Benita Veisberga

IZVILKUMI NO TRIMDAS GRĀMATAS

 

Šodien? Šodien Idi Amīns grib piedalīties konferencē Londonā, kur nav aicināts, kur skaidri pateikts, ka viņš tur nav gaidīts. Bet viņš grib piedalīties. Viņš pasūtina lidmašīnu un brauc turp. Angļi neņem viņu pretī, nedod lidmašīnai atļauju nolaisties. Beļģi arī ne. Franči saka, ka pie viņiem viņš var nolaisties galīgas nepieciešamības gadījumā. Ja viņam pietrūkst benzīna. Vai ja vajadzīga ātrā palīdzība − ja viņš, piemēram, tūliņ jāoperē − tad viņi, franči, savā cilvēcībā, ļauj viņam nolaisties. Bet citādi ne. Un nu viņš tur riņķo un gudro, ko darīt. Šis milzumresnais nēģeris, augšā gaisā virs biezi apdzīvotās Rietumeiropas, savā luksa lidmašīnā, ar vismodernākām ierīcēm un piederumiem, ar apkalpotājiem, padomniekiem, pavāriem. Ka nenogāžas vēl visi zemē, neuzgāžas kādam virsū. Nezin cik sievu viņam esot. Bērnu pie simta. Ir jau saprotams, ka viņam grūti griezties atpakaļ, tādam iedomīgam, despotam tas varētu būt ciets rieksts. Tomēr apstāklis, ka viņš ir gaisā, visam piedod savu iekrāsojumu. Katram tomēr labāk patīk cieta zeme zem kājām − un kur nu vēl tik smagam kā viņš. Būs vien jābrauc mājā. Bet vēl viņš tur riņķo − laikam apspriežas ar saviem padomniekiem, kā to cienīgāk izdarīt. Ziņu dienesti turpinās pasauli informēt par to, kur viņš beigās aizplanēs.

Tas. Un te, tuvāk pie mums? Toms noklājis savas istabas sienas ar Fāru Fossetu. Kāda aktrise, filmu zvaigzne, kas pašlaik ir padsmitnieku elks. Bērnam arī ir viens plakāts ar viņu, gaišsarkanā peldkostīmā, pusatsegtām krūtīm, līdzās baltās polārās pūces plakātam (bet tas nekas nav, tas ir normāli, te ir Amerika, visai skolai tā ir). Pagaidām viņš vairāk viņas plakātu nedomājot iegādāties (skaiti un svētī savus labumus, priecājies par jebkuŗu saprāta kripatu − tad tās it kā vairojoties − lai Dievs dod, vajadzība pēc tā tiešām ir liela). Kādā no nebeidzamajām tālruņa sarunām dzirdu, ka Tomam tiek teikts: „Tu iznieko savu naudu. Astoņpadsmit plakāti... padomā, ko tu par to būtu varējis nopirkt. Ūdenslīdēju masku. Pleznas. Dzīvo zivju barību − tā viņām garšo daudz labāk. Es tavā vietā to būtu ieguldījis zivju tankā. Es būtu perfekti iekārtojis savu zivju tanku.”

Tur tais galvās un sienās pašlaik ir tāds paraupjš, neizlīdzināts ūdensfiltru, zivju barības, Fāras Fossetas sajaukums. Uzsit cilvēkā domas un priekšstatus par puschaotisko stāvokli, kāds varbūt bija pasaules pastāvēšanas sākumā.

Un tālrunis zvana. Šoreiz tomēr man. Raidera kundze, augšas kaimiņiene: ja es redzot Dīlu, mūsu trešo kaimiņu, ejam viņas mājas virzienā, lai es, lūdzu, tūliņ saucu policiju. Lai ziņoju šerifam. Lai saku, ka viņas mājā šai brīdī eventuāli norisinās kas nelabs (laupīšana, slepkavība, varas darbi?!). Viņš esot pret viņu draudīgi izturējies. Ja es viņu redzu, lai tūliņ, bez kavēšanas, zvanu policijai. To viņa man gribējusi lūgt. Viņa man pateicas.

