Velta Rūķe-Draviņa

LATVIEŠU TAUTASDZIESMAS UN MODERNĀ DZEJA

Priekšlasījums 1980. g. 15. novembrī Zviedrijā, Vesterosas bibliotēkā. Nedaudz saīsināts. 

 

Ja runā par modernās dzejas saskari ar tautasdziesmām, nevar paiet garām Krišjāņa Barona Latvju Dainām, bez kurām šis latviešu tautas dzejas turpinājums tādā veidā nebūtu bijis iespējams.

Kad 1923. gada 14. martā Krišjāni Baronu no Māras baznīcas izvada uz pēdējo atdusas vietu Rīgā, vecajos Ģertrūdes kapos, Latvijas valsts prezidents Jānis Čakste atvadoties saka vārdus: Mēs šķiramies no tautas dēla, − uzsvēra viņš, − kuru uz mūža dusu pavada visa Latvijas valsts. Viņš veicis divkārt lielu uzdevumu. Krišjānis Barons bija tas, kurš viens no pirmajiem modināja tautas tīro dzidro pašapziņu, darba mīlestību tautas labā. Bez šīs skaidrās pašapziņas tauta uz lieliem kopējiem darbiem nebūtu iesildāma. Viņš bija arī tas, kurš sakrāja latvju garamantas, kas citādi draudēja nogrimt aizmirstībā. Mums nebija laicīgu mantu, ko rādīt citām tautām, bet Barontēvs mums atstājis garīgu rotu, ar kuru latvju tauta var lepoties. Tālab arī Latvijas valsts sargās viņa pieminu no iznīcības. (1)

1935. gadā Latvijā atzīmēja Kr. Barona simtgadi. Šai sakarā toreizējais LU profesors Ludis Bērziņš izteica domu, kas nav novecojusi arī mūsu dienās: „Neaizmirsīsim arī, ka tautasdziesmas ir brīnišķīgs cements, kas tur kopā Latvijas dažādos novadus un latviešu tautas dažādos slāņus. Varētu sacīt, ka tautas dzeja ir mūsu garīgā tēvzeme, kas mums piederēja jau tad, kad vēl nebijām paspējuši kļūt kungi savā dzimtajā zemē”. (2) Šodien mēs pie prof. L. Bērziņa vārdiem varam piemetināt: Ne jau tikai toreiz! Ari tagad latviešu tautasdziesmas ir viena no tām retajām saitēm, kas vēl tagad vieno latviešus visos kontinentos.

Tā, piemēram, 1977. gadā Jaunās Gaitas 117. numurā iespiests Amerikas latviešu dzejnieka Valda Krāslavieša dzejolis „Daina”, kurā lasāma atziņa par mūsu tautasdziesmu lomu tagadējā situācijā:

Šodien tā nav vairs varonība
dainu daudzināt, celt,
bet iznest šīs „blēņu dziesmas”
caur bargu kungu melnu riju speltēm,
tā jau ir noturība.
Sprediķu sprediķos lādēta,
pelta pie kauna staba,
viņa, kā tērauds ārdēta,
mūsu vienīgo vairogu veido.

Ap 1977. gadu Austrālijas Izglītības ministrija apspriež ieceļotāju vajadzību un iespējas mācīties viņu dzimto valodu un kultūru (arī latviešu) Austrālijas skolās. Iestādes ievāc informāciju un pamatojumus šādām prasībām no dažādām etniskām grupām. Atbildes sakopotas plašākos oficiālos pārskatos, un Austrālijas eksperti sevišķi izceļ kā kaut ko īpatnēju latviešu emigrantu organizāciju atbildi: tajā uzsvērta prasība saglabāt to savdabīgo kultūras daļu, ko Eiropas kultūrai − blakus seno grieķu un kristiānisma tradīcijai − devušas latviešu tautasdziesmas un šā poētiskā pamata tālāks izveidojums mūsdienu literātūrā. (3) Bez Kr. Barona sagādātiem dziesmu krājumiem šāda prasība būtu grūti pamatojama.

Kr. Barona sakopoto Latvju Dainu vērtība nav īsā apskatā nedz apcerama, nedz pat pieminama. Šai reizē gribu izcelt tikai vienu momentu: tautasdziesmas kā paraugu un ierosinājumu latviešu modernajai dzejai, kas joprojām ir tik piesātināta ar senās tautas poēzijas elementiem kā neviena cita Eiropas modernā dzeja, vēl spēcīgāk nekā igauņu vai lietuviešu mūsdienu literātūra. Ārzemju tulkotāji, kas cenšas plašākas lasītāju aprindas iepazīstināt ar mūsu moderno dzeju, atzīst, ka viņiem vispirms jāsēžas pie dainu sējumiem, lai tur sāktu izprast latviešu poētiskos un pasaules skatījuma pamatus. Latvijas labākie dzejnieki apliecina, ka Kr. Barona astoņi zaļganie sējumi stāv plauktā viņu darba istabā − kā labas latviešu valodas un latviešu tautas ētisko normu kodekss.

Tādēļ papriekšu vēlreiz īss skats atpakaļ uz šā darba darītāju, uz viņa darba apstākļiem un uz attiecīgo laikmetu.

No sava garā mūža Kr. Barons četrus gadu desmitus veltīja tautasdziesmu kārtošanai; no tiem savukārt kādi 25 gadi, dienu no dienas nosēdēti pie Latvju Dainām, varbūt arī „nostāvēti” pie viņa Dainu skapja.

Šā milzu darba iecere, sākums un galvenā daļa veikta ārpus Latvijas, Maskavā un tās apkārtnē. Tautasdziesmu pieraksti tiek sūtīti uz Maskavu. Pēc paša Kr. Barona liecības „Kad tautas dziesmu piesūtīšana uz Maskavu daudz maz rima un mēs pēc iespējas varējām iet pie materiālu kārtošanas, tad mums uzticētā krājumā dziesmu skaits, (...) sniedzās līdz 54.000”. (4) Latvju Dainu pirmais izdevums nebūtu varējis nākt klajā bez Cara Krievijas Ķeizariskās Zinību Akadēmijas atbalsta.

Bet, darbu darot, Krišjānim Baronam acu priekšā bija mūžīguma vērtības, kas top, un pastāv, un nevar zust tad, kad polītiskās sistēmas ceļas vai brūk.

Par viņa ilgo mērķtiecīgo darbu ir teikts: „Cik šis darbs bijis liels un cik rūpīgi Barons to strādājis, tas ir vairāk apbrīnojams nekā aprakstāms”. (5) Viņa biografi apliecina, ka Kr. Barons strādājis „apmēram 25 gadus gandrīz dienu pie dienas. Viņš cēlās agri augšā (vasara ap pulkst. 5), pēc pusdienas darbus uz pāris stundām pārtrauca, iedams pastaigāties, un tad strādāja atkal līdz vakaram”. (6)

1918. gada novembri Kr. Barons strādā Rīgā, Pārdaugavā, bet viņš nav klāt 18. novembra aktā. Ari tā viņam ir parasta darba diena ar ierasto stingro darba kārtību. M. Rinka atmiņās atzīmē: „Barona tēvs ļoti mīlēja vientuļi staigāt pa mežu (...). Valsts proklamēšanas dienā Barona tēvs bija izgājis pastaigāties. Atnāca viņu aicināt uz proklamēšanas svētkiem. Izmeklējāmies pa mežu, bet neatradām, jo bija aizgājis labi tāļu.” (7) Bet lielais DARBS tiek turpināts un tiek nobeigts, un kad 1923. gada 8. martā Barontēvs, runājot tautasdziesmas vārdiem, tāpat kā seno laiku arājs „atsagūla visu dienu diendusā”, sēro − šoreiz nepārspīlējot− visa jaunā Latvijas valsts. Atskatā par tām dienām lasām:

Kaut gan laikraksti streika dēļ neiznāca un drukātais vārds nevarēja nāves zinu sniegt, tomēr šī vēsts izplatījās no cilvēka uz cilvēku pa visu Rīgu un tālāk kā elektrības nesta. (...) ziņa par viņa uzņemto svētvakaru izplatās tāpat no mutes uz muti, no sirds uz sirdi, kā izplatījušās tās tautas dziļāko pārdzīvojumu momenta glezniņas, ko Barons mākslinieka roku sakārtojis un saskaņojis kopā par vienu vienīgu lielu tautas dzīves ainu. (...) Še ir saskatāmi tie mūžīgās dzīvības pavedieni, kas tautā saista vienu paaudzi ar otru, gadusimteni ar gadusimteni, dod nemirstību atsevišķiem cilvēkiem plašākā kopībā. (...) no viņiem izgājusi dzīvība, kas nemirst. (...) Ja tad nu laužu pulki viņu pavada, tad ne, lai viņam godu paradītu, bet lai paceltu to, kas viņos pašos neiznīcīgs, lai skatītu to kā konkrētu tēlu, sajustu to kā kopotu spēku, par kādu to Barons darījis. (8)

Godbijībā rakstītus nekrologus ievieto visu polītisko novirzienu laikraksti un žurnāli: tos iespiež Latvis, Latvijas Kareivis un Brīvā Zeme, Jaunākās Ziņas un Izglītības Ministrijas Mēnešraksts, Sociāldemokrats, Darba Balss un Latgales Zīdūnis.

