Margarita Kovaļevska

IZTĒLĒ

 

Šajā rudenī agri uzsniga sniegs un, kaut arī tas ātri nokusa, mākoņi nu tomēr vilkās pāri jumtiem kā smagi apsaldējušies − lejup tecēja ledaini auksti lieti. Novārga un saruka arī dienas, gaisma nodzisa pirms atnāca vakars. Likās, čukstamie spoku stāsti veļ pāri zemei drēgnumā sabiezušu pakrēšļa tumsu, un namu pakšķos dīdzē pelējuma sēnes. Jā, kas gan tagad gribētu spert ārā soli? Kas gribētu ringt un drebināties lietū? −

Bet nebija nemaz jāpūlas atskatīties, lai tikpat kā ar pakausi redzētu arī to, kas notiek aizmugurē. Pie sienas gaŗlaikojās kalendārs un divas gleznas. Vienā peldēja gulbis, kas nekad un nekur neaizpeldēs. Otrā suns ķēra lapsu. Ne lapsa aizbēgs, ne suns to noķers.

Pavardā čukstēja un dūmoja pagales, kaktos un uz plauktiem zem melnām ēnu segām it kā šņukstēja, it kā stenēja aizgājības mūži un to likteņi. Šo noskaņu apstiprinājumam ik pa brīdi dzirdē ielēca krēsla brikšķi. Varbūt krēsla kāju krimta ķirmis, bet varbūt krēsla atzveltne ilgojās pēc tālu dienu vecenītes, kas te reiz sēdējusi un žāvādamās atskaitījusi nodzīvotās stundas. Ar stundām ir dīvaini − dažreiz tās aiztikšķ ļoti ātri, citreiz tik lēni, ka nevar sagaidīt galu.

Jā, cik gan viss rādījās bezcerīgs.

Bet ir dzirdēts, un kas to nezina: tumsai ir pašai sava gaisma. Ja nespīd mēness, spīd prauli, spīd un gailē kaut vai kaķa acis.

Un tā šajā sadrūmušā dienā pie loga stāvēja kāds cilvēks un lasīja vēstuli. Tā bija saplosīta un apkvēpusi vēstule, un Dievs vien zina, kad un kuŗā pasaules malā rakstīta. Varbūt tepat − aizpērnā vasarā, kad dega meži. Varbūt pirms daudziem gadiem aiz sāļām jūŗu jūŗām uz kuģa pie skursteņa.

Bet kam tā sūtīta, kas saņemdams noglabājis grāmatā starp lapām? To vairs neuzzināt.

Cilvēks pie loga lasīja izvairīgi piemiegtām acīm kā sargādams redzi no pārāk spilgtas gaismas. Ik pa laika sprīdim viņš izsaucās: „Ko, vai ticēt?”

Lasīja, lasīja, pašūpoja galvu, lasīja − bet tad izslējās, pat noskaitās:

Nē, nu gan par daudz! Plaukti un ēnas, paklausaities: vai tiešām šis bezprātis kā dzejnieks − ar vasaru azotī un taureni rokā devās augšup apskatīt pasauli?

Vai patiešām kā pa puķu lapām, pa zaļām stīgām, kā pa līču loču takām uzrāpās līdz pat saulei? Ieklupa žilbīgā spožumā, bezatelpas karstumā? Smilšu viesulis izslēja asti, samala putekļos skudru pūzni? Piepampa padebess? Piepampa, un kā ar šķiltavas kramu zvēla un cirta kalnam pa kūkumu, − uzšķīla liesmu? Čūskai zem akmens ieplīsa mēle?

... un mušas, spindzeles, dunduri... vai tiešām mušām un dunduriem nosvila spārni, zelta zirgam atkusa pakavi? Egles pieķepa ar sveķiem, plūmju kokam gruzdēja zari? Ābelēs červelēs sacepa āboli, ziedu krūzītēs piedega medus, un vista dēja vārītas olas?

Cilvēks pie loga nobraucīja seju.

Nē, patiešām ... nē, nē. Plaukti un ēnas, vai aptverat, kas tas par karstumu? Kas tās par karsētām, kas par niknām speltes svelmēm! Šķiet, pats velns te, caur pasaku pūš sejā dūmu melnumu, suņiem uz mēlēm saputo trakumu!

Vēstule stāstīja tālāk:

... un lauki un dārzi −. Nodzeltējuši sakņu dārzi, vagas un dobes ar pēdējo dvašu, ar diļļu smaržu uz gurķu lapām sūtīja debess plašumā slāpju čukstus: Varenība, jel steidzies saglābt, kas vēl glābdams − sagriez vēja pūsmu uz mūsu pusi, paraugies lejup. Upes kā tukši grāvji, ezeri līdz dibenam plaisu plaisās. Liec rietēt, liec atpūsties saules aplim − aizklāj to ar mākoņiem. Ar mākoņiem, kas pilni ar ūdeni. Liec lāsēm krist smagiem pakškiem, palēkties pilieniem. Liec tecēt straumēm. Ar gāzieniem! Ar šļakatu aumaļām! Kārtu kārtām, − zemei un mums. Ūdeni, lūdzu ūdeni.

Dievs, kas tie par sausiem jo sausiem lapu čaukstiem. Kas par izmisumu un slāpēm. Ir tā, ka gribas atgāzt galvu un pielijušu dienu kā krūku ar ūdeni pacelt līdz lūpām.

Bet cilvēks, kas lasīja vēstuli, pacēla tikai acis un ieskatījās logā.

Joprojām lija. Lija gaŗām, gaŗām strūklām, un diena, kā jau kopš rīta, atbalstījusi gaismu pret rūti, gaidīja savu agro dziesta stundu.

Un tomēr lasot vēstuli, nu kaut kas bija pārvērties. −

Jā, it kā viss būtu apsviedies otrādi. Cik nu darbīgi šalkoja ārs. Nekā vairs no nīkulības un skumjām. Likās, ūdeņi plūst neparasti jautri gulgodami. Tie tecēja tecēdami kā locīdami dziesmu. Reti krusas graudi sita pret rūti taktī. Grabēja noteku caurulēs, grabēja kāds spainis un skārda gabals. Lāmās un peļķēs līgani grīļojās namu atspulgas − gredzenu gredzenos lēkāja burbuļi.

Un nebija jāpūlas atskatīties, lai atkal, tikpat kā ar pakausi, redzētu, kas notiek aizmugurē. Pavardā liesmas grauza un aplaizīja pagales, sīca tējas kanna. Platais un ērtais krēsls, kam brikšķ viena kāja − auklēja kaķi, un līdz ar viņu atmiņas par tālu dienu vecenīti, kas vienmēr žāvājās.

Kalendārs pie sienas rādīja ne visai tālo Mārtiņa dienu. Un cik gan labi apzināties, ka gulbis nekad neizpeldēs no gleznas, suns nekad nenoķers lapsu, jo tas tā iederas mājībā. Tikai logs mainīs gaismu, mainīs noskaņas, − un vientulība dažreiz sarunāsies ar plauktiem un ēnām.

1976.