Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

Uldis Grasis

 

ZEME, ZEME

Neraud, māsiņ, gan drīz nakšu,

Varbūt būšu jau mājās rīt.

Tālu jāsi. neapstāsi.

Nevarēšu tev’ sagaidīt:

 

Vēlos redzēt svešas zemes,

Tur, kur saule spožāk mirdz,

Tur, kur nekad netumst debess,

Tur, kur brīva būt var sirds.

Zeme, zeme, kas tā zeme,

Ja tev īstas brīves nav?

Brīve, brīve, kas tā brīve?

Ja tev savas zemes nav ?

 

Paliec, bāliņ , nesteidz projām.

Viena būšu bez tevis es.

Noriet saule, laiks ir klātu,

Doties projām svešzemēs.

 

          Vēlos redzēt . . .

 

Gaidu, gaidu, nesagaidu

Dienu gaišo, kad būsi tu.

Ceru, ceru, ilgi ceru,

Cik vēl ilgi, to nezinu.

 

Vēlamies mēs mūsu zemi

Atkal brīvu redzēt drīz!

Laime, lūdzams, mums to lemi!

Kad to reiz kāds sapratīs?

Zeme, zeme, kas tā zeme,

Ja tev īstas brīves nav?

Brīve, brīve, kas tā brīve.

Ja tev savas zemes nav?

 

 

Zviedrijā 1965. gadā,

strādājot fabrikā, darba laikā

RUNAS LAIKS

Es vēlētos stāstīt

par Tālavas biezajiem siliem

par tevi

un kalniem zaļgani ziliem

Es vēlētos stāstīt

par pastaigām raibām

kas atmirdzot jūŗas zilgmē

met zvirgzdošas ēnas dzeltainā rudzu laukā

es vēlētos stāstīt

par nedzirdētām salām vienmuļām

par tālajām taigām

un sajūtām maigām

 

Es vēlētos stāstīt

par plastmasas eglītēm

par Ziemsvētku svecītēm elektriskām

par aizvestām birzīm un betona siliem

par Čakstes kapu

par Rīgas dzidro

par dienišķām iešļircēm Ņujorkā

par Martinu Luteru Kingu un Džonu Lenonu

par Serbska psīchiatriskā institūta 4. nodaļu

par apvērsumu Čīlē

par rasismu Johanesburgā

par Kremļa nemitīgiem meliem

par Kampučijas beigtajiem

un tomēr nerimstošo pasaules tirgu

par lielāko klīniku pasaules telpā

par zemes lodi

 

Es vēlētos stāstīt

tiem kas klausās runās sausās

mēlēs miklās šodien

bet rīt

rītā lieciet lūdzu mani mierā

jo katram stāstam

katrai Vietnamai Afganistānai Polijai un pastaigai

ir savs runas laiks.

 

 

10.2.1981

 

 


 

Maija Meirāne

 

 

 

ŪDENSNĒŠI

 

I

 

Aukas vēveŗi

vējspoles mētā;

valdzenis, gaŗais vējš,

paminas klaudzina.

 

Ūdensmāte,

tavos rakstos

ledurgas tērces,

zvirgzdupes pali,

dūņupes zalkši lodā.

 

          Lietus segai aug gaŗas, pelēkas bārkstis.

 

II

Jūŗas lāšu galos

anemones

jūŗas lāšu galos

putās sadzītie zirgi

bez elpas

bez pavadām –

nāc,

pieskaries viegli jūŗziediem,

nāc,

bez elpas, bez pavadām;

jūŗas zirgiem šobrīd

baltie anemoņu lauki

jāizbrien.

 

III

Kāds kormorants mēģina salikt

saplēstās ūdens zīmes nošu rakstā –

velti –

neizdziedama ir jūŗa,

neuzzīmējami uznirs jauni varianti

jūŗas zirgu auļos

                      bez raksta

                      bez ritma

                      bez pavadām –

 

IV

Miglā kūp ezers,
un brūnie lauki
gul zaļganām biešu vagām.
Timekļu krāsā guļ
izaustie koki. Snaudošie ziedi
elpu aiztur.
Palsa

kā taureņa kūna

guļ diena, kam jādzimst.

 

Domās par ezeriem

kāpura miegā guļ spārni

un acis. Vēl deniņos

raibdzeņi klusē.

 

Naktī dzimst ziedi

no kūnām, kas lindvieļu krāsā.

 

*

Tad, kad sasauksies putni

sadalot ausmu,

salejot ausmu rītišķa malkos,

modīsies dziesmas un izstaipīs

žūstošos spārnus.

 

Manu spārnu galos aug plaukstas –

tās šorīt paceļas lūdzot:

lai pirmie vienmēr

nāk putni

                   sadalot balsīs –

                   salejot, atdodot ezeram

                   Rāznai nolemtās dziesmas.

 

Kad plaukstā ir ūdens

 

Mēs paklustam,

jo mežam naktī

ir daudz vairāk vārdu

kā mums.

 

Mērcam pirkstus

ezera mierā,

bet sīkās lāses aiznes

mūsu domu nospiedumus.

 

Starp vārdiem ir klusums,

bet vārdi izplūst

kā akvarelējot

mežu ar nakti –

                    aizpeld vārdi

                    pāri nakts degošai

                    lapai,

                    kopā ar savādo gaismu.

