Varam pateikties senajam grieķu filozofam Herakleitam (apm. 544-484 pr. Kr.) par jēdziena pārmaiņa ieviešanu Rietumu kultūrā. Herakleits dzīvoja laikā, kad sengrieķu aristokrātu radīto cilšu ikdienas kārtību sāka ārdīt demokratisma strāvojumi. Racionalizēdams šo juku laikmetu, viņš fomulēja savā filozofijā tajos laikos svešo, bet mūsdienās „dabīgo” ideju − pārmaiņu.

Kārtības trūkums sabiedriskajā vidē, kuŗā Herakleits dzīvoja, radīja viņā šaubas par statisko, mītu atbalstīto, dievu un cilvēku pasaules paraugu, ko grieķi pieņēma par ikdienas īstenību. Noraidot šo homērisko, iepriekš noteikto un stabilo universa templi, Herakleits to novērtēja citādi: kā kolosālu procesu; nevis kā lietu-objektu kopumu, bet gan kā notikumu, pārmaiņu (novērojumu) un faktu mijiedarbes rezultātu. Līdz ar to Herakleits arī bija formulējis absolūtā chaosa iespējamību. Vissulīgākais viņa apzīmējums šajā sakarībā ir šāds: „Vislabākajā gadījumā kosms līdzināms nejauši izspārdītai mēslu kaudzei.”

Noteiktības trūkums kā sabiedriskajā vidē, tā arī cilvēku personībās izraisa problemātiskus stāvokļus. Tādēļ arī racionālais cilvēks vienmēr ir centies jo ātri atrast noteiktības pavedienus visādās situācijās. Vai šīs uzspiestās racionalizācijas patiešām eksistē vai ne (fiziskajā pasaulē ārpus cilvēku smadzenēm), nav gluži tik svarīgi. Svarīga ir to formulēšana attiecīgi pieņemamā un atbilstošā veidā. Panākot šādu stāvokli, ir iespējams radīt saskanīgu pasaules un universa attēlojumu.

Sekodams šai noteiktības nepieciešamības intuīcijai, Herakleits konstruēja savai sabiedrisko notikumu radītajai domai − absolūtajam chaosam − elementāru struktūru. Viņš formulēja matērijas izmaiņas teoriju, dabas filozofiju, ar kuŗas palīdzību bija iespējams racionalizēt universa materiālās parādības. Šīs teorijas elementi: zeme (cietā matērija) ūdens (šķidrumi) un gaiss (gāzes) bija ceturtā elementa − uguns (liesmas) procesa rezultāti. Ar šādu formālo sistēmu viņš padarīja savu filozofiju saprotamu un tā arī debatējamu ar saviem mācekļiem un pretiniekiem.

Kā noteiktības pavedienu katēgorizēšanas sistēmas to turpina lietot līdz šai baltai dienai visās dabas zinātnes nozarēs: principi paliek tie paši, bet elementāro sastāvdaļu klāsts pieaug. Ja pirms simt gadiem Mendeļejevs sastādīja tabulu ķīmiskiem elementiem, tad tagad atomfiziķi tvarsta kvarkus (quark: fundamentāla enerģijas-matērijas vienība) ciklotronos. Kas ir šie kvarki? To būtību pieprasa modernās atomfizikas loģiski attīstītās teorijas. Atklāšana un pierādīšana neatspoguļo to fizisko eksistenci, bet gan apstiprina līdzšinējo zinātniski matemātisko teoriju loģiskās struktūras templi.

Loģika ir visspēcīgākais ierocis kārtības ieviešanai gan filozofijas, gan dabas zinātņu nozarēs, jo proti: loģika pati ar savu sistemātiskumu ievieš kārtības elementus pat šķietami visizspārdītākajās mēslu kaudzēs. Ar loģikas lietošanu tātad ir iespējams radīt gan noteiktību, gan psīcholoģiski pieņemamu kārtību.

Taču, diemžēl, ar loģikas palīdzību nav iespējams radīt jaunas aksiomas (aksioma: pieņemts izejpunkts, fakts, ko neapstrīd, attīstot kādu formālo sistēmu, lietojot loģikas principus), jaunas izpratnes pamatakmeņus. Jaunas aksiomas, kā, piemēram, Herakleita pārmaiņas jēdziens rodas zemapziņas procesu izraisītos apgaismības brīžos. Jaunu aksiomu apjēgšana ir neloģisks process, bet viens no cilvēces visraženākajiem garīgās pasaules sintezēšanas elementiem.

