Jaunā Gaita nr. 132, 1981. g. 1. numurs

 

 

IZSŪTĪTĀS LIECĪBA

Dzimtenei atrautie, Veltas vēstules. Gauja, 1979.

 

Šī grāmata sastāv no Veltas vēstulēm, kas rakstītas no Sibirijas trimdas māsām Amerikā. Velta bija 1949. g. deportēta un novietota kolchozā darbā Tomskas tuvumā. 1958. g. sākās Veltas sarakste ar māsām (šinī sējumā ir ietvertas vēstules, kas, kā liekas, ir vēstuļu izlase) un turpinājās līdz 1963. g., kad Velta atgriežas Latvijā. Tātad sarakste notikusi apmēram piecu gadu laikā. Bet grāmata, vadoties no gadalaiku tecējuma, iziet cauri apmēram pusotram gadam - no Ziemsvētkiem līdz dabas atdzimšanai, krāsainai Sibirijas vasarai, vēlreiz cauri ziemai, kad puteņi valda pār zemi un ledū iesalusi mājiņa:

Tanīs mēnešos mana istabiņa ir krēslaina, jo logu ārējās rūtis aizsalušas. Tās ir pārklātas tik bieziem ledus un sarmas ziediem, ka saule tos nespēj pašķirt.

Pienāk Vasarsvētki, Jāņi, līdz beidzot agrā rudenī Velta var atgriezties Rīgā.

Bez šī gadalaiku plākšņainā fona grāmatai ir arī citas vizmojošas virsmas: dzīve Sibirijā un tās daba ir savīta ar Latvijas dabu un ieražām, kolchoza reālitāte - ar atmiņām no dzimtenes, jaunības alkas - ar mūža otras puses sāpēm un upurēšanos. Un tad vēl dzeja, dzeja un literātūra. Šī ir liecības nesēja grāmata, kādām trimdinieku grāmatām ir jābūt, bet galvenais, ko tā liecina, par dzejas varu pār sāpēm, grūtu darbu un vientulību - visām mūsu laikmeta latviešu ciešanām. Šī grāmata ir latviešu gara, tautasdziesmu, ticējumu un dzejas destillējums. Tā atspirdzina, iedvesmo, spārno. Par grāmatas nākotni grūti zīlēt, bet nebūtu pārsteigts, vismaz tā vēlētos, lai šī grāmata ieaustos mūsu gara mantu mežģinēs. Grāmatas daudzveidību un atspulgu bagātību ļaušu autorei pašai raksturot:

Līdz ar zeltainām rudens dienām es atceros lapu grābšanu, kas bija viena no jaukākajām rudens nodarbībām... Bija tik skaisti izkaisīt kūti dzeltenām bērzu, sārtām apšu, nereti pat rūsganām ābeļu lapām. Lielās kļavu lapas, kūtī izbērtas, piestaroja visus kaktus ar dzeltānu gaismu it kā no saules atblāzmas. Gotiņas gulēja kā smaržīgā birzī un kopējām bija viegli staigāt pa staraino paklāju, kas, soļu skarts, tīkami čabēja un čaukstēja. (132. lp.)

 

E.