Daina Šķēle

KAD MEKLĒ UN NEVAR ATRAST

Pačalojums

 

Esmu atgriezusies mājās no gaŗa ceļa un meklēju, meklēju...

Meklē tikai tad, kad kaut kas pazudis. Mans nemiers un neapmierinātība jau vēršas nedienā, nespējot jūs atrast. Ne vienu, ne otru, kuŗu atvilktni atrauju, tā − tukša. T.i., tukšas jau nu gluži tās nav, manās atvilktnēs draudzīgi sadzīvo: diegu spoles, lūpu zīmuļi, piegrieztnes, „uz priekšu” nopirktas dzimšanas dienu dāvanas līdz ar jauniem vai mazlietotiem dāvanu iesaiņojamiem papīriem, kāda rezerves ķemme, mazbērnu dāvinātas, pašrocīgi pēc atmiņas (bez pozēšanas) zīmētas „studijas”, kur es, kieģeļsarkaniem matiem un divām dažāda gaŗuma rokām, atspērušies stiepju milzīgas rokas somas...

Atzīstoties, cilvēki nodara paši sev pāri. Atpakaļ pie temata!

 

Es glabāju un sargāju jūs abas un, projām dodoties, izprātoju to drošāko vietu, kur ne uguns, ūdens, ne ļauni cilvēki netiktu klāt. Tā kādreiz var pārcensties. Nu ir tā, ka nekāds zīmju, krustu vai nolauztu zariņu ceļš vairs nerāda pareizo virzienu.

Pati slēpu, pati ciešu. Nav neviena, kas sauktu: Auksts... remdens... siltāks, karsts! Īgsti nu! Kā lai nu sadzīvo ar īsto dienu un nakti!

Dienai − tīrās kārtības un glītuma dēļ. Un − vai ģimenes chronika mazvērtīgāka par Indriķa Livonijas chroniku? Uz labu laimi pašķirot pēdējo: „Viņi sanāca kopā... Viņi strīdējās...”.

Naktij − esmu iemācījusies jaunu vārdu: Dvēseles aptumsums.

Ja ir kāds, kam dvēsele nekad neaptumst, vēlētos to satikt! Naktij var visu, visu izstāstīt, tumsa simpatizē, paslēpj, rāmi parunājas.

Līdz ar jums abām esmu pazaudējusi arī savus samērus.

Negribu steigā meklēt jums vietnieces! Kamēr gaidu uz jūsu brīnumaino atrašanos, paspēlējos ar atmiņām...

Vai cilvēkiem vien ir radi? Tādi ir − bija arī jums, manām dienas un nakts grāmatām!

Par to pašu pirmo es neuzdrīkstos daudz stāstīt. Jo Mollija − tāda vecāka tante − reiz teica − Lieliem cilvēkiem nepatīk lasīt to, kas rakstīts bērniem, par bērniem vai, vēl ļaunāk, to, ko paši bērni sarakstījuši! − Mollijai pašai bērnu nebija. Un viņa aizmirsa, ka daudzi lielie cilvēki raksta bērniem un par bērniem. Bet strīdēties nav vērts. Tikai gaŗāmejot atminēties vienpadsmitgadīgā rūpīgi vilktos burtus aiz kuŗiem saguluši un nu lec pretī, mīlīgi pinči, kūtsaugšas salmiem aplipuši. Ziķu dārzniecībā zemeņu vagas aizstiepjas bezgalībā. Ziķu Velta mana draudzene. Mēs ēdam milzīgās saldās ogas, kamēr varam un arī tad, kad vairs nevaram...

Kāda gaidīta pārmaiņa ir, staigāt pa mežiem kopā ar Zemītjaunkundzi un Kalējjaunkundzi, lai sameklētu tās vietas, kur saldsmaržīgas kreimenes aug! Jaunkundžu toreiz, pēc kaŗa, bija daudz...

Tādas mazas kladītes cietos vākos, ģimnāzistu mīlestība. Tā tika sapakota bēniņos un aizmirsta. Pēc gadu desmitiem laipnīgas īrnieces atrada, lasīja kā stāstus un priecājās. Bija arī tām saglabāties, kad tik daudz kas vērtīgs aizgāja bojā!

Kas tur īsti varēja būt iekšā?

