Oļģerts Liepiņš

PRESE, PRESE...

Prese ir sazināšanās līdzeklis. Vai tikai? Prese ir tautas vēstures glabātāja, tautas kopā turētāja, virziena rādītāja. Vislabāk prese attīstās brīvā sabiedriskā iekārtā, ko sauc par demokratisku. Vāji klājas presei diktatūrās, okupācijas, tad tā vairs nevar izpildīt savu uzdevumu un panīkst. Mūsu presei, sākot no Latviešu Avīžu laikiem, jau diezgan gaŗa vēsture, bet šinī gadu simtenī, sākot ar otru trešdaļu, tā nav bijusi laimīga. Ap 30 gadus jau mūsu lielākie laikraksti iznāk demokratijās, lasītāju varētu sapulcēties pietiekami − pāri par 100.000 apzinīgākie, samērā brīvi un pārtikuši latvieši − bet mūsu prese tomēr bālasinīga, nespēcīga.

Kas vainas? Pēc manām domām, vainīgas dažādas „cenzūras”, pie kuŗām pieradām jau dzimtenē. Nebrīvā iekārtā cenzūra attaisnojama ar faktiskiem apstākļiem − lai ienaidnieks neizlasa ziņas, kas var tam noderēt kaŗa vešanai, lai ļaudis paslepus (parasti ar ļaunu prieku) nesāk runāt par augstu ierēdņu korrupcijām, kuŗus diktators nedrīkst atcelt, lai nesašūpotos viss viņa režīms. Kad tauta paģied, ka avīzes negrib vai nedrīkst ziņot taisnību, tad novēršas no tām. Šie „nav brīv” principi, laikrakstu izdevējiem un redaktoriem ilgos gados iesakņojušies tik stipri, ka tos pašus pielieto arī mūsu mazajās latviešu autonomijās. Nav brīv pat uzsaukt mūsu vēlētajiem pārstāvjiem, lai tie strādā drošāk, enerģiskāk. Aizrādījumi uz trūkumiem, lūk, var radīt dziļu pesimismu un atbaidīt tautiešus no nodevu un ziedojumu maksāšanas. Bet ko līdz, ja tomēr paģied, ka mūsu pārstāvji nav pietiekami darbīgi? ALA-s pirmais priekšsēdis prof. P. Lejiņš mēdza teikt: „Amerikāņi mūs apbrīno ar katru gadu vairāk.” Tikai tad, kad viņš bija nosaimniekojis jau 19 gadus, atklājās, ka patiesībā saimnieku tautas mūs neapbrīno vis, jo tur nav ko apbrīnot. Tomēr dzejnieka Plūdoņa aicinājums: „Cel, latviet, galvu augstāku / Un mācies cienīt reiz pats sevi” ir izvērties par plašu doktrīnu arī sīkākajās dzīves nozarēs − tik pārpilnas ar optimismu ir Latviešu laikrakstu reportāžas! Uz tā rēķina profitē mūsu mākslinieki, kas. sekojot vispārējai paražai, saņem tikai cildinošas atsauksmes. Nav brīv pat dziļu pagātni, pat mirušus darbiniekus kritizēt, atklāt par tiem nepatīkamus faktus! Otra lieta − mūsu lielajai presei ir vāja technika. Lielāko daļu aizņem sīkie ziņojumi no vietām, kas katru gadu atkārtojas, jo immigrantu dzīve iekārtota pēc sava nemainīga kalendāra. Avīzes varētu aizpildīt veselas lappuses ar uzglabātiem pagājušā gada novilkumiem. Citādi rīkojas amerikāņi. Viņiem būtu bez gala, ko ziņot no vietām, bet lielākie izdevumi šādu vielu nevēlas. Atbrīvotās telpas piepilda ar rakstiem, kam ir vispārīga interese un kas dara saistošu visu avīzi. Tāpat dara krievu avīze Novaje Russkoje Slovo Ņujorkā, ko vada bijušais Rīgas krievu un žīdu avīzes korespondents Parīzē Andrejs Cedichs (īstā vārdā Cvībaks). Cvībaka lapu Rīgā rediģēja un izdeva Jēkabs Brāmss (viņš vēl dzīvs, mīt Vašingtonā, D.C.). Daudzi latvieši, kas agrāk bija iecienījuši Brāmsa Sevodņu, tagad abonē Novaje Russkoje Slovo.

