Jaunā Gaita nr. 132, 1981. g. 1. numurs

 

LOGI UN SPOGUĻI

Zenta Liepa. Mans logs. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1977. 105 lp. $5,-

 

Ikkatram ir savs vienkāršojumu, izskaidrojumu un nojautu apvienojums, sava "reālitātes sistēma", kas pārstāv īstenību un palaikam ļauj saglabāt illūzijas, ko tiešāks īstenības pētījums iznīcinātu. Līdzīgi Tenisona Šalotas salas pilskundzei, ļaužu vairums parasti skatās vienīgi īstenības spogulī:

There she weaves by night and day
A magic web with colours gay.
She has heard a whisper say,
A curse is on her if she stay
To look down to Camelot.

She knows not what the curse may be,
And so she weaveth steadily,
And little other care hath she
The Lady of Shalott.

And moving through a mirror clear
That hangs before her all the year,
Shadows of the world appear.
There she sees the highway near
Winding down to Camelot;

There the river eddy whirls,
And there the surly village churls,
And the red cloaks of the market girls,
Pass onward from Shalott.

Jāpiebilst, ka Tenisona Šalotas spogulī īstenība ainojas objektīvāk nekā to parasti rāda ļaužu "reālitātes sistēmas". Dvēseliskie spoguļi nav tik līdzeni - tiem nerēgulāra greizā spoguļa iezīmes. Vienu atspīdumu šāds spogulis ideālizē, otru - turpat blakus - kariķē. Pārbaŗoti resnīši kļūst eleganti slaiki. Tievi, šauri, plakani ektomorfi top par staltiem paraugcilvēkiem. Onkulītis pēkšņi izskatās pēc gatavā Kvazimodo. Skaistie pārvēršas neglīteņos. Velni top par eņģeļiem. Nelielie izstiepjas gaŗi vai sarūk par punduŗiem. Izkāmējušie iegūst omulīgu apaļumu. Vieduma dievietes Atēnas pelēkās acis Alfrēda Rozenberga spogulī top īsti ziemeļnieciski zilas. Un tā joprojām. Ja nu kādreiz gadās šķielēt pār plecu vai pat uz brīdi pagriezt spogulim muguru un skatīt ainavu tieši, rezultāts palaikam ir šoks, dusmas, bailes, apmulsums. Drošāk un ērtāk paļauties uz ierastajiem atspīdumiem.

Ļoti subjektīvi liriķi atgādina Šalotas pilskundzi vairāk nekā dažs cits mākslinieks (par zinātniekiem nemaz nerunājot). Zenta Liepa neapšaubāmi ir ļoti subjektīva dzejniece. Tādēļ nav jābrīnās, ka viņas produkciju raksturo trausla, mazliet vienmulīga stilizācija, kas zināmā mērā apslāpē spontānitāti un ierobežo vielu. Gandrīz viss liekas it kā sapnī redzēts, pie tam diezgan flegmatiska (t.i., introvertēta, mierīga, pagŗūti ietekmējama) temperamenta noteikts. Šāda gaisotne - skaidri un gaiši sakot - ļoti piemērota glīti viduvēju dzejdarbu ražošanai vairumā. Par laimi ir tā, ka Zentai Liepai šad tad apnīk spogulis - tāpat kā Šalotas pilskundzei:

'I am half sick of shadows,' said
The Lady of Shalott.

Šādās reizēs Liepa tomēr kaut cik pievēršas īstajai ainavai. Viņas dzejā šī iedrīkstēšanās rada gan plūsus, gan minusus. Var iznirt kaut kas līdzīgs puķainai runai vai dvēselīgam ievadrakstam, piem., dzejolī "Aizgājēji" (97. lp.); īpaši traucē pirmais un priekšpēdējais pants:

Trimda
Tos nenospiež vairs,
Jūŗa un tālumi
Neškiŗ.
---------------
-------------
To pēdās
Nenorimst iet
Jauni soļi,
Paaudzes jaunas,

Citētās vārsmas ir krietni vien zem Liepas parastā līmeņa. Var rasties arī spontāni poētiskas, no Liepas "valdošās nostājas" vai "mazliet stīvās pamatievirzes" it kā neatkarīgākās rindas, kas paceļas virs parastā līmeņa, piem.:

Blāzma -
Vakara zīdauts spožs
Ap pleciem apvijas Kvēlot. (43)

Izcilāki veikumi ir "Līksmo vēju nakts" (44), "Dārgumus nedāvini" (14), "Sapņu devējam" (15), "Pārlaicība" (75) u.c.

Nopietniem dzejas lasītājiem ieteicams salīdzināt Linarda Tauna dzejoļu virkni "No mana loga" krājumā Mūžīgais mākonis (43) ar Liepas dzejoli "Mans logs" (19). Tauns no sava loga skatās uz īsto pilsētu, gan papildinādams redzēto ar savu iztēli, piesātinādams ar subjektīvitāti. Liepas uztvere ir iztēles varā; pasauli tā atstaro un radikāli pārveido, uzbuŗot pavisam sapņainu gaisotni.

Liepas dzejoļu "ārējā forma" visumā diezgan neuzkrītoša; tajā apvienojas romantiķu vaļīgākie paņēmieni, mazāk rēgulārais veidojums ar dažu itin tradicionālu, klasicismam tuvāku iezīmi.

Edmunda Liepiņa zīmētais vāks iejūtīgi pieskaņots Liepas dzejas būtībai.

 

Gundars Pļavkalns