MĀJA, KUŖĀ MĒS DZĪVOJAM

 

Jānis Gulbītis raksta Latvijā (6.12.80): „Uzvedums Māja ir jauns posms „Māla ansambļa” attīstībā. Cerēsim, ka arī nākotnē ansamblis neatteiksies no meklējumiem, bet arī nenorobežosies savā darbā un sastāvā, jo tas var novest strupceļā. Patiesībā bažas liekas, jo ceļa somā ansamblim ir arī vēl cits uzvedums − savā ziņā pirmreizīgs folklorisks aranžējums.”

Juris Rozītis, ansambļa vadītājs, devis interviju Austrālijas Latvietim (5.12.80). Trīs no viņa atbildēm:

 

− Kāpēc tu uzsver, ka Māja nav aprakstāma kā luga vārda parastajā nozīmē?

„Izrādes veidošanas process nav bijis tāds. kā parasti mūsu teātŗos mēdz būt.”

 

− Par ko tad izrāde ir?

„Pamata situācija ļoti vienkārša. Rādām notikumus vienas cilvēku grupas dzīvē viena gada laikā. Rādām šo cilvēku savstarpējās attieksmes un arī attieksmes ar citiem. Tas galu galā ir mūsu sabiedrības (jebkuŗas sabiedrības) skelets − savstarpējās attieksmes. Redzam, kā šī grupa un kā šie cilvēki veidojas un mainās.”

 

− Kāds ir jūsu izrādes mērķis?

„Nesen Jaunajā Gaitā parādījās Dzintara Soduma vēstule, kuŗā viņš izteica vajadzību latviešu prozai kļūt „reālākai”, atspoguļojot to, kā mēs dzīvojam, ko darām, ko jūtam un domājam. Tas pats būtu attiecināms arī uz teātri. Ir no svara, ka mēs tieši mūsu ikdienas dzīvi aptveŗam kā „latviski”. Ja jau mēs esam latvieši, tad viss, ko mēs darām, ir „latvisks”. „Latviskā” dzīve nesākas tikai nedēļas nogalēs, kad piedalāmies latviešu sabiedriskajos pasākumos. Sabiedriskā aktivitāte ir tikai maza daļa no visas dzīves. Šai izrādē mēs liekam uzsvaru uz to personīgo dzīves daļu, kas norit starp sabiedriskiem notikumiem un kas veido lielāko daļu no mūsu dzīves. Tas ir „latviskums”, bez saukļiem, bez filozofēšanas, bez rūgtuma, vai ilūzijām.” Ar vārdu sakot, māja, kuŗā mēs dzīvojam.

L.Z.

 
 

 

VAROŅDARBI VAI KAS TAMLĪDZĪGS

Dziesmu spēle divos cēlienos

Recenzija par izrādi Toronto 1980. g. septembrī.

Pēc tam, kad Baņuta Rubesa bija sarakstījusi tekstu, Dace Štauvere-Aperāne tam deva mūziku, Uģis Nīgals ietērpa skatuvi režģos un spuldzēs un uzzīmēja kostīmus, un kopā ar Baibas Taizekas choreografiju uzradās jaunieši − aktieŗi: vispirms jau lādzīgais „lācītis” − Vilnis Plostiņš, tad tūdaļ seksīgā Laimdota − Baiba Rubesa, nadzīgā un līganā Spīdola − Laila Saliņa, adrenalīna pielietais Kurbads, Ķēves dēls − Aivars Gobiņš, brammanīgais virsvelns Lucifers Ļerga − Ivars Stārasts. Un kur tad vēl skrandainais Melnais Bruņinieks − pats dekorātors un dīvainā būtne − Vecais Gramatiķis, ko tēloja Jānis Kļaviņš, neminot gūžainās saules meitas ar Inesi Jansoni gravitācijas centrā. Vau!

Toronto izrāde bija varoņdarbs: cik gan daudz pūļu te nebija pielikts! Mīti jau ilgāku laiku nebija tikuši mīti, taču jāpiemin, ka šāsdienas kontekstā piedzimšana ar zivju ķidu palīdzību vairs neliekas nekāda brīnumainība.

