TRIMDAS LATVIEŠU MĀKSLINIEKU GLEZNU IZSTĀDE RĪGAS PILĪ

 

No š.g. 13. līdz 23. maijam Rīgas pilī, Aizrobežu mākslas mūzeja trīs telpās, bija izstādītas sešpadsmit aizjūŗas latviešu mākslinieku 37 gleznas. Izstādē no ASV piedalījās: A. Annus, J. Annus, D. Dagnija, L. Eglītis, V. Kupris, U. Krūmiņš, F. Milts. G. Puriņš, D. Šņore, O. Šteiners, E. Strautmanis, V. Strazdiņš un A. Treibergs, bet no Kanadas A. Kalniņa. Bez tam vēl bija pārstāvēti nelaiķi O. Skušķis un S. Vīdzirkste.

Izstādi bija organizējuši un financējuši Leopolds Sīpoliņš no Otavas un Kultūras sakaru komiteja no Rīgas.

Skate parādīja šķērsgriezumu no kvalitatīvi nozīmīgākā trimdas latviešu glezniecībā. No sešpadsmit autoriem septiņi ir Kultūras fonda laureāti. Pārstāvētas dažādas paaudzes, glezniecības skolas (četri Latvijas mākslas akadēmijas absolventi) un novirzieni.

Tagad mākslas izstādes Rīgā ir labi apmeklētas, bet šī pārjūŗas skate varēja lepoties ar īpaši kuplu apmeklētāju skaitu. Par izstādi vēstīja Rīgas radio, televīzija un prese, kā arī pilsētā izliktie plakāti. Pēc mūzeja darbinieku izteicieniem bez parastās izstāžu publikas skati apmeklējuši daudzi ar speciālu interesi par trimdas latviešu autoriem. Izgadījušies arī kuriozi gadījumi. Piemēram, kāda sieviete ar diviem bērniņiem ieradusies pa dienesta durvīm un vēlējusies apskatīt sava krustdēla, Amerikas latviešu mākslinieka, gleznas. Mākslinieks pārstāvējis asās kontūras ģeometriskā abstrakcionisma novirzienu, kas Rīgā būtu visumā svešs arī labam mākslas pazinējam. Pēc īsas konfrontācijas ar radinieka gleznām pārsteigtā apmeklētāja ar abiem bērniņiem taisnā līnijā devusies uz mūzeja izeju!

No otras puses − izstādi apmeklēja gandrīz vai visi no plašās Rīgas mākslinieku saimes, ieskaitot vecmeistaru Konrādu Ubānu, kas pēdējā laikā uz izstādēm nākot reti. Daudzi skatītāji prasījuši pēc Ludolfa Liberta un Jāņa Kalmītes darbiem. Visvairāk pārsteiguma izraisījuši Sigurda Vīdzirkstes darbi. Gadījās runāt ar kādu jaunu architekti, kuŗai visumā izstāde patikusi, bet „tā pelēkā ar mazām pumpiņām (Vīdzirkstes darbs) gan nu neesot bijusi glezna.” Tāpat zināmu skepsi izraisījis darbs, kur „it kā mests ar krāsā samērcētu lupatu” (varbūt Šteinera gleznas?). Turpretī man gadījās novērot kādu bārdainu trīsdesmitgadnieku, kas, pievedis savu draugu pie Vīdzirkstes gleznām, izskaidroja, ka tās esot vienīgās nozīmīgās citādi maznozīmīgā izstādē.

Maija Tabaka, nezinādama Fridricha Milta vārdu, jauki noraksturoja viņa darbus − modiljianiskās sievietes ar mandeļu acīm, gleznotas smalkos toņos. Milta labākam pazinējam gan būs žēl, ka meistars, kas Amerikas posmā radījis tik augstas kvalitātes glezniecību, pārstāvēts ar, labākā gadījumā, viduvējiem darbiem.

Gleznotāji Ivars un Helēna Heinrichsoni bija saskatījuši līdzības Jāņa Annusa glezniecībā ar rīdzinieku Klēbachu un Oskara Skušķa mākslā ar lietuviešu glezniecības skolu.