Neviens latvietis ne pirms viņa, ne vēlāk nav godināts tik daudzos mīļos, cieņpilnos apzīmējumos kā Krišjānis Barons: viņš ir Barontēvs, mūsu Baltais tēvs, Dainu tēvs, Mūsu sirmais Burtnieks. Nāves ziņu pauž virsraksti „Latvija sēro”, „Tautas sēru dienās”. Tie, kas apraksta Barona bēres, atzīst, ka „Atzinībai un godināšanai, no kuras dzīvs būdams nelaiķis tā vairījās un atteicās, te nebija vairs robežu, jo plašā jūtu straume bija dabūjusi savu plūdumu un nebija apturama”. (9)

Pie Krišjāņa Barona šķirsta Māras baznīcā Kārlis Skalbe saka vienu no savām visdedzīgākajām runām: (pēc bēru atreferējuma Izglītības Ministrijas Mēnešrakstā)

Tu biji palicis mūsu vidū par baltu pasaku, par Balto tēvu, par dzīvu tautas gara leģendu. (...) Kad tu izgāji cīņā, tautas spēki vēl bija vāji. Tu nevarēji atdot viņai brīvu viņas zemi. Bet tu sakrāji un apvienoji tautas dvēseli „Latvju Dainās” un atdevi viņai atpakaļ tās garīgo tēvzemi. (...) Dziesmas no Daugavas, dziesmas no Gaujas, dziesmas no Latgales ezeriem un pakalniem kā nemirstīgi cīruļu bari paceļas pāri šām velvēm un tevi pavada. Latvijas nebaltās dienās, mūsu jaunās vēstures sākumā, mēs esam piedzīvojuši jau šo dziesmu brīnišķo spēku. Mūsu bēgļus un kareivjus viņas izvadījušas cauri Krievijas klajumiem un Sibirijas sniegiem un pār jūrām pārvedušas atpakaļ dzimtenē. Ar „Latvju Dainām” tu esi licis pamatu mūsu nacionālai rakstniecībai, domāšanai un reliģijai. Kā koks, kas ar saviem zariem, ieaug debesīs, tā tu ar savu darbu esi ieaudzis nemirstībā”. (10)

Bēru gājiens izstiepjas vairāku kilometru garumā, līdz pat kapiem to no abām pusēm ieslēdz skolnieku un jaunatnes godasardze, bet aiz viņiem neskaitāmi ļaužu pulki. „Šķirstam tuvojoties, skolnieki un skolnieces ceļā kaisīja mētras un puķes; tāpat puķes bira arī no daudziem namu logiem un lieveņiem.” (11)

Tautasdziesmas, kas sakrātas Kr. Barona Latvju Dainu sējumos, mūsu dienās nav sastingušas vērtības; tās devušas un dod ierosmi latviešu dzejniekiem, lai kurā pasaules malā tie atrastos, ļauj papildināt un pārveidot senā dziesminieka tekstu, izpaužot tagadnes autora aktuālos pārdzīvojumus.

Ilustrācijai viena tāda dziesma, viena no vispopulārākajām, kam latviešu literātūrā ilgstoša saskare ar latviešu tautas likteņgaitām un ar Mūžīgās Latvijas ideju − Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!

1913. gada vasarā Šveices trimdā Rainis saraksta lugu Pūt, vējiņi! Pēterpils latviešu (labdarības) biedrības izrādei. Lugas priekšvārdos autors raksta:

„Pūt, vējiņi, dzen laiviņu!”
Tās gari elstās, sēri jautrās skaņas,
Kam līdzi mīļu pasaulē vairs nav,
Man mieru nedeva tos garos gadus...

Tā luga Pūt, vējiņi! tapa par izteiktu trimdinieku psiholoģijas lugu un dziesma „Pūt, vējiņi!” par trimdinieku ilgu dziesmu.

Kad Pirmā Pasaules kara laikā 1919. gadā Bermonta armija bija pakļāvusi savai varai Kurzemi, Rainis atkal dzejā atcerējās šās tautas dziesmas pantu „Kurzemniece man solīja”, liekot ienaidnieka mutē izsmējīgi iztulkot „Kurzemes” vārdu par kādas neesošas valsts apzīmējumu:

Nu tas svešais smieklus smej:
„Kur tā, zeme tava zeme?”
No tā vārda apsmejama,
No tā vārda: Kurzemīte!

