Brigita Siliņa
PAR SULĀM, REŅĢĒM UN BRĪNUMSVECĪTI
Raksta autore Brigita Siliņa (pa labi) sarunā ar Teātŗa biedrības priekšnieci Lidiju Freimani. (Foto: J. Krieviņš)Pēc nepilna gada sarakstēm, telegrammām un telefona sarunām plāni ir īstenojušies − 1980. g. decembrī SANFRANCISKO MAZAIS TEĀTRIS uzstāsies Rīgā ar lugu Sasalšana, bet Laimonis Siliņš, savukārt, piedalīsies Skroderdienu izrādēs. Braucēji esam septiņi: lugas autors Raimonds Staprāns ar sievu Ilonu, literātūras profesors Ojārs Krātiņš un SANFRANCISKO MAZĀ TEĀTŖA dalībnieki; Sniedze Ruņģe, Miriama Krūmiņa, Laimonis Siliņš un es.
Neteikšu, ka izbraucām pacilātā garastāvoklī. Pirmkārt, sakarā ar svārstīgo polītisko situāciju Polijā, apstākļi ceļojumam nebija labvēlīgi; otrkārt, augšminētais apstāklis mums dažbrīd lika apšaubīt pasākuma gudrību; treškārt, likās arī, ka pasākums risinās nāves zīmē.
Dienā, kad ar skaņu meistaru Pēteri Vismani strādājām pie Sasalšanas skaņu efektu ieraksta, saņēmām ziņu par režisora un aktieŗa Osvalda Uršteina nāvi. Drīz pēc tam Lasījām par mūziķa Džona Lennona bezjēdzīgo slepkavību un beidzot, dienu pirms izbraukšanas, mūs satrieca policijas atklājums, ka Pētera Vismaņa sieva Kristiāne, slavena austriešu aktrise, izdarījusi pašnāvību nolēkdama no Zelta vārtu tilta.
Trīs mākslinieku nāves, kuŗas tieši un netieši skāra mūsu dzīves! Drūmas tādēļ bija domas Sanfrancisko atstājot, un tās vēl pasliktinājās, kad Helsinkos, FINNAIR lidmašīnā iekāpjot, pirmais, ko ieraudzījām, bija Somijas prezidenta Kekonena kolosālais ziedu aranžējums Kosigina kapam.
Atkal nāves atgādinājums!
Pilnīgā depresijā iekritām citu iemeslu dēļ: Maskavā konstatējām, ka pienākuši vienīgi Staprānu koferi, pārējie septiņi Somijā pazuduši bez vēsts! Pazudušas drēbes, lugas, kostīmi un dāvanas draugiem! Ojārs to uzņem filozofiski. Raimonds flegmātiski, bet Miriama, Sniedze un es ar kaujiniecisku protesta garu!
Laimonis sāk izziņu, bet pret birokrātisku stūrgalvību atdūries, ievada apvaldītu sūdzību, kuŗai pievienojas trīs histērisku sieviešu izbrēcieni. Bet nelīdz nekas. Stunda ir vēla, birojus slēdz un līdz ar to jebkāda uzstāšanās vai gaidīšana lieka. Un tomēr gaidām. Gaidām un mēģinām izklaidēties, vērojot retos braucējus un lidostu, kas nesen celta, ir liela, moderna, tīra un nav nekādā veidā salīdzināma ar veco, agrāk redzēto.
Sistēma gan tā pati vecā.
... Pie pases kontroles ilgi tiek pētīti dokumenti. Vai vīza rakstīta šifrā? Kāds ieminas, ka ar modernās technikas palīdzību kontrolieriem esot pieejams katra iebraucēja raksturojums. Tad nu gan tam jābūt loti gaŗam un interesantam, jo rinda tikko virzās uz priekšu, un es, mazliet iebaidīta, mīņājos, kamēr pienāk mana kārta.
Ierēdnis ieskatās acīs, novērš skatu, tad ieskatās dziļāk acīs un atkal novērš skatu. Ko viņš tā skatās, kā kāds afrikāņu virsaitis, līgavu vērtējot? Saprastu, ja viņš nevarētu skatu no Miriamas atraut. Par viņu būtu vērts atdot veselu ganāmpulku, bet es tādā paskatā, ka labi, ja kāds par mani solītu pāris vistu un varbūt kalsnu gaili piedevām. Un tomēr − mūsu acu divcīņa turpinās, kamēr beidzot viņš pamāj lai eju, un es atvieglota oficiāli ievirzos Padomju Savienībā...
