Jaunā Gaita nr. 133, 1981. g. 2. numurs

Šogad aprit 125 gadi kopš Jurjānu Andreja dzimšanas. Ar viņa vārdu saistās mūsu tautasdziesmu meldiju krāšana, sistemātiska sijāšana un zinātniska noskaidrošana. Tāpat pirmās latviešu augstvērtīgās oriģināldziesmas un simfoniskā mūzika. Pēc Pēterpils Konservatorijas beigšanas viņš dzīvoja tālajā Charkovā. Mīļākajam darbam, kam bija sācis nodoties jau Pēterpilī, proti, tautas mūzikas vākšanai un pētīšanai, varēja izlietot tikai vasaras brīvlaikus. Jurjānu Andrejs tad jutās laimīgs un apmierināts, ka varēja ceļot pa Latvijas laukiem, klausīties senās dziesmās, rotaļās un dejās un paglābt šīs gara mantas no aizmirstības. Savāktos materiālus pēc tam Charkovā pētījot un kārtojot, viņš jutās tuvāks savai tautai un dzimtenei. Ne par velti viņš bija Rimska-Korsakova skolnieks, ne par velti bija vērojis šī lielā krievu mūzikas nacionālista un Varenās Kopas citu biedru centienus uz krievu mūzikas folkloras pamatiem radīt nacionālu mūziku. Jurjānu Andrejs šīs idejas pārstādīja latvietības zemē un loloja domas par latviešu nacionālās mūzikas izaudzēšanu. Tai, saprotams, jāsakņojas latviešu mūzikas folklorā. Pēdējā jākrāj, tās īpatnības jākonstatē, krājumi un atzinumi jādara pieejami visiem mūzikas darbiniekiem. Jurjānu Andrejs izstudē krievu mūzikas zinātnieku (Meļgunovs, Sokaļskis, Famincins) pētījumus par krievu mūzikas folkloru. Tāpat viņš iepazīstas ar franču mūzikas vēsturnieka Burgo-Dikudrē (Bourgault-Ducoudray) bretoņu tautasdziesmu pētījumiem. Viņu metodes tas pielieto arī savā darbā, kuŗa rezultātus redzam sakopotus Latvju tautas mūzikas materiālu 6 burtnīcās (1894-1926). Šo milzīgo darbu varam salīdzināt ar Krišjāņa Barona dainu sakopošanas un sistematizēšanas darbu. Arī tagad uz tā kā uz droša pamata var balstīties visi nākošie latviešu mūzikas folkloristi.

Ievērības cienīgas ir Jurjānu Andreja attieksmes pret toreizējo latviešu jaunatni. Dosim vārdu tagad Jurjānu Andreja pēctecim Emīlam Melngailim, kas 1921. g. (laikrakstā Latvijas Kareivis) raksta sekojošas rindas:

Jauns puišelis būdams, gadu 18 vai 19 vecs, laikam 1892. gada vasarā, es tiku nogājis Mūzikas Komisijā, kur līdz ar citiem atradās Jurjāns un Vītols. Es aiznesu kādu mazu klavieŗu skerco jeb ko tamlīdzīgu, kas bij sarakstīts nervozi saraustītā formā. Vītols bij pret atnākušo puišeli vēsi vienaldzīgs, bet Andrejs, kā tauta viņu mīļi dēvē bez visa Jurjāna, bij laipns un vēlīgs. Es atkal toreiz biju tik samaitāts un godkārīgs, ka nebiju apmierināts ar to saņemšanu, kādu man bij rādījuši, un spēru vaļā Raiņa vadītā „Dienas Lapā” drīz pēc Jansona un Jansonam pakal ķēmodamies tādu lielisku kritiku par mūsu mūzikas dzīves trūkumiem, aizskardams arī Jurjānu. To rakstu es biju rakstījis tādā humoristiskā Sproģu Jūlija stilā, un nebij vērts viņu i ievērot.

(...) Dzimtenē pārnākušam Jurjānu Andrejam es nolieku pie kājām savu cienību. Es labprāt atzīstu, ka viņš, izdodams vienā krājumā „Latvju tautas mūzikas materiālus” (1. grāmata, 1894) mūsu līgo meldijas kopā ar lielu teorētisku izskaidrojumu par mūsu toņkārtām, ir darījis stipru iespaidu uz visu manu muzikālo gaitu. Lai arī es tagad, pāri par viņa pleciem balstīdamies, domājos drusciņ tālāki redzam, tad tomēr bez šī atbalsta es pie šīs redzēšanas nebūtu ticis.

