Laimonis Mieriņš

LATVIJAS MĀKSLAS DZĪVE 1980. GADĀ

 

Šī apskata apmērus diktē telpas problēma. Tāpēc te atzīmētas tikai nozīmīgākās izstādes, kādas ir parādījušās Rīgā vai provinces centros. Tās veido virkni kultūras dzīves faktus, ko var dažādi iztulkot atkarībā no vērtētāja viedokļa. Lai nu kā, taču izvirzītie panorāmas silueti dod pietiekamu priekšstatu par tagadējās Latvijas mākslas sejas vispārējiem vaibstiem.

Architektu personālizstādes vispār notiek ļoti reti. Tomēr Filharmonijas telpās tādu sev iekārtojis Modris Ģelzis. Savos agrīnajos darbos viņš ir pilnīgi atsacījies no tā laika padomju architektūrā valdošo eklektisko formu lietošanas. Varbūt pazīstamākais Ģelža darbs ir Dzintaru koncertzāle Jūrmalā, kas iejūtīgi ieprojektēta apkārtējā dabā. Viņam piemīt laba ansambļa izjūta un racionāla pieeja uzdevuma risinājumā. Pats Ģelzis domā (LuM, 7), ka „mūsu architektūras attīstības ceļš var iet tikai caur pilnvērtīgu celtniecības industrializāciju, kas aptvertu visus ēkas elementus un detaļas un bāzētos uz elastīgu technoloģiju, kādas šodien nav. Celtnieciskie ierobežojumi ir pārāk stingri un iedarbojas negatīvi.”

Par jauno foto mākslinieku izstādi Tautas fotostudijā „Rīga” kritiski izsakās G. Stirna-Celma. Topošie mākslinieki mācoties gandrīz vai vienīgi no jau atzītiem talantiem un līdzīgiem paraugiem. Viņi atdusoties uz ārzemēs gūtajiem panākumu lauriem, kas ne vienmēr esot vai drīkstot būt īstais kritēriju mērs. Arī tradicijas netiekot turpinātas ar perspektīvu virzību. Jauno „fotocensoņu” vidū iestājusies tāda kā statiskā domāšana, bet galvenais − totāls paškritikas trūkums. G. Stirna-Celma (LuM, 41) raksta: „Taču viens ir skaidrs: jaunajiem autoriem trūkst foto pamatuzdevuma izpratnes, t.i. dokumentēt un izteikt savu laiku, laika biedrus, to jūtas un pārdzīvojumus, attiecības ar sabiedrību, lietām, ar vidi, kas kūsā un pulsē nemitīgās pārmaiņās.”

Interesanta un neparasta ir bijusi fotografes Ilgas Sūnas personālā izstāde, īpatnība te slēpjas tematikā tai ziņā, ka māksliniece ar lietišķi dokumentālu pieeju ir žanriski fiksējusi Rīgas modes žurnāla tapšanas ikdienu visā tās vizuālajā daudzveidībā: dažādo modeļu čubināšanās un sagatavošanās; tērpu dizainisko līniju steiga; tērpu un dabas kontrasti; idealizēts naturālisms un erotika ... Tiešām sievišķīgi intima izstāde.

Pamatojoties uz plašo daiļamatniecības izstādi LPSR Vēstures muzejā, jāsecina, ka ne tikai pašu darbu veidošana, bet arī to rotāšana dziļi sakņojas tautas tradicijas labā nozīmē. Tas sevišķi attiecināms uz aušanu, kas šeit reprezentēta ļoti plaši. Visur jūt lielisku stila izpratni. Audējiem piemīt arī laba krāsas izjūta un spēja radoši izteikties aušanas technikas ietvaros. Ja agrāk valdīja zināma pelēcība un atturīgums, tad tagad audēji ir palaiduši ilgi aizturētas krāsu slūžas optimiskā noskaņā ... Darbu valdošā dominante šodien ir segas, sevišķi svītrainā Vidzemes tipa, kas vislabāk pakļaujas ekspresīvām krāsu saspēlēm.