Un te nu es sēžu un tālāk neesmu tikusi.
Pēc neauglīgas kvernēšanas, koferus gaidot, nolemjam būt bohēmiski vienaldzīgi pret mantu un ceļot bez tās, lēmums, kas manāmi uzlabo garastāvokli. Bez starpgadījumiem izejam cauri muitai un ar sagaidītājas Astrīdas Luces palīdzību, mēģinām ātri pārvietoties uz vilciena staciju, jo paklausot vairāku cilvēku ieteikumiem, esam nolēmuši doties uz Rīgu pa zemes ceļu.
Kā visās lielpilsētās, tā arī Maskavā ir grūti dabūt taksīti un kā visā pasaulē starp šoferiem ir krāpnieki. Arī šeit cilvēki grib iesist rubli, ko aptveŗam tad, kad no trim izjautātiem vedējiem katrs prasa savu, ļoti atšķirīgu samaksu.
Izdodas tomēr salīgt trīs vedējus par oficiālo tarifu un pēc tam, kad Ojārs Krātiņš, atzveltni zvēriski zveldams ar kādu atlūzušu dzelzi, Miriamai gandrīz pārcērt ceļa skriemeli, mēs dodamies ceļā. Profesors! Tipiski!!! Naktī pirms izlidošanas viņš konstatēja, ka nozaudējis biļetes (atradās), Kenedija lidlaukā salauza plastmasas krēslu (noslēpām), un tagad nevērīgi apdauza Miriamu! Paldies Dievam, sāpes ir lielākas par bojājumu un, Maskavas centram tuvojoties, Miriama jau aizrautīgi izprašņā līdzbraucējus par Kremli un Sarkano laukumu.
Neskatoties uz pazudušajiem koferiem, nesamā tomēr iznāk daudz, un mēs noguruši, nerunīgi soļojam gaŗām vagonu rindai. Pēkšņi atskārstam, ka vagoniem liels uzraksts JŪRMALA un priecīgi lasām vārdu RĪGA uz guļamvāģu baltajiem aizkariem.
Tūlīt priecīgāks prāts!
Ātri iekārtojamies divās kupejās un tad sanākam mūsējā, kur ar Astrīdas gādību uz galdiņa parādās SENČU ALUS un kefirs. Pēc gaŗā lidojuma esam burtiski izkaltuši − pat deguna gļotādas sausas. Dzeŗam, tērzējam un tikai pēc brīža ievērojam daudzās ziņkārīgās galvas, kuŗas atkārtoti pazib gar mūsu kupejas durvīm. Pēc neilgas vilcināšanās kāds simpātisks krievu aviācijas virsnieks prasa atļauju iepazīties ar mums amerikāņiem. Kas par to, ka esam latviešu izcelsmes. Viņam esam amerikāņi − eksotisks retums. Ha! Noguruši, saburzīti, nenozīmīgi pēc paskata tur visi rindā sēžam kā nobružātas rotaļlietas Pestīšanas armijas plauktos. Tikai Miriama, it kā aiz pārskatīšanās mūsu salasītai grupai pievienota, sēž bajāriski cēla, savus skaistos, blondos matus dārgajam ūdeļu kažokam pārsegusi. Mūsu viesis to arī pienācīgi novērtē un viņu kā vienīgo dēvē par filmaktrisi. Man nesaprotamā kārtā, viņš tomēr priekšroku dod polītikai un gurdina ar apnicīgu, trafaretu lozungu litāniju: par mieru, par saprašanos, par nēģeru... Uz brīdi mums atelpu dod tantiņas ierašanās ar uzkodu, bet tikko viņa aiziet, mums jāklausās tālāk. Nu, ja viņš tik ļoti par to polītiku, tad dodam savu zalvi pretī! Nabaga Astrīdai jātulko. Tikai tad, kad es sāku uzkrītoši netaktiski žāvāties, lidotājs atstāj kupeju, bet momentā atgriežas ar lūgumu apmainīties monētām, Laimonis iedod viņam sudraba dolāru, bet viņš − apbalvo Raimondu, viņa lielāko oponentu, ar kādu aviācijas goda zīmi. Vot kak!
Arī mēs atstājam kupeju un vērojam neveiklus tuvināšanās mēģinājumus un citas amizantas izdarības JŪRMALAS EKSPREŠA gaitenī. Kā franču farsā veŗas durvis, izbāžas galvas. Atraujas galvas, aizcērtas durvis. Kāds drošsirdīgs, džīnsos tērpies jauneklis tomēr iznāk no kupejas, pienāk pie mums un sliktā angļu valodā uzsāk sarunu. Runā par šo un to, nemaz neatceros par ko. Esot serbs un tikai pēc ilga laika mums par lielu pārsteigumu atklāj, ka ir latviski runājošs serbs. Tā kā savā starpā sarunājāmies tikai latviski un kā Amerikas latviešiem parasts ne visai klusi, viņš nevarēja mūs iepriekš nedzirdēt.
Savādi.
Gaitenī stāvot, pēc ožas vadoties, instinktīvi vairos iet uz mazmājiņu. Tomēr pienācis brīdis, ko ilgāk nevaru atlikt: grib vai negrib − jāiet! Ak, tētiņ, cik necivilizēta netīrība! Nav brīnums, ka Amerikas labierīcības ir pirmais, par ko daudzi iebraucēji jūsmo!
Ar neierastu akrobātiku mēģinu neiekāpt peļķē uz grīdas, nenodauzīt galvu uz spaiņa, kas karājas virs poda, izvairīties no lupatas, kuŗa izžauta draudīgi tuvu, pieķerties kādam objektam, kas nav netīrs, un pie viena trāpīt mērķī, kuŗš vilcienam pa sliedēm lēkājot, vairās no mana nodoma. Atzīšos − nebija viegli!
Laimīgi izsprukusi no šīs necilās vietas, ar alu izsūkāju zobus un dodos pie miera. Aaaaaaaaaaah... Ir tik labi izstiepties uz ērtās lažas, klātas tīriem, baltiem palagiem, Ir tik labi būt ceļā uz dzimto pusi, būt ceļā pie radiem, draugiem un paziņām. Klapadi, klapadi, klapadi... kā džeza mūzikas pamatritms skan vilciena riteņu piesitieni. Klapadi, klapadi, klapadi... Klapadi, klapadi, klapadi... KLAPADI, KLAPADI, KLAPADI... iezogas dienu pārdzīvojumi manā prātā! KLAPADI, KLAPADI, KLAPADI domas traucē miegu un neļauj gulēt! Jādomā par abpusējo vienošanos šogad Rīgā rīkot atklātas Sanfrancisko latviešu dienas, kuŗās piedalītos ne tikvien teātris, bet arī literāti un gleznotāji. Konkrēti bez MAZĀ TEĀTŖA uzaicināti dzejnieks Ivars Lindbergs un no gleznotājiem Gvīdo Augusts, Raimonds Slaidiņš un Raimonds Staprāns. Apnicīgi daudz presē ir diskutēts par vienvirziena apmaiņu, bet kad iespēja bija dota plašāka mēroga divvirzienu apmaiņai, paši šo izdevību palaidām gaŗām. Pieņemu, ka Ivars Lindbergs nevarēja braukt darba apstākļu dēļ, jo atrodas tālajā Arabijā, bet gleznotāji...?
Klapadi... klapadi... klapadi...
Un ripu ripām rit aiz rata rats...
Pamostos tikai stundu pirms iebraukšanas Rīgā. Ar nepatiku domāju par vajadzību atkal apmeklēt vagona draņķūzi un pirmo reizi mūžā, tukšās kefīra pudeles vērodama, vēlētos būt vīrietis. Nekas, pacietīšu...
Turpat kupejā kā kaķene ar ķepu − mazu odekolonā mērktu lupatiņu, mēģinu sevi aptīrīt un pie maza spogulīša ar kosmētikas palīdzību sapravīt. Un izdodas!
Tad priecīgās gaidās, asprātības bārstīdami, padzeŗam tēju, savācam mantas un drūzmējamies pie vagona loga. Mežus nomaina klajumi, klajumus mājas un beidzot, beidzot ... Rīga ir klāt!
Stacijā radi un draugi. Sebris, Radziņa. Sakaru Komitejas apsveicēji. Māra Zemdega. Lidija Freimane. Kairiša, Dumpis un Juris Lejaskalns. Juku, jukām stāv sagaidītāji; juku, jukām skan izsaucieni! Bučas, skūpsti, apkampieni un tad ātrs pārbrauciens uz viesnīcu Juŗa ērtajā mašīnā.
Sen solīta, ilgi gaidīta − tur nu tā duŗas acīs tā jaunā viesnīca − pēc krāsas un formas kliedzošā nesaskaņā ar apkārtnes ēkām, redzams atgādinājums tam, kā neraksturīga konstrukcija var savainot pilsētas seju.
Iekštelpas toties ļoti tīkamas un mūsu stūra istaba 18. stāvā pilnīgi pasakaina! Liela, ērta, loti gaumīgi iekārtota, tajā netrūkst pat tāda luksa, kā pusotras vannas istabas, ledusskapja, televizora un bidet! Bet galvenais −abas sienas vienos logos un līdz ar to gaišums, plašums un ātrumā neaprakstāma panorāma! Gribu skatīt, pētīt, priecāties, bet −jāatliek uz vēlāku laiku, lai nenovēlotu Kultūras sakaru rīkoto pieņemšanu viesnīcas 24. stāvā.
Ātri, ātri jāsakopj sevi, ātri jāmēģina saglābt savu izskatu. Ātri, ātri glāzēs jāsaliek draugu atnestie ziedi: rozes, neļķes un alpu vijolītes. Ar sevišķu aizkustinājumu pie savas gultas novietoju Lidijas Freimanes dāvātos maijpulkstenīšus, kuŗu bālie asniņi un smaržīgo ziedu skaras vēstī par pavasari − tagad decembŗa vidū...
Ātri... ātri..., no šī brīža šie vārdi kļūst par mūsu 13 Latvijā pavadīto dienu moto.
Kopā ar Kultūras Sakaru Biedrības priekšnieku Anatolu Baranovski uzbraucam viesnīcas augšstāvā, kur pievienojamies pārējiem mūsu dalībniekiem, kā arī Anitai un Guntim Liepiņiem no Toronto un citiem mūsu draugiem. Man par lielu prieku ir arī ieradies Alfrēds Jaunušans, kas sakarā ar lugas nodošanu nevarēja būt starp sagaidītājiem stacijā. Tērzējam, ēdam, dzeŗam un klausāmies īsās, sirsnīgās apsveikumu runas.
Tāds bija sākums seju un pārdzīvojumu kaleidoskopam, kuŗā ietilpa mūsu izrādes, ciemošanās un teātŗa apmeklējumi.
Pirmo svarīgo lugu redzam Dailes Teātrī, kur nebeidzami par mums rūpējas teātŗa galvenais režisors Arnolds Liniņš. Neraugoties uz saviem daudzajiem pienākumiem, viņš aizkustinoši gādā par MAZĀ TEĀTŖA dalībniekiem − pirms, pēc un starp izrādi. Dziļi neērti par to, jo vēl neviens nespējam sakarīgi novērtēt Dailes Teātŗa lieluzvedumu − Elizabete, Anglijas karaliene. Inscenējums iespaidīgs, režija pirmklasīga, Vijas Artmanes tēlojums mākslinieciski augstvērtīgs, bet mēs, modernās technoloģijas un lielās viesmīlības upuri, cīnāmies ar miegu. Jūtu, ka mana lupatlelles galva spazmatiski uzsāk Svētā Vita deju. Brīžam atmostos ar galvu uz sāniem, brīžam atkritušu atpakaļ, un manam kaunam ir simtiem liecinieku. Kauns vēl lielāks, kad apskatos uz saviem draugiem, kuŗi vienbrīd visi atgādina kūstošus sniega vīrus.
Priedes lugu Tava labā slava atkal pēc tikpat kā negulētas nakts skatoties, situācija līdzīga, tikai šoreiz sev atkārtoti jākniebj, lai galva neuzkristu uz literātūrzinātņu doktora Viktora Hausmaņa pleca. Patiesībā, nomoda brīži šoreiz ir drusku gaŗāki arī citu iemeslu dēļ: uzvedums notiek mazajā zālē, dialogi asāki, īsāki, un aktieŗu spēle spraigāka. Kā dažreiz gadās, lasot luga nelikās daudzsološa, tādēļ režisora pieeja saista uzmanību. Vienīgi Mudītes Šneideres kaitinoši samākslotais spēles veids ātri apnīk, jo ir pretpolā ne tikvien ar sava partnera Harija Liepiņa, bet arī pārējo aktieŗu tēlojumiem.
Nedz mazāk aizkustinoši, nedz mazāk gādīgi par mums rūpējas Drāmas Teātrī, atskaitot, ka šeit to darīja visi, ar kuŗiem nācām saskarē. Nenogurstoši no rīta līdz vēlam vakaram tie centās izpildīt katru vēlēšanos, katru lūgumu un tad vēl daudz ko citu. Un visai labestībai, kuŗu mēs nepārtraukti izbaudījām, klāt vēl nāca dažu cilvēku neviltota draudzība. Ja Dailes Teātrī jutāmies kā laipnos ciemos aizgājuši, tad Drāmas Teātrī jutāmies kā mājās, mīļas ģimenes vidū.
Jau tagad aizmirsusies lugu secība, kuŗas tur redzējām, kā arī draugu kombinācija, kādā tās skatījām. Atceros vienīgi, ka tikai divi, Laimonis un es, noskatījāmies Moljeru ar Alfrēdu Jaunušanu titullomā. Ieskatu par lomu bijām guvuši no viesizrādes Amerikā, bet, neapšaubāmi, uzvedums visā pilnībā redzēts, paliek neizdzēšamā atmiņā.
Mērnieku laiku izrādē esmu viena. Draugi viesojas pie radiem, bet Laimonis aizbraucis uz Igauniju pie slimās mātes. Neskatoties uz Jaunušana meistarisko režiju, kā arī Paula Putniņa saistošo dramatizējumu, luga neiet pie sirds. Ir 24. decembris. Svētvakars. Man nepārtraukti jādomā, ka pēc divdesmit astoņiem laulībā nodzīvotiem gadiem pirmo reizi Ziemsvētkus sagaidīsim šķirti.
Ļoti personīgu iemeslu dēļ eju skatīties Skrandaiņus un augstmaņus, jo tur uzstājas man labi pazīstamā Māra Zemdega. Lugā Elektra, mana mīla viņai daudz svarīgāka, viņas aktrises briedumam daudz piemērotāka loma, bet šī luga, diemžēl, šobrīd nav repertuārā. Bet esmu pateicīga par šo pašu izdevību, jo baudu viņas reizē šarmanto, komisko un seksīgo tēlojumu. Bez tam − pretspēlē piedalās man tuvie, ne mazāk valdzinošie Elza Radziņa un Kārlis Sebris. Līdzīgi citām šī žanra pārstāvēm luga ir rotaļīga, viegla, bet pasekla; tomēr tā neliedz aktieŗiem kārtīgi izspēlēties un skatītājiem izsmieties.
Bijām cerējuši apciemojuma laikā redzēt pēc iespējas daudz lugu, bet galvenokārt Brandu, Bastardu, Naktssargu un veļas mazgātāju, kā arī Lauvu ziemā un Spēlē, spēlmani! Slimības dēļ bija atceltas izrādes visām, atskaitot pēdējām divām lugām, īss bija mūsu prieks par to pašu, jo bijām nostādīti dilemmas priekšā: abas lugas uzveda vienā un tai pašā vakarā. Laimonis izšķīrās par Lauvu ziemā, bet man izšķiršanās atkrita. Tieši tajā dienā garīgi un fiziski sabruku. Lai nebūtu nevienam par emocionālu traucēkli, ieņēmu divas miega zāles un nogulēju to, pēc kā gadiem biju ilgojusies. Par to sāpēja sirds. Kad Laimonis otrā dienā ļoti slavēja ir izrādi, ir galveno lomu tēlotājus − Lidiju Freimani un Hariju Liepiņu, vēl vairāk sāpēja sirds par neredzēto.
Citu vakaru pilns MAZĀ TEĀTŖA komplekts skatāmies vācu rakstnieka Hermaņa Bāra komēdijas Vai koncerts? pirmizrādi. Luga frivola rakstura, amizanta, bet ne pārāk interesanta. Interesants toties Ulža Dumpja komiskais tēlojums, interesanti Kristīnes Pasternakas kostīmi. Interesantas arī izdarības pēc šīs izrādes.
Spoguļos atspoguļojas sveču gaismu apspīdēti, aktieŗu stāvi, bagātīgi klāts galds un diagonāli ierindoti pudeļu kakli. Šampanieša kārdināti, aši ieņemam izdevīgas pozicijas, jo liekas, ka šī gardā dzēriena nav pārāk daudz. Bet tā tas arī nemaz nedrīkstētu būt! Pudeles mūs ir maldinājušas. Pasniegts netiek šampanietis, bet rets dārgums, mākslinieces Veltas Līnes dāvana mums iebraucējiem − pašas raudzētas bērzu sulas! Malkoju tā lēnām, lēnām... Uz brīdi aizmirstas rūpes, vide, aizmirstas slapjdraņķis uz Rīgas ielām. Eliksīrs, skāņi salds, prātā atsauc bezrūpīgās bērnības vasaras, kuŗām bija bērzu sulu garša un pusdienas saules tveicē tvīkstošu kalmju smarža...
No šīm skaistajām dienām, aizvēsturiski tālajām, mani šodien atsauc manos redzes aplokos ieslīdējis stāvs. Stalts viņš stāv DRĀMAS TEĀTŖA pieņemšanas zālē − Imants Filipsons, šī teātŗa kādreizējais direktors un pirmās drāminieku aktieŗu grupas pavadonis. Ap viņu nav daudz cilvēku. Kāpēc? Liekas − viņš izstumtais. It kā pēc Amerikas brauciena atcelts no sava amata. Ak Dievs, kādēļ? Vai kāds no līdzbraucējiem viņu apsūdzēja?! Un par ko tad? Vai varbūt iemesls tam ir viņa nelokāmā stāja, viņa iestāšanās par aktieŗu un mākslinieku tiesībām...
Gribu vēl bērza sulas!
Gribu vēl atmiņās klaiņot pa bezrūpīgo bērnību! Negribu domāt par naidu un nodevību! Negribu, NEGRIBU domāt par latvieša ļaunumu vienam pret otru!
Bet bērzu sulu vairāk nava...
Kāds cilvēks nāk un piedāvā reņģes. Izmisīgi ēdu tās − ar galvām, ķidām un asakām. Cilvēki riebumā skatās uz mani, bet mans riebums ir lielāks un galu galā man vienalga, ko kāds domā! Sāp, skaudri sāp!
Un tā sasāpējusi, mazliet negribīgi eju klausīties jauno aktieŗu koncertu, ko mums tā cita starpā piedāvā pēc mielasta. Improvizētā amfiteātŗa ielokā uzstājas pāris instrumentalistu un dziedātāja. Tikai dažas taktis, tikai daži vārdi, bet jau esmu laimīga, ka varu šeit būt. Kā drošu roku izšauta bulta, mākslinieciskais sniegums pieņemas intensitātē un nemaldīgi sasniedz mērķi. Atskārstu, ka piedzīvoju kaut ko vēl vārdos neizsakāmu. Mana latviskā sirds gavilē − mana latviskā dvēsele raud. Tagad zinu, kādēļ cilvēki nereti nevar un negrib ar citiem dalīties intīmās atklāsmēs. Arī es nevaru un negribu. Liekas, ka šis pārdzīvojums ir it kā uzticēts svētums un tādēļ ne katram izpaužams, jo kā pasakās, izpausts tas zaudēs savu apliecinājuma spēku.
Šī bija viena no burvestības stundām...
Ar pretstatiem saistās izbraukums uz RŪĶĪŠIEM, aktieŗu atpūtas namu Siguldas tuvumā. Ceļā uz turieni ēdam pusdienas SĒNĪTĒ. Vārda pamazināma forma liek domāt par kaut ko mazu, intimu, starp lielām eglēm paslēptu − vecu, laipnu sulaiņu aprūpētu. Īstenībā tas ir liels betona masīvs ar samērā nelaipnu apkalpi. Rodas sajūta, ka esam tur par traucējumu; ka eventuāli esam atrāvuši personālu no hazardiskas zolīšu spēles vai kā cita. Milzīgajā ēdamzālē, kuŗā gausi un negribīgi ieplūst ziemas gaisma, salts drēgnums apņem retos viesus. Ieēst, iedzert un iesmieties liekas apgrēcīgi. Pat grupa parasti skaļo itāliešu uzvedas viņiem neraksturīgi klusi. Varbūt vasarā te ir labi un omulīgi, kad caur mezglotiem aizkariem, kas kā izžauti zvejnieku tīkli klāj milzu stikla izplatījumu, gaiši ielaužas saules stari, bet tagad it nekas neattaisno SĒNĪTES daudzināto slavu. Tagad te ir salti...
Toties RŪĶĪŠOS valda mājīgums, jautrība, siltums! Gādīga saimniece sanāksmju telpā iekūrusi kamīnu un klājusi galdu. Esam gaidīti.
Dzeŗam kafiju, čalojam par šo un to, bet galvenokārt aizrautīgi klausāmies Alfrēda Jaunušana un Lidijas Freimanes nepārspējami interesanti stāstītos anekdotus − gaŗos, īsos, komiskos, pikantos. Raibu raibā virknē rindojas epizodi no pašu, kollēgu, pazīstamu personību un arī vienkārša cilvēka dzīves. Vēlā pēcpusdiena paiet vienos smieklos. Un šie smiekli ļauj man uzdrīkstēties izlīst no savas čaulas, atdoties jautrībai un atkal uzticēties. Vienīgi Miriamai lielākā daļa no šī vakara paiet secen , jo šobrīd ir klāt viņas lūzuma brīdis. Žēl. Šādu neatkārtojamu stundu dzīvē nav daudz.
Bērnišķīgā aizrautībā katru brīvo brīdi skatos ārā pa plašajiem logiem. Ja ignorēju kādu saukli Ļeņinam par godu, aistētiski visinteresantākais skats ir uz viesnīcas kreiso pusi. Saista krāsainā un šķautnaini nesimmetriskā jumtu līnija, kuŗas lauzumos arvien atklāju kaut ko jaunu, kaut ko iepriekš neievērotu. Ar savām pūnītēm un pieslietnēm, ar saviem neatkārtotiem bruģējuma rakstiem intriģē arī pagalmi. Katram no tiem ir savs izteikts raksturs, sava izteikta īpatnība un katru reizi, uz leju acis pametot, es varu pievienot kaut ko jaunu savai iespaidu kollekcijai.
Tomēr emocionālās uztaktis piedzīvoju, vienīgi uz Daugavas pusi raugoties. Stunda ir vēla. Klusēdami malkojam konjaku un izbaudām gaužām reto atelpu. Te pēkšņi mūsu uzmanību saista kāds gaismas punkts! Tas augtin aug un neilgā laikā izvēršas par milzīgu ugunsgrēku. Kaut kur Iekšrīgā, kaut kur restorāna PŪT, VĒJIŅI tuvumā deg! Skats reizē fascinējošs, reizē baiss. Gribu novērsties neredzēt, aizmirst, bet kāda perversa dziņa mani tur pie vietas. Kā Nērons, Romas degšanu vērojot, arī mēs, Laimonis un es, bez liela saviļņojuma noskatāmies komfortā, kā eventuāli tiek izpostīta kāda individa dzīve. Ieskanas ugunsdzēsēju mašīnas; liesmas pamazām plok, un pēc pusstundas pie debesīm vienīgi redzama vāra atblāzma. Skumji...
Laiks nepārtraukti apmācies. Tikai vienu dienu − tik uz mirkli − cauri smagajiem padebešiem izlaužas saules stars, bet pietiek, lai uz tikpat īsu mirkli Rīga mirdzētu nereālā skaistumā. Mirdz Daugavas tumšie ūdeņi, mirdz baznīcu torņu smailes; debesīs atstarus mezdamas, mirdz nule nospodrinātās Brīvības pieminekļa trīs zvaigznes. Skriet, meklēt, dalīties ar kādu?? Par vēlu! Saules zieds jau vīst − jau novītis un nu tik ir reāls manā atmiņā...
Kādu dienu, mākslinieka Laimdota Mūrnieka vadīti, ejam iepirkties. Ilona uzcerējusi Latgales svečturi, es − kādu podu vai krūzi, un tā mēs bariņā no salona uz salonu dodoties, vijamies starp rīdziniekiem. Klusi un mērķtiecīgi tie steidzas mums gaŗām: vienmuļa straume, bez krāsas, bez rakstura. Vienīgi kāda vecenīte, nokautu cāli padusē pasitusi, cik necik lauž šīs masas anonimitāti.
Raiņa bulvāŗa mākslas veikala logā daudz kārdinošu lietu, bet mums par lielu sirdssāpi tās šķietami nav pieejamas. Elektrisku bojājumu dēļ veikals uz dažām stundām slēgts. Tomēr enerģiskā Laimdota ierosmē tiek atvērtas durvis, un laipnais personāls mums lielo mantu klāstu izrāda romantiskā sveču gaismā. Ilona nopērk ne tikvien svečturi, bet arī milzum lielu podu; Ojārs un es aizejam bešā.