Jaunu aksiomu radīšanu bremzē apstāklis, ka eksistējošo aksiomu noteiktība (t.i. neapšaubāmība) ir nepieciešama ne tikvien psīcholoģiski, bet arī kā pamatakmens loģiskajām struktūrām, caur kuŗām vērojam pasauli.

 

*

Viduslaiku izglītotais cilvēks skatīja universu tādu, kādu to definēja ptolemaiskā sistēma. Ptolemaiskais universs lēnām, bet noteikti reizi dienā apgriezās ap savu centru, cilvēku apdzīvoto zemes lodi. Tā ārējā čaula, zvaigžņu velves sfaira, savā iekšienē saturēja planētas, kuŗu orbitas varēja eleganti raksturot gan ar platoniskajiem ģeometriskajiem ķermeņiem, gan ar dažādiem epiciklu variantiem. Ārpus šīs zvaigžņu velves nebija nekā, atskaitot dievu, kas visu to iedarbināja. Ar šādu universa paraugu Mefistofelis mānīja Faustu.

Tanī pašā laikmetā katoļu abats Koperniks, gulēdams nāves gultā Frauenburgas klosterī Prūsijas purvos, bija jau paspējis sakopot savu mūža darbu − grāmatas manuskriptu, ar kuŗa palīdzību ptolemaiskā noteiktība sagruva uz visiem laikiem, jo saule vairs negriezās ap zemi, bet otrādi: zeme griezās ap sauli. Līdz ar to cilvēks bija zaudējis savu vietu universa centrā.

Tā kā Koperniks savas idejas bija formulējis grāmatā, ko varēja iespiest un izplatīt, neatkarīgi no Kopernika paša viņa atklājumus turpināja pētīt neatšķaidītā veidā. Cik ilgi pagāja, līdz kamēr Kopernika ierosinātās aksiomas pieņēma, ir cits stāsts. Varam gan konstatēt, ka Kopernika grāmatas De revolutionibus orbium coelestrum saturs bija neatgriešanās punkts psīcholoģiskajā pārejā no atziņas, ka saule griežas ap zemi, uz atziņu, ka zeme griežas apkārt saulei.

Šodien mēs pieņemam, ka zeme griežas apkārt saulei, tāpēc, ka tā mums to māca skolā. Mums tas nav jāpierāda ar gaŗiem akadēmiskiem argumentiem. Mēs baudām šīs atziņas rezultātus bez tām traumām, ko izraisīja psīcholoģiskā pāreja no zemes griešanās ap sauli uz pretējo domāšanas veidu. Šajos laikos zemes un saules jautājums vispārīgi šķiet nenozīmīgs, kaut gan attiecīgajā laikmetā tas nodarbināja ne tikvien cilvēku smadzenes, bet arī bendes.

Sēdēdami ārpus zemes un saules kontroversijas, mēs varam atskatoties pārredzēt un analizēt gan argumentus, gan tai laikā zināmos faktus, gan ieinteresēto partiju motivācijas. Līdzīgi „nenozīmīga” kontroversija, kas atrodama mūsdienās, ir nesen atdzīvojies evolūcijas - spontānās radīšanas jautājums, kas dažos Amerikas štatos jau nonācis tiesas namu līmenī. Abos gadījumos saredzama līdzība: aksiomu apšaubīšana. Līdz ar šādu apšaubīšanu izceļas automātiska uz šo aksiomu uzbūvētās loģiskās sistēmas grīļošanās, kas eventuāli izpaužas kā nekārtība cilvēku psīcholoģiskajos procesos: rodas noteiktības pavediena zušana.

 

*

Kālabad rakstīt par grieķu un viduslaiku zinātniskajām kontroversijām? Vienkārši − tā lai ar pazīstamiem piemēriem illustrētu to, kas notiek, kad sāk apšaubīt aksiomas un kad psīcholoģisko noteiktību sāk tricināt jauni atklājumi domāšanas metodēs un jaunas sabiedriskas iekārtas. Abos šajā rakstā apcerētajos gadījumos ir redzamas šīs līdzības. Herakleita un Kopernika veikumi rādās kā neatgriežamības punkti cilvēku attīstības procesā.