Kur tā pati kurzemniece?
Kur meitiņa malējiņa?
− Kurzemniece velēnās,
Malējiņa verdzībā.

1978. gada sākumā Amerikas dzejnieks Valters Nollendorfs ceļā uz Austrāliju dzird ieskanamies „Pūt, vējiņi!” Kurzemes motīvu, un garākā dzejojumā viņa izjūtas un pārdomas sasaistās ar pretstata asociācijām, vērojot svešo dabu un vidi.

Dzejoļa turpinājumā blakus šai pamata dziesmai ievītas pieskares asociācijas arī vēl no citām latviešu tautasdziesmām: Aiz ezera balti bērzi (salīdzinot tos ar svešajiem, arī bālganajiem, eikaliptiem) un Pie ābeles piestājos Kā pie savas māmuliņas (kur atkal nepazīstamā Austrālijas daba ābeles vietā sniedz eikalipta zarus).

Ausma Jaunzeme dzejolī ar Mūžīgās Latvijas domu savijusi priekšstatus no divām tautasdziesmām: Pūt, vējiņi, dzen laiviņu! un dziesmu par kalnā kāpšanu skatīties, kas ar tēva zemi. LD 3807 ir vairāki varianti: Vai ar kungi, vai bāliņi, Vai irbīte purināja; citā variantā: Vai ar leitis, vai tatāris, Vai irbīte purināja. Senās tautasdziesmu pasaules priekšstati savijas ar mūsdienu situāciju un autores toreizējo dzīvesvietu Amerikā.

Līdzīgu piemēru, kur izmantotas kādas senas tautasdziesmas, ir daudz. Jaunlaiku dzejnieks var gūt ierosinājumu un viņš var savā dzejas darbā izmantot gan tautasdziesmas panta un metra formu, gan atsevišķas tautasdziesmas rindas, veselu pantu vai pat visu dziesmu, var pārņemt mūsu tautas dzejā dominējošos priekšstatus un tēlus, stila paņēmienus un valodas īpatnības, vai vienkārši „senā formā ieliet jaunu, mūsdienu saturu”. Tautiskās atmodas laikmetā ļoti parasts paņēmiens bija atdarināt latviešu tautasdziesmu trohaja vai daktila metrisko iekārtu. Trīsdesmitajos gados Jānis Medenis savos t.s. „Medeņa metros” savdabīgi savija kopā trohajiskās un daktiliskās strofas. Mūsu dienās to dara retāk. Ir tomēr viens otrs paraugs, tomēr tad bieži vien veclaicīgajā apzināti naivajā formā ir ietilpināta svaiga mūsdienīga doma. Tā Imanta Ziedoņa dzejolī „Jāņu māte sieru sēja” ir gan sena Jāņu dziesmas forma ar senas dziesmas priekšstatu pasauli, bet tai cauri strāvo jauna papilddoma, kuras nav sākotnējā latviešu tautasdziesmā. Aptverot visu baltu tautu likteņus, iepinot „siera” nosaukumu visās trijās baltu valodās (liet. sūris, senprūšu sūris, latv. siers), autors atgādina pasaules lielvaru vainu īpatnējas baltu tautu kultūras iznīcināšanā.

Daudz biežāk mūsu dienās autors izmanto kādu tautasdziesmas rindu vai nu kā dzejoļa vai veselas grāmatas virsrakstu, vai arī kā moto, ievada akordu. Abos gadījumos galvenais nolūks ir radīt attiecīgo noskaņu, „dot toni”, sagatavojot klausītāju vai lasītāju tam, kas sekos pašā darbā. Tā Olgas Lisovskas dzejolis saucas „Zīlīte, žubīte...”, un tas nobeidzas ar pazīstamās tautasdziesmas divrindi

zīlīte, žubīte,
kur tavi bērni?
Kur tavi bērni?

Dzejolī risināta doma par pamesto ģimenes māju un tāluma izklīdinātajiem bērniem.

Valdas Dreimanes dzejoļu krājumā Kad bēg putni ir dzejolis, kam likts virsraksts „Tumša nakte, zaļa zāle”. Dzejolī nav citēta neviena šās tautasdziesmas rinda, bet atsevišķie šās dziesmas fragmenti par zaļu zāli, nakti un kumeļu, ko dzejniece iepinusi savā individuālajā tekstā, ir pietiekami, lai lasītājā, kam nav sveša latviešu garīgā kultūra, atmodinātu visu šo tautasdziesmu kā asociatīvo pamata tekstu. Diezgan parasta parādība ir kādai dzejas, ari prozas grāmatai par titulu izraudzīties tautasdziesmas rindu, sal. „Es redzēju jūriņā” (Eglonam Spēkam), „Rīga dimd” (Vitautam Ļūdēnam). Vēl biežāk kādu tautasdziesmu vai tās daļu mūslaiku dzejnieks izvēlas par sava darba moto. Viens tāds zīmīgs piemērs ir Imanta Ziedoņa dzejolis grāmatā Poēma par pienu:

Tad es uzrakstīju vienu:

 

Svētu rītu ganos dzinu,
Miglu tinu kamolā;
Kā ieraugu svešus ļaudis,
Ar migliņu aplaidos.
                             L.t.dz.

es tev savu dvēseli
atveru mās
tīra mana dvēsele
slēpdamās

es tev savas acis
atdodu brāl
nelaid viņas saulē
lai neizbāl

karsta mana roka
svešais tē’s
karsta roka − tāpēc
spiediens vēss

sargā priedi miza
sargā bērzu − tāss
baltu baltu dvēselīte
ar migliņu aplaidās.

Joprojām iemīļota ir „kolāžas” tehnika, t.i. tautasdziesmas pilna teksta, atsevišķu daļu vai atsevišķu rindu iepinums autora tekstā − gan vidū, gan kā piespraudums dzejoļa beigās vai sākumā. No vecākās paaudzes dzejnieku darbiem sevišķi zīmīgs piemērs ir Andreja Eglīša „Dievs, Tava zeme deg!”, kurā pamīšus mijas Bībeles patētiskais, smagais stils un kristīgās baznīcas priekšstati ar mūsu tautasdziesmu vieglo, lirisko izteiksmi:

Neļauj vairs saulei un mēnesim asiņu dūmakas tīties.
Augstu lai tautas tur likumu: mīlēt mums Tevi un bīties.
Pieņem, Dievs, lūgšanu cēlu:
Brīvību! Elpot grib Latvijas dēli!

Ai zemīte, tēvu zeme −
Nāc, Dieviņi, palīgos!
Kad sargāju rīta pusi,
Pērkons grauda vakaros.

No jaunākās paaudzes autoriem šo tehniku veiksmīgi izmantojusi Dīna Rauna dzejojumā „Misters Ozols”, kurā jau tīri grafiski kreisajā pusē novietots pašas autores teksts, tam pretī labajā pusē posmu pa posmam kāda tautasdziesma, kas pauž to pašu domu, tikai ar citu pamattoni un ar citu tēlu palīdzību.

Kā audumā meti un velki, tā pašas vārdi un senas latviešu bēru dziesmas daļas saausti vienā dzejas audumā Baibas Kaugaras dzejolī „Audējas dziesma”:

jūdzat bērus
    (zalkšus audzējot izšķetināju
    (savus pēdējos audus
jūdzat raudus
    (palika škietiņā
    (zaļi un rudi velki
vedat mani smiltienā
    (nu laidīšos pati
    (ziediem un pamatam
    (caurausties.

Kādā citā gadījumā šo divu dažādo tekstu saaudums nav tik simmetrisks, bet kā kolāžā tautasdziesmu plašākas vai mazākas daļas iestarpinātas šur tur dzejolī, kur tās pamato dzejoļa struktūra. Tā, piem., Valdas Dreimanes dzejolī „Dziesmu svētki 1973” atrodam gan divrindi par dziedāšanu „dzied, māsiņa, tu pret mani, es pret tevi gavilēšu”, gan nedaudz variētus fragmentus no „pūt, vējiņi, dzen laiviņu”.

Tautasdziesmas citāts var būt pievienots arī dzejoļa nobeigumā kā sava veida piespraudums, piem., Māra Čaklā dzejolī „Uz zemeslodes, zem saules”, kas nobeidzas ar

Lec, saulīte, rītā agri,
Noej laiku vakarā,
No rītiņa sildīdama,
Vakarā žēlodama.

Kaut ko līdzīgu sastopam Baibas Bičoles „Ziemsvētkos”, kur dzejoļa pēdējās divas rindas ir pazīstamās ziemsvētku dziesmas vārdi, kuri likti meža zvēru mutē:

Nāc, māsiņa, ciemoties
Ziemas svētku vakarā!

Tomēr modernās dzejas saskare ar latviešu senajām tautasdziesmām var notikt arī bez tiešiem dziesmas vārdu, metrisko formulu vai fragmentu pārņēmumiem. Sevišķi pēdējos gados viens otrs no jaunajiem autoriem ir uzsvēris, ka svarīgāks par tautasdziesmu tiešu imitāciju ir „tas gars, kas tais pantiņos iekšā”, mūsu seno tautasdziesmu pasaules skatījumam tuvie priekšstati, tur ietvertās morālās un estētiskās normas, arī Latvijas dabas skaistuma pārdzīvojums. Jau trīsdesmitajos gados Ludis Bērziņš, izvērtējot Krišjāņa Barona mūža darbu un tā ietekmi latviešu tautas likteņos, izteica domu, ka: „Tālāk ejot, taisni latviešu tautas dzejai ir sava liela nozīme kā vienības veicinātājai arī valsts dzīvē; jo mazākuma tautībām Latvijā nav un nevar būt tādas dziesmu bagātības, kas ietvertu mūsu dzimtenes dabu tikpat intensīvi un sirsnīgi, kā to dara latviešu tautas dziesmas”. (12)

Mums trūkst vēl plašāku un nopietnāku pētījumu par to, kā dzimtās valodas un kopš agrām bērnu dienām dzirdēto dziesmu un pasaku ietekmē veidojas cilvēka uztvere par tuvāko un tālāko apkārtni. Tas, vai kādā kokā mēs tiecamies saskatīt mātes vai stipra vīra tēlu, vai, domājot par sauli, mums rodas patīkamas jūtas par kaut ko mīļu, patīkamu, sievietisku, bet ar mēnesī varam sasaistīt saules vīrietisko partneri, vai ar kādu krāsu, piem., balto, mums asociējas kaut kas skaidrs, gaišs, labs jeb varbūt nepatīkami sastindzis, nāves pārņemts, rāda, cik piesātināta ir mūsu domu pasaule ar tiem tradicionālajiem paraugiem, kas dominē attiecīgajā kultūras lokā un kas ar tautas poēziju un dzimtās valodas starpniecību var tikt pārnesti no paaudzes uz paaudzi. Pie šāda „latviska” senā tautas dziesminieka skatījuma noteikti pieder spēja saskatīt un izbaudīt dabas skaistumu miniatūrā, visu pasauli redzēt saspiestu sīkā rasas pilienā, priecāties par smilgu, kas „ziedēja sidraba ziedis”, un sīkā insektā ieraudzīt parādību, kas krāšņāka par pašu ķēniņu:

Kukaini, ragaini,
Tev grezni svārki;
Ne tādi kungam,
Ne ķēniņam.

Visā dainu pasaulē meža un mājas koki ieguvuši tik spilgtu personifikāciju un tradicionālu simbolu vērtību, ka oriģinālās dzejas autori, pat gribēdami, nevarētu to uzreiz izārdīt. Ozola un liepas sasaistījums ar puisi un meitu, vīru un sievu (bet nevis otrādi) ir dziļi iesakņojies latviešu apziņā, un to balsta latviešu valodas gramatiskā sistēma ar vīriešu un sieviešu dzimtes kategorijām un piederīgajām galotnēm -s un -a. Šai sakarā piemēra dēļ pakavēsimies sīkāk pie „liepas” priekšstatiem mūsu senajās dziesmās un tai mūsdienu dzejā, kur liepa saistās ar latviešu tautas likteņgaitām un vietumis pat ar mūžīgās Latvijas ideju.

Ir milzīgs skaits tautasdziesmu, kas pavada senās latvietes mūža dažādos posmus un saistītas ar liepas tēlu. Radību dziesmā gādīgais dzīvesdraugs, bažīgās rūpēs par jaunās mātes grūtajām stundām, klāj viņai ceļu ar liepu lapām:

Es savai laudavai
Liepu lapu vietu taisu,
Lai kājiņa nepaslīd
Laimas ceļu staigājot.

Piedzimušai meitenei laimīgu mūžu vēlot, vēlējumā tiek ietverts salīdzinājums ar „sievietes, mātes kokiem” liepu un ābeli:

Vēl, Laimīt, man mūžiņu,
Vēl liepā, ābelē,
Kā liepiņas man uzaugt,
Kā ābeles noziedēt.

Pieaugušas meitas gaitas vijas ap to pašu liepu:

Pie liepiņas kājas āvu,
Liepā kāru vainadziņu.
No liepiņas ziedi bira,
No vainaga sudrabiņš.

Aiz liepas tēla saskatot ģimenes māti, senais dziesminieks ne ar vārdu tieši nemin cilvēku pasauli, bet mūsu tautasdziesmu simbolu izpratējam ir tomēr skaidri noprotams, ka domāta māte ar bērniem:

Grieziet ceļu, rūmējiet,
Liepa nāca istabā,
Neba liepa viena nāca,
Liepas zari līdzi nāca!