Tās ir Dīlu vistas, kas lietas nodzinušas tik tālu. Viņi ir ēdušies un šķendējušies kopš laika gala − par Dīlu sētu, par Dīlu kokiem, kas sniedzas pāri Raideru pusē, birdina gružus viņu pagalmā. Par to, ka Dīlu mazā meitene, kad bija zīdainis, brēca. Un pašlaik katalizators ir abas melnās vistas, īstenībā vista un gailis, izskatīgs, spīdīgi melns pāris, sarkanām sekstēm, spalvainām kājām. Daļu no dienas viņi pavada ārpus sava sprosta. Ļoti civilizēti pastaigājas pa ceļu, mazliet pakašājas zem mūsu krūmiem. Lāgiem uzčāpo arī augšā līdz Raidera kundzei. A, bet viņa negrib šos putnus! Viņa nevar ciest gaiļa nejēdzīgo ķērkšanu agrā rītā, tas viņai samaitā visu dienu. Viņa ir zvanījusi Dīlam un sūdzējusies. Lai viņš pievāc savas vistas − vai lai viņš tūlīt tās likvidē, ja tās turpinās nākt augšā pie viņas, viņa tās izvārīs zupā. To lai viņš liek aiz savas auss, viņai tas nav jāpacieš. Virēja viņa ir laba. Bērnu Raideriem nav, to, ka zīdaiņi brēc, viņa nesaprot. Bet vārīt viņa māk.

Lai Dīls likvidē savas vistas? Savas mazās meitenes mīluļus? Nu, nu, viņš nav no tiem. Viņš atzvana atpakaļ un pasaka, ka viņš Raiderus iesūdzēs − par salauzto sētu, par viņas strādniekiem, kas izbraukuši ceļa malu, nodubļojuši viņa uzbrauktuvi, par nezin ko visu vēl. Jā, tā viņš viņai draudējis, un es zinot, kāds raupjš tēvainis viņš esot. Viņa vairs nejūtoties droša pati savā mājā. Ja es viņu redzu, lūdzu, lai tūliņ zvanu uz policiju. Satrauktas elpas izpūsts cigaretes dūms manā ausī.

Mana sirdsbalss diezgan noteikti saka, ka nezvai redzēšu Dīlu ejam augšā uz viņas māju. Ko nu viņš tur darīs, ģimenes tēvs, iesirmiem matiem. Nevaru iedomāties ejam viņu uz Raideru māju strādāt briesmu darbus. Un tās vistas. Savādi, ka tās viņu tā uztrauc. Jāsaka, ka uz mani no viņām nāk taisni pretējais: mierinājums. Viņas tik nosvērti un pašapzinīgi staigā apkārt, savās lietās iedziļinājušās. Taisni tā, kā vajag. Kad ierauga mani ejam uz garāžu, apstājas un piešķiebtām galvām labu laiku noskatās. Apsveŗ, vai neesmu kāds, no kuŗa jāuzmanās. Tad gailis nolemj, ka ne, un abi atkal pievēršas zemei. Un dziesma no rītiņa agrumā? Tieši jauka − mājīga, organiska. Vismaz kaut kāds atsvars cietajiem, metalliskajiem parkšķiem, pūšamiem, griežamiem, kuļamiem, sūcamiem, jaucamiem, kas te gāžas cilvēkam pretī no visām pusēm. Latviska un tomēr vispārcilvēciska: senatnīga, cilvēku ar viņa saknēm sasaistoša; pat vēl vairāk: cilvēka un citas dzīvās radības savienojoša (tava dziesma), tur, rīta vēsajā svaigumā aiz mana pavērtā loga, aiz priedes tumšzaļajiem plīvuriem — Nē, melnais Kalifornijas gaili, es tev taisni pateicos! Tavā rīta dziesmā pēkšņi skaidri jūtu, cik stingri mani zemnieciskie, zemgalnieciskie pirmsākumi vēl arvien sniedzas šurp, cauri šai nabaga apdraudētajai zemes lodei, palīdz man pastāvēt. Sveiks! Un ne viņa tevi vārīs, nekā. Viņa šķiŗas. Pilna galva ar to, tāpēc viss viņu tā uztrauc.

