Tālivaldis Ķiķauka

KENTAURU LAIKS

(Turpinājums tēlojumam „Gājiens”)

 

Bija pagājuši jau kādi divdesmit gadi, kopš Kentvillā valdīja kentauri un ciemata iedzīvotāji, apmēram kāds tūkstotis skaitā, bija apraduši ar dzīvi un apstākļiem, ar pavēlēm, ar kentaurisko policiju un ar par- un pretizlūkošanas dienestu, kas allaž uzmanīja tos, kas neiesaistījās Kentvillas darba arteļos un ražas novākšanas talkās.

Kentvillas Sociālā Demokratija, kā tā oficiāli bija atzīmēta Apvienoto Nāciju jauno valstu sarakstos, tūlīt pēc apvērsuma resp. iebrukuma bija veikusi demokratiskās vēlēšanas. Visi bijuši aicināti nodot balsis par kentauru vadoni, vārdā Krantonu, kas bija vienīgais vēlēšanu zīmēs ierakstītais vārds, kamēr padomē varēja no sešiem kentauru kandidātiem ievēlēt piecus. Kad daži ciemata iedzīvotāji par šādu demokratiju protestēja un vēlēšanās nepiedalījās, nakts vidū dzīvokļos ielauzās kentauru slepenā policija − KSP un valsts pretiniekus deportēja, taču tā kā Kentvillā bija neliela, deportētie pa klusām zagās atpakaļ pie savām ģimenēm un radiem.

Krantons, sasaucis padomi steidzīgā pusnakts mītiņā, pieprasīja, ka ir nepieciešams no tautas vidus izravēt visus valsts ienaidniekus. Tas nozīmēja likvidēt visus tos, kas aktīvi nepiedalījās jaunās valsts saimnieciskajā celšanā. Lai redzami pierādītu pārējiem, kā šādā situācijā ir jārīkojas, Krantons arestēja kādus četrus simtus, iešuva tos maisos un ieara zemē kā ražas palielināšanas mēslojumu, reizē brīdinādams savus oponentus, ka nekādu joku nav un nebūs. Visiem pārējiem viņš garantēja pilnu darba laiku, samaksātu atvaļinājumu uz veselām četrām nedēļām gadā, brīvu maizi un rasolu, gaļu svētdienās, kuŗas viņš pārdēvēja par Krandienām.

Lai radītu valstij jaunus darbiniekus, it sevišķi laukstrādniekus, bija nepieciešami rūpēties par Kentvillas iedzīvotāju skaita pacelšanu. Krantons izdeva dekrētu, ka ir vēlamas precības kentauru un ciemata sieviešu starpā, kas no sākuma radīja milzu opozīciju. Daudzas sievietes paslēpās, pārģērbās un uzdevās par vīriešiem, izvairījās, atrunājās un pat fiziski pretojās. Tomēr ar laiku, pārvarot psīchiski traumatisko šoku, izrādījās, ka kentauri var būt sirsnīgi un gādīgi ģimenes tēvi jeb tēvaiņi, kā daži tos sauca. Ar laiku sievietes pierada pie saviem četrkājainajiem vīriem, jo, ar tiem kopā dzīvojot, bija arī savi labumi. Nogurušas pēc darba karstajā vasaras tveicē, tās uzsēdās sedlos uz saviem vīriem, kas tās draudzīgi aizjādināja mājup pie vakariņu galda.

Bet radās kāda cita neparedzēta problēma, un tā bija sakarā ar bērniem. Kentauru un Kentvillas meiču bērni parasti piedzima par fauniem (gan vīriešu, gan sieviešu kārtas, protams) un bija tikpat kā līdzīgi ar cilvēkiem visā augumā, bet tikai ar to atšķirību, ka tiem bija zirga kājas un šķelti nagi. Tāpēc arī apavu vietā tiem daudz labāki likās pakavi un kaut kā galīgi nepiestāvēja garās bikses. Tāpēc modē bija īsās džīnas, tādas ar izburbējušiem galiem. Protams, izskats jau nebija galvenais. Radās rūpes par faunu sabiedriskajām dziņām un vēlmēm, jo viņi īstenībā nebija ne kentauri, ne arī parastie divkājainie cilvēki. Taču iemantodami no abām pasugām labāko, tie, būdami apveltīti ar dabisku intelliģenci, varēja tajā pašā laikā aulekšot uz savām divām kājām. Bija vēl viena pagalam netīkama anomālija: pie dibena kaula tiem rēgojās īsta zirga aste, lai to apslēptu, bija jāiešuj vidū trešā kabata. Taisni šī aste bija tā, kas Kentvillas iedzīvotājos vienmēr sacēla vai nu ienaidu, vai arī smieklus, un šī aste bija it kā biedinājums Kentvillas nākotnei un radīja nepatīkami baigu sajūtu.

Savu nepiederību un sajaukumu apzinoties, fauni un faunietes nebiedrojās ar kentauriem, ne arī ar pārējiem, bet turējās atstatu un pa gadiem pieauga un neielaidās darīšanās ar citiem Kentvillas iedzīvotājiem. Otrā dekadā, kad fauni un faunietes sasniedza pubertātes vecumu, tie sāka atklāti biedroties kliķēs un nesaudzīgi kritizēja pārējos, policiju, iestādes, skolas un izlūkdienesta Kentaurus un uz māju sienām zīmēja vadoņa Krantona karikatūras, it sevišķi izsmejot viņa četrkājaino rokas puišu-zirgu neveiklos profilus.

Kad pienāca republikas divdesmitā gada atcere un kad visi kentauri ar savām sievām iznāca parādes laukumā, kur parādi, kā parasts, pieņēma Krantons, fauni sarīkoja savu pirmo protesta gājienu un ar dubļu pikām apmētāja parādes gājiena dalībniekus. Te vajadzēja aši rīkoties, jo nemiernieki kļuva ar katru bridi drošāki.

„Mēs jaunu Kentvillu sev celsim, kur valdīs taisnība un gods”, tie pilnā kaklā brēca un kaukdami uzbruka parādes dalībniekiem, tiem neganti speŗot ar saviem šķeltajiem nagiem.

Protams, bija vajadzīgs tikai viens Krantona mājiens un kentauru policijas nodaļa ar saviem zaļajiem mundieriem un pipkām tūlīt devās palīgā un iesāka bez apstājas slānīt faunus un faunietes, − taču viņu spēks izrādījās neiedomājams. Cilvēkiem un kentauriem sajaucoties, bija izaugusi jauna, stiprāka rase, kas jau ar pirmajiem spērieniem galīgi sadauzīja veselu baru cilvēku un kentauru. Pēc dažām minūtēm ieskanējās trauksmes sirēnas, jo pēc tam, kad policijas sastāvs bija jau smiltīs nosists gar zemi, bija jāsauc armija. To atkal pavēlēja pats Krantons, bailīgi raugoties uz daudzgalvaino faunu baru, kuŗu rēkšana un lamāšanās pieauga skaļumā ar katru brīdi.

Bija jauka vasaras novakare, un spožā saules ripa bija jau nolaidusies pie apvāršņa. Tikai daži spoži, novēloti stari izspraucās cauri tumšajām koku lapotnēm un uz īsu brīdi nolēja sidrabotu, lāsmotu vizmu, kas lika uzliesmot faunu un fauniešu cīņā ieplēstajām acīm. Varēja redzēt, ka fauni bija apņēmušies nepadoties. Kopskaitā kādi 250, tie izveidoja loku un rokās tiem bija policistu pipkas un asi akmeņi.

Krantons ar savu pulku bija pazudis, pēc brītiņa laukumā iebrauca armija, ātri nostatīja lielgabalus un tūdaļ atklāja uguni. Pēc pirmajām eksplozijām sacēlās necaurredzams putekļu mākonis kā Sabaras tuksnesī, un to izmantoja fauni, ātri izklīzdami uz visām pusēm, pretī armijas lielgabaliem un to apkalpēm. Faunu starpā ar savu drošsirdību izcēlās kāds jauns, neparasti muskuļains fauns, kam zem zirga nagiem bija arī nedaudzi cilvēka kāju pirksti. Viņš anatomiski bija tuvāk cilvēkam, un viņa vārds bija Safrons.

„Nāvi četrkājainajiem”, bija viņa nupat izgudrotais sauklis, un viņš metās virsū lielgabalu apkalpēm.

„Nost nodevējus, tautas apšāvējus”, citi fauni viņam piebalsoja, un asiņainā cīņa turpinājās. Izmantodami smilšu mākoņus kā aizsegu, fauni turpināja dragāt armijas rindas, un lielgabalnieki panikā apšāva labu dalu savējo, galīgi vairs neredzēdami, ko dara.

Bija noticis apvērsums, un fauni bija pārņēmuši Kentvillu savās rokās. Dziedādami „Mēs jaunu Kentvillu sev celsim”, tie ielauzās policijas mītnē un drusku vēlāk armijas štābā, kur tie arestēja Krantonu, kas bailēs nemaz nepretojās. Tad radiofonā atskanēja Safrona, jaunā vadoņa, balss:

„Pilsoņi! Es pasludinu jaunu Kentvillu, jaunu valsti, kuŗā būs monarchija. Pēc mēneša es kļūšu par jūsu oficiālo karali. Valdīs faunu tribunāls un padome, ko mēs paši iecelsim. Visi kentauri var izvēlēties, vai nu labprātīgi atstāt mūsu zemi viena mēneša laikā, neizvedot nekādu mantu, vai arī gaidīt mūsu tribunāla tiesas spriedumu šiem mūsu apspiedējiem. Cilvēki būs mūsu valstī otra šķira, un tiem ir atļauts palikt pie mums, bet mūsu likumi tiem būs jāievēro. Nekāda precēšanās un biedrošanās faunu un cilvēku starpā nebūs. Atbrīvotie kentauri varēs ieņemt mūsu valstī tikai dzīvnieku lomu un vilkt arklus un ecešas. Tas būs vienīgais viņiem atļautais dzīves veids, un viņu turpmākā apvaislošana būs tikai ar zirgiem un govīm. Esiet uzticīgi Kentvillai un jaunajai karaļvalstij!” savu runu nobeidza Safrons.

Bija pagājuši pāris gadu kopš faunu revolūcijas un Kentvilla plauka un zaļoja, jo faunu darba prieks un sajūsma bija neiedomājama. Tie slēdza laulības, vairojās un tiem dzima daudz bērnu, laba daļa jau bez astēm un dažs labs jau ar cilvēka kājām. Visur valdīja liels patriotisms, kas savukārt radīja pašaizliedzību un uzupurēšanos valsts labā, varoņu kultu un jaunus mītus.

Un tā pamazām pasaulē nobrieda uzskats, ka mazā Kentvilla ir paraugvalsts, kas ar savu centību, strādību un architektūru bija ievērota visā pasaulē. Kentauri pēc gadiem dzīvoja vairs tikai īpašos rezervātos aiz žogiem un tos uzlūkoja par dabas mutācijām, arī lauku darbos traktori un mašīnas aizvien vairāk aizvietoja izmirstošos kentaurus.

Tā piecpadsmitajā valdīšanas gadā Safrons svinīgi paziņoja tautai, ka kentauru laiks ir beidzies uz visiem laikiem, bet daudziem bija pagājis secen, ka cilvēki, kas faunu monarchija ieņēma tikai pilsoņu otru šķiru, slepeni kala plānus un bija nodibinājuši terroristu līgu, kas gatavojās jaunai cīņai. Un klīda baumas, ka esot pienācis cilvēku laiks.