Mums trūkstot jaunu redaktoru. Centrālajām iestādēm vajadzētu algot praktikantus ar stipendijām. Kad lasām, ka atkal izdos kādu skolotāju žurnālu, nemiers sirdi plosa., ka tas neapstājas tāpat kā ALA-s Mēnešraksts. Pirmais likums, kā noturēt presi − lai lasītājs no tās nebēg, neatstāj uz sapulču zāļu palodzēm, lai lasītājs meklē to un tās dzīvo vārdu.

 

 

Osvalds Akmentiņš, LPB priekšnieks

PRESES AUDZINOŠĀ NOZĪME

Nevaru pievienoties „Kārļa Rabāca žurnālistikas skolai”, kad, Rabācs reiz referēdams par avīžniecību V. Irbes rīkotajā preses kongresā Katskiļos, izteicās apmēram šādi: Preses uzdevums ir sniegt lasītājiem faktus un tikai faktus. Latviešu lasītājs ir pietiekami intelliģents, lai saprastu, kas notiek viņa sabiedrībā un zinātu, kā uz parādībām reaģēt un ko darīt.

Tādā sliedē mūsu avīžniecība tad arī turpinājusies visus šos gadus. Laikam biju vienīgais, kas oponēja pret šo uzskatu, jo atgādināju preses audzinošo nozīmi, kas sākusies jau ar tautas atmodas laiku, ar Pēterburgas Avīzēm, aicinošiem ievadrakstiem. Ne jau chronikas, bet ievadraksti izaudzināja Latvijas neatkarības ideju. Turklāt svešumā ieceļotāji bija tā apmulsuši, ka sākumā tos varēja pielīdzināt bērniem, kas parasti ātrāk orientējas jaunajos apstākļos kā viņu vecāki. Izņemot Latviju Amerikā, šejienes presei nav ievadrakstu un tāpēc arī lasītāji netiek virzīti pretī galvenam tautas mērķim. „Kailie fakti” par draudžu, biedrību dzīvi maz ko dod lasītājam. Tie atkārtojas gads pēc gada, paskatiet tik vecos avīžu komplektus! Cieš arī ziņotājs − žurnālists, kam atņemta visa redzēšana un jušana. Avīze prasa tikai vienas medaļas puses aprakstīšanu, bet kur paliek otra? Tā reizēm ir daudz svarīgāka, un demokratiskai presei tas jāzina.

Rezultātā trimdas prese gaŗajos gados izaudzinājusi bezdomu lasītājus, kas latviešu avīzi lasa tāpat kā bez garžas ēd apnikušos donatus un dzeŗ kokakolu.

„Avīzē nav ko lasīt”, dzird žēlojamies. „Ir tikai nāves sludinājumi!” No preses slejām galīgi izskausta plašāka reportāža un intervijas, kur žurnālistam dota brīvība savu talantu un varēšanu vislabāk parādīt. Tagad redakcijām pārtrūkuši sakari ar saviem līdzstrādniekiem, kādi agrākos gados vēl bija, bet tagad rakstu sūtītājs vairs nav drošs, vai viņa raksts avīzē arī parādīsies. Domājošie latvieši, neatraduši atbalstu presē, vīlušies, sarūgtināti aiziet nomalē. Vai tādu ir mazums starp mums? Prese palikusi nabadzīga un tagad pēc tik daudz gadiem grūti pat vainot, kas par to atbildīgs.

Viens gan ir skaidrs, ka no preses galīgi izskausts humors un padzīts arī latviešu karikatūrists!