Ķēves dēls Kurbads ar Zepa spalvu mūsu emigrācijas literātūrā iejoņoja ar pārfrizētām krēpēm un izraisīja svētas šausmas tiem, kas nelasa mītus. Arī tagad Baņutas Rubesas dziesmu spēle uzputojās avīžu lasītāju vēstulēs, un bija jādzird par „mītu pulgojumu”. Bet vajag tikai atšķirt mūsu tautas pasaku un teiku krājumus, lai pārliecinātos, ka mitoloģiju allaž pielāgoja ikdienai, jo pasakas taču stāstīja bērniem tiem saprotamā valodā. Tādējādi Baņutas Rubesas nolūks: pasniegt šos mūsu tautas mītus mūsu dienās, mūsu ikdienā, jaunajā pasaulē ir dabisks atrisinājums, un to paveica autore laikā, kad mums emigrācijā nav pilna laika pamatskolu vai ģimnāziju (Minsteri neskaitot).

Ja Baņutai Rubesai šur tur pagadās pa „koka metaforai”, ja valoda pārtrūkst, apsviežas, šur tur atlūzt pa kādai sintaktiskai galotnei, tas raksturo samērā tuksnešaino latvisko vidi, kuŗā aug mūsu jaunā intelliģence anglosakšu zemē.

Latviskie mīti (uz kuŗiem nevienam nav monopoltiesību!) bija humanizēti un viņu nevaronīgā izturēšanās raksturoja mūsu ikdienu Kanadā, kur dzīves standarta nodrošināšana ir pirmajā vietā.

Ja mūsu emigrantiskā latvietība ir iekonservējusies ar savām „svēto govju” rūpēm un ja vēl neviens mūsu bijušais lāčplēsis nav parādījies Banfas nacionālajā parkā, tad ir jāpriecājas, ka jauna Lāčplēša-Kurbada-Spīdolas-Laimdotas kliķe ir vienīgā cerība, kas nav aizmirsusi saites ar mūsu folkloru radošā nozīmē. Ja kādreiz kāds latviešu vēsturnieks pēc daudziem gadiem atmērīs latviskās izpausmes vaibstus trimdas ceturtajā dekadā, tad viņš noteikti saskarsies ar Baņutas Rubesas dziesmu spēli un viņa sejā atsitīsies spirgtāks vējš.

Te Toronto varoņi bija no jauna ieradušies: vakar pa ielu aizgāja Spīdola, bārā aizvakar redzēju Laimdotu, un lāga zēns Lāčplēsis bija redzams strādājot uz būvēm, kamēr Melnais Bruņinieks uz Jangielas stūŗa man paprasīja dolāru. Tie visi ir mūsdienu tipi uz ielām Kanadā un ASV. Mūsu mīti ir mainījuši savas pasta adreses un 40 gadus vēlāk pēc mums ir emigrējuši uz šejieni.

Dziesmu spēlē netrūka humora, nedz arī ironijas un pat savas devas sarkasma, izspurdzot caur Vecā Gramatiķa lūpām: „Tā māca reglaments.” Autore mums otra cēliena beigās parādīja „bubuli”, kas izrādījās par burbuli un pārplīsa: nepielūdzamā Fēliksa vietā uzplūda dzidras, zilas debesis (un svaigāks gaiss). Lugas beigās zīmīgs bija dziesmas teksts; kur viena puse dzied „Tā saka reglaments”, bet otra „Tā sakām mēs”, te varam samanīt demokratijas principus, div-partiju sistēmu ar opozīciju, lai vadība neieaugtu mākoņos, ko var attiecināt uz LNAK un citām mūsu organizācijām. Mūzika un dejas bija labi saskaņotas ar tekstu, samērotas, saliedētas ar prasmi, izjūtu un gaumi, ļaujot skatītājam papriecāties par veselīgo skaistumu un vitalitāti jauno aktieŗu kustībās un balsīs. Pie reizes izlēkāties, izklaigāties, izgorīties, piesist „pedāļus”, nolēkt, uzkāpt, izžestoties − tas viss pieder pie vitalitātes. Lai dzīvo „lācītis”, jodi, varoņdarbi un viss tamlīdzīgs !

Kā literārs darbs Varoņdarbi prasītu uzlabojumus, bet to visu varam pieciest, jo darbam ir skatuviska ticamība, krāsainība un draisks dzīves prieks, kas ir raksturīgs latviskajam pasaules uzskatam. Nekādas „melnas čūskas” jau vēl mūs nav samalušas pa visiem gadu simteņiem, un arī šajā jaunajā dziesmu spēlē ir pietiekami spīta, tautiskas inerces un kodolīga veselīguma, kas ļauj mums ticēt jaunam rītam! Viciniet tikai tālāk ! Mēs atkal iesim skatīties.

 

Tālivaldis Ķiķauka