Ādas plastiskās apdares nodaļā izcila ir I. Sīļa kompozīcija „Laikmeta vējos”, kas, neskatoties uz niecīgajiem apmēriem, ar mērķtiecīgu krāsu salikuma izvēli sasniedz tekstildarbu emocionalitāti. Interesanti ir ādas mākslinieciskās apdares meistaru centieni pēc iespējas biežāk izteikties ar interjeru saistītām dizaina problēmām.

Rotkaļu nodaļā darbu tendences ir ļoti dažādas, sākot ar izteiktu dekoratīvu pieeju (D. Dubiņa, M. Auniņa, J. Čakstiņš) līdz tēlainai izpratnei (I. Urbāns). Dažreiz rotkaļi nevairās izmantot konkrētas dabas formas. Visbiežāk lietotais materiāls rotās ir dzintars, bet sāk arī parādīties līdz šim reti koptā emaļas technika, piemēram, L. Andrjukaitītes darbos. Tāpat dekoratīvās kokapstrādes laukā tiek meklēts laikmetīgums, uzsveŗot koka dabiskās pašvērtības aspektu gan sienu dekoros, gan mēbeļu ansambļos, kas domāti speciāliem interjeriem.

Metallistu nodaļā, dekoratīvi lietiskās mākslas skatē, Jūrmalā, ievērību pelnī mākslinieciski augstas kvalitātes darbi modernā izpildījumā. Laikam jauna parādība Latvijā būs metalla trauku kompozīcijas, piemēram, V. Sokolovska ieceres. Par nožēlu tikai divi autori, Ā. Ēmane un J. Vilbergs, ir eksponējuši dekoratīvā stikla darbus, akcentējot stikla plastiku. Stikls ir viens no visefektīvākajiem dekoratīvās mākslas materiāliem, kā to savā laikā pierādīja renesanses meistari Venēcijā un citur. Stikla plašāka izmantošana nebūt nav nosebota.

Latvijā tagad valda pastiprināta interese par tautas mākslu ar interešu degpunktu Latgalē. Tas savukārt rada komerciālu spiedienu uz turienes keramiķiem ražot vēl vairāk. Tomēr kādreiz vitālais Latgales keramikas gars kaut kādi ir apsīcis, neraugoties uz nesenajiem panākumiem izstādē Maskavā.

Tās tradīcijas ir saglabājušās keramikas technoloģijā un pašā formā, jo pagātnē Latgales keramiķi spēja viegli sagremot svešus iespaidus, radot savu stilu. Šī stila tīrības uzturēšanai apsveŗ pat speciālas skolas dibināšanu.

Latviešu keramikā vērojama tieksme pēc architektonikas un plastikas saskaņas ar kustības un dinamikas emocionālo skālu. Tas vispirms attiecināms uz dekoratīvi monumentālo keramiku. Tai svarīgs arī formas saturīguma kāpinājums. No visiem vizuālās mākslas veidiem Latvijā tieši keramika un gobelēns ir vislaikmetīgākie un aktuālākie. Tur netrūkst uzdrošināšanās, jaunu ceļu meklēšanas.

No keramiskajām aktivitātēm atzīmējama Gustava Skiltera memorālajā muzejā iekārtotā Skaidrītes Cichovskas personālizstāde. Viņa atjautīgi variē keramikas pamatformas, to darot izjusti un ar lielu vitalitāti. Savu māksliniecisko mērķu sasniegšanai Cichovska nevairās eksperimentēt.

Latvijas PSR Dabas muzejā bija apskatāmas porcelāna mākslinieču Ilgas Dreiblates un Beatrikses Kārkliņas personālizstādes. Abas strādā Rīgas porcelāna rūpnīcā. Kopnoskaņa optimiska, pat rotaļīga. Mākslinieces neizsakās tik daudz ar formu kā krāsu emocionālo spēku.