 

 


 

Vizma Belševica

 

 

 

 

 

 

 

 

*

Un tad lai par mani nāk ievziedu aukstums.

Baltais un naidīgais: neaizskar.

Trausli zari. Tik vieglu roku

Veselu klēpi pieplūkt var.

Bet sāpēs galva, un ausīs dunēs

Ievziedu nicinājums. –

Lauz, cik gribi. Nolauzto paturēt

Būsi par vāju.

Šī ir ievziedu zeme. Pat vīstošā zarā

Nekādas pieļāvības un maiguma,

Kā gulbji uz ziemeļiem dzestros spārnos

Šalciet, ievziedu vēji, gar vaigu man.

 

*

Laiks dzīvot un laiks mirt. Un, ja ne mirt,

Tad no tā laimes spaigā lidojiena

Ar skroti spārnā krist un dobjā sāpē nirt

Kā ezerā. Un slīkstot neatšķirt,

Vai nāve tā vai pārdzimšana dienai,

Kad augšāmcelsies. Stipra. Akmensviena.

 

KAMOLA TINĒJA

Ap to mirkli, ap skatienu vienu

Savu dienišķo pavedienu

Tinu nakti un tinu dienu.

Nu mans kamols ir gadiem biezs.

 

Kad jel reizi man pietrūks dzijas

Kārtas šķiŗas un kārtas mijas.

Un tas mirklis – vai vispār bija?

Varbūt vienkārši izliecies!

 

Es vairs nezinu. Rokas kustas.

Gadiem pierasts tinums krustā.

Nebijušā un neizjustā

Dzīves bijumiņš ietinies.

 

MĪKLAS

Noput dadzis, noput smilga –

Četras sievas miltus maļ.

Četri vīri iet pa ceļu,

Visiem bārdas atpakaļ.

 

No tās taisnās piķa siksnas,

Kas pār kalna krūti slīd,

Sarūk, sarūk tēva josta,

Drīz jau varēs salocīt.

 

Ielikt vecās mātes pūrā,

Bēŗu dvieli pāri klāt

Un zem balta bērza loka

Dziļi mežā apglabāt.

 

Ne tas dzenis, ne tā dzilna

Sausā kokā krustu kaļ –

Četri vīri iet pa ceļu,

Tie vairs nenāks atpakaļ.

 

 

 

Literatūra un Māksla, 1980

 

 


 

Margita Gūtmane

 

 

 

 

 

 

 

*

mana valoda

                 tevī neatgriezties

                 tevī nebūt mājās

tikai pieķerties gaŗāmejot

tevī ieklausīties gaŗāmejot

kad kāds pamet vārdu

                               kādi šķēlumi

tev starp rindām

kāda puvuma smaka

un dilsti un dilsti

                        pārsteidzoši skaļi

                        pārsteidzoši klusu

tikai vairs nedzirdēt

un tomēr vēl dzirdami

meli

vēl pēdējā elpas vilcienā

tu melo

            apspied

                        noklusē

nāves klusums jau starp rindām

 

                      un es

nezinu

          no kurienes

nezinu

          nekā teikt

                        šinī valodā

tik ātri vārdi kļūst meli

jau uz lūpām

jau mutes dobumā

jau domās

              šinī valodā

un kliedziens noklusē bēgošo

un kas iekožas

pārdzīvo kam

                   pacieš kam

ne aiz kauna, es klusēju

meli arī tie

                 tevī neatgriezties

                 tevī nebūt mājās

un pietuvojoties paliek tas pats atstatums

dzīvošanai – tā sev saku

palikt dzīvai

un izturēt atstatumu

 

un melus?

un noklusēšanu?

                        tie

tuvojas arvien vairāk maniem vārdiem

(tie likās jau sen manī)

vai tādēļ

            šķietams gājiens un meklēšana

            un nevienu negaida

valoda

          kas mani izdobj

bez žēlastības

es palieku pusceļā

dienas vairs neatšķirt

                 tevī neatgriezties

                 tevī nebūt mājās

viņi mani noklusē

viņi mani nonāvē

                        manā valodā

 

*

          ne mājup

neko

          paņemt līdz

kurp

          izrautas saknes

nekur iedēstījamas

ne ar mani

ne manā skatā

                   kas paslīd gaŗām un pāri

                   un atgriežas tukšs

kas tomēr ar mani nāk

piespiedies sienai

                        ārpusē

piespiedies logam

no vienas nakts uz nākamo

tikai tur slēpšanās

– lai gan neviens nemeklē –

                   ne mājup

kas palicis

              vaļā durvis

kuŗas neslēdzas

neslēpj logi

                 neaiztur balsis

caur stikla lauskām

            vārdi un atmiņas

abās pusēs

 

                 no manas balss

pazudis vilinājums

samierinājies ar ceļu

                             ne mājup

tikai iešana

 

*

naktī

       kāds klusums

kas uzliek rokas mutei

un aizspiež muti un ausis

klusums iekodies manī

 

dienā

       tas atlaižas

manas ausis ir kurlas

mute mēma

lūpas nejūtīgas

bailes tur savu mitro roku

       pār maniem vārdiem

klusēšanai

              atpakaļ sevī

diena jau nolemta

 

 

Jaunā Gaita