Latviešu tauta pēdējos 200 gados ir izvirzījusies no samērā homogenas zemes apstrādātāju grupas, kam bija pašai sava kultūra, ģeografiska novietne, pasaules uzskats un dzīves ritums. Šodien vērojam pārmaiņu vēju apsaldētu nogrupējumu, kas piedzīvojis un zaudējis tiesības noteikt savu izvirzību un kam tagad vairs nav šķietamas psīcholoģiskas kopības. Vienīgā aksiomatiskā līdzība starp latviešu cilmes kolchoza traktoristu Latvijā, ārstu Jakutskā un rūpnīcas strādnieku Amerikā ir viņu spēja orientēties latviešu valodā un, iespējams, iejusties senlatviešu garamantās.

Pēdējos 100 gados latviešu tauta ir piedzīvojusi vairākas aksiomatisko priekšstatu nomaiņas un neatgriežamības punktus gan savā psīcholoģiskajā stāvoklī, gan arī tās fiziskajā sastāvā. Kombaini, televizori un „blūdžinsi” ir nomainījuši izkaptis, Bībeles un tautas tērpus. Latvijā dzīvojošie bāleliņi zobenu vietā apbruņojas ar Kalašņikova patšautenēm, un viņu tautas brāļi Amerikā maizes vietā ēd uzpūstas mīklas šķēles. Mēs drīkstam pamatoti prasīt: kas ir šis process, kuŗā atrodas latviešu tauta?

Ir zīmīgi konstatēt, ka latviešu emigrācijas publicistikā parādās maz rakstu par latviešu psīcholoģisko izvirzību un līdz ar to par aksiomatiskajiem jautājumiem, kas izraisa psīcholoģiskos noskaņojumus. Tomēr nevaram brīnīties par to, ka rietumpasaules brīvajās universitātēs izmācītie latviešu zinātnieki nenodarbojas ar šo jautājumu noskaidrošanu un izgaismošanu. Kā galveno iemeslu var minēt jau aprakstīto aksiomatiskās noteiktības nepieciešamību. Šī noteiktība, kaut arī nekur nedefinēta, zemapziņai norāda to, kas ir „psīcholoģiski veselīgs un sabiedriski pieņemams” un kas ne. Zinātnes pirmais uzdevums ir definēt un pēc tam pētīt aksiomu lietderību, bet, kā mācāmies, tas ir sabiedriski bīstams process: jaunajam zinātniekam ir meistariski jābalansējas, staigājot pa zinātnisko virvi virs sabiedrības pieprasītā aksiomatiskās noteiktības bezdibeņa.

Pamatu pārbūvēšana, kad māja jau ir uzcelta, pieprasa vispirms psīcholoģiski nozīmīgu izšķiršanos to darīt. Otrkārt, nepieciešama attīstīta technoloģija, šai gadījumā − skaidra un bezbailīga situācijas analizē. Te arī uzradās otrs iemesls, kāpēc latviešu psīcholoģisko izvirzību un saistītos aksiomatiskos jautājumus maz apskata: mēģināt analizēt un izprast sistēmu, esot tās sastāvdaļai un esot tās psīcholoģijas ietekmētam, prasa lielu piepūli. Pirms nonākam pie pamatu fiziskās pārbūvēšanas, pirms nonākam pie paša darba procesa − realitātē izvērstās rīcības, mums ir jāatsvabinās no šīm psīcholoģiskajām un metodoloģiskajām važām.

Nav tā, ka agrāk nebūtu domāts par grieķiem un vilktas parallēles. Kaut arī tas būtu vairākkārt darīts, nav līdz šim manīta nedz vēlēšanās formulēt mūsu šodienai atbilstošas aksiomas, nedz arī kādi nopietni mēģinājumi savu situāciju izdomāt loģiski līdz galam.

Tagad, kad zinām, kā attīstās zinātne, māksla utt., vai ir par maz prasīts, lai latvieši sāk attīstīt savu daļu resp. sāk organizēt savu dzīvi aktīvai rīcībai uz jauniem pamatiem?

Nevaram paļauties uz sengrieķu stiprinieku Heraklu, lai viņš veic mūsu pašu izdarāmos varoņdarbus.

 

Māris Bite