Pēterbaznīcas telpās eksponētā Baltijas republiku jauno mākslinieku dekoratīvi lietiskās mākslas izstāde ir cietusi no nepilnīgi izdomāta vizuālā iekārtojuma. Meksis Osmanis konstatē (LuM, 41), ka „Jaunie mākslinieki diezgan brīvi pakļauj mālu, šamotu, vilnu, stiklu utt. savām iecerēm; lietuviešiem tas pazūd aiz bagāta dekora un sulīgas krāsas, igauņiem − aiz racionāli informatīvas grafiskās ornamentācijas, bet latvieši savos dekoratīvajos un lietišķajos izstrādājumos noteikti akcentē plaknes apjoma attiecības. Un tā parādās dažādas stilistiskas ievirzes, ir guvumi un zaudējumi šajā jaunajā attieksmē pret materiālu.”

Pazīstamā scenografa Ilmāra Blumberga personālizstādē Smiļģa Teātŗa muzejā bez scenografijas darbiem bija skatāmas arī gleznas, grafikas un plakāti. Neapšaubāmi, Blumbergs ir ļoti spējīgs mākslinieks ar bagātīgu izdomu un varēšanu radoši izkārtot dažādu kultūru un laikmetu mākslu stilu esences. Lai parādītu vizuāli lugas idejas atklāsmi. Viņa gleznu cikli ārēji atgādina „viduslaikos piekopto miniatūrglezniecību, jo tie ir dziļi simboliski darbi.” (LuM, 29)

Latvijas tekstilmākslinieki strādā ornamentāli abstrakti un sižetiski jeb figūrātīvi. Protams, pārejas no viena otrā atkarībā no mākslinieciskā nodoma notiek bieži. Krāsu mijiedarbība un materiālu specifika stāv visa pamatā. Kā reakciju pret telpisko gobelēnu, jūt izteiktu priekšrokas došanu gludām tekstiliju virsmām, smalkiem audumiem. Visjaunāko tekstilmākslinieku rindās var manīt nevajadzīgu zemošanos pie glezniecības altāra.

Mūsdienu latviešu plakāts visos tā veidos ir ar labām tradīcijām, tāpēc var pamatoti runāt ne tikai par plakāta mākslas stabilizāciju, bet arī tālāku ajugšanu un jaunu apvāršņu meklēšanu. Šādas tendences uzrāda 7. republikas plakātu izstāde, kur netrūkst spilgtas dažādības kā koncepcijā, tā izveidojumā.

Plakāts lieto it visus vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļus, tos koncentrējot lakoniskai informācijai. Tieši tāpēc tas ir dažādu vizuālo mākslu disciplīnu summējums, sinteze. Ar savu komūnikācijas tiešumu tas stāv mākslas avangardā gan kā informētājs, gan arī kā aicinātājs pārvērtēt pastāvošās konvencijas. Padomju apstākļu gaisotnē tieši plakāts spēj vislabāk īstenot savu potenciālu.

Viens no redzamākajiem latviešu plakātistiem ir Laimonis Šēnbergs. Viņam tipisks ir lakonisms un labi pārdomāts, nepārblīvēts formu izkārtojums. Georgs Smelters izsakās brīvā un atraisītā veidā. Ar sevišķi trāpīgu lakonisku formu operē Gunārs Lūsis. Taču gleznotājs Miervaldis Polis ir ienesis plakāta mākslā jaunu tēlainības dimensiju. Vēl izstādē piedalījušies Gunārs Kirke, Gunārs Zemgalis, Ilmārs Blumbergs u.c.

Grafiķim Zigurdam Zuzem iekārtota personālizstāde Aizrobežu muzeja Velvju zālē. Zuze ir pārliecināts tradicionālists, kas strādā visos grafikas paveidos iejusti un smalkjūtīgi, konsekventi pieturēdamies pie melnbaltā risinājuma. Ja visumā latviešu grafiķus interesē krāsu mijiedarbes fainomens, tad šis aspekts Zuzem iet secen. Tomēr viņa melnbalto laukumu savstarpējo attieksmju izkārtojums, ir tik jūtīgs un daudzveidīgs, ka arī te var runāt par krāsu mijiedarbību melnbaltā un pelēkā gradācijas skalā.

Gustava Šķiltera muzejā atvērta mākslinieces Ilonas Ceipes bērnu grāmatu grafikas oriģinālu un illustrēto grāmatu skate. Māksliniece meklē pēc iespējas dziļāku bērnu pasaules izpratni, tās īpatnības un iztēli. Viņas illustrācijas ir allaž piesātinātas ar detaļām konkretizētā tēlojumā − pamatīgas izpētes materiāla rezultāts. Ceipei ir sava mākslinieciska seja, īpatns vizuāls šarms.

