Īri mēdz ironizēt: ir daudzi, kas noliedz Dievu, bet retais apšauba velna parādīšanos visādos iemiesojumos.

Gudrie vienmēr prot sakāmvārdus pārvērst veikala aprēķinos (kad redzēsim nākamo variāciju Drakulas temā?) un tādēļ arī patlaban peldam cauri pamatīgam šausmu filmu vilnim „ķinīšos” un televīzijā. Grāmatu pārdevēju plauktos terrora romānu tilpums sāk izspiest parasto literātūru. Mūsu negribīgo ziņkāri ciešāk saista īstās dzīves semimistiskās traģēdijas, piemēram, visādu reliģisku kultu izdarības (ieskaitot pretgājienus: bērnu „atlaupīšanu”, „atprogrammēšanu”) un Džonstaunas masveida pašnāvība, ko televīzija pasteidzās mums pasniegt viegli saprotamā, jau sagremotā veidā. Kas te notiek, kāpēc māksla aizelsusies cenšas atdarināt dzīves melno pusi?

Bet moderno laiku galvenā vadlīnija ir − speciālizēšanās. Atstāsim „Ķermeņu laupītāju invāziju”, „Velna izdzinēju” − visu šo žanru un ņemsim uz grauda atjaunotu interesi par notikumiem, kuŗos ievīts arī mūsu tautas nelaimīgais liktenis. Ļaundabīgā Hitlera nacistu varas sērga ir atkal televīzijas uzmanības centrā. 12 gadu nāves un posta pastaiga Eiropā − kuriozi − ir tieši relatīvi neskartās Amerikas pētījuma objekts.

Par 1978. g. NBC sēriju Holokausts vēl debatē: vai vispār iespējams scenāristiem un aktieŗiem, kas nav personīgi piedzīvojuši slepkavības, terroru un brutalitāti Hitlera laiku kolosālos apmēros, − to kaut cik pareizi atdarināt? Vai rezultāts nebija skaudras cilvēciskas drāmas izniekošana „ziepju operas” līmenī? Traģēdijas pārvēršana − laika kavēklī? NBC tīkls 1980. g. novembrī atjaunoja 1956. g. Pulicera balvas lugu Annas Frankas dienasgrāmata, daudz intimāk, koncentrētāk šo laikmetu apskatot no vienas mazas žīdu meitenes viedokļa. 1980. g. rudenī arī noskatījāmies Fanjas Fenelonas Spēli laika dēļ Artura Millera dramatizējumā. CBS tīklam kontroversiju izraisīja PLO simpatizētajās Vanesas Redgreivas izvēle Fenelonas − Aušvicā ieslodzītās − lomai. Liekas, daži publikas elementi prasa no aktieŗa ne vien tēlošanas spējas, bet arī sev pieņemamu polītisku stāju. (Gandrīz vai visas puses spēlējis Maksimilians Šells − Annas Frankas tēvu, nacistu virsnieku Pekinpā filmā Dzelzs krusts, Altonas notiesāto − prototipisko kaŗa noziedznieku u.c.)

Bet tas ir tikai sākums. Sagatavošanā: ABC tīkla projekts par Treblinkas nāves nometni; CBS kapitāldrāma Bunkurs, kas attēlo Hitlera & Co. pēdējās stundas; CBS Mūris − Džona Herseja Varšavas geto dumpja noveles inscenējums un − ABC sērija Trešā Reicha iekšienē (kā to vēsturiski atmin vēl dzīvais Hitlera bruņošanās ministrs Alberts Spērs). BBC videolentē jau ierakstītas Bridžetas Hitleres piezīmes, kas spekulē par Ādolfa ciemošanos pie pusbrāļa Aloiza un viņa sievas Anglijā pirms Pirmā pasaules kaŗa. Gandrīz kā fonu šim specžanram varam pieminēt plašākas TV kaŗa sērijas: Pērle, No šejienes līdz mūžībai, Reiz ērglis, Rainemaņa izmaiņa, CBC pavārdi, sagatavošanā − Hermaņa Vūka Karš un atmiņas un filmas: Puikas no Brazīlijas, Maratona vīrs, Jeņķi, Odesas dosjē, Holandes zaldāts, Dzelzs krusts, Fullera Lielā sarkanā Nr. 1, pat Kabarē un Skārda bungas. Un apkalpei, kas nometa pirmo atombumbu, ir arī dots savs moments TV filmā Enola Gay.