Vai tiešām latviešu lasītājs ir tik „intelliģents”, ka visu varētu zināt un pareizi domāt bez preses palīdzības? Ja tā būtu, tad mūsu sabiedrība būtu vairāk saliedēta pret tiem strāvojumiem, kas nāk no ienaidnieka puses, un neatkārtotu iepriekšējās emigrācijas kļūdas.

 

 

Austra Liepiņa

KĀ IZSKATĀS LATVIEŠU PRESE EIROPĀ NO BRITU SALĀM RAUGOTIES

Latviešu trimdas pirmajos gados preses izdevumu skaits Vācijā bija apm. 1 izdevums uz katriem 500 lasītājiem − pavisam kopā 230. Tie bija dažādi biļeteni, apkārtraksti, žurnāli un arī daži iespiedtechnikā izdoti laikraksti: Bavārijas Latviešu Vēstnesis, Jaunās Ziņas, Tēvija (ar 18.000 eks. lielu tirāžu!) un 1946. gada decembrī klajā laistā Latvija − vienīgais laikraksts no tiem laikiem, kas turpina iznākt vēl tagad.

Anglijā kopš 1942. gada iznāk Londonas Avīze Latvijas sūtniecības aizgādniecībā, tagad pārveidota kā saturā, tā ārējā ietērpā.

Zviedrijā jau 1944. gadā iznāca divi laikraksti Latvju Vārds un Latvju Ziņas, kuŗām, diemžēl, nebija ilgs mūžs. Pirmais apstājās 1966. g., bet otrs − jau 1955. g. Kopš tiem laikiem latvieši Zviedrijā ir pievienojušies Latvijas Vācijā līdzstrādnieku un lasītāju saimei, jo sevišķi pēdējos gados. Tātad latviešu prese Eiropas zemēs samazinājusies uz diviem nedēļas laikrakstiem. Abiem ir loti līdzīgas eksistences problēmas: lasītāju skaita samazināšanās, līdzstrādnieku trūkums, vecākās paaudzes žurnālistiem pamazām aizejot citā pasaulē, arī redaktoru jautājums un pār visu − materiālā pamata stabilitāte. Nav noslēpums, ka Londonas Avīzei, ko oficiāli izdod izdevēju kopa, ievērojamu materiālu atbalstu ikgadus sniedz Latvijas sūtniecība, Latviešu nacionālā padome Lielbritānijā un DV Fonds, kā arī atsevišķi ziedotāji. Latvija daļu līdzekļu iegūst ar patvērumu zemju atbalstu un latviešu pārstāvību piemaksām. Ja paraugāmies uz abu laikrakstu saturu, tad bieži vien jākonstatē, ka, vienu izlasot, ir zināms, kas būs iespiests otrā. Oficiālo pārstāvību ziņojumiem, protams, ir jābūt vienādiem visos latviešu laikrakstos, bet, ja jālasa tie paši ceļojumu un sanāksmju dalībnieku apraksti abās avīzēs − vienādi vārdu pa vārdam (un tie parādās arī pārjūras avīzēs!), pilnīgi vienādi ideoloģiskie raksti, grāmatu un koncertu recenzijas, tad gribas jautāt, vai nevarētu to visu lasīt vienā kopējā laikrakstā visai latviešu saimei Eiropā?

Daudzas problēmas varētu sekmīgi atrisināt, ja Eiropas latviešu saimēm būtu tikai viens kopējs laikraksts, kas varētu iznākt lielākā metienā nekā tagadējās divi avīzes; redakcijas un iespiešanas izdevumi pieaugtu maz, jo iespiesto eksemplāru skaits to iespaidotu ļoti niecīgos apmēros.