Zinību namā Jāņa Liepiņa personālizstādē bez tematiskām lapām, skatāmas arī exlibri sērijas. Mākslinieks nebūt nav savas apkārtnes nemitīgo pārvērtību illustrātors. Viņš rada jaunu vidi, jaunu realitāti, padotu savas izjūtas likumībām. Liepiņa daudzpakāpju kodinājumos ir panāktas interesantas faktūras.

Izstādē „Ainava un klusā daba grafikā” lielākā daļa vecākās un vidējās paaudzes grafiķi tēmas risinājumam piegājuši no poētiskās realitātes viedokļa. Pie visjaunākajiem autoriem vērojamas „vāji slēptas nostalģijas un lēta sentimentālisma” pēdas.

Jāatzīmē arī ļoti priekšzīmīgi un pārskatāmi iekārtotā 5. Baltijas republiku grafikas triennāle Tallinā, kur latviešu grafiķe Malda Muižule bija viena no galvenās godalgas ieguvējām. Interesants ir Veltas Lapacinskas triju tautu grafikas mākslinieku snieguma salīdzinājums (LuM, 42):

Igaunija. Tīru kaligrafisku līniju spēks. Baltā dominante. Daudzās lapās baltajām partijām īpašs ziemeļniecisks starojums. Maz krāsainās grafikas.

Lietuva. Vairāk krāsas. Kompozīcijas piesātinātas, daudz apjomīgu formas traktējumu, dinamiska kustīguma, smagnēja prieka. Te visplašāk izmantotas t.s. sintezējošā žanra iespējas.

Latvija. Ļoti atšķirīgu personību, rokrakstu, techniku koeksistence. Līdz ar to necerēti kontrasti un daudzveidība formas risinājumā. Lapas vizuāli noslogotas, taču lietuviešu nodaļā vēroto dinamiku te atvieto samērā statisks kompozīciju miers vai arī izlīdzināts kustības līdzsvarojums. Vienotājs − tāds kā labs spēks un pārliecība par to, „ko es daru”. Taču ne pašapmierinātības nozīmē. Šobrīd latviešu grafiķi demonstrē iedziļināšanos katrs savā izteiksmē.

Latviešu grafiķi ir pārliecināti reālisti. Viņu grafiskajā koncepcijā valda gandrīz vai klasiska formu skaidrība un, atkarībā no temas, ar romantisku vai nostalģisku skatījumu.

Savā ziņā ļoti zīmīga ir Zinību namā atvērtā tēlnieka Kārļa Danes mazo formu izstāde. Ar L. Slavas vārdiem izsakoties (LuM, 21), mākslinieks te izrāda tendenci, „vēlēšanos līdzās tradicionālai figūrai rast vēl citas iespējas, kas precīzāk izteiktu ieceri.” Ligitas Franckēvičas un Ojāra Breģa personālizstādes pagājušo gadu rādīja, „ka mūsdienās domāšana rada arvien vairāk jautājumu un priekšstatu, kuŗu apcerei ar tradicionālo cilvēka figūras izteiksmību vien ir par maz.” Dane bieži savu ieceru īstenošanai izvēlas metalla kaluma loksnes. Ja tā varētu teikt, viņš meklē garīgu saturu tēlainā ekvivalentā. Nevar noliegt, Danes koncepcijas tiešām „atbrīvo plastisku masu no smaguma, paceļ pāri zemes pievilkšanas spēkam”. Te zināmas parallēles meklējamas baroka stila mākslas strukturālajā vieglumā.