Kinodokumentālists Ansis Epners, izstaigājis izstādi, apstājās pie Edvīna Strautmaņa gleznām, „jo tās ir it kā uzlādētas ar iekšējo enerģiju” un Sigurda Vīdzirkstes savdabīgiem noskaņu gleznojumiem.

Diezgan daudz pozitīvas atsauksmes no Rīgas mākslinieku vidus dzirdējām arī par Dainas Dagnijas darbiem. Par to domājot, patiesi žēl, ka Dagnija izstādē nevarēja parādīt savas patiesi varenās emocionāla sprieguma pārpilnās gleznas.

Mākslas vērtētājs, filozofs Jāzeps Baltinavietis, izstādi vērtē kā mazpārliecinošu, bez īpaši nozīmīgiem jauniem pienesumiem. Interesantākā šķitusi Vīdzirkstes, Puriņa un

Dagnijas daiļrade, kas norādījusi uz vajadzību latviešu kultūrai bagātināties, nākot ciešā saskarē ar citu tautu kultūras vērtībām un pašreizējiem mākslas strāvojumiem. Tagadnes mākslas norisēs ieinteresēti un par tām labi informēti rīdzinieki, kā, piemēram, mākslinieks Jānis Borgs, izteica nožēlu, ka skate laikmetīgos meklējumos gājusi „tikai tik tālu un ne tālāk”. Stipri jāšaubās, vai Sakaru komitejas priekšniekiem un citiem Rīgas konservatīviem elementiem (un tādi taču latviešiem vienmēr un visur ir bijuši labi pāri mēram) ar Borgu šeit būs pa ceļam. Kā cieņas un mīlestības apliecinājums māksliniekam uz daudzām gleznām (it īpaši vecāko autoru) bija atstāts pa ziedam. Ja neesat pie šīs tradīcijas pieradis, tad pirmā reakcija ir − it kā maigs barbarisms, it kā nevajadzīgs sentimentālisms, bet kad ieraudzīju apvītušu rozes ziedu uz sava nelaiķa drauga Skušķa gleznas ar krustā sistā tēlu, tad bija stingri jāpiespiežas, lai norītu pēkšņi uzradušos smaguma kamolu.

Līdz ar skati kā Kultūras sakaru komitejas viesi Rīgā uzturējās pats Leopolds Sīpoliņš ar meitu Andu un Ņujorkas mākslinieki Valdis Kupris un Edvīns Strautmanis.

Abi mākslinieki priecīgi un pateicīgi par sirsnīgo un viesmīlīgo uzņemšanu, Leopolds Sīpoliņš augsti novērtē Sakaru komitejas korrekto nostāju iepriekš norunāto izstādes izkārtojumu izpildīšanā.

Izstādei atvēlētās telpas bija ļoti labas un skates iekārtojums profesionāli nevainojams. Mēģinot uz izstādi raudzīties it kā ar rīdzinieku acīm, gribētos to visumā vērtēt kā pozitīvu un interesantu kultūras dzīves notikumu. Arī ārzemēs dzīvojošais latvietis, ja tas saglabājis iejūtību iepretī latviešu kultūras vērtībām, skatē saskatīs kāda nozīmīga garīga dialoga iesākumu.

 

