šos ritošos materiālus igauņi pievāca vieni, lai gan Gulbenes ieņemšanā piedalījās arī mūsu ziemeļnieki. Plašāk šī igauņu piesavināšanās aprakstīta prof. H. Lāča grāmatā Toreiz, kad Latvijas valsts tapa. Igauņus saukt par mūsu sabiedrotiem ir maldinoši. Viņi mūsu ziemeļniekus turēja stingri zem savas virspavēlniecības un to, ko mūsu kaŗavīri iekaŗoja, viņi piesavinājās, aizdzina no latviešu mājām ganāmpulkus, aizveda inventāru; iekaŗodami Ieriķus, mūsu dzelzceļus izlaupīja līdz Inčukalnam. 3. janvārī, kad iesākām savas cīņas par Latgales atbrīvošanu, viņi ar lieliniekiem noslēdza mieru. Ar to viņi palika par sava sabiedrotā nodevējiem. Igaunija bija pirmā valsts, kas ar komūnistiem nodibināja diplomātiskās attiecības. Arī vēlāk viņi rīkojās nodevīgi, mums nepaziņojot par Padomju Savienības bažu ierīkošanu, tad gadījums ar poļu zemūdeni, izlaupītā Āraišu baznīca, aizvākti visi piederumi, pie Narvas apšauti visi krievu bēgļi etc.

Nezinu, vai tas notika sakarā ar Mežuļa misiju Cēsīs vai rīkojums nāca no citurienes, bet mūsu Cēsu bataljonu pārdēvēja par 4., kas vēlāk tika pievienots 2. Ventspils pulkam. Ar to sākās mūsu kaŗavīru apvienošana zem pašu virspavēlniecības. Pēc Jāņiem atstājām Vecpiebalgu. Sākoties Cēsu kaujām, no mums aizgāja vācu artilērijā. Kaut gan kaŗavīru skaits bija lielāks, bet vienība vāji apbruņota.

 

Uz Latgales fronti

Jauns apbruņojums tika apsolīts ar nonākšanu Latgales frontē. Pa ceļam dažas dienas pavadījām Ļaudonas Odzienā, līdz pārcēlāmies uz Atašieni. Ieejot Borchu (vēlāk pārdēvēta Atašiene) stacijā, pirmo cilvēku satiku raudošo tirgotāja Beķera kundzi ar diviem maziem bērniem. Mūsu kaŗavīri saskaņā ar kādu provizorisku kaŗatiesas lēmumu bija nošāvuši Atašienes tirgotāju Teodoru Beķeri. Tas mūsu nacionālā armijā tomēr palika tumšs traips. Viņu žēloja visi apkārtējie iedzīvotāji. Mūsu bataljons ieņēma pozīcijas pie Trošku un Stalīdzēnu sādžām. Borchu stacijā tika ierīkota rajona sakaru centrāle, kam piesaistīja visu atbrīvoto Latvijas daļu. Mums frontē stāvēja pretim mūsu brāļi − latviešu sarkanie strēlnieki. Atkāpdamies, tie Borchu staciju bija galīgi iztīrījuši. Borchos sagaidījām no Anglijas atsūtīto apbruņojumu un apģērbus. Prezidents Ulmanis par šiem sūtījumiem bija noslēdzis līgumu, atrazdamies pēc 16. aprīļa puča uz angļu kuģa ar diviem Anglijas pilsoņiem: Kenanu un Eliju. Bet šajos sūtījumos armijas vajadzībām nekas nebija derīgs: ieroču vietā tika saņemti „klami”, apģērba skrandas. Atvestās šautenes frontei nebija derīgas, lielgabali nolietoti etc. Stacijas telpā atradās kaudze kaŗa saišu zābaku ar caurām zolēm, pat saplēstām virsādām un dubļaini. Par šīm nederīgām precēm Latvija samaksāja ar labiem, dārgiem liniem un kokiem. Tāda bija mums impērijas (kuŗā saule nenoriet) palīdzība, kad cīņā pret komūnismu bijām palikuši vieni. Kad mūsu armija bija noorganizējusies, pulki iedalīti divīzijās, tika gatavots uzbrukums Līvāniem, lai atvērtu vārtus dienvidu daļā Latgales atbrīvošanai. Līvānos atradās 1. latviešu sarkano strēlnieku pulks ar spēcīgu artilēriju. Uzbrukums sākās 26. augusta rītā ar lieliem, bet vāji apbruņotiem mūsu armijas spēkiem. Mums nebija artilērijas. Atsūtītie angļu nolietotie lielgabali nesniedza mērķi. Dežūrēju uzbrukuma atbalsta punktā Steķu mājās. Dārzā bija novietots viens lielgabals ar ierobežotu municiju. 3. Jelgavas pulks, kas atradās Daugavas kreisajā krastā, priecīgs bija saņēmis 4 lielgabalus, bet tikai 2 no tiem bijuši lietojami.

 

Pulkveža Avalova rietumu armija

Oktobrī iesākās kaŗš ar pulkveža kņaza Pāvela Avalova (Bermonta) rietumu armiju. Pulkv. Avalova memuāru saturs ir diametrāli pretējs ģen. M. Peniķa sakārtotai Latvijas atbrīvošanas cīņu vēsturei. Pulkv. Avalovs ir uzticīgs Antantes dalībnieks. Viņš Latvijā ierodas no Dienvidkrievijas ar krievu balto vienībām 12. jūnijā, kur Antante ierāda Jelgavas, Vecauces un Olaines rajonu savas rietumu armijas organizēšanai, kas padota ziemeļfrontes komandieŗa Judeniča rīcībā. Viņš savu armiju papildina ar krievu gūstekņiem no Vācijas, kuŗiem līdz kā brīvprātīgie nāk daži vācu kaŗavīri. Viņš organizē savu armiju, bet dzīvi seko polītiskiem notikumiem Eiropā. Viņu uztrauc Versaļas miera sarunas, kur Antante resp. Anglija met lielu kūleni uz komūnistu pusi. Bet tomēr 26. augustā Rīgā saaicina Baltijas valstu virspavēlniekus, lai pārrunātu kopēju uzbrukumu pret lieliniekiem. No Igaunijas piedalās ģen. Laidoners, Latviju pārstāv ģen. Simansons un plkv. Kalniņš un Lietuvu − plkv. Beņjasevičs. Vēl piedalās ziemeļfrontes pārstāvis ģen. Deņisino. Kopēji nolemj sākt uzbrukumu.

Avalova armijai pievienojas arī Golcs ar saviem spēkiem, un kopā rietumu armija sastāv no 55.000 labi apbruņotiem vīriem. Bet kad pienāk uzbrukuma diena − 15. septembris, Lietuvas valdība aizliedz lietot Tilzītes − Šauļu dzelzceļu. Lietuvas daļā atrodas Avalova armijas zirgi artilērijas pārvešanai, bet robeža tiek noslēgta. Avalovs saprot, ka tā ir Antantes nodevība un komūnistu glābšana. Iesniedz protestus un lūgumus Rietumu valstu misijām, militārām pārstāvniecībām, lai atbrīvo ceļu pret komūnismu uz Maskavu, bet tos neievēro. Plkv. Avalovs ar savu rietumu armiju paliek savā vietā, jo cer, ka Baltijas valstis un Rietumu sabiedrotie reiz sapratīs, ka komūnisms jāiznicina, pretējā gadījumā tas iznicinās mūs. Notiek sarakstīšanās, un plkv. Avalovs mēģina panākt saprašanos un brīvu ceļu cīņai pret komūnismu, bet sāk nojaust, ka gar viņa demarkācijas līniju it kā notiek latviešu kaŗavīru izlūku gājieni, līdz 6. oktobrī plkv. Zemitāna un kapteiņa Sukura vadībā notiek uzbrukums, kuŗā dažus kaŗavīrus ievaino. Avalovs attur savus kaŗavīrus no pretuzbrukuma, lai neizceltos konflikts, un tūlīt par to ziņo uz Rīgu mūsu pagaidu valdībai ar brīdinājumu: ja tādi uzbrukumi atkārtosies, viņš būs spiests latviešu armijas daļas pārdzīt pāri Daugavai. Latviešu uzbrukums atkārtojas 7. oktobrī. 8. oktobŗa rītā viņš liek savai armijai ieņemt Daugavas kreiso krastu no Daugavgrīvas līdz Jaunjelgavai. Rīga paliek tukša, aizbēg pagaidvaldība, un esošās kaŗavīru daļas atkāpjas. 9. oktobrī Rīgā tāpat vaida miers. No Jelgavas uz Daugavgrīvas kazarmām pārved Plastunskas pulku, kur Avalovu apmeklē Igaunijas un Lietuvas virsnieki, un tiek runāts, kā noorganizēt cīņu pret komūnistiem. Tikai neierodas neviens latviešu kaŗavīrs, lai piedalītos sarunās. Daugavgrīvā noenkurojies kāds angļu kaŗakuģis, no kuŗa nokāpj 2 flotes virsnieki un pārceļas uz kreiso krastu. Viņi ar Avalovu dzeŗ tēju un runā par cīņu pret komūnismu. Sevišķi sirsnīga viņu atvadīšanās. Bet līdz ko angļu virsnieki uzkāpuši uz sava kuģa, tiek uzvilkts enkurs un atklāta artilērijas uguns uz Daugavgrīvas kazarmām un nogalināti daži virsnieki. Avalovs liek atklāt uguni aizejošam angļu kuģim, dažas granātas to trāpa, bet tas paspēj aizslēpties aiz horizonta.

10. oktobrī Daugavas labajā krastā pa nakti ierīkotas pozīcijas, un sākušās apšaudīšanās. Tad arī Avalovs neesot Rīgu taupījis un uz labo krastu atklājis artilērijas uguni. Bet tomēr bijis saudzīgāks par angļu kaŗakuģu smago artilēriju, kas grāvusi Pārdaugavu.

Šajās cīņās nepiedalījos, paliku Latgales frontē un dežūrēju rajona sakaru centrālē. Esmu par to pateicīgs liktenim, ka Latvijas atbrīvošanas cīņās nepiedalījos pret pretlieliniecisko kaŗaspēku, kādēļ šodien esmu brīvs no sirdsapziņas pārmetumiem. Cik vienību no mūsu 2. Ventspils pulka tika pārsūtītas pret Bermonta armiju, nezinu, bet austrumos pozicijās vairs atradās tikai atsevišķi posteņi. Lielinieki mūs varēja no tām iztriekt kaut vai ar pātagām, bet kādēļ vajadzētu viņiem to darīt, jo mēs cīnījāmies par komūnismu pie Rīgas. Viņi atslogoja savu fronti un brīvos spēkus laida cīņā pret Judeniču, kas tika iznīcināts. Gribot negribot mums tomēr jāatzīst, ka, mums to nesaprotot, − notikusi sadarbošanās ar komūnismu. Lielinieki bija uzvarētāji. To starp citu savos memuāros pasaka arī mūsu diplomāts K. Ozols, ka pēc kaŗa ar krievu rietumu armiju Rīga bijusi pārpilna ar komūnistu spiegiem. Cīņas ar pulkv. Avalova armiju mums maksāja ļoti dārgi: pie 800 kritušo kaŗavīru, ievērojami postījumi Rīgā, angļu flotes palīdzībai maksāti desmitkārtīgi izdevumi, diviem angļu ģenerāļiem maksātas augstas mūža pensijas. Pēc cīņām pie Rīgas un Kurzemē armija pārcēlās uz austrumu fronti, lai ar jaunu gadu sāktu Latgales atbrīvošanu. −

 

IZMANTOTĀ LITERĀTŪRA

1. Latvijas atbrīvošanas kaŗa vēsture.

2. Plkv. A. Krīpēna Kalpaka bataljons un Baloža brigāde.

3. Andr. Niedras Kā tās lietas tika darītas.

4. Prof. H. Lāča Toreiz, kad Latvijas valsts tapa.

5. Erich Eycke Geschichte der Weimarer Republik.

6. Kari Mannheim Diagnose unserer Zeit.

7. Marschal Mannerheim Erinnerungen.

8. Gen. Rüdiger von der Golz Als politischer General im Osten.

9. Pavel Avalov V borbe s bolševizmom un Im kampf gegen den Bolschewismus.

10. Gen. P.N. Krasnov Poņak − prosķiķ.