Kaut kas no senās tautas dzejas priekšstatiem un gara vairāk vai mazāk jūtams arī mūsdienu dzejnieku darbos, kam ir šis „latviskais” pasaules skatījuma apakštonis.

Tā Jāņa Petera dzejolī „Divpadsmit asaras” ar bārenes motīvu iepīts ari liepas tēls:

Matē mirst jauna,
tēvu kauj karā.
Raud sērdienīte
Zem liepas zara.
      Divpadsmit spožas
      asaras šorīt
      pār liepas sakni,
      pār zemi norit.

Bet Māris Čaklais, rakstot par „Liepziedu lasīšanu Kuldīgas Mārtiņsalā”, dzejiskā iztēlē skata ne vien visu Latvijas vasaru jūlija plaukumā, bet liepas ziedu sasaista ar mūžīgo latviskumu:

Paldies dievam, pietiek ar sauju
un nevajag tvert un ķert.
Ar vienu tējas sauju
būs visu ziemu ko dzert.
     Jo šī tēja ir:
     ar bitēm un Rumbu,
     ar baltzaļu dienu,
     ar ķimenēm, vēju,
     ar plēksnēm, ar lūpām,
     ar vasaru,
     ar mūžību,
     ar Latviju.

Šādu saskares punktu starp latviešu tautas dzejas tēliem, ētisko un estētisko vērtību normām un mūsdienu dzejnieku darbiem nav mazums.

 

 

 

 

NORĀDES

1) K. Eg. (Kārlis Egle), Barontēva pavadīšana. − Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1923, 4:417.

2) L. Bērziņš, Krišjāņa Barona piemiņai. Ceļi 6 (1935): 6.

3) J.J. Smolicz & M.J. Secombe, A Study of Attitudes to the Introduction of Ethnic Languages and Cultures in Australian Schools. − The Australian Journal of Education, vol. 21, No 1 (1977): 12.

4) Kr. Barons, Ievads. Latviešu tautas dziesmu krāšana un krājumi. − Latvju Dainas 1 (Jelgavā 1894): VI.

5) L. Bērziņš, Krišjāņa Barona piemiņai. Ceļi 6 (1935): 6.

6) Teodors Zeiferts, Latviešu rakstniecības vēsture 2 (Rīgā 1923): 100.

7) M. Riņķa, Manas atmiņas par Kr. Baronu. − Ceļi 6 (1935): 38, 39.

8) Teodors (Zeiferts), Krišjānis Barons miris. − Izglītības Ministrijas Mēnešraksts. 1923, Nr 3.

9) K. Eg. (Kārlis Egle), Barontēva pavadīšana. − Izglītības Ministrijas Mēnešraksts 1923, 4: 420.

10) Turpat, 418.

11) Turpat, 419.

12) L. Bērziņš, Krišjāņa Barona piemiņai − Ceļi 6 (1935): 6.

 

Redakcijas piezīme: Šai rakstā paturēta autores resp. Padomju Latvijā pastāvošā pareizrakstība.

 

 

 

---

 

Herberts Zālītis

PROFESORE VELTA RŪĶE-DRAVIŅA

 

1980. g. martā Zviedrijas laikrakstos bija lasāma ziņa, ka Karaliskā Humanitāro Zinātņu Akadēmija (Kungliga Vitterhetsakademi) par kārtēju locekli ievēlējusi latviešu zinātnieci, Stokholmas Universitātes profesori, Veltu Rūķi-Draviņu. Šo „gudrības akadēmiju” (vārda vitterhet tuvākā nozīme ir „erudīcija”) pēc franču parauga nodibināja karaliene Lovize Ulrika jau 1753.gadā, un tā ir vecāka par karaļa Gustava III *) nodibināto un tagad daudz vairāk pazīstamo Zviedru Akadēmiju ar 18 locekļiem. Humanitāro Zinātņu Akadēmijas uzdevumi, kas sākumā tiešām bija centrēti „gudrībā” − daiļrunas, labas valodas, labas gaumes un loģiskas domāšanas izveidošanā − vēlāk specializējās zinātniskas pētniecības veicināšanā īpašās humanitāro zinātņu nozarēs: vēsturē, etnografijā, filoloģijā. Tās darba laukā ir arī vēstures pieminekļu aizsardzība, un tā piešķiŗ stipendijas un godalgas. Bez kārtējiem 25 locekļiem tanī var ievēlēt 10 goda biedrus un 50 ārzemju locekļus. Interesanti atzīmēt, ka par locekli šai akadēmijā 1940. gadā ievēlēts ievērojamais latviešu valodnieks prof. Jānis Endzelīns, V. Rūķes-Draviņas skolotājs un vēlākais šefs Latvijas Universitātē.