Kopējiem spēkiem un līdzekļiem būtu iespējams izdod laikrakstu ar lielāku lappušu skaitu (tagadējo 6 vietā vismaz 8-10), kas sasniegtu lielāku lasītāju saimi un tādēļ varētu arī noderēt tirdzniecības un citiem sludinājumiem; būtu lielāka rakstu dažādība kā autoru, tā tematu ziņā. Pašlaik mūsu laikraksti balstās gandrīz tikai uz vecākās paaudzes lasītājiem. Vai tādos apstākļos mūsu presei ir nākotne? Mums ir jāveido mūsu preses izdevumi tādā veidā, lai jaunākā − un arī vidējā − paaudze tos lasītu ar interesi un sāktu pati piedalīties preses darbā. Latviešu laikraksti ir saite, kas vieno visu latviešu saimi svešajās zemēs. Tā nedrīkst pārtrūkt, bet nedrīkst arī apsūbēt un pārklāties ar pagātnes putekļiem. Presei ir jādzīvo savā laikmetā ar visām tās problēmām un grūtībām.

Vēl viens jautājums mūsu preses izdevumiem Eiropā − kur palicis humors un feļetoni? Reizēm ir tik nepieciešams arī pašiem par sevi pasmieties un caur nopūtām pasmaidīt!

 

 

Jaunāko Ziņu izdevēja Antona Benjāmiņa mazdēla domas par trimdas latviešu presi angļu valodā:

Dear Editors:

I read with interest „Domājot Par Lešinski V” by Andrievs Ezergailis and „Trimdas laikraksti” by Tālivaldis Ķiķauka (JG 132). I can only second Ezergailis’s call for a reinterpretation of our exile (my own preference would be to call it diaspora) and his condemnation of the current condition of exile for its stink of authoritarianism. The criticisms of the Latvian press in exile by Ķiķauka also seem to be on target, though I wish that his article had been of greater length and depth. My letter is addressed to two glaring omissions in the latter’s article.

First of all, Ķiķauka failed to include among his figures the circulation of these newspapers. Is it a company secret? I am not really interested in the space taken up by obituaries, though it satisfies the morbid part of my curiosity to know that 13.8 percent of the 18.6 percent advertising volume in Laiks is taken up by obituaries. Since most newspapers in the free world are kept in business by advertising... well, it’s some way to stay in business, huh, or making sure of its early liquidation?

Another important aspect of the Latvian exile press that Ķiķauka omitted was that neither Laiks nor any other Latvian publication allocates space for regular columns in English. Ķiķauka admits to anxieties about the survival of the Latvian language in exile. But instead of proposing the only viable alternative: a gradual transition to a bilingual Latvian-English publication, he avoids the issue by suggesting that the exile community may be forced to import reporters from Latvia. Under more liberal political and ideological conditions in our home country, the suggestion would have to be given serious consideration. At the present, however, it is a facetious suggestion. It does not follow through to the fact that any Latvian reporter in the English-speaking world − perhaps anywhere in the world − will have to learn to speak und write in English to be fully effective. It is a minor but telling point that most of us who have ever worked in the English-speaking media have known the frustration of receiving linguistically garbled press releases from the press representatives of our local Latvian communities. It speaks volumes about the unwillingness of the first generation immigrants/exiles to adapt or seek the help and facility of the younger generation.

It is only now, with second-generation Latvians in exile, that we are gaining full control over the new environment, but, alas, these Latvians have been abandoning their parents’ institutions for years. I doubt that it is inaccurate to estimate that the number of young ethnic Latvians who have left the fold equals and perhaps surpasses the original number of immigrants to the United States and Canada. This is an enormous loss in terms of potential human energy and financial contributions. Though some atrophy is probably inevitable, a heavy responsibility can be laid at the door of those hostile to the use of English.

The inroads that the English language has made among the younger Latvians is, nevertheless, a fait accompli. Is it not high time for the Latvian community to face and deal with truth? Or does it prefer to further diminish in numbers, financial support, and intellectual and cultural viability?

It would be a prudent and commonsensical act to include articles by English-speaking Latvians in Latvian exile newspapers. I am not suggesting that anyone ignore Latvian culture, or Latvian language or its study. These will surely remain key elements in all considerations. Yet let us face the fact that the purists have brought us to a difficult point. Their arguments have become untenable. At worst, bilingualism would increase the longevity of the Latvian community a significant number of decades. Certainly an extended survival could be of vital importance to our mother country in her struggles to maintain identity and perhaps instrumental in her renewed independence.

l suspect that the missing circulation data of Latvian exile newspapers would have shown that the readership must be considered to be woefully small. Besides, readership by itself cannot be considered anything but a peripheral activity, a kind of minimum for keeping in touch. When one discovers − through extrapolation of limited data that the in toto active and passive exile community does not exceed the several ten thousand mark, one cannot be greatly surprised that the younger generation and many of its latent or aspiring intellectuals have opted for the audience of their adopted countries. Before we make any criticisms of these descendants of ours, let us remember that among those several ten thousand members of the exile society, a good number are under the sway of arch-conservative ideologies. This is the major source for the stink of authoritarianism mentioned by Ezergailis.

In any event, I can do no more to protest the present trends than write in English. Forty or more years ago the Latvians of Latvia, if they had any intellectual or business ambitions, found it acceptable and essential to be conversant in Russian and German. Today − why not replace German with English? Why look to the Irish, Scotch, Italian, Pakistani, etc. descendents to write our story for the world? English is the closest thing to a universal language that the world has yet seen and is part of the vocabulary of most educated people, including the great majority of Latvian exiles. Surely it is time that we made use of it for our own ends.

Sincerely,

Eso Antons Benjāmiņš

 

 

 

Aleksandrs Zariņš

Austrālijas Latvietis, tāpat kā Laiks, ir privāts uzņēmums un līdz ar to neatkarīgs no organizāciju norādījumiem. Man personīgi izdevies piesaistīt vairākus jaunus rakstītājus, kas ne vien nodrošina rakstus, bet ievieš arī jauno vērtēšanas mērauklu.

Toronto Latviešu dienās 1976. g. debatēs par mūsu laikrakstu nākotni, teicu, ka mums jauno žurnālistu netrūkst. Vēlāk Laika redaktors A. Strautmanis pienāca pie manis un īgni prasīja: „Kur ir tie jaunie žurnālisti − dod man”.

Mana atbilde bija: „Maksājiet amerikāņu laikrakstu algas, tad būs.” To saku vēl šodien. Ja mēs spētu maksāt, tad būtu. Varbūt varētu maksāt, ja no algas atteiktos, piemēram, pensionāri, kas strādā laikrakstos, lai pie pensijas piepelnītu lieku naudiņu.

Laikrakstu izdošana maksā naudu. Vienīgi Vācijas Latvija ir saņēmusi un saņem regulārus valdības pabalstus. Varbūt tos varētu sākt prasīt arī ASV, Kanadā un Austrālijā. Daži laikraksti to daļēji saņem kā valdības sludinājumus. Varētu prasīt speciālam nolūkam − jauno radaktoru sagatavošanas stipendijām. Arī mūsu centrālajām organizācijām vajadzētu atvēlēt līdzekļus jauno žurnālistu stipendijām un praktikantu algām. Līdzīga situācija ir draudzēs. Ja jaunajiem mācītājiem nemaksā, tie aiziet patvēruma zemju draudzēs. Ir draudzes, kas izkalkulē draudzes locekļu nodevas, lai samaksātu pietiekamu algu jaunajam mācītājam. Jāmudina jaunieši rakstīt. Zinu, ka jaunie iebaidīti ar rakstīšanu, tāpat kā ar runāšanu. Ja jaunietis runā kļūdaini, vecie ne vien smej, bet izsmej. Ja raksta − tāpat. Man pašam bija jāsaskaras ar līdzīgu piemēru. Kāds jaunietis no aizjūras atrakstīja plašu vēstuli ar piedāvājumu apmeklēt Austrāliju. Vecāks kungs, aktīvs sabiedrisks darbinieks, bija vēstuli izlasījis un atradis 33 kļūdas, tādēļ viņa secinājums bija − nevar aicināt. Bet kādēļ jaunieši nevarētu rakstīt laikrakstam ar 33 kļūdām? Korrektori allaž labojuši kļūdas, kādēļ viņi to nevarētu darīt šodien jauno avīžnieku rakstos? Nav korrektoru? Tad gaudīsimies ka nav korrektoru. Rakstītāji un redaktori ir. Aicināsim un maksāsim.

Kā LPB Austrālijas kopas vadītājs*) esmu ar pieminētām problēmām saskāries. Ir jau tā, ka mūsu kopa ir maz laika veltījusi žurnālistikas jautājumiem. Pāris referāti jaunatnes kursos − tas viss. Mūsu darbs, galvenokārt, veltīts rakstniekiem un līdz šim esam izdevuši 15 daiļliterātūras grāmatas.

 

Redakcijas piezīme: Kopš 1981. g. februāra LPB Austrālijas kopas valdes priekšsēde ir I. Ozoliņa Adelaidē. JG redakcija aicināja visus LPB valžu priekšsēžus, tāpat citus preses darbiniekus izteikties.

 

 

J. Purviņš Jurjāns

PRESE UN SABIEDRĪBAS LIKTENIS

J. Kārkliņš, kādreizējā lielākā latviešu laikraksta Jaunākās Ziņas redaktors, savās atmiņās raksta:

... 1940. gada vasarā ... tālu dun kaŗa trokšņi ... ārzemju radio un laikraksti nes ziņas ... Tās mazajām tautām nesola nekādu drošību ... Tikai mūsu uniformētā prese un oficiālā informācija par valsts drošību ir mierīga un paļāvīga ... Sabiedrības vairākums, liekas notic kroņa optimismam, bet tiem, kas domā citādi, mutes ir aizdarītas ar tautas vienības skaisto zīmogu ... Mūs visus, kas tagad guļ savos kapos, klīst trimdā, tundrās vai atgriezušies dzimtenē, vieno ... spēle, kas ... nes arvien tuvāk traģiskam sabrukumam. (J. Kārkliņš, Preses karalis, 222. lp.).

Dažreiz mūsu redaktori kļūst patiesi un pat pravietiski savās atmiņās.

Ar 1934. gada 15. maiju latviešu sabiedrībai sākas posms, kas ar tanī laikā sākto vienpartijas presi, vēl arvien turpinās kā Latvijā, tā arī svešatnē izklīdušajiem. „Lielā” prese Latvijā ir galējo sociālistu, bet emigrācijā galējo nacionālistu vienpartijnieku varā. Dzīves īstenība ir, ka ikvienā tautā ir liberāli, konservatīvie, sociālie demokrati, kristīgie sociālisti, nacionālie demokrati un pēdīgi − autoritārie nacionālisti un totalitārie sociālisti. Šāds stāvoklis mūsu dienās ir ikvienā tautā. Rietumvalstu lielākie un arī lokālie izdevumi to apzinās, dodot izteikšanās tiesības visiem nogrupējumiem. Tikai latviešu „lielā” prese kā Latvijā, tā emigrācijā ir nodevusi sevi vienpartijnieku verdzībā.

Šāda preses kalpība vienpartijniekiem pēdējos 47 gadus ir masīvi veidojusi visas mūsu sabiedrības līdzšinējo traģisko likteni. Apskatīsim dažus vēstures posmus, kuŗos vienpartijnieku prese ir atstājusi zīmogu, liedzot sabiedrībai:

1) objektīvu informāciju par patieso stāvokli,

2) iespēju pārrunāt lielās problēmas no dažādiem viedokļiem,

3) iespēju izvēlēties alternatīvas.

Starp 1934. un 1940. gadu latviešu rakstnieki, izdevēji un žurnālisti nacionālo vienpartijnieku ietekmē noklusēja notikumus un ievirzes, kas risinājās austrumos aiz Latvijas robežas. Skolas gados Rīgā (1930-1939) neatceros, ka jebkad būtu lasījis latviešu grāmatā, laikrakstā vai žurnālā par masu slepkavībām un Kremļa polītiku aizrobežā.

Latvju prese, galējo nacionālistu sirēnu dziesmu apmāta, noklusēja objektīvu informāciju par draudošām briesmām. Par to daudzi samaksāja ar savām un savu bērnu dzīvībām. Par šo laiku ir ziņas, ka aizvesto un iznīcināto skaits sniedzas pāri 30.000. „Lielā” prese, ievirzīta autoritārā nacionālisma gultnē, tāpat turpināja ripot no 1941. līdz 1945. gadam vācu okupantu totalitārā nacionālsociālisma dzelzs kaŗa sliedēs.

Pakalpiņu bari dziedāja slavas dziesmas „fīreram” un antisemītiem. Rietumu demokratijas tika izsmietas un pazemotas. Par šo laikmetu ir ziņas, ka izklīda un aizgāja bojā apmēram no 150,000-200,000 latviešu. Tūkstoši atstāja Latvijas territoriju, lai tur vairs nekad neatgrieztos. Posmā starp 1946. un 1980. gadu „lielā” prese Latvijā par jaunu nāca ierindā pakalpot saviem totalitāra sociālisma kakla kungiem − vienpartijniekiem. „Ar kaujas saucieniem uz lūpām...”. Emigrantu „lielā” prese šai laika posmā izšķīrās kalpot autoritāriem nacionālistiem. Kā sekas tam atkal bija patiesā stāvokļa noklusēšana, pārrunu nevēlamība un alternatīvu trūkums. Šai laikā emigrācijas prese atsacījās nopietni analizēt vienvietas apmetņu jeb koloniju formēšanu ārpus Latvijas territorijas. Autoritārie nacionālisti tam bija pretī... un pretī bija arī viņu pavadā ejošie žurnālisti. Vērtējot vēsturi, jāatzīst, ka šis periodikā nepārrunātais temats palīdzēja sadilt un izkaisīties pasaules kontinentos no 50,000 - 100,000 lielai latviešu ļaužu kopībai pēc II pasaules kaŗa. Ārpus Latvijas neviens okupants nebija ceļā, lai ļaudis kopēji saimniekotu, pastāvētu un pieaugtu skaitā. Vēl arvien viens no ievērojamākiem latviešu „lielās” preses pārkāpumiem ir necieņa pret individuālas personas tiesībām. Persona tikai tad iegūst tiesisku ievērību, kad tā kalpo paša laikraksta un vienpartijnieku propagandai. 1970.-tos gados presē nāca ierosinājums par Austrumeiropas valstu federācijas iespēju. Par to sāka runāt vēsturnieks Andrievs Ezergailis. Šo pārrunu ātri pārtrauca vai nu autoritārā nacionālisma noskaņotais „lielā” laikraksta redaktors vai arī „ultra” tautinieki. Objektīvi vērtējot, jāatzīst, ka ierosinājums par Latvijas iekļaušanos Austrumeiropas valstu federācijā ir viens no lietderīgākajiem un cerīgākajiem, kādu esam dzirdējuši pēdējos 20 gados. Katrs, kas nav akls, redz, ka visa līdzšinējā Rietumu valstu labklājība ir veidojusies Kristus mācības ietekmē ar daudzu un dažādu etnisku vienību federācijām un koalicijām. Liekas, ka Radītāja plānā ir mācīt ļaudīm sadzīvošanu un saticību.

Senajā Israēlā pravietis bija sirdsapziņas balss ļaužu kopībai. Mūsu dienās šo funkciju veselā sabiedrībā var palīdzēt pildīt objektīvs rakstnieks vai žurnālists, norādot uz kļūdām un nepareizībām. Viltus pravietis Israēlā bija vīrs, kas runāja pa prātam pūlim. Vai tiešām rakstniekiem, grāmatu apgādiem, laikrakstu izdevējiem, redaktoriem un žurnālistiem būtu jāpilda viltus praviešu loma, rakstot pūlim pa prātam un tā vedot sabiedrību nelaimē?

Savas pārdomas par preses ietekmi sabiedrībā vēlos nobeigt optimistiskā garā. Nav par vēlu 80.-tos gados nomainīt lielāko latvju periodisko izdevumu ievirzes un līdz ar to visas sabiedrības likteni.