Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

 

 

 

Erna Ķikure

SARUNA AR ĪRIETI

"...Laiku pa laikam sagrābj šis lielais pretīgums (liekas, tas parasti notiek ap Ziemsvētku laiku)," Silmeža kundze domā noģērbjoties, novelkot kurpes pēc nāciena no maza sabiedriska notikuma, no pirmziemsvētku sanākšanas pie Paula. Viņa domā: šis lielais pretīgums pret - angļiem, angļu valodu, visu viņu būšanu, Sevišķi jau viņu valodu. Jā, pret viņu valodu, kas ir kā sērga visur, visur, vienmēr, tā, tikai tā... Varētu domāt tā, kāda mentāla kaite, nervi, šis nelabums, bet tas uzbrūk fiziski - liekas, ir līdz kaklam, pāri galvai, pilnas acis, pilnas ausis, varētu atgrūzt, izgrūzt to no sevis, skrāpēt nost, kā kaut ko pielipušu, bet esi pilns kā spaļu... Vari tikai šņākt - anglofoni, anglofoni, anglofoni... Tas ir viņu pašu sev uzliktais vārds. Tas nav nekāds lamu vārds. Varbūt tomēr - tāds lamu vārds kā mums: Gatavais leitis! Īsts turks! Ak, tu polis! Krievu uts... Kad kādu laiku tā pie sevis šņāc - anglofoni, anglofoni... nekļūst labāk! Varbūt tomēr mazliet... Asimiloni... Pats vainīgs - nerunā angliski, nedaries, novērsies... Uz kurieni? Kur citur? - Savā vidē! Savā ceļā! Kā? Aizbāz ausis? Aizsien acis? Runā skaļi savā valodā? Ēd no sava dzintara podiņa? Iekūņojies... Cik ilgi? Jāiet arī ar anglofoniem, caur anglofoniem, jācieš kā nāve viss verinaisais, hovdujufilais, havegutaimais...

Pēc šīm Paula viesībām viņa bija nākusi kājām caur nakts kluso ielu, apmetusi vēl līkumu - lai izklaidētos, nomierinātos, bet veltīgas, nepamatotas (varbūt...) nelabas dusmas vārījās tālāk. Labā nakts nebija nekā laba darījusi. Nu - trīsdesmit gadi emigrācijā. No zemes uz zemi. Nekur tu nevari būt mājās - nepamanāms, savs, savā vidē. Vienmēr un visur - tu esi kaut kas cits, tava izruna, izskats, apģērbs (tepat pirkts...) - vienmēr tu esi cits starp viņiem. Starp viņiem - parasti anglofoniem, jo viņi ir te un tur, uz ziemeļiem, uz dienvidiem, aiz jūŗas. Un viņiem kā tāds slepens uzdevums ir - arvien no jauna izpētīt, vai tu esi - eiropietis, vai tikai neanglofons. Ja tie atrod, ka tu esi eiropietis, viņi no tevis mazliet raujas. Sevišķi te, šaipus Klusā okeana, tur otrā, tālajā pusē... Un, kas ir eiropietis? Kaut kas labāks kā neanglofons. Un kas ir neanglofons - tas, kas nav nācis no Esseksas, Susseksas... Eiropietis arī nav nācis, parasti nav nācis no turienes... Pauls bija pārcelts te, šai apvidū nupat, nesen savā darbā, varētu teikt - paaugstināts. Un šīs bija viņa pirmās viesības viņa biroja darbiniekiem pirms Ziemsvētkiem. Tādēļ tie uzbruka ar tādu izpētīšanas spēku. Viņas domas bija pavisam sajauktas. Viņas domas?.... Vai tās tikai viņas domas? Un kas viņa pati - Kalniņa kundze, Ozoliņa kundze, Silmeža... Nē, to neviens nevar izteikt. Te saucas tikai kristībvārdos. Enn, Merī, Merīenn... Izmēģinājušies viņu saukt savās Meriaannās, beidzot tie arvien viņu sauca - par Silmeža kundzi... Tātad viņa tomēr vēl eksistē - ir...

Silmeža kundze beidza dusmoties vispārēji, abstrakti, par visu to, kur viņa bija, un kā tas viss bija, un mēģināja atcerēties visu sīki, kā tas bija noticis, kā viņa atkal tika palikta zem mikroskopa. Vai tā viņai likās, tā viņa jutās tagad. Tā bija tā īriete, kas to izdarīja. Pauls vēlāk teica, ka viņa esot sociāliste. Un valodīga, kas uzkrīt un izplēš, ko vēlas. Sociālisti viņu varētu vērtēt tiktāl, ka viņa atzina, ka... "Frančiem jau ir tiesības. Tikai, tikai, ja tikai, tikai..." Jā, un tad viņa, Silmeža kundze, nē - es, Elda, jo īriete nevarēja izteikt Silmežs, jā, tad, es, domā Silmeža kundze, es nenocietos:

"Viņi aug! Cīnoties viņi visu laiku aug..." Tālāk es arī netiku ar to - bet jūs lielāties, uzpūšaties, piepūšaties ar tukšu gaisu... es tikai atkārtoju:

"Viņi aug, cīnoties. Tas nekas, ja tas ies ilgi. Viņi izaugs..."

"Jā, jā, jā viņi izaugs..." īriete pievienojās. "Jā, viņi izaugs..." viņa atkārtoja to tik priecīgi ar smaidu balsī, ka es sadzirdēju atkal parasto: "...kur nu viņi izaugs, ..." un sāku iekaist:

"Jūsu briesmas ir tās, ka jums ir par daudz, visa par daudz..." es sprediķoju, un viņa pievienojās:

"Jā, mums ir par daudz, mums ir par daudz... "

Ne viena, ne otra mēs tad neizskaidrojām, ko īsti domājām. Es nezinu, ko īriete domāja. Un necentos izteikt, ko es domāju - ka anglofoni ir kā mūžīgs sūknis, kas uzsūc visu, ļaudis, viņu valodu, mākslu. Sevišķi jau mākslu, kuras viņiem te pamaz, ārpus viņu vecās tēvijas. Ārī viņi ir patiesi tikai - emigranti, visa šī un otra lielā un trešā lielā impērija... Bet tādas lietas acīs nesaka, un īriete atkārtoja un atkārtoja: "Jā, cik laimīgi mēs esam, cik laimīgi mēs esam..."

Tā bija mana kļūda, ka sarunas sākumā biju izteikusi kādu vārdu par to, ka arī mums bija daudz... Arī mums tagad būtu pilna māja antīku, vērtīgu lietu... Bet tas tā bija iznācis apspriežot Paula jauno, tikko noīrēto un pārbūvēto māju ar skaistajiem nekrāsota koka griestiem un sienām, lielām sijām un visādiem šķērsspraišļiem. Un uz šīm sienām tik ļoti labi izskatījās gleznas, visi siltie toņi sāka ziedēt... Bet gleznas nebija - šīs zemes, kā sienas, koki, dabīgo ķieģeļu mūŗi, ja tās noņemtu viss kļūtu tukšs. Nu - gleznās neviens te neskatās, tās skata un neredz, tikai runā -jaukas, jaukas, ļoti jaukas... Ļoti jauks laiks! Kāda jauka māja... Jā, aiz neuzmanības biju ieminējusies par antīkām lampām, kas man būtu. Īriete to bija sadzirdējusi kā vaimanāšanu un veikli iemeta, ieslēdza jau kādu agrāk iedziedātu toni:

"...bet jūs turaties kopā. Runājat savu valodu. Savas paražas..."

"Jā, dažbrīd, mēs runājam savu valodu, bet dzīve nestāv uz vietas, viss aug, mainās, veidojas, nāk jaunas lietas, jauni jēdzieni. Savā zemē tie dzimst ar savu vārdu. Te mēs nevaram lietot šīs zemes vārdus, nevaram arī runāt antīku valodu..."

"Jūs turaties kopā, nezaudējat savas paražas...^u

"Nu jā... Gotlandē dziesmu svētki..."

"Ak, šie dziesmu svētki!" Viņa iedziedājās ar tādu jūsmu, it kā no mikrofona dzirdēju viņu atskaņojam kādu citu sarunu ar Kalniņiem, Ozoliņiem, Lielmež... Silmežiem? Kaut kur viņa bija bijusi kopā? Jā, viņa minēja, ka pazīst kādu citu mūsu ģimeni. Tas nekas. Tas labi. Bet viņas pārspīlētais mikrofona dziedājums lika man iekšēji salēkties un atkal - novaldīties. Es tikai cietāk teicu:

"Bet tauta... Ja mēs ceram pastāvēt kā tauta, tad varbūt jau tur, ne vairs te..." Es sāku justies nelāgi un rosījos pievienoties citiem viesiem, kās turpat apkārt trieca kādus piparotākus anekdotus, un viņi smējās cits citu pārspēdami. Bet īriete pievirzījās man vēl tuvāk, vēl tuvāk, pavisam intīmi tuvu un klusā, patiesi pat nopūtu pilnā mātes balsī, kuŗas sirsnībai man būtu jātic, sāka runāt pusčukstus:

"Man arī ir bērni. Grūti bērnus dabūt pie sevis, noturēt, lai tie dalās ar tevi... Es nevaru. Nevaru. Tie nedalās ar mani..."

Es brīnījos, skatījos viņas sarkanmatainā galvā un klausījos, kas nu nāks? Un palīdzēju viņai runāt:

"Nevarat?..."

"Nevaru. Šis jaunais laiks te, ..." Tas jau izklausījās bezcerīgi, tiešām...

"Bērniem jāaug līdz. Jāņem, jālasa, ko viņi lasa. Jāklausās..."

Tad īriete atmetusi savu maigo mātes balsi, pēkšņi pavisam braši, skaļi sauca, gluži kā zobārsts vai skolotājs, vēl brīdi aizturot savu apstrādājamo objektu:

"Jūs esat lieliska! Bet tikai vēl vienu jautājumu, vēl vienu jautājumu tikai..." Man bija jāgaida šis jautājums - "Vai jums nav bijis tā, ka jūs gribētu un nevarat, bērniem pateikt to, ko tie nesaprot un ko jūs redzat...?"

Šī doma ir tāda, ko, protams, katra māte kādreiz ir domājusi, bet:

"Neviens nevar iedot otram padomu, pēc kā tam vēl nav radusies saprotama vajadzība..."

"Jūs domājat viņam, bērnam, jāpiedzīvo viss, lai zinātu, saprastu?..."

"Tā tas ir. Mums der tikai tas, pēc kā mums mūsu pieredzē ir radusies vajadzība. Teorija, citu gudrība mūs neaizsniedz..."

"Bet vai jums nav jācieš? Vai jums nav grūti, ja jūs savu prātu bērnam nevarat iedot?"

Es biju nocietinājusies līdz niknumam un saucu:

"Bet jūs jau neesat pravietis! Dzīve ir nenosakāma. Mainīga. Ikkuŗu brīdi tā var ņemt citu virzienu..."

"Jūs esat lieliska," īriete sauca, it kā izrakstot man apliecību, "esmu pārsteigta, pateicīga satikt personību..."

Un man bija viņai jāpateicas!

Un nu es nevarēšu aizmigt. It kā es būtu bijusi zooloģiskā dārzā, kādā nodalījumā... apskatīšanai... Un atkal - Es zinu, ka tas gluži tā nav. Vaina ir arī manī. Trīsdesmit gadi emigrācijā...