KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

Ko par mums domā lielā dienas prese? Kas ir latvieši? Kādas asociācijas rodas svešiniekam, pieminot latvieša tautību?

Vai mēs esam tikai bijušie naciķi un žīdu šāvēji?

Lielas firmas visā pasaulē pievērš milzu vērtību, lai radītu „pasaulei pieņemamu, tīkamu sevis attēlu” (angliski − image). To derīgi darīt arī etniskajām grupām anglosakšu vidē. Kā Kanadas angļu presē pazīstamais žurnālists Kaspars Dzeguze to labi novērojis, igauņi Kanadā ir visiem labi pieņemama tautība, jo viņu daiļās vingrotājas ir pazīstamas visā kontinentā.

Savā rakstā žurnālā Pēdējais Laiks 3. num. K. Dzeguze cita starpā saka:

Trimdas polītikas vislielākā kļūda bijusi, ka laiks ir pavadīts dzenājot polītiķus, nevis nostādot labas attiecības ar vismaz vienu, lai cik mazu, preses vai televīzijas personību grupu.

Un tālāk:

Galvenais mērķis mums latviešiem.. sniegt tādu seju, fasādi, kas ir pievilcīga, momentā saprotama, bez kādām īpašām polītiskām niansēm. Tas ir milzu darbs, bet darbs, kam piemēroti īpaši jaunie latvieši ar perfektu, bezakcenta angļu valodu. Prese ir vissvarīgākā, jo tā nosaka ne tikai, kā cittautieši skatās uz mums, bet arī, kā mēs redzam sevi pašus.

Radīsim sev daiļu fasādi, lai kādreiz uz jautājumu: „Nu, kas jauns?” varētu atbildēt: „Mēs paši!”

Būtu jau tiešām ieteicami, ja mūsu galvenās organizācijas beidzot saprastu, kā uzlabot emigrācijas latviešu sevis attēlu, pieaicinot kā padomdevējus latviešu izcelsmes profesionālos žurnālistus. Bet līdz tam brīdim varam padomāt, kas mums latviešiem ir tāds, kas patiktu citām nācijām?

Tālivaldis Ķiķauka

 

 

ŠĪ MĀKSLA NEBIJA VECA

Toronto Centrā, no š.g. 13.-15. martam bija vesela sarīkojuma virkne ar nosaukumu „Šī māksla ir jauna”, un jau 1974. g. iesākta, arī šoreiz bija 18 jauno mākslinieku izstāde ar apm. 40 darbiem. Caurmērā divdesmitos gados, autoru vecums bija no 17-30, daži studijas jau beiguši, citi vēl studiju gados.

Kā tas ir jau redzams no agrāko gadu debitantiem, Dzintars Mežulis un Gundars Robežgruntnieks tagad ir jau vērā ņemami mākslinieki, kuŗi iet uz priekšu lieliem soļiem.

Žūrija bija izvēlējusies apm. pusi darbus. Atlase bija samēra kompakta ar noslieci uz mazākiem formātiem, kas savā ziņā to saliedēja kopā.

No darbiem, kas visvairāk „iekāpa vizuālajās smadzenēs” vispirms ir jāmin Balvis Rubess, kuŗa sirreālā popmāksla ir „uzpūstās krāsas” technikā, kuŗu viņš pārvalda teicami. Arī fantāzija neierobežota ar satīrisku nokrāsu, kādas bija „Reklāmas”. Centrēti iedarbīgs bija arī viņa „Klausa Kinskī” portrets ar cigaretes dūmiem.

Ints Plampe, kas izstādi atklāja ar trāpīgām piezīmēm (nebija tik parastās atklājēju liekvārdības un tukšskanības!) pats rādīja savu krāsu fotoattēlu „Bez nosaukuma”, ar kuŗu viņš ieguvis žurnāla Omni balvu. Ar to autoram paveras ceļš uz lielo presi. Kanadas mērogā viņam jau priekšā Kraulis un Rīgā dzimušais Brimmers (Bruemmer), kuŗi abi ir liela stila fotografi Kanadas mērogā.

K. Jirgena kollāžas bija plastiski iejūtīgas un norādīja uz rafinēta stila meklējumiem, kamēr J. Rāviņš rādīja fantastiski sirreālus darbus jauktā technikā.

No daiļā dzimuma pārstāvēm jāmin Rutas Grāvlapas organiskās skulptūras − „Ciedrs” un „Rūķīšu cepure”, Ritas Barušas donkichotiskais portrets. Maijas Zemītes muzikālie, vijīgie traktējumi, Gunillas Gustavas melnbaltā „Anita”, atsaucot Šteichena fotografijas tradiciju.

Jāpiemin arī atturīgie Egīla Matīsa akvareļi un Lauras Ķiķaukas asprātīgais audekls „Smiekli”.

Atsevišķu sienu veidoja Ineses Liepiņas „Audumi” ar interesanto, faktūraino audeklu sēriju, ko papildināja zili flamingo putnēni.

Izstādes atklāšanas dienā bija dabūjami arī jaunākie Pēdējā Laika numuri, kur Balvis Rubess veic māksliniecisko apdari. Sparīgs izdevums!

Vai varam zīlēt, kuŗš no izstādes māksliniekiem vēl gleznos pēc 10 gadiem? Noteikti vismaz puse, ja ne vairāk! Šī gada izstāde paliks atmiņā ar savu svaigumu, uzsitienu un dinamismu.

T. Ķiķauka

 

 

Pulksteņtornis Straumēnos

„MĒS KĀ LATVIEŠI − MĒS KĀ INDIVĪDI”: PĀRDOMAS 5. VLJK GAIDOT

Bieži tiek aizmirsts, ka dzīvojam Rietumos, jo mums nav pieņemama neviena uzspiesta ideoloģija − mums katram brīva izvēle piekopt savus polītiskos uzskatus, savu pārliecību. Jautājums tad rodas, vai trimdas latviešiem jābūt vienai kopējai polītiskai pārliecībai? (Te nav runa par kopējo polītisko cīņu par brīvu Latviju, bet par kādu brīvu Latviju mēs cīnāmies.) Un, ja tas tā būtu, vai tad mēs neuzupurējam savu individualitāti?

Katram programmas tematam, vai tas būtu Polijas un Afganistānas notikumi, latviskā izglītība un bērnu audzināšana, trimdas jaunatnes prese, nogrupējumi konfliktā, kultūras sakari, Madride ’80 vai pat apvienību panelis, jāpieiet ar diviem jautājumiem: „Kā es šo lietu uzskatu kā latvietis un kā es to uzskatu kā indivīds?” Jā, pat panelis, kuŗā būs pārstāvētas visas lielās jaunatnes apvienības, sastāvēs no indivīdiem, kas, bez izņēmuma, būs vairāk vai mazāk savas patvēruma zemes iespaidoti. Tas vien, ka katrai apvienībai savs raksturs pierāda, ka individuālisms tomēr pastāv, ka trimdas latviešos ir subkultūras, tad arī redzams, ka katra šī kultūra iedalās vēl mazākās kultūrās. Piemērs būtu ELJA, kuŗā pastāv vairāki polītiski nogrupējumi. Vismazākā subkultūra ir indivīds un vislielākā, VLJK mērogā, ir latvietība. Galvenais jautājums tad būtu, vai abi šie jēdzieni, individs un latvietis, trimdas apstākļos ir apvienojami? Šķiet, ja uz šo jautājumu jaunietis vai jauniete varētu atbildēt, tad mūžīgā trimdas jaunatnes identitātes problēma gandrīz vai nebūtu atrisināta.

Programma kā tāda iedalās divās daļās, kas nebūt nav savstarpēji ekskluzīvas: trimdas jaunatnes problēmas un Latvijai svarīgi aktuāli notikumi ārpus tās vai PSRS territorijas. Varētu jau teikt, ka koncentrēsimies uz mūsu iekšējo un mūsu ārējo polītiku. Pie iekšējās polītikas varam pieskaitīt šādus posmus: latviskā izglītība, bērnu latviskā audzināšana, trimdas jaunatnes prese, trešā trimda, pārliecību nogrupējumi konfliktā, trimda − psīchologa pārskats, kultūras sakari un apvienību panelis. Ārējā polītikā pieskaitāmi, piemēram, Afganistāna un konsekvences Latvijai. Tas pats attiecas uz Polijas notikumiem. Tad ir vēl tādi posmi, kuŗi nepieder skaidri pie vienas vai otras polītikas, kā, piemēram, Madride ’80. Kā redzat, uzsvars likts uz konkrēto un aktuālo, nevis uz teorētisko un vēsturisko. Paredzēta arī diapozitīvu izrāde par Padomju Latvijas moderno mākslu, tās pašreizējo stāvokli, attīstību un nākotnes izredzēm.

Programmā paredzēti arī vieglāki brīži. Koncertus sniegs izcilais ansamblis „Atbalss”, jaunā zvaigzne Rolands Lappuķe un koŗu ansamblis „Arvīds un mūŗsitēji”.

Šie mākslinieki jau sarunāti, bet ceram, ka nāks klāt Zvaigznes no citiem kontinentiem. Aicināti uzstāties ir itin visi jaunieši. Paredzēts populārais pasaules kvizs, būs literārais cirks, kā arī polītkabarē. Teātŗa izrāde ir „Māla ansambļa” rokās. Rādīsim filmas par agrākiem kongresiem un arī izmantosim videoierakstus. Dejot varēsim Ulža Ludeka diskotēkā, kā arī tradicionālā ballē. Nav iespējams aprakstīt visu paredzēto, bet nedrīkstam aizmirst divus loti svarīgus posmus, ELJA-s un VLJK pilnsapulces. ELJA-s pilnsapulce ir svarīga ne tikai ELJA-s biedriem, bet visiem jauniešiem, jo tikai ar savstarpēju sadarbību būs jāpieņem konkrēti lēmumi, kur un kad rīkot 6. VLJK. Pilnsapulcē noteikti radīsies jautājumi par kongresā notikušo un pārrunāto, kā arī par mūsu turpmāko darbību pasaules mērogā.

Kongresā paredzēts izdebatēt akūtas, asas un aktuālas problēmas, saistītas kā ar Latvijas, tā arī ar trimdas nākotni. Kongress ir arī, bez šaubām, vienreizēja izdevība sadraudzēties ar citu zemju latviešu jauniešiem un jaunietēm.

PIECAS APVIENĪBAS − PIEKTAIS VLJK.

Andris Mellakauls,

5. VLJK rīcības komitejas priekšsēdis