 

*

Van Goga aizkustinošās vēstules. Viņa sajūsma par dabu, par jebkuŗa ikdienas brīža noskaņu. Viņš raksta brālim, ka maks patukšs, mēnesim uz beigām ejot, vai kārtējo naudas sūtījumu šoreiz nevar saņemt mazliet agrāk... Un tad steidzīgi pāriet uz citu, patīkamāku tematu: „Citādi − ārā dabā un zemnieku būdu iekšpusēs pašlaik ir brīnišķīgi toņi un noskaņas; es mēģinu nezaudēt laiku...” Viņš ir sajūsmināts par zemnieku apģērba zilo krāsu: „Cilvēki šeit instinktīvi valkā visskaistākā ziluma drānu, kādu esmu redzējis...”

Nabadzīgie zemnieki droši vien ģērba vienkāršāko un lētāko, kas viņiem bija pieejams; bet viņa paša pilnā, bagātā sirds... aiz kādas ārienes, kādos apstākļos.

 

*

Vakar uz Sanfrancisko. Tāpat pastaigāties, paskatīties. Viss likās pelēkāks, zemāka standarta nekā agrāk. Laiki ātri mainās. Lielās pilsētas ir kā pāraugušas sēnes. Veikali, iestādes, tirdzniecības uzņēmumi vēl kaut ko satur kopā, pavelk; bet gaisā kaut kas sastāvējies, savu laiku pārdzīvojis. Pat pazīstamajā, izlielītajā restorānā, kur ēdām pusdienas, bija šī gaisotne.

Centrā kāda veikala logs pilns uzkrītoši dārgiem, uzkrītoši negaumīgiem sieviešu tērpiem un piederumiem. Spīduļiem nošūtas satina vakarkleitas, vairāku simtu dālderu vērtībā, tādas pat rokas somas, krāsainiem stikliņiem izrotātas, zeltaini karuli, sprādzes. Gaŗām šim logam staigāja hipijiski, pēc pašreizējās lupatlasīgās modes tērpti ļaudis: raibi, bārkstaini, sakrunkoti, ielāpaini, garmataini, nesukāti... Nu, viņos noteikti bija vairāk jēgas nekā tai skatlogā.

 

 

 

DABAS MIRKĻI

 

Pametot acis ārā pa logu: plaukstošu koku galotnes pret gaišām pavasara debesīm. Sārtas skaras. Viegli, augsti mākoņi. Tur ir mājas − šādā skatā, šādā mirklī. Tur, pagaidām, ir mājas.

 

*

Pirmā zilā puķe uzplaukusi, gaŗkātaina šūpojas vieglā vējā. Kolibrijs tūliņ pielido, pārbauda atsevišķo ziedu kausiņus. It kā ar vissmalkāko instrumentu. Viņš pielāgo savu lidojumu vēja un zieda kustībai: tur tie visi trīs šūpojas saulē.

 

*

Kaimiņu jaunā, gaŗskujainā priedi te paaugusies. Nogāzi ravējot, atradu tur kādu atpūstu skuju. Manī ieplūda stipra, izteikta tuvība, draudzīgums pret to. Kāds manī teica: labi, ka tu te esi atkritusi no kuplās pusaudzes priedītes, te, uz vīteņiem. Tie drīz ziedēs, tu gulēsi ēnā starp viņu zaļajiem stiebriem, labā vietā, pēdu virs tevis vērsies mēļās ziedu taurītes − cik brīnumaini labi un pareizi, ka tu te nokriti!

Tik stipra izjūta... pret skuju. Ar prātu apzinājos tās nesamērīgumu. Bet tāda tā bija. Ir.

Dažām lietām, dažiem cilvēkiem dvēsele saka: labi, ka jūs esat, paldies par jūsu parādīšanos, tuvumu, nāciet vēl, saņemiet manas labās domas, manu pateicību un svētību. Un daži... No dažiem raujas projām, vairās, kā no posta. Kas to izšķiŗ?

 

*

Vēls, negaidīts sniegs. Uz dažām stundām viss balts, ziedošie koki, krūmi, zeme. Sniegs un ziedi: asi, pirmatnīgi kopā jaucās abu stiprais tīrums un svaigums. Un kā mandeļu ziedlapas uz sevis turēja − un noturēja − sniega kārtas smagumu. Pa logu bija skaidri redzams, aukstajā, skaidrajā gaisā, zem aizejošiem, tumšziliem sniega mākoņiem.

 

*

Ak mūžs − tas putnēns uz stieples! Īkšķa lielumā, bet ar tādu dziesmu − skaļu, gaŗu, gaŗu. Un dzied tik sparīgi, liekdamies, grozīdamies − taisni kā operdziedātājs. Tie arī mēģina ar kustībām pastiprināt sava dziedājuma izteiksmi. Viņš uzdzen domas par skatuvēm, lieliem uzvedumiem, drāmatiskiem dziedājumiem, primadonnām, jā, pat tas, kā pie viņa knābja dziedot kaut kas piepūšas un atlaižas, atgādina tenoru tuklos vaigus. Un tik maziņš! Un tepat aiz loga, uz stieples, visa šī izrāde.

Tad kāds iet pa virtuves durvīm, un − špuks − vienā mirklī viņš ir prom. Iemetas lejas kaimiņa ķirsī, knābā ziedus. Acumirklī viss lielais priekšnesums pārtrūkst, nobeidzas − bez kādiem sarežģījumiem vai sāpēm. Lēna gaisa strāva tā vietā jau ir ievēlusi vieglas, tikko jaušamas, smaržas vilni no kāda ziedoša koka. Brīnumu lietas.

 

*

Arvien manī sakustas prieks, uzskatot vai samanot laiku un āru. Pievakarē debess virs mūsu kalna bija skaidra, koki ar pēdējo saulrieta zeltījumu. Bet rietumos pār kalna grēdu vēlās biezi miglas vāli, zilpelēki cēlās no ielejas aiz lielo koku lapotnēm. Svaigums, atjaunošanās, kas ir laika pulsos, dabas elpošanā − arvien kaut kas sakustas tam pretī. Vēss, zilpelēks vakars kļāvās ap lielajiem meža ozoliem, un es gavilēju: Bravo! Lieliski!

 

*

Zilas puķes kalna mala šūpojas pret zaļām lapotnēm − kā zili akcenti svaigajām vēsmām, kas šodien gaisā no okeāna. Viss salikts un sakārtots uz to smalkāko: ziedu ziluma pastiprināti ūdens gari. Viņi saistās, skaņojas: ziedi, ūdeņi, mākoņi, vējš, koki, pakalnu līnijas; viņi spēlē kādu simfoniju, ar gaismām, krāsām, smaržām, pieskārieniem − te ir tas pats, vislielākā mērā un vislielākā pilnībā, ko gleznotāji pūlas panākt savu krāsu attieksmēs. Un viss šis lieliskums un bagātība tepat, guļamistabas galā, katru dienu, no rīta līdz vakaram, ak Dievs...

 

*

Vasaras vējš šalko kokos. Gaisā siltums, saldums. Velk mani ārā, burtiski ceļ augšā no krēsla. Pievelk pie atvērtā loga, liek skatīties zaļos zaros. Augstās papeles līgojas diezgan stipri, bet tai pašā laikā viņu kustībās ir lēnums. Vējā jābūt dīvainam liegumam, lai šādi varētu pašūpot lielus kokus − liekt lēni, bet dziļi.

Kolibrijs velk ātrus, straujus lokus saulainās debesīs, šurpu, turpu, kā šūpodamies. Gaiss svilpo viņam cauri drāžoties. Lāgiem viņš koku galos paliek pāris sekundes gaisā karādamies. Nebiju redzējusi. Parasti viņš karinās pie kāda zieda vai zara, barību meklējot, bet tā − gaisā? Tīrs prieks, rotaļa? Laikam. Tādā mazā kolibrītī.

Tādā gadījumā ir jāapdomā šis: cik varens, pārvarīgs debesu zilgmē ir viņa prieks, salīdzinājumā ar viņu pašu. Varbūt šeit ir redzama kāda ievērojama dzīves likumība.

 

*

Laba debess. Labi mākoņi šodien, pilni ar gaismu. Stāv augstu, augstu debesīs, tālu pāri visam. Noteikts un drošas ir to gaišums, miers, pāri stāvēšana. Šodien tie ir debesīs kā nenoliedzams, skaidri uzskatāms pierādījums gaismas varai pasaulē. Visu dienu viņu labā īstenība ir acīmredzama, visu dienu domas var pie viņiem atgriezties. Tur tie ir. Tikai vērs savas acis uz viņiem, klausies, ko tie saka.

 

*

Tas, kā lielās priedes stāv piekalnē, dod man drošības sajūtu − it kā būtu stipru, labvēlīgu būtņu tuvumā. Kāda dāvana cilvēkam un pasaulei ir tas, ka koks aug! Vai iepriekšējā dzīvē esmu bijusi koks, ka jūtu pret tiem tādu tuvību, saņemu no viņiem tādu palīdzību? Dažreiz, grūtos brīžos, ir bijusi vēlēšanās izjukt, pazust zemē. Bet... varbūt tā, lai dzīvība − kas nebeidzas, kam ir jāturpinās − lai tā ar ūdeni ieplūst koku saknēs, izrit pa zariem, turpinās tur, koku tīrajā, zaļajā elpā.

 

*

Līst pēc ilga laika. Vispirms lēns, smalks lietiņš, tad brīžiem, jau gluži stingrs. Pat gar kamīna skursteni mazliet pilēja. Lai tik pil, lietus vajadzīgs. Atkal bija jāskatās, vismaz stunda aizgāja no rakstīšanas laika, lietū skatoties. Tā nu ir. Beigās ņēmu lietussargu un gāju staigāt. Dīvains, acīm neredzams gaišums plaiksnījās lietū. Lāšu vieglie sitieni pret lietussargu virs galvas izklausījās kā pulks priecīgu, draudzīgu būtņu.

Hm. Lietus līst no pelēkām, aptumsušām debesīm. Gleznieka lietussargs melns. Liels un melns. Bet lāses čaloja tik gaiši: skaidri manīju zem melnā lietussarga sauli spīdam.

 

*

Rudens. Eukalipta gaŗā ēna pēcpusdienā atslīd līdz nogāzes augšai. Atnāk, pieslīd pie puķēm, stādiem un pačukst: rudens... Maigi tas notiek. Maigāk vēl par vēsmas pieskārienu. Tā lietas kārtojas, tik smalki. Pie tam lielas lietas − rudens ir liels. Atnāk ēnas pieskārienā.

Kalni, koki, ēnas, rudens − kā viņi sadzīvo, cik labdarīgi viņi aizkar viens otru, un mani... Milzīga, nebeidzama labvēlība, nesvērta un nemērīta, lejas pasaulē. Tur visu. Es pēkšņi saprotu: Viņa nebeidzamā mīlestība. Te tā ir. Te − tepat pie manām kājām, kā tā ar eukalipta ēnas slīdēšanu glauda sauso zemi. Te tā ir. Pasaules gaišais spēks. Man gribas nomesties ceļos − noliekties, pakārtoties, tuvoties, saplūst...

Agrāk nepazīts saldums.

 

*

Grābju lapas, kas tagad klēpjiem nāk zemē no kokiem, beru uz nogāzes. Vakarā, ejot lejā pa ceļu, dzirdu, ka kaimiņu kaķēns atnācis un spēlējas pa sauso, čabošo lapu kaudzi. Viņam tur iznāk lieli prieki. Un... pēkšņi man ienāk prātā mans tēvs. Tāla rudens vakara tumsā, vienai ejot, kaimiņu kaķēna priecīgā plēšanās pa lapu kaudzi liek iedomāt viņu... Kāpēc? Es zinu. Prieks. Viņš vēlēja, atbalstīja prieku. Ja viņš būtu te, viņš pavilktu mani aiz piedurknes un teiktu: „Paskaties uz to kaķi − paskaties, kā viņš māk spēlēties! Tāds joks, vai man dieniņ!” Viņš labu laiku stāvētu un noskatītos kaķēnā. Beigās atzinīgi noteiktu: „Redzi, viņš ir priecīgs!” Apmēram tā viņš klasē, kad vērīgs skolēns pie tāfeles pareizi risināja uzdevumu, teica: „Labi! Jūs saprotat.”