...Viņam galīgi nav fantāzijas! Šī lai skaitoties mīlestības vēstule! Viena pati lapa sakricelēta ar tīro prozu! Ka viņa saimnieces suns vaukšķ pa nakti, tas mani atstāj gluži aukstu. Ko līdz apakšā pagrūst vārdu „Tavs” O? Šis zīmulis ar dzēšamgumiju galā arī ir „mans”. Kaut gadītos tāds, kas prot vēstules rakstīt!

... Esam nolēmuši šķirties. Viņš prasīja: Jā vai nē un es teicu nē. Šķiršanās notika mūsu mājas zālē, kad mamma nebija mājās. Viņš bija ļoti nopietns un teica, ja nu es tā esmu izlēmusi, tad darīt tur vairs neko nevar un atliek tikai teikt ardievu! Atvadoties viņš mani nobučoja, un mums tik briesmīgi kļuva vienam otra žēl, ka mēs drusku raudājām. ... Nesaprotu, kādēļ viņš vēl arvien gaida mani pie lielajām gobām mājas galā? Mēs taču skaitāmies izšķīrušies!

Vēlāk (cits viņš). Kā bijušais skolnieks viņš it kā apciemo manu papu, bet es gan zinu, ka tas nav papus, bet es. Aizsargu uniformā viņš izskatās brašs, tikai ļoti svīst. Kalpone Oļa saka: − Jan smuks. Tu prec Jan! −

Vēl vēlāk (cits viņš). Viņš tēlo karali Oidipu skolas uzvedumā Antigone, un es nevaru no viņa savas acis novērst. Citi saka, viņam deguns pārāk liels, bet es dzirdu tikai balsi, Vīrieša balsi. Kāda neraža, ka klasi zemāk par mani...

Ap šo pašu laiku (cits viņš). Viņš ir gaidījis gandrīz visu dienu parkā pie mūsu mājas, lai varētu man dzimšanas dienas puķu buķeti pasniegt. Apmulsis viņš nav, jo smejas plati un sirsnīgi. Ir labi redzēt lietas arī no jocīgās puses.. Tikai − meitenes čukst, ka viņš lietojot sejas krēmu „Rota” un ar zīmuli ievelkot uzacis. Manuprāt, šīs lietas vajadzētu atstāt mums − meitenēm.

 

Vai stāstīt par to − biezo, melno, kas, ilgus gadus kalpojusi, tika upurēta liesmām? Labprātīgi. Kādēļ?

Tas bija tas briesmīgais gads, kad visur dega. Man jau bija tik daudz kas sadedzis, ka uguns vairs nebiedēja.

Es sēdēju kādā svešā virtuvē pie plīts un šķirstīju melno kladi. Vai kaut kur kaut kam vēl bija kāda jēga?

Atšķīru kādu vietu par ceriņu ziedēšanu. Par kādu smieklīgu un neizdevušos pavasari. Ar burvīgām dekorācijām, upes malu ieskaitot. Ceriņu ziediem cauri izspraucās kāda seja, ko sākumā domāju skaistu. Foto − profilā − kā kāds mākslinieks vai aktieris...

Varbūt arī bija, jo bez kautrēšanās norunāja tekstu: „Es tevi mīlu.” Mīlu un punkts un pat mēģināja smaidīt. Bet ar tik plēsīgu izteiksmi, ka Sarkangalvīte sabijās no vilka toreiz, sabijās atkal ar kladi rokās un iesvieda visu ugunī. Nē, nekad nevajag ļauties pārbiedēties. Tāda še morāle.

 

Un pēc tam? Aizmirst nevar, bet nerakstīt var. Tikai drusku pašsavaldības, un tā lieta iet!

Vai nepietiek, ka uzraksta uz papīra lapas, kas jāpērk − sviests, olas, gaļa? Vai Zemdegas ir tikai „izdegusi vieta mežā”? Pa zālītei, pa stiebriņam, pa mazai baltai puķītei... Ar laiku.

 

Hallo, manas mīļās dāmas, mana nakts un diena, kur jūs slēpjaties? Šodien viss ir citādi, mamma vairs nespēlējas ar sērkociņiem, jums nav jābaidās! Šodien var pateikt visu, ko grib un ir vēlams pateikt arī to, ko negrib! Jums jāsaprot, ka izklaidībā arī tos mīļākos bērnus var nodot kaut kur pansijā un tad aizmirst, kur?

Es pacietīgi gaidu, šķiŗodama savu stāstāmo kā ciemakukuli, kuŗai no jums un ko dot.

 

Tikai atrodieties!