Atzīmējama arī tikko notikušā „Tēlniecības kvadrināle Rīga 80” un ar to saistītā izstāde. Zīmīgi, ka liela daļa tās darbu liecina par atkāpšanos no padomju mākslas standartizētā skaistuma ideāla ... Tam laikam būs sakars ar mākslinieku vispārēju reakciju pret pastāvošiem kodekiem, receptēm. Taču noliedzot vienus, tiek radīti citi. Šī „dumpošanās” izpaužas tieksmē izmainīt pamīšus figūrālas formas, salauzīt vai rādīt tikai to detaļas. Tas pats attiecas uz materiālu īpašību specifiku. „To nevar uztvert citādi kā par vētrainu rūgšanas procesu. Un atliek ar interesi gaidīt − ar ko tas beigsies.” (LuM, 32)

Kvadrināles gaismā jāsecina, ka visumā latviešu tēlniecība pieturas pie figūrāli klasiskās tradīcijas ar labi izprastu stingru formas konstrukciju un prasmi pakļaut detaļu sīkumus par labu vispārējam plūdumam. Manāms arī formu lakonisms.

13. jauno mākslinieku izstādē relatīvi vispārliecinošākā laikam bijusi glezniecības nodaļa, kaut pabikla koncepcijā un meklējumos. Tomēr viņu rindās sastopami mākslinieki ar īpašu individuālu pieeju, kā: Antonija Lutere, Miervaldis Polis u.c.

Arī grafikas nodaļā valda tradicionāla gaisotne. Izņēmums ir Jura Petraškēvica krāsu grafikas mecotinta technikā. Zīmējums visiem stingrs un drošs.

Pazīstamajam akvarelistam Romam Bēmam ir atšķirīgs rokraksts un sava mākslinieciskās koncepcijas seja, ko vēl reizi apliecina viņa personālizstāde. Bēma akvareļiem piemīt pārskatāmi tīra forma ģeometriskās konstrukcijās, pat tad, kad tiek gleznotas organiskas lietas. Viņš nelieto ekspresīvus otas triepienus, tomēr kontrolētais uzliciens ir dzidrs un tipiski akvareliski sulīgs. Rezultāts vienmēr ļoti rūpīgi nostrādāts, nesamocīts. Šis aspekts liek domāt par 18./19. gs. akvarelistu labākajiem darbiem, kur tēlotas sarežģītas architektūras tēmas brīvi, svaigi un vienreizēji. Bēma akvareļglezniecība ir emocionāla un sirreāli pievilcīga.

Mūsdienu latviešu akvareļglezniecībā stingram zīmējumam ir liela nozīme. Pastāv spēcīga tradicionāli romantiska skola, bet gados jaunākie akvarelisti bieži jauc akvareli ar rasējuma un citām grafikas technikām. Koncepciju amplitūda svārstās no narrātīviem vēstījumiem līdz ļoti sarežģītiem rēbusiem.

Zinību namā bijusi patlaban populāras gleznotājas Maijas Tabakas personālā izstāde, kur rādīti pēdējos trīs gados radušies darbi − Rietumberlīnē pavadītā laika rietumu un austrumu pasauļu sadursmes iespaidu sintezes. Andreja Ģērmaņa vārdiem, izsakoties (LuM, 4), Maija Tabaka „... daudzkārt riskē, iet latviešu glezniecībai neierastus ceļus ar stiprai personībai raksturīgu mērķtiecību un darba gribu. M. Tabaka mūsu mākslā ir tikai viena.” Viņa kaislīgi risina ekspresīvā manierē sarežģītas narkomānu hallucināciju pielādētas vides gaisotnē mūsdienīgas morāles problēmas. Lai gan māksliniece lieto vizuālās mākslas izteiksmes līdzekļus, tomēr viņas formas valoda paliek narrātīva.

Gleznotāja Jāņa Medņa personālizstāde Mākslinieku namā pelnī ievērību jau tāpēc vien, ka viņš spēj saistoši izteikties ar koncentrētu gleznieciskās valodas palīdzību, ienirstot dziļuma perspektīvā. Mednis izmanto labi izvērtētu formu un krāsu attiecības, sasniedzot īstu, emocionālu augstspriegumu. Viss izdarīts bez dogmatiska sastinguma.

Gleznotājai, figūrālistei Skaidrītei Elksnītei interesanta izstāde. Viņa pievērš lielu uzmanību kolorīta problēmām, tās risinot ar muzikāla ritma formas izjūtu.