(...) It sevišķi jāatzīmē viņa sirsnīgā piekāpība un pieļāvība pret jauniem talantiem. (...) Viņš jūtas mūsu mūzikas nama tēvs, un viņš aicina un sauc pie sevis iekšā visus gaŗāmgājējus ciemiņus, viņiem krēslus celdams un vietas rādīdams. Kā tad mums, viņa ciemiņiem, viņu neatzīt un viņa roku nespiest!

Ko gan sacīsim šodien? Kā izturamies pret savu jaunatni? Cik lapas pusītes ir viņiem dziesmu krājumos? Cik laika dziesmusvētku t.s. „rakstnieku cēlienos”? Kā uzņemam viņu literāro un muzikālo jaunradi? Kauna pilni uzbrukumi jaunatnei nav tālu pagātnē jāmeklē. Kad atslābst cīņas spars un nogurst enerģija, vērojot, cik dziļas mūsu dzīves nenormālības un cik daudz zema un riebīga pa viņas rāvaino virsu ālējas un plātās, tad mūžam kā gaišs pretstats, kā saules atspīdums iemirdzas acīs Jurjānu Andreja dzintardzidrais tēls.

Šie bija Melngaiļa vārdi, runājot par Kr. Baronu. Taču tikpat labi tie attiecināmi uz Jurjānu Andreju un uz mūsu pašreizējo dzīvi svešumā. Bet ko gan nozīmētu šie un citi vārdi, kad mūsu organizēto dzīvi vada cilvēki, kam ne Kr. Barons, ne Jurjānu Andrejs neeksistē.

Taču latviešu koŗi varbūt atcerēsies Jurjānu Andreju ar kādu muzikālu vakaru, jo viņa tautasdziesmu apdares pa spēkam arī mazākiem koŗiem. Jurjānu Andrejs jau arī nekad nekāroja lielas slavas un goda. Arī pieminekli latviešu tauta viņam nekad neuzcēla.

 

*

Redakcijai piesūtīts jauktu koŗu dziesmu krājums Kā dziesma dzimst. To sastādījis E. Račevskis Rīgā 1980. g. Krājumā P. Plakida, V. Kaminska, P. Dambja, J. Karlsona, E. Goldšteina, A. Žilinska. Ald. Kalniņa, G. Ramana, J. Porieša, A. Engelmaņa, R. Kalsona, J. Ķepīša dziesmas. Dziesmu teksti visumā pretenciozi un patētiski par dzimtenes mīlestību, līdzīgi tiem, ar kuŗiem te trimdā pilnas latviešu avīzes un žurnālu kaut arī ir daži laimīgi izņēmumi, piem. E. Adamsons un latviešu tautasdziesma „Aiz tā lielā dūņu purva”. Muzikālā materiāla bagātībā galvas tiesu pār citiem stāv P. Dambis un R. Kalsons. Vai nesajūtat, cik svinīgi patētiska un nopietna kļuvusi latviešu un arī citu tautu pasaule. Vietā patiešām būtu Friča Bārdas „Čigānu dziesmas” ar Jāzepa Vītola mūziku. Citādi var noteikti saaukstēties.

 

*

Pēdējā laikā Jaunajā Gaitā daudz apskatītas latviešu preses problēmas. Arī šo rindu autoram ir pavisam īsa un necila piezīme: mums ir par daudz ceļojumu aprakstu. Nesen abas latviešu avīzes Amerikā stāstīja par Ēģipti, Bet laikam jau ir taisnība tai vecajai Latvijas zaļumbaļļu dziesmai:

Uz piramīžu sienām,
vēl līdz pat mūsu dienām,
ir seno rakstu daudz...

 

*

Latvija Amerikā savā 1981. g. 7. marta numura ievadrakstā piemin baznīcas Latvijā. „... Kas gan šodien pāri palicis no tālās jaudas ? Dievnami dzimtenē pārvērsti staļļos, koncertu zālēs vai par kolchoznieku sanāksmju vietām...”

Interesanti, ka raksta anonimais (P. Grods) autors vienā elpā pielīdzina staļļus koncertzālēm. Liekas, ka autors te neizjūt nekādu starpību.

 

*

Nu jau pagājuši 45 gadi kopš iznīcināja Šostakoviča operu Lēdija Makbete. Lielās dusmās Staļins atstāja operteātŗa namu un naktī pats uzrakstīja mūzikas kritiku par Šostakoviču un viņam līdzīgiem. Liekas, ka pēc tam Padomju Savienības laikmetīgās mūzikas metronoms uz ilgāku laiku apstājās. Bet ne jau pavisam! Padomju Savienībā cirkulē skaņu lente ar Denisova, Grobovska, Gubaidulinas, Arvo Perta (Part), Alfreda Šnitkes avant-garde mūziku, kuŗu diriģē Joels Sakss. It sevišķi izceļas Šnitkes „Concerto Grosso”. Lai paveicas!

 

*

Šī gada sākumā Latvijas slejās lasām Andŗa Vītoliņa rakstu par Jāņa Mediņa deviņdesmit gadu atceri. Nobeigumā piezīme:

1990. gadā apritēs Jāņa Mediņa simtgade. Ja pasaule līdz tam laikam nebūs aizgājusi bojā draudošajā atomkaŗā, būtu tad jāmēģina atskaņot kādus no Jāņa Mediņa lielākajiem skaņdarbiem − pārāk maz tos dzirdam trimdas latviešu mūzikas dzīvē. Būtu jānoskaidro iespējas, jāsaskaņo ieceres. Plānot jāsāk tagad.

Vītoliņam pilnīga taisnība. Simtgade jāsāk gatavot jau tagad un ne Zviedrijā vien. Jāņa Mediņa klavieŗkoncertu Artura Ozoliņa priekšnesumā tūlīt dzirdēsim Toronto dziesmu svētkos Kanadā. Cerēsim arī, ka nepiemirsīsies Jāņa Zālīša, Jēkaba Graubiņa un Ādolfa Ābeles simtgades. Pēdējās jo sevišķi būtu ievērojamas latviešu koŗiem.

 

*

LuM 20. februāŗa numurā Ingrīda Zemzare raksta par LVK studentu simfoniskā orķestŗa koncertu. Ir bijusi retā iespēja atkal skatīt pie diriģenta pults nu jau leģendāro Leonīdu Vīgneru. Viņa vadībā atskanējusi Imanta Kalniņa Piektā simfonija. Te daži citāti:

Īstu pārsteigumu sagādāja koncerta otrā daļa, kur gluži jaunā gaismā atspīdēja Imanta Kalniņa Piektā simfonija. Grūti ticēt, ka interpretācija var tā noteikt darba jēgu, tā ietekmes sfairu, ietiekties pašā būtībā. Bet var − to pierādīja maestro Vīgnera lasījums.

Neviens nevar noliegt Imanta Kalniņa mūzikas nepārprotamo dejiskumu, to iekšējās metroritmiskās pulsācijas klātbūtni, kas dara viņa melodisko struktūru tik caurskatāmi tvirtu, elpojošu, vijīgu. Bet Vīgnera rokās šie ārēji košie dotumi atvirzījās otrā plānā. Pareizāk sakot, ieguva citu jēgu. Mūzika elpo dziļā vienmērīgā ritmā. Tas ir kā dabas aprites regulārais pulss − noteikts un nemanāms. Šī dabas poēzija caurauž visu simfoniju.. Ne kā ainaviski nobildējumi, attēli, noskaņas, bet kā dabiskās mūžrites filozofiska atskārsme. Gluži dienvidnieciskās eksotikas vietā, uz ko labprāt mudina Imanta Kalniņa iemīlētie sitaminstrumentu tembri un ritmi, stājas ziemeļiem raksturīgā, caur Sibeliusu nākošā dabas un dvēseles vienība, nedalāmība, sakausētība. Un, kad pēc pakāpeniska un mērķtiecīga kāpuma, kuŗā diriģents panāk patiesi apbrīnojamu koncentrētību un neatslābstošu domas spriegumu, kad pēc šīs soli pa solim virzīšanās pienāk apoteozais „Caur sidraba birzi gāju”, tad timpāni skan nevis uzvaroši un triumfā, bet noteikti, koncentrēti un ietilpīgi.

 

*

Runājot par Vīgneriem, jāpiemin, ka Toronto dziesmu svētkos ieradīsies arī Vīgneru dzimtas loceklis Astrīds Vīgners no Austrālijas. Viņš ir Vīgneru Ernesta (1850-1933) jaunākais dēls.

 

*

Ir klāt Kanadas latviešu dziesmu svētki. Lai sveicinām visus dziesmu svētku dalībniekus un viesus! Lai sumināti mazie un lielie, jaunie un vecie dziedātāji. Lai godbijībā klausāmies savu latviešu tautasdziesmu kā skolnieku, tā lielā kopkoŗu koncertā. Cik vētraini un vieni ar otru naidīgi arī ir latviešu uzskati, tie visi kļūs rāmi, kad tuvojamies dziesmu svētku vietai. Pat zvēri, atnākdami pie upes vakaros dzert, neuzbrūk vairs cits citam, zinādami, ka citādāk tie var aiziet bojā. Šie ir tie retie brīži, kad arī te svešumā īstā Latvija un neikdienišķā latviešu kultūra, ko saistām ar kaut ko lielāku. Labi to atkal pasaka dzejnieks Imants Ziedonis:

Imants Sakss