Godam sekot savam skolotājam un, ja iespējams, arī pārspēt to esot katra laba skolēna pienākums. „Mēs līdzīgi”, varētu tagad teikt V. Rūķe-Draviņa, bet tie, kas viņu tuvāk pazīst, zina, ka, līdzīgi savam skolotājam, viņa turas tālu no katra veida sentimentalitātes. Līdzība ir konstatējama abu izcilajā apdāvinātībā, plašajā skatā, zinātniskā nopietnībā un apbrīnojamā darba spējā, bet citādi atšķirību ir gandrīz vairāk. Jau ārējo apstākļu zinā − kamēr Endzelīns Latvijas brīvvalsts laikā, pilnam atzīts un augsti novērtēts, bija arī materiāli nodrošināts un varēja nodoties tikai zinātniskam darbam, turpretī V. Rūķei-Draviņai trimdā nācās ne vien cīnīties par savu un ģimenes eksistenci, bet arī par atzīšanu un zinātniskā darba iespējām. No otras puses, Endzelīnam nācās gandrīz ne no kā izpētīt mūsu ļoti sarežģītās valodas uzbūvi un sarakstīt tās gramatiku. To viņš, teicami izglītots valodniecības teorijā, veica tik augstā līmenī, ka tas radīja ievērību starptautiskā apjomā, V. Rūķei-Draviņai bija drošs pamats jau gatavs, uz kā latviešu valodas izpratni padziļināt un paplašināt, jo sevišķi pievēršoties interesantām detaļām, piem., deminutīviem. To bagātīgās variācijas, tautas fantāzijas bagātība, kas parādās to lietošanā, ir viņas plašās doktor-disertācijas tema (Diminutive im Lettischen, Stokholmā 1959. g.). Līdzīgs kapitāldarbs dialektoloģijas novadā ir Stendes izloksnes apraksts (Mundart von Stenden) četrās daļās, sarakstīts kopā ar valodnieku Kārli Draviņu (1955-1962). Piemērīgi savai darba situācijai (ārzemēs un ne dzimtenē), kā arī pienākumam sekot it visam, kas notiek viņas specialitātē, V. Rūķe-Draviņa ir izveidojusies par izcilu valodnieci starptautiskā mērogā. Viņas darbs ir lielā mērā centrējies latviešu valodas konfrontācijā ar moderniem filoloģijas strāvojumiem un speciālos pētījumos, par ko valodniecības novadā ir aktuāla interese, piem., bērnu valodā, daudzvalodniecībā, psīcho-lingvistikā, sociolingvistikā. Jo sevišķi viņas pētījumi bērnu valodā ir radījuši starptautisku ievērību, par ko liecina arī Granholma Fonda balva (Stokholmā 1979. g.). Viņas publikāciju skaits tuvojas 200, starp tām ap 20 grāmatu − turpat vai 2/3 svešvalodās (vācu, angļu, zviedru, krievu, lietuviešu); pēdējos gados lielākais vairums angļu. − Lasot viesu lekcijas, vadot seminārus un piedaloties valodnieku kongresos, V. Rūķe-Draviņa ir apceļojusi visu pasauli. Viņa ir permanenta locekle vairākos starptautiskos valodniecības institūtos (piem., Executive Committee oj the International Association for the Study of Child Language), kā arī piedalās starptautiskos pētniecības projektos (piem., „La main et Ies doigts dans l’expression linguistigue” Centre National de la recherche scientifique režijā Parīzē). − No 1948.-1970. gadam viņa bija lektore un docente Lundas Universitātē, pēc tam profesore vispārīgajā valodniecībā Stokholmas Universitātē. Šai darbā viņas lekcijas un semināri ir piesaistījuši daudzus latviešu studentus ne vien no Zviedrijas un citām Eiropas zemēm, bet arī no ASV, Kanadas un Austrālijas. Nacionālu darbu viņa veic arī ne vien ar saviem rakstiem latviešu presē (arī Jaunajā Gaitā) un rediģējot Raiņa un Aspazijas Gadagrāmatu, bet arī ar savām lekcijām un semināriem par latviešu valodu, gara mantām un literātūru jaunatnes sarīkojumos.

Velta Rūķe-Draviņa pieder pie „Akadēmiskas Organizācijas Ramaves” saimes.

 

*) Viņu nogalināja atentātā operas maskuballē 1792. g. Šis notikums attēlots pazīstamajā Verdi operā Maskuballe, kā arī jaunākos laikos zviedru komponista L.J. Verles operā Tintomara (librets pēc zviedru rakstnieka Almkvista romāna Karalienes rotaslietas).