Tātad − miljoniem dolāru izdots par 1930.-1940. gadu „tumsas” tēmām, kuŗas redzam/redzēsim tieši televīzijas labākajā laikā (prime time). Skeptiķi smīn − tas jau tikai tālāks iekasējums holokausta iesāktā veikalā. Bet kāpēc tieši tagad? Vai patiešām publikas zemapziņā darbojas vēlmes, kas grib labāk saprast šo laikmetu; vai televīzija uzķērusi šo vēlmju strāvojumus un cenšas tiem pakalpot? Kādas sekas varam šīm izrādēm sagaidīt daudz un dažādās auditorijās, ieskaitot latviešu? Kā tās iedarbojas uz paaudzēm un polītiskām orientācijām?

Jau minēts vispārējais fainomens − ļaunuma tēmas pievilcība. Jo vairāk šī pievilcība iedarbojas sakarā ar nacistu slepkavīgo eposu − tam vēl ir dzīvi liecinieki (par un pret cīnītāji, līdzaizrautie upuri), to „fiksē” ārkārtīgi bagāts un sīki detalizēts dokumentu krājums. Balsis vēl kliedz no likvidācijas ešelonu dzeltenīgām manifestu lapām, fantāzijai nevajag tos izdomāt. Toties mēs vēlreiz un no jauna gribam saprast, kā senas, stipras kultūras tauta tik „aitiski” pakļāvās ļaundabīgai vadonībai. Kā varēja tik spēcīgi iedarboties viena austriešu kaprāļa agresīvā griba, aizraujot līdz miljonus? Uz kādām jūtām un vajadzībām viņš spēlēja savu indīgo simfoniju? Kāpēc − rokoties ārā no depresijas − dažas valstis jūsmīgi kopēja Vācijas autoritāro modeli un kāpēc citas to noraidīja? Atbildes ir − jauni jautājumi. Varbūt tiem nozīme šodien, kad dzirdam: mums vajag stingrākas vadības...

Un šodien bagātības, neskaidrības un morāles strupceļu laikmetā mēs ar labpatiku kavējamies pie kaŗa, kas jo skaidri lika „labos” pret „ļaunajiem”. („Mēs” te apzīmē Ziemeļamerikas tuneļskatu, kas pārlec pāri vācu un krievu slepenajam līgumam, kam netīk tālāk kavēties pie Austrumeiropas atdošanas krievu sabiedrotajiem.) Amerikāņi atceras Otru lielo kā pēdējo kaŗu, kas visus pilsoņus apvienoja kopējā cīņā, lai gan ASV cīņu pieteica ar mazu nokavēšanos. Galvenais − pēc viltīgā japāņu uzbrukuma (ko vēlāk bagātīgi atmaksāja ar atombumbām) par taisnību nebija šaubu, un cīņa vainagojās uzvarā. Pēc tam Koreja un it īpaši Vietnama nozīmēja prestiža un spēka slīdēšanu uz leju. Kur nu vēl traģikomiskais − ķīlnieku glābšanas mēģinājums Irānā! Ir jauki pakļauties nostalģijai, atcerēties laikus, kad virziens bija skaidrs, ienaidnieks − redzams un ienīsts. Pat „nevainīgiem” jauniem cilvēkiem, pēc kaŗa dzimušiem, šis laika posms šķiet vienkāršāks no izvēļu viedokļa: bija savs „par” un „pret”. Šodien personīgā izvēle polītikas un vēstures skatījuma līmenī liekas daudz sarežģītāka, nenozīmīgāka (pat tik atbaidoša, ka dažs labs meklē patvērumu kultu un neonacistu formulās). Tā pagrūtāk mūsdienās loģiski savienot kodolieroču terrora balansi, detanti un tirgošanos ar ienaidniekiem.

Daudzi teiks: kādēļ no jauna plēst vātis, kas lēnām sadzīst? (Tādēļ bija grūtības ar Holokausta izrādīšanu Vācijas televīzijā, lai gan citēja vēsturiskas ačgārnības un ejošu kaŗa noziedznieku prāvu ietekmēšanu.) Tomēr vai drīkst aizmirst vienas valsts un tautas kaŗagājienus, kas nebija tālu no pārliecinošas uzvaras Eiropā? Jauni cilvēki, šīs izrādes skatoties, zina, ka programmas vai sērijas beigās „labie atkal uzvarēs”; bet vai viņi jūt, cik liela un upuru pilna bija Hitlera impērija, kāda tajā bija dzīve − arī latviešiem − un kādi būtu bijuši viņu likteņi jaunajā kārtībā?

Mums skaidrais kaŗš bija pirmais lielais − mūsu kaŗavīri toreiz izcīnīja tautai brīvvalsti. Ar nostalģiju un smeldzi atgriežamies pie viņu varonības. Bet nejūtamies vairs tik ērti (pat Latvijā šodien!), par sarkanajiem strēlniekiem domājot. Un jo skaudri uztveŗam „labo” uzvaru Otrā lielajā (kā to nemitīgi svin ir krievi, ir Rietumu lielvalstis!), − jo tā nozīmēja mūsu tautas pakļaušanu svešai varai. Ar zināmu nepacietību vērojam Hitlera laiku „ventilēšanu” televīzija. Kādēļ viņi nerāda šiem stulbajiem, pārtikušajiem, kaŗa neskartajiem ziemeļamerikāņiem to, kas notiek šodien? Varbūt tādēļ, ka vietējā sabiedrība nav gatava veltīt jaunam ļaundabim pilnu uzmanību. Vecais vēl jāierīko psīches muzejā...

Bet uzmanīgi! Par cik varam paļauties televīzijas (filmu, grāmatu) pareizumam? Par cik mums sniedz īsta, par cik karikatūras, detaļu savārstījumu, sev par labu pārrakstītu vēsturi, veikalproduktu ar mākslīgi iekārtotām kulminācijām (lai pārtraukumos varētu pārdot padušu „smāķus” vai polītiskas klišejas)? Nostalģijā var noslīkt kritiska doma, un vecākai paaudzei jāņem līdz tīrs savas personīgās pieredzes spogulis, lai jaunajiem traģēdija nepārvēršas šablonā. Lai vēstures un likteņa apziņa nesastāv no ekrāna bildēm un piemiņas aktiem vien.

Varbūt mūsu pašu reakcija iepretim šīm programmu (filmu, grāmatu) vilnim (kurp un kā peldēsim?) nozīmēs vairāk nekā programmas pašas. Mēs vēl esam tālu no mūsu psīcholoģisko rēķinu revidēšanas. Sociālisma uzvaras slavinātājiem ir jāatbild par Gulagu un šīs uzvaras klizmām un brutālo tukšumu. Daļai mums − par dārgo illūziju, ka toreiz vācieši, pateicoties mūsu dedzīgai palīdzībai, dos atbrīvošanu un neatkarību no jauna. Un visiem mums kopēji − par pieķeršanos ļaundabjiem. Par brāļu apkaušanu visādu svētu -ismu vārdā.

Ja televīzija piespiež mūs tik tālu domāt, tad tā ir savu mazumiņu arī pienesusi patiesības meklējumam.

 

Juris Mazutis