Blakus kopkoŗu koncertam Kanadas latviešu dziesmu svētkos Toronto dzirdēsim arī jauno mākslinieku koncertu, kas notiks 2. jūlijā. Tajā piedalīsies Lalita Saliņa (flauta), Olita Strazda (altvijole), Margrieta Upeniece (arpa), Edgars Kalns (trompete), Edgars Lindts (klarnete), Rita Strautiņa (klavieres) un Pēteris Zariņš (klavieres), kā arī jauniešu vokāli instrumentāls ansamblis Daces Šmites vadībā. Bez Jāzepa Vītola, Alfrēda Kalniņa, Emīla Melngaiļa, Volfganga Dārziņa, Tālivalža Ķeniņa un Alfrēda Štromberga skaņdarbiem, dzirdēsim arī pirmatskaņojumus: Imanta Mežaraupa „Sonātu flautai un arpai” un Guntara Geduļa „32. psalmu vokāli instrumentālam ansamblim.”

Izlases koncerts savukārt notiks 1. jūlijā, kuŗā piedalīsies Melita Mičule (mecosoprāns), Rasma Lielmane (vijole), Voldemārs Rušēvics (vijole) Arturs Jansons (altvijole), Džilla Vītola (čello), Jānis Beloglāzovs sen. (kontrabass), Lalita Saliņa (flauta), Edgars Lindts (klarnete), Rita Strautiņa (klavieres), Pēteris Zariņš (klavieres). Nominētajiem māksliniekiem izveidoti dažādi kamermūzikas ansambļi, piem., stīgu trio, stīgu kvartets, instrumentāls ansamblis. Kā pirmatskaņojumus te dzirdēsim Pētera Aldiņa „Dziesmu ciklu mecosoprānam, altvijolei un klavierēm”, Tālivalža Ķēniņa „Kamerkoncertu klavierēm un instrumentālam ansamblim” Alfrēda Stromberga vadībā un Viktora Baštika „Dziesmu” (Indra Gubiņa) sieviešu koŗa „Zīle” un instrumentāla ansambļa izpildījumā ar Arvīdu Purvu kā diriģentu. Programmā arī Jāņa Kalniņa „Stīgu trio”, Tālivalža Ķeniņa „Čakona solo vijolei” (Rasmas Lielmanes izp.), Aleksandra Okolo-Kulaka „Stīgu kvartets Nr.2.”, Alberta Jēruma „Mūzika mecosoprānam, vijolei un flautai” un Andŗa Vītoliņa sieviešu koŗa dziesmas „Ledus puķes” (Aivars Ruņģis) un „Dzirnaviņas” (Andrejs Irbe).

Garīgā koncertā kā pirmatskaņojumu klausīsimies Arvīda Purva dziesmu „Laiks” (Vilis Dzelmītis) korim, stīgu orķestrim, un ērģelēm. Ar sevišķu prieku jāpiemin nereti sabiedrības apstrīdētais (esot par dārgu!) simfoniskais koncerts 5. jūlijā:

• Alfrēds Štrombergs − Latvju dēļu uvertīra (pirmatskaņojums, diriģēs autors),

• Alfrēds Kalniņš − Mana dzimtene

• Tālivaldis Ķeniņš − 7. simfonija ar mecosoprāna solo (Ata Ķeniņa „Likteņdziesma”, pirmatskaņojums), soliste Melita Mičule,

• Dace Štauvere-Aperāne − Simfoniska poēma (pirmatskaņojums),

• Jānis Mediņš − Koncerts klavierēm ar orķestri; solists − Arturs Ozoliņš.

Kā redzams, visi koncerti ir vērtīgi un muzikāli bagāti. Taču personīgi ieteicu nekādos apstākļos neaizmirst tieši simfonisko koncertu.