No gleznotāja Osvalda Zvejsalnieka izstādes darbiem Jelgavā secināms, ka mākslinieks ir sintezējis fovistiskā kolorīta lietošanu, to apvienojot ar bagātīgām faktūrām.

Siguldā gleznotāja Leona Kalniņa (1931-80) izstāde, kur pirmo reizi redzami vienkopus lielāks skaits mākslinieka darbu. Kalniņam raksturīga konstruktīva uzbūve un sevišķi izteiksmīga silueta līnija figūrātīvajos darbos, ainavās un klusajās dabās. Viņš pievērš lielu nozīmi arī krāsai un faktūras efektiem.

Izstāde ar retrospektīvu atskatu Cēsu vēstures un mākslas muzejā iekārtota 75 gadus vecajam gleznotājam Arturam Dronim. Viņa glezniecības izpratne ir liriski atturīga. Siltā kolorītā gleznotas ainavas un portreti izteikti personīgā stilā. Vēlākā laika ainavās vērojama kāpināta interese par industrializācijas procesa iespaidiem lauku apkārtnē.

Liekas, ka tikko aizvadītais mākslas dzīves gads ir pagājis klusi, bez izcilākiem akcentiem vai sabangojumiem, kas vēstītu par gaidāmiem strāvojumiem, jauniem apvāršņiem. Te jāpiebilst, ka mūsu māksla arī pirmspadomju laikā, atskaitot pāris mākslinieku centienus Pirmā pasaules kaŗa gados, bija dīvaini immūna pret Rietumu mākslas radikālismu, parādība, kas grūti izskaidrojama.

Tagad situācija nav daudz mainījusies. Mākslinieki visumā turas pie reālisma tradīcijām. Tāpēc šai sfairā ir jāmeklē mākslinieciskās vērtības, kādas bez šaubām var atrast. Šādam Latvijas mākslas konservatīvam aspektam varbūt ir sava jēga, pat attaisnojums ar zināmām parallēlēm emigrācijas latviešu mākslā...

Arbitāri izsakoties, latviešu gleznotājus var sadalīt divās grupās: tonālistos, kas modelē formu,un ekspresīvos simbolistos. Pēdējie glezno plakani, krāsu lieto ekspresīvi, bet formu simboliski. Protams, te stingras robežas nav, jo abas pieejas var izmantot pēc vajadzības vai jaukti. Varbūt tieši ainavā, klusajā dabā un portretā tiek sasniegtas paliekošas vērtības. Ne vienmēr tas sakāms par idealizētajiem padomju dzīves glorifikācijas darbiem, sevišķi ideoloģiska rakstura − padomju mākslas dzīves īpatnību lieciniekiem. Un tas pārsteidz, jo tie bieži nāk no ļoti spējīgu un apdāvinātu mākslinieku darbnīcām. Šais darbos klibo vispārējā koncepcija, trūkst pārliecinošas formu saslēgtības, dizainiskā izkārtojuma. „Tema” tiek narrātīvi gleznota, līdz tā sāk nomākt kopumu gluži kā ļaundabīgs audzējs, nepārvēršot sākotnējo ieceri vizuālās mākslas vērtībās.

Teiktais nav attiecināms uz lietiskajām mākslām, kas ir laikmetīgas arī pēc formas: tekstilmāksla − gobelēns, dekoratīvā keramika, dizains utt., architektūru ieskaitot. Tās attīstās pozitīvi, bet dalīti no tēlotājām mākslām, parādība, kas ir tipisks padomju valsts pašreizējās kultūras polītikas produkts. Protams, domas dalīsies par šādas situācijas praktisko lietderību latviešu mākslas augšanas gaitā.

Varbūt ir piedienīgi beigt šo apskatu ar citātu no gleznotāja Induļa Zariņa raksta „Atskats un pārdomas” (Māksla, 3):

Pēdējā laikā esmu sācis domāt arī par to, ka māksliniekam ar saviem darbiem nevajadzētu censties izpatikt, jo izpatikt cilvēks taču var visādi − bučot roku, labi ģērbties, smalki uzvesties, dzert „lipton-tēju”, bet izpatikt ar gleznām(it sevišķi sirmgalvim) nav nekādas nepieciešamības.