Jaunā Gaita ņr. 132, 1981. g. 1. numurs

 

 

ZEMAPZIŅAS OGĻRACIS

Eduards Freimanis, Ticība. Linkolnā: Vaidava, 1978. 170 lp. $8.00.

 

Par Eduardu Freimani un viņa darbiem domājot, nebūs pārspīlēts, ja sakām, ka viņš jau ar pirmajām grāmatām ir atradis savu vietu latviešu rakstos ne vien kā redzīgs raksturu zīmētājs ar biezu krāsu un veiksmīgs fābulētājs, bet arī kā cilvēka un savas tautas mazcerīgās šodienas un tumšās rītdienas izsāpētājs. Liekas, ka šī grāmata ir jau viņa septītā. Viņam ir arī divas dzejoļu grāmatas: Zemdega (1961) un Ielas dārznieks (1974). Lasot Eduarda prozu un dzeju, tevī nāk steidzīga doma un izjūta, ka tagadējā pasaulē cilvēkam, kam ir bezkompromisa ilgas būt iekšēji un ārēji brīvam, tiek liktas svina cepures galvās: neaudzē savu galvu par lielu, turies robežās! Šīs "cepures" liek visiem galvās gan varas iestādījumi, gan "vecās morāles" un visādās "jaunās morāles." Freimanis savās dzeju un prozas lappusēs turpina vaicāt: Vai ir palicis kāds kopējs saucējs, ko cilvēki vēl spētu sadzirdēt sevī un viens otrā? Vai nav nekādas vidējās izvēles un jādzīvo tikai šo divu milzīgo cementa sienu iežogojumā - no vienas puses Austrumu komūnisma materiālisms, no otras Rietumu kapitālistu materiālisms. Jādzīvo tālāk ar paša atbildību, ja cilvēks vēl spēj to paglābt. Kā cilvēks un rakstnieks Eduards Freimanis ir izvēlējies šo savu vientulīgo paša atbildības dzīvi un ceļu. Vēl grūtāks šis ceļš ir cīnoties par eksistenci, kur dienu atbalsis skan no svešo ceļu cementa. Jau 1961. g. dzejā, krājumā Zemdega, ir izkliegta šī gabalos sacirstā dzīve:

Šos pusdzīvos gadus es pārdotu krāmos
Par septiņām dzimtenes dienām...

Savās iepriekšējās stāstu un romānu grāmatās Freimanis ir rādījis latviešu cilvēku konfliktā gan ar svešām varām, gan svešo zemju apkārtni un neparastām kultūras izteiksmēm. Šo konfliktu režģījums tālāk iesien konfliktu mezglus paša cilvēka psīchē un dienu dzīvošanā.

Aplūkojamā romānā autors turpina savu eksistenciālās ievirzes prozista audumu, tāpat kā iepriekšējās grāmatās ar ļoti krāsainiem dzīves ornamentiem. Tā norise ainavojas dzimtenē, dažos pirmskaŗa gados un cauri krievu un vācu okupācijām, kas saindē tautas dzīvi un ar baiļu terroru pārvērš mierīgus ikdienas cilvēkus par savu brāļu nodevējiem un slepkavām. Romāna centrālā persona ir Albīns Dabris, skolas puika, vēlāk okupāciju gados vienmēr satraukts jauneklis. Viņš ir jaunsaimnieka jaunākais dēls, kuŗam ir divi vecāki brāļi Arnolds un Bucis, katrs ar savu asi izteiktu personību. Tēvs, dzīves nastu deldēts, kļuvis par alkoholiķi, nomirst pie galda krogū. Māte ir klusa cietēja, visa sapratēja, dievticīga un ģimenes saturētāja kopā. Abi tēvs un māte jau no bērnības dienām Albīnā ir ieaudzinājuši, ka dzīves gŗūtos brīžos jālūdz Dievs un jāmeklē Dieva palīdzība, jo - kas to lūdz, to Dievs dzird. Sakarā ar to, ka Albīns ir gados jaunākais skolēns savā skolā, augumā sīkākais un kā jaunsaimnieka bērns trūcīgākais no visiem, viņa psīchē ieaug arvien vairāk mazvērtības komplekss un vajadzība aizsargāties. Nonāk kautiņos un mutes palaišanā, par citu nedarbiem pastāstot skolotājiem. Visi no viņa novēršas. Albīns lūdz Dievu. Reizēm atrod mierinājumu, biežāk nekāda miera. Augot viņā rodas iegribas un fantazijas par meitenēm. Lai tiktu vaļā no šīm domām, viņš atkal lūdz Dievu, bet lūgšanas palīdz maz. Puika ir apdāvināts, ar labu atmiņu un patiku mācīties. Iestājas vidusskolā un ar to it kā atgūst daļu pašcieņas un ir lepns pret meitenēm: varu iztikt bez jums, ejiet pie velna, kaut arī jūt, ka gribētos ļoti būt viņu tuvumā un just draudzību un mīlestību. Arī sekmes ģimnazijā tomēr nav varējušas izlīdzināt visas bērnības mazvērtības kompleksa vainas: tiem, kam ir autoritāte un vara, viņš baidas teikt - nē. Krievu okupācijas laikā viņš pret savu gribu tiek iesaistīts komjaunatnē un vēlāk paraksta solījumu kļūt par ziņotāju čekai, kaut tas viss viņam ir ļoti pretīgs. Viņa māti un brāli Buci Jūnija naktī aizved kopā ar tūkstošiem citu. Arī Albīns pats slēpjas purvā. Kad ienāk vācieši, viņu apcietina tāpēc, ka bijis komjaunietis. Lai atpirktos no cietuma, viņu iedala citu apcietināto šāvēju vienībā. Trīc rokas, tēmēšana neveicas. Nošautie viens pēc otra iegāžas bedrē.

...Man dvēsele vemj. Kļūstu vienaldzīgs, letarģisks, slābans. (145) Kāpēc Dievs man ļāva kļūt par velnu? (147)

Albīna dzīve turpinās kā murgā, kā apmātībā. Viņš nīst sevi, sauc par gļēvuli, kļūst par draugu ielās meitām. Visa pasaule liekas sarkanā asiņu miglā. Pašu tauta slepkavo viens otru.

Kas tā par tēvzemes mīlestību, ja tautas locekļi izkauj viens otru par prieku tiranniem? (137)

Albīns bēg projām no norīkojumiem, no visas dzīves, jūtas kā vajāts zvērs paša dzimtenē. Vēl gadās kādi ceļā, ko viņš nošauj un nosit tādās kā instinktīvās murga bailēs, jo viņš ir sācis ņemt zāles miera un miega atrašanai. Tālāk viņa baiļu un bēgļa ceļš ved uz Zviedriju un drīzi vien uz Kanadu, kur ar satiktām ielas meitām viņš grib būt brīdi aizmirsies un laimīgs. Grib izdarīt pašnāvību, izlecot no augsta loga un - lidot, lidot uz Nekurieni, jo viss, kas ir bijis un ir dzīvē, baida un dzen projām. Kāda balss viņam saka: "Dievs uzklausa arī slepkavas lūgšanu."

Albīns pakrīt uz grīdas un lūdzas: Svētī mani, savu nabaga bērnu - jaunai ticībai... (170)

Lasītājs var manīt katrā lappusē, ka šo romānu rakstnieks Eduards Freimanis ir rakstījis, kā saka - "ar sirds asinīm." Šinī grāmatā visa mūsu tauta, visa latviešu zeme ar jaunā Albīna Dabŗa muti un dvēseli izmisīgi izkliedz bezcerību un jaunas ticības meklējumu. Eduards Freimanis ar šo romānu dunoši un skanīgi izspēlē savas tautas un latviešu cilvēka likteni uz lielām ērģelēm tukšā baznīcā, jo - arī mūsu pašu cilvēku lielā daļa ir beigusi klausīties ar saprašanu pašu tautas liktenī.

Beigās - dažus vārdus par autoru: Eduards Freimanis ir viens no tā latviešu kaŗavīru pulka, kuŗu, kaŗa ceļus un elles izstaigājot, ne dzīve, ne liktenis nav taupījusi. Jau dzimis ar to redzības jūtīgumu dvēselē, kas sodīta ar visa redzēšanu un visa sajušanu, asinis, nežēlības un netaisnības redzot, viņā ir palicis dziļāks un intensīvāks sāpējums nekā daudzos citos. Jau gadu desmitiem viņu vajā tie "melnie", ko tik labi pazīst visi mūsu kanaki. Viņa dziļās depresijas ir ilgstošākas, kas dienu dzīvošanu un nakšu mieru padara trauslu, bieži vien mocošu. Neskatoties uz visu to, viņš sevī saorganizē tik daudz no iedzimtās varēšanas, no latvieša sīkstuma, no radīšanas enerģijas, ka viņš ir spējis un spēj arī šodien mums dot izcili labas grāmatas. Arī šī grāmata nav viegla, laika kavēkļa grāmata. Bet tie, kas atceras un zina un arī šodien nevar vienaldzīgi aizmirst to elli, kuŗā mūsu tautu iesvieda divi barbariskie okupanti, tie šo grāmatu lasīs atkārtoti, jo tā ir kā tautasdziesmu avotiņā pamērcētā maize.

Tās ikdienas nastas, kas ir bijis un ir jāpanes Eduardam Freimanim, bieži vien nesaprot un pārprot arī tie, kuŗi sevi ir gribējuši saukt par rakstnieka draugiem. Ar iejušanos citos cilvēkos mēs, latvieši, neesam ne no dabas apdāvināti, ne arī pacentušies iegūt kaut minimu informācijas un izglītības šinī laukā. Mēs esam sākuši steigties un nezkur "skriet" tāpat kā visi citi svešās zemēs ap mums.

Nobeidzot man gribas izteikt minējumu par Eduardu Freimani: Ja Dievs būs lēmis viņa gŗūto dzīvi pārvērst gaŗākā mūžā, tad jau par tagadējām iezīmēm viņa stilā, izteiksmē un iekšējā rakstnieka balsī domājot, var teikt, ka viņam ir iespējas kļūt par latviešu Dostojevski. Eduards Freimanis ir zemapziņas ogļracis. Vairuma latviešu lasītāju pašreizējai gaumei arvien vēl tāds kā nepierasts.

 

Jānis Klīdzējs

 

[Skat. arī Gunara Irbes recenziju JG 123]