 

*

Viens no uzbāzīgākiem un populārākiem vārdiem mūsu laikos ir „stāja”. Par „stāju” trimdā pat piešķir kultūras balvas. Par „stājas” trūkumu var nokļūt „lielās ziepēs”. Par „stāju” runā arī Oļģerts Grāvītis LuM 1980. g. 26. dec. numurā, piem., rakstā „Jauno komponistu audzināšana jāpilnveido”:

Trūkumus jauno skaņražu izaugsmē kopīgiem spēkiem novēršot (vai vismaz pakāpeniski mazinot), mums nemitīgi jāstimulē talantīgāko jauniešu dziļāka saskarsme ar dzīves realitātēm. Jāveicina pozitīvo ideālu lādiņa spēks viņu daiļradē. Un arī personības attīstībā, vispār − viņu stājā. „Bālie sapņu zēni” un arī dzīve kokteiļbāros lai paliek pagātnei. Savas mūzikas lielās temas, monumentālās idejas jākaldina sabiedrības vidē. Tautā. Dzīvē.

Un man atmiņā pamirdz pagātne. Toreiz stāju sauca par „stoiku”. Pie tās Dārziņš un Bobkovics, vīnu dzerdami, nostāvējuši 24 stundas. Arī mēs jaunie konservatorijas studenti savu „pozitīvo ideālu lādiņa spēku” (sk. Grāvītis) kā „bālie sapņu zēni” kādreiz izniekojām kokteiļbāros pie stoikas, nereti kādreiz pārsizdami Dārziņa rekordu.

Rīgas apstākļos tomēr bija pāris stundas rīta pusē, kad viss bija ciet, izņemot stacijas bufeti. Tur tad arī pulcējās visi „gargabalnieki” un tur „savas mūzikas lielās temas, monumentālās idejas” kaldinājām sabiedrības vidē. Tautā. Dzīvē. Pie stoikas!

Tiktāl par stāju. Lūdzu. Ņemiet par labu.

 

*

Pasaulslavenais čello virtuozs Mstislavs Rostropovičs atskatās uz savu 25 gadu muzikālo darbību Amerikā. Tā sākās Karnegi zālē Ņujorkā. Tieši 30. janvārī tur uzstājas Rostropovičs un Jehuda Menuhins ar apskaužami bagātu muzikālo programmu. Tajā Penderecka „Te Deum” un „Lacrymosa”, kā arī Bēthovena vijoļu koncerts. Nesenos Polijas notikumos slavenā pieminekļa atklāšanā spēlēja Penderecka mūziku.

Man vajadzētu aizbraukt, bet bailes nokavēt latviešu skolu. Latvijas laikā mūsu vecais līdzstrādnieks Mariss Vētra tik daudz nedomāja, bet darīja. Sagribējās kausu Karalauču alus, iesēdās ekspresī, aizbrauca un pēc pusnakts jau bija mājās, sievai aizbildinoties ar ieilgušu mēģinājumu operā. Bet ir citādi gadījumi. Diriģents Georgs Šnēfogts saviem skolniekiem kādreiz stāstīja sekojošu gadījumu:

Mēs dzērām pie Ļadova Pēterpilī. Pēc vairākām stundām teicu Vītolam un Ļadovam, ka man jāsteidzas uz Helsinku koncertu. Viņi mani negribēja laist, jo koncertu daudz pasaulē, bet jaunība paiet ātri utt, utt. Redzēju, ka taisnība šoreiz nelīdzēs, būs jāmelo. Izlūdzos atļauju aiziet uz tualetes istabu. Tā pazudu uz staciju un aizbraucu ar vilcienu uz Helsinkiem. Pēc 24 stundām biju atpakaļ Pēterpilī. Joka dēļ aizgāju atpakaļ uz Ļadova māju. Abi komponisti turpat sēdēja un iedzēra. Ļadovs gan jautāja „Zorž, kur tu tik ilgi ...?”

Tā arī es laikam neaizbraukšu. Vecos laikos tomēr cilvēkiem bija vairāk dūšas, apņēmības, un viņi vairāk riskēja.

 

*

Bet es taču gribēju runāt par Rostropoviču. Šostakovičs vienmēr atzīmēja savas pirmās simfonijas atskaņojumu ar pamatīgām vakariņām, ieaicinot visus savus draugus un sirsnīgi iedzeŗot. Arī Rostropovičs vēlas atskatīties un pasmaidīt. Kaut arī viņš tagad jūtas kā daļa no Rietumu pasaules, viņš tomēr sevī nes līdz visu Krieviju. Šostakoviču un Prokofjevu Rostropovičs uzskata par labākiem krievu komponistiem, kaut gan valdības prasība pēc „stājas” viņus lēnām iznīcināja. Ļoti dramatisks ir Rostropoviča stāsts par šķiršanos no Krievijas:

Pienāca brīdis, kad man vajadzēja atvadīties no Šostakoviča. Man bija ļoti grūti to izdarīt. Šostakovičs sāka raudāt un jautāja: „Kādās rokās lai nu es nomirstu?” Es atbildēju: „Man jāiet, jo es gribu Tavus darbus atskaņot visā pasaulē.” Jā, es esmu te nācis, lai spēlētu galvenā kārtā krievu mūziku. Un par to es esmu lepns.

Lasītāji sapratīs, ka te atradīsim daudz parallēles arī mūsu dzīvei un darbiem.

 

*

„Grāmatu Drauga” apgādā 1980. g. iznākusi Jāņa Jaunsudrabiņa grāmata Kam dāvanas, tas nestāv dīkā. Jaunsudrabiņa darbu izlasi sakārtojusi Velta Toma. 164. un 265. lp. lasām rindas par Jāzepu Vītolu un par Jaunsudrabiņa „mutes palaišanu” par latviskumu mūzikā. Taču iespaidīgas rindas ir par kādu teātŗa izrādi Libekā, kur „Jāzeps Vītols ar kundzi vēsajā, drūmajā priekštelpā gaida Sarkanā krusta vāģi piebraucam, lai tiktu atpakaļ savā istabā.”

Ļaužu apkārt daudz, visi pašu cilvēki, un tomēr, cik sāpīgi vientuļš var justies tāds gaidītājs, kam pēc saviem nopelniem būtu tiesības pēc sava prāta vizināties limuzīnā, es pats sev saku, izgājis viens nakts tumsā.

Tiktāl Jaunsudrabiņš, un sen jau mūžībā aizgājis lielais „Vientulis drūzmā” (Jēkaba Poruka eseja). Bet mums vēl ir Annija Vītola, kuŗu pagājušos dziesmu svētkos redzēju tikpat vientuļu, neziņā skatoties pēc kāda satiksmes līdzekļa.

Dziesmu svētku organizētājiem derētu par to padomāt!

 

*

Lasītāji būs ievērojuši, ka esmu atvēris „Skaņās un atskaņās” pats savu literātūras nodaļu. Šoreiz vārds prozai resp. Kaudzīšu Mērnieku laikiem.

Sakarību jau lasītāji paši atradīs.

... Bet vai labāk nebūtu, kad darītu tā, kā mēs darījām, kad stāvējām valsts amatos, un kad bija jāvēl valdnieki no jauna?” − Svērtelis runāja. „Mēs paši tad sasēdāmies visi tai istabā, kur vēlētājiem bija savas balsis jānodod un kur viņus laidām pa vienam cauri. Ikkatram tad tūliņ izskaidrojām, ka ir gan pēc likuma brīv vēlēt arī tos, kuŗu še nemaz nav, un kuŗi nestāv arī līdz šim amatos, bet ka var vēlēt arī tos pašus vecos, un ka spiežama lieta nav nedz uz vienu, nedz uz otru pusi, jo brīvestības laikos var vēlēt, ko kuŗš grib. Kad tā bijām izskaidrojuši, tad sākām vien mētāt pa vārdam no visām pusēm un prasīt: „Nu kādus tu vēlēsi? Kam tu dosi savu balsi?” − Ko tad gan kuŗš citu vēlēs, ka tik tos pašus vecos? − Ir paši muļķīgākie atbildēja: „Kam nu gan citam var balsi dot? Lai tad paliek vien jums pašiem.” Un tā mēs tikām malā ik reizes bez bēdas. Tik pēdīgi kādreiz bija laikam visi saimnieki sadzērušies un norunājuši mūs visus nomest, jo tad neklausījās vairs neviens uz mūsu izskaidrojumiem, bet ikkatrs kliedza: „Visi nost − arī Čagulis nost! Visi nost! arī Čagulis nost!” Tik vienu pavisam dabūjām vēl no tiesas puses nopērt − vairāk ne paldies − kā nosviesti, tā palikām.

Acīmredzot, Čagulis bija kāda augsta amatpersona, par kuŗu kādā Knuta Lesiņa stāstā teikts: „Jo augstāk mērkaķis kāpj kokā, jo skaidrāk kļūst redzams, ka tas ir mērkaķis.”

 

Imants Sakss