Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

ALFRĒDA KALNIŅA ĒRĢEĻU MŪZIKA

P. Sīpolnieks. Rīgas Doma ērģeles, Alfrēds Kalniņš − ērģeļu mūzika. Melodija, 1979. g.

 


Doma koncertzāle. (Foto: L. Balodis)

Alfrēda Kalniņa plates iekārtojums vērtīgs, labi profilēts, bet ne chronoloģisks. Izlase sākas ar Prelūdiju, kas sacerēta laikā pēc Alfrēda Kalniņa atgriešanās no Amerikas (1933. g.). Skaudrs dramatisms, kontrasti. Alfrēdu Kalniņu lielie pasaules vēji vētījuši, viņš samērā moderns, bet pats savs, nevis Hindemita vai Makša Rēgera sekotājs. Taisnību sakot, spēka un iztēles ziņā Alfrēda Kalniņa jaunības „Fantazija” konservatorijas darbs (veltīts latviešu labvēlim, ērģeļu klases profesoram Homiliusam) − neko neatpaliek. Vītola „Drāmatiskās uvertīras” cienītāji teiks, ka tas plates labākais gabals. Tai pašā gadā Jāzeps Vītols nāk klajā ar „Ej, saulīte” variācijām. (1903. g.)

Pastorāle Si-mažora izpelnījusies Alfrēdam Kalniņam zobgalīgo „latviešu Grīga” palamu. Vai to Kalniņam devis Pāvuls Jurjāns vai citi „Tuonelas gulbja medinieki” − nezinu. Bet „Pastorāle” ir tīša parafraze par Grīga Pēra Ginta „Rīta noskaņu”, ko savukārt varētu atvedināt uz korāli „Rīta gaisma mūžīga, Atspīdums no Dieva vaiga,” Tas ir populārākais gabals, Pētera Sīpolnieka atskaņots: neurotiski kā uz kurlo Helmholca rezonātoriem vai kurlo auss „trubām”. Protams, katedrāles akustika arī vainīga. Bet tieši virtuozajos, robustajos gabalos, kur ērģelēm „laiž rupjo galu vaļā”
traucējumu mazāk, un Sīpolnieks tikai slavējams ar „cimziāneru” frazi, ka „ērģeles slikti nespēlē.”

Tepat, ne visai cildinādams Sīpolnieku, pieminu Kalniņa „Šūpļa dziesmu”, − tā, protams, spēlējama pie eglītes svecītēm pirms „Klusa nakts, svēta nakts.”

Radiofona intervēts, Alfrēds Kalniņš 30-tos gados slavēja katedrāles ērģeļu flautu kori. Arī platē flautas dzied kā brīnumputni zirgu staļļa velvēs.

1515. g. „svētbilžu grautiņā” Mārtiņa Lutera misionāri izkārnīja baznīcu un akustiskos palīgus − sānu altārus, kapellu kokgriezumus, svēto tēlus izmeta ārā un sadedzināja. Akustika tapa tāda, kāda tā ir. Līdzēt varētu, ja griestus apvilktu ar sešas collas biezu, miljoniem červoncu dārgu rožkoku, ja radītu Liberta, Rožlapas skatuves dekorācijām līdzīgus pakšu un „vērbaļķu” stalaktītus, ja ieliktu lielus koka tēlus − tik lielus kā Gugenheima Ņujorkas mūzejā. Daugavas pārcēlēju „lielo Kristupu”, vaidelošus, koklētājus. − lai palīdz ērģelēm kā akustiski vairogi.

Pats lielākais darbs platē ir 1949. g. sacerētās variācijas par Jāzepa Vītola temu. Skan tema − nudien korālis, bet aizdomīgi līdzīga Jaungada dziesmai „Katru gad’ no jauna” ... Vītola paša korāli vecajiem korāļiem nelīdzinās. Man šķiet, Alfrēds Kalniņš mazliet smīnējis bārdā, spēlēdamies ar Čaikovska „Rokoko variācijām čellam” un Grīga korāli „Kas tur pie troņa pulcējas”. Variācijas krāšņi attīstās, tai korālī Dievs iepleš saules spārnus. Tur ir grandiozs sēru maršs Vītola piemiņai, tur soļo meistariska fuga ar Vāgnera Meistardziedonu bajārisku ritmu − un gavilē galā ar Cezara Franka simfonijas finālam līdzīgu apoteozi. Vai Alfrēdam Kalniņam prātā bijusi Raiņa Jāzepa izjūta?

                      ... nāks saules sūtni,
Tie man zem kājām spārnu segas klās
Un mani nesīs...

 

Modris Zeberiņš

 

 

 


 

Kā kādreiz Parīzē...

Laikraksta Latvija Amerikā fotografs ir fotografējis Rīgas dokumentālfilmu izrādes apmeklētājus no pretējā nama loga.

TO, KAM NAV KAUNA, NE GODA, TO DIEVS VIENMĒR SODA.

(I. Zilberta zīmējums)

Jaunā Gaita