*

Atklāšanas runā, nododot skati Rīgas mākslas publikas vērtēšanai, Leopolds Sīpoliņš uzsvēris, ka „mēs saņēmām labus jūsu māksliniekus, un mēs darījām to labāko, kas bija mūsu spēkos.” Bez nekvalificēti pozitīvā Sīpoliņa Rīgas izstādes Ziemeļamerikā vērtējuma tad nu arī rodas ASV un Kanadas skates komplektēšanas jautājums. Ja nu par Rīgas izstādes sakomplektēšanu (pret ko šaipus okeānam ir bijuši nopietni kritiski iebildumi) īstas skaidrības nav un laikam arī nebūs, tad kā īsti bija ar izstādes komplektēšanu Amerikā? 1980. gada janvārī L. Sīpoliņš uzaicināja E. Šturmu, M. Šleseri, A. Treibergu un šo rindu rakstītāju proponēt 10 līdz 15 latviešu māksliniekus, kas varētu vislabāk pārstāvēt Kanadas un ASV austrumkrasta latviešu glezniecību reprezentācijas izstādei Rīgā. Runa bija tikai par gleznotājiem, izslēdzot ASV rietumkrastu un it īpaši Kaliforniju. Uz šī ieteikuma pamata tad eventuāli tika sakomplektēta 1981. gadā eksponētā 16 autoru skate. Visu ieteicēju atbalstu (4 balsis) ieguva: J. Annus, L. Eglītis, V. Avens, D. Igale, J. Kalmīte. V. Reinholds un O. Rodums. No šiem uzaicinājumam piedalīties izstādē atsaucās J. Annus un L. Eglītis. I. Kalmītem aicinājums piedalīties, šķiet, netika nodots, bet pārējie 4 no piedalīšanās atteicās. Bez tam vēl no piedalīšanās izstādē atteicās G. Cenne, Ed. Dzenis, K. Kronbergs, A. Nulītis un E. Šveics. Šķiet neauglīgi būtu zīlēt par atteikšanās iemesliem, bet ja nu tas zināmos gadījumos būtu bijis, lai „parādītu savu nacionālo stāju” (kā tas bija formulēts kādā LNAK valdes sēdē), tad šāda argumenta nozīmība latviešu māksliniekiem un mākslas publikai Rīgā paliks neizprotama. Katrā gadījumā izstāde Rīgā būtu bijusi krietni vien savādāka, ja visi aicinātie mākslinieki būtu piedalījušies.

 

*

Toronto gadskārtējās „Latvja” izstādes atklāj Tālivaldis Kronbergs. bet Rīgas pilī šo vēsturisko skati atklāja Anatols Baranovskis. Vai nu viņus saucam par funkcionāriem, birokrātiem vai priekšniekiem, visumā ainas ir līdzīgas. Nebūtu jau arī liela nelaime, ja runas vīri parādītu zināmu iejūtību iepretī kultūras vērtībām. Bēdīgāk, ja izmanāmas zināmas grūtības atšķirt, allegoriski izsakoties, zirgu stalli no koncertzāles. Baranovskis izteicis pārliecību, ka izstāde „kļūs par ieguldījumu starptautisko sakaru attīstīšanā, starpvalstu attiecību uzlabošanā un galu galā − miera nostiprināšanā”. Šo rindu rakstītājam jāatzīstas, ka, apskatot izstādi, piemirsās − gan pasaules miers, gan nesenie Afganistānas un Polijas notikumi un vairāk bija jādomā par latviešu tautas un mākslas likteņgaitām pasaules lielceļos aizgājušos gadu desmitos. Bija reizē skumji un priecīgi, bet galu galā atšķirība jau varbūt ir tikai uzsvaros un akcentos, jo principā par mieru un mātes mīlestību taču esam it visi.

 

*

Toronto iespiestos izstādes katalogus mecenāts Sīpoliņš paspēlēja Tallinas muitā. Arī Rīgas Sakaru komitejas elkoņi bija par īsiem, lai aizdomīgās grāmatiņas zaļajos vākos izpestītu no modrās padomju muitas sargātājām skavām.

 

*

Rīgas mākslas izstādēs visai parastas ir skatītāju kommentāru grāmatas. Bez apmeklētāju vērtējumiem par izstādēm šīs kommentāru grāmatas ir arī interesantas kā demokrātiskās domu izpausmes dokumenti. Pārjūŗas izstādei šādas kommentāru grāmatas nebija. Mūzeja vadība bija atteikusies izmantot speciāli no Otavas šim gadījumam atvestu, ādas vākos iesietu grāmatu. Mūzeja piedāvātais vietējās grāmatas faksimils savukārt nav licies pieņemams rīkotājam no Otavas. Tā interesantas dokumentācijas vietā skatītāji lielā skaitā priecājās par albumu, kas atvests no Otavas, ar visai amatieriskiem Rīgas izstādes aizjūrā nobildējumiem. Vecs latviešu sakāmvārds − kas maļ, tas maksā vai kaut kas tamlīdzīgs!

 

Nikolajs Bulmanis jun.

 

 

 

RĪGAS MĀKSLINIEKU DARBU IZSTĀDE ZIEMEĻAMERIKĀ 1980-81

Fakti, impresijas, vērtējumi un kommentāri

 

 

Aizgājušā gada beigu posmā un šīgada janvārī pirmo reizi Ziemeļamerikā varējām skatīt un vērtēt plašāku tagadnes latviešu mākslas izstādi no Rīgas. Skatē bija pārstāvēti 20 latviešu gleznotāji (2 jau no aizsaules laukiem) ar 42 gleznām , un 6 tekstilmākslinieki ar 12 darbiem. Skates debija bija Toronto pilsētā, kur vienā no pilsētas bibliotēkas nodaļām (40 Orchard View Blvd.) izstāde bija atvērta no 15. līdz 20. septembrim. Oktobŗa mēnesī skate aizceļoja uz Čikāgu un bija redzama lietuviešu fotografa Alekša Urba plašajā studijā Čikāgas centrā, bet pēc tam Gemstu galerijā Montreālā. 1981. gada janvārī darbi bija izstādīti Kanadas nacionālā archīva telpās Otavā, kur ar to iepazinās no Rīgas atbraukušie − mākslas zinātniece Ināra Nefedova un mākslinieki Indulis Zariņš un Pēteris Postažs (viņu intervija Literatūrā un Mākslā, 1981-8 (1891) . Pēc tam ar latviešu mākslinieka prof. L. Eglīša gādību skate bija eksponēta Keitonsvilles (Catonsville) kolledžas mākslas galerijā pie Boltimoras un nobeidza savu Amerikas turneju Ņujorkā − igauņu namā Menhetenā. Izstāžu turneju rīkoja latviešu mākslas patrons Leo Sīpoliņš no Otavas ar Komitejas kultūras sakariem ar tautiešiem ārzemēs atbalstu.

Eleonoras Šturmas recenzija laikrakstā Laiks (1981. g. 4. februārī) ir visumā ar negatīvu noslieci par glezniecības komponentu un atsaucīga par tekstilu. Glezniecībā Šturmai ir nopietni iebildumi pret darbu atlasi, kā arī negatīvi kommentāri par V. Maldupes, I. Zariņa, B. Bērziņa, Dž. Skulmes, J. Anmaņa, P. Postaža un B. Baumanes darbiem.

Pitsburgas Universitātes profesors Ģirts Puriņš visumā atbalso Šturmas vērtējumu − „paldies par dažiem gobelēniem un gleznām, bet tas diemžēl arī ir viss.”

Čikāgietim Vito Sīmanim gobelēni šķituši svešādi, jo nav bijusi izjūtama „maize no mājām.” Labāk patikušas gleznas, kur „pavīdējis latviešu spīts un krāsu pelēkā bagātība”, bet visumā „māksla atspoguļo laikmetu, kuŗā darinātāji dzīvo. Skatē latviešu mākslinieki no dzimtenes mums rāda totalitārisma nebrīvības nospiedošo roku. Var jau būt, ka arī tur mākslinieki dumpojas, varbūt šļakstās, bet tos uz Čikāgu neatsūtīja. Sūtīja „krievu smaku”, protams ar dažiem izņēmumiem.”

Latvijas Mākslas akadēmiju beigušais Arnolds Treibergs no savas mājvietas Filadelfijas pievārtē, bija aizbraucis iekārtot skati Keitonsvilles kolledžā. Treibergu skurbinājis Rīgas tuvums. Apbēdināts, ka labāki darbi nebija izstādīti gleznotājiem, ko atceras un cienī no Rīgas laikiem: Artumam, Melbārdim, Skridem un Maslovskim (Melnāram). Ļoti paticis Bērziņš. Zariņš imponē „kā īsts Rīgas skolas pārstāvis, bet reprodukcijās redzēti varenāki darbi”. Paticis arī Baklāna „baltais kuģis zilganā dūmakā”, bet visaugstāko atzinību izpelnījies Viļumaiņa „Sams” un Grūbes klusās dabas. Grūbes darbos Treibergs saklausa „spēcīgu krāsu mūziku un stipru kauč vienkāršu uzbūvi.” Par Miervalža Poļa glezniņu „Mijkrēslī” − „brīnišķīga” (tāpat arī E. Šturma un prof. Puