Jaunā Gaita nr. 132, 1981. g. 1. numurs
NAUDAS VARA. TAUTAS VEIDOŠANĀS UN PAR NĀCIJU UN REVOLŪCIJU
Pāvils Gruzna un Oļģerts Liepiņš. Mamona gaitnieki. Latvijas chronikas fragments, Linkolnā: Vaidava, 1978. 430 lp. $18.--.
Pāvils Gruzna un Oļģerts L Liepiņš abi ir latviešu prozas - romānu un stāstu rakstnieki, kuŗu verdošās, bagātīgi apdāvinātās personības izpaudušās arī citās kultūrās nozarēs.
Gruzna, strādājot 40 gadus par bankas ierēdni cara Krievijā un neatkarīgajā Latvijā, atradis laiku sarakstīt daudzus stāstus un noveles, vairāk nekā 30 drāmatiskus darbus, feļetonus ar pseudonimu Pe-Ge un sarakstījis arī dažus romānus, no kuŗiem ar oriģinālu sižetu par pareizticīgo semināra audzēkņu dzīvi - Bursaki un Jaunā strāva guva vislielāko ievērību. Ar to Gruznas daudzpusīgā persona vēl neapmierinājās.
Tā gribēja izteikties arī vēl glezniecībā, aktieŗa mākslā un mūzikā. Gruzna guva populāritāti ar savu "Pērkoņkori", operu un operešu tekstu tulkojumiem un kā dziedātājs ... Saprotams, ka, izbārstīdams savu apdāvinātību tik daudzās literātūras un mākslas, kā arī skaņradīšanas nozarēs, viņš savā 72 gadu mūžā nevarēja atstāt dziļākas, paliekošas vērtības nevienā no šīm nozarēm.
Pāvila Gruznas gulbja dziesmu, viņa nepabeigto romānu par naudas varu Mamona gaitnieki - par banku dzīves norisēm un par latviešu tautas dzīvē un vēsturē tik dziļu sliedi ievilkušo 1965. gada revolūciju un tās pēcskaņām nu uz augstākām un spēcīgākām vibrācijām palīdzējis nodziedāt otrs gandrīz tikpat enciklopēdisks latviešu tautas garadarbinieks, nelaiķa draugs un mantinieks Oļģerts Liepiņš.
Oļģerts Liepiņš ir tāpat visai daudzpusīga, vulkāniska personība. Pirms dažiem gadiem plaši pazīstamais žurnālists, sabiedriskais darbinieks, redaktors un latviešu emigrantu dzīves pētnieks Amerikā Osvalds Akmentiņš izlaida interesantu paprāvu grāmatu (322 lp.) Vidzemes auna zīmē, - Oļģerts Liepiņš vēsturiskā panorāmā, kuŗu Akmentiņš apzīmējis par biografisku kompoziciju. Grāmatā sakopotas plašas ziņas par 0ļģerta Liepiņa drāmatisko dzīvi, izcelsmi, radiem, draugiem un ienaidniekiem, par šo "Vidzemes aunu", kas tiešām arvien bijis gatavs "stāties pretī suņiem un buļļiem", par dūšīgā auna cīņu uzvarām un arī neveiksmēm. Grāmatā ir dota jo plaša, bagātīgi illustrēta un dokumentēta laikmeta panorāma un beigās pievienotas daudzu rakstnieku un atklātības darbinieku atsauksmes par Oļģertu Liepiņu. Grāmatas sastādītājs bija griezies arī pie šo rindiņu rakstītāja pēc šādas atsauksmes. Rakstot šo recenziju, man jāatkārto minētā atsauksmē teiktais, ka Oiģerts Liepiņš pārsteidz ar savu daudzpusību - žurnālists, laikrakstu Pēdējā Brīdī un Amerikas Vēstnesis, kā arī mazā Vēstneša un Latvju Žurnāla redaktors, literātūras kritiķis, daudzu vērā liekamu polītisku un citu rakstu autors, LPB ilggadīgs priekšnieks un goda biedrs, jurists un ievērojams prozas darbu rakstnieks.
Kā prozas rakstnieks viņš bagātinājis latviešu literātūru gan ar stāstiem, gan romāniem - Vēlā liesma. Gustavs Vāza trimdā un Stirnas pār kalniem. Pēdējie divi ir plaši romāni ar vēsturisku vai kultūrvēsturisku saturu. Ja tiem pievieno vēl neatkarīgajā Latvijā iznākušo monografiju par Kromvelu, tad jāatzīst, ka Oļģerts Liepiņš ir literāts ar vēstures atdzīvināšanas noslieci. Viņš arī ļoti labi orientējas polītikā, filozofijā, reliģijās, arī mūzikā, kā to pierāda romāns Stirnas pār kalniem, viņa publicētās atmiņas un pašlaik recenzējamais romāns Mamona gaitnieki, kuŗu tā radītājiem labpaticis apzīmēt arī par "Latvijas chronikas fragmentu" kas gan nav gluži pareizi, jo šim romānam trūkst chronikas precīzitātes notikumu reģistrēšanā.
Saliekot kopā divu tik daudzpusīgu literātu zināšanas, piedzīvojumus, atmiņas un novērojumus, radies literārs darbs, kas uz sevišķi ievērojama vēsturiska laikmeta bazes pārsteidz ar notikumu bagātību un aktīvo personu lielo skaitu. Lielākā daļa šo personu ir vēsturiskas, kas kādreiz patiesi dzīvojušas. Tikai nedaudzas ir izdomātas. Romāna "varonis" Toms Landers ir viens no šī darba autoriem - Pāvils Gruzna, liekas gan labvēlīgi retušēts un pacelts uz pjedestala. Romāns sniedz arī daļēju otra, galvenā autora Oļģerta Liepiņa raksturojumu; gan polītiskās sentencēs, it sevišķi par krieviem un Krieviju, kuŗās krievi raksturoti kā tumsonīga, negodīga, varmācīga un slepkavīga tauta, gan Oļģertam Liepiņam tik īpatnējos, asprātīgos dialogos un plastiskos notikumu aprakstos. Dažas, acīmredzami Liepiņa rakstītās nodaļas, kā 27. nod. ("Buldurs precas") romāna 1. daļā, 8. nod. ("Fallijs tīklos") 2. daļā u. citas ir tik labi uzrakstītas, ar tik meistariskiem dialogiem un labi veidotu stilu, tāpat arī fābulu, ka jānožēlo, ka visu romānu nav sarakstījis tikai Oļģerts Liepiņš viens pats, jo otra partneŗa acīmredzami, rakstītas nodaļas, kā, piem., 1. daļas 6.-8. nodaļas netiek 0lģerta Liepiņa uzrakstītajām līdz.
Tā viss tik bagātais romāns stilistiski paliek nevienāds, nemonolitisks vismaz stila ziņā. Kopš franču rakstnieks Bifons (Buffon) 1753. gadā savā franču akadēmijas uzņemšanas runā definēja stila jēdzienu - "Stils ir pats cilvēks" (Le style est l'homme mźme), mākslas teorijā valda uzskats, ka stilistiski monolitisku mākslas darbu var radīt tikai viens, nevis divi vai vairāki autori. Pavisam neiedomājami ir, ka augstvērtīgu dzeju varētu reizē rakstīt divi dzejnieki, vai īstu gleznu reizē gleznot divi gleznotāji (izņemot t.s.. abstraktās mākslas triepļus vai līneārus skicējumus.
Latviešu literātūrā ir gan zināms otrs ievērojams romāns Mērnieku laiki, kuŗu sarakstījuši divi autori, brāļi Kaudzītes, taču nav norimuši minējumi par to, kuŗu romāna daļu rakstījis Matīss, kuŗu Reinis. Ar tādu problēmu saduŗas arī Mamona gaitnieku lasītāji, kas vēlas iedziļināties romāna stila pētīšanā, ko rakstījuši tāpat divi autori. Te nu pienāk vēl klāt varbūtība, ka Oļģerts Liepiņš pēc Pāvila Gruznas nāves, gribēdams nobeigt un publicēt sava drauga nepabeigto romānu, varēja to rediģēt, proti šur tur pārgrozot, vismaz stilā.
Šo romāna stila problēmu vai defektu pilnīgi atsveŗ darba vērtīgais un ļoti interesantais saturs. Grāmata tver Latviešu rakstniecībā vēl neapstrādātu, svaigu temu par naudu, naudas varu, kā tā organizēta valsts bankā, kur vienam no autoriem nācies nostrādāt lielāko daļu no sava mūža, bet daudz lielāku un svarīgāku uzdevumu grāmata veic notēlojot laikmetu, kas ievada Latviešu tautas izveidošanos par nāciju, šī mērķa piepildīšanos rodot 1918.-1920.gadu brīvības cīņās un Latvijas valstī. Šis vēsturiskais laikmets sākas ar Tautas atmodas un Jaunās strāvas kustībām, 1905. g. revolūciju, Latviešu rakstniecības izplaukšanu modernajā literātūrā, sekojot līdz tai citām tautas garīgās pilngadības izpausmēm, kā teātrī, mūzikā, glezniecībā un operā. Romāns sevišķu ievērību piešķiŗ 1905. gada revolūcijai, no reakcionārās Krievijas iesūtītām un Baltijas baronu vadītām sodu ekspedīcijām, revolūcijas atplūdiem. Atzinīgi tēlots pēcrevolūcijas "ziedošais laiks", kā tas izpaudās Latviešu tautas straujā augšupejā visās dzīves nozarēs 1910.-1914. gados, Pirmā pasaules kaŗa izcelšanās, krievu "matuškas" milzīgās armijas atkāpšanās un sabrukums, nejēdzīgā evakuācija, ar kuŗu apmēram 500.000 latvieši tiek nevajadzīgi aizrauti uz atpalikušo, tumšo Krieviju, kur daudzi no tiem iet bojā vai zaudē savu nacionālo identitāti. Beidzot grāmata īsumā attēlo arī Krievijas valsts bojā eju 20. gadsimta pasaules krizes vislielākā katastrofā - mežonīgajā, asiņainajā un bezjēdzīgajā boļševiku revolūcijā, autoram neaizmirstot parādīt arī apmuļķoto (no viņu marksistiskajiem vadoņiem) Latviešu strēlnieku aktīvo līdzdalību tajā, kas palīdzēja krievu boļševikiem sagrābt valsts varu un padzīt 1918. g. janvārī sanākušo Viskrievijas Satversmes Sapulci, kuŗā sociālrevolūcionāriem kopā ar sociāldemokratiem bija absolūtais vairākums, un kas izveidotu atpalikušo Krieviju par demokratisku, federālu republiku. Protams, ka krievu boļševiku nodibinātā atpalikušas tautas mazākuma diktātūra bija lēciens tumsā un, runājot Bertolta Brechta vārdiem nozīmēja arī "neuzticības izteikšanu" tautai un tās "atlaišanu" kāda turpinās vēl tagad. Ir nožēlojami. ka šajā lēcienā tumsā piedalījās Latviešu sarkanie strēlnieki, par ko nākas maksāt Latviešu tautai vēl arvien.
Romāna beigās atrodam arī pāris gluži dostojevskiskas lapas puses, kuŗās aprakstīta Landera līgavas Lidijas, evakuētas banku ierēdnes, nogalināšana, ko izdarīja viņas mantkārīgās dzīvokļa saimnieces, divas slepkavīgas krievietes Tulas pilsētā. Šīs lapas ir dziļi iespaidīgas un var izteikt tikai nožēlu, ka Oļģerts Liepiņš šo tipisko krievu tautas slepkavošanas rakstura konkrēto gadījumu nav vēl tuvāk un dziļāk aprakstījis. Grāmatas izskaņā plastiski izfantazēta romāna varoņa Landera pieņemšana Krievijas lielkņaza Aleksandra, cara brālēna, dienestā boļševiku vēl pilnīgi neiekaŗotā Krimā, bēgšana uz ārzemēm un atgriešanās Latvijā.
Starp nodaļām, kas pauž lielus vēsturiskus notikumus, ir izdevīgi iestarpināti pastāsti par mīlestību, kaislībām, dvēseles meklēšanu, dekadentiskā novirziena rakstnieku bohēmiskām diskusijām un izpriecām, pat par jogiskā teozofa Kārļa Depšes brīnumdarbiem un pareģojumiem. Ar pareģošanas brīnumiem mēs tiekamies jau Oļģerta Liepiņa romānā Vēlā liesma, kas norāda uz autora lielo interesi par t.s, okultās zinātnes fainomeniem, kas atrodas vēl pētīšanas stadijā.
Romāns aptveŗ tik lielu laikmetu ar milzīgu aktīvo personāžu, ko bagātīgi illustrē darbojošos personu ģīmetnes u.c. uzņēmumi (skaitā ap 60), ka plašo vielu varētu izplēst uz kādiem desmit sējumiem. Ja autors spējis to koncentrēt tikai vienā grāmatā uz 430 lapas pusēm, tad par to jāpateicas Oļģerta Liepiņa izcilam talantam ieraudzīt galvenāko un degpunktus (highlights) un tos iedzīvināt personu darbībā. Tā aktīvā darbībā, dzejoļu u.c. rakstu citējumos parādīti ap 25 laikmeta ievērojamākie rakstnieki, kā Jānis Poruks, Viktors Eglītis, Rūdolfs Blaumanis, Rainis, Aspazija, Akurāters u.c., ap 10 aktieŗu, režisoru un dziedoņu, kā Adolfs Kaktiņš, Smiļģis, Biruta Skujeniece, Marija Leiko u.c., un ap desmit laikmeta aktīvāko sabiedrisko un polītisko darbinieku, arī redaktoru, kā Jānis Jansons, Pēteris Stučka, Felikss Cielēns u.c. Grāmatu tiešām var ieteikt.
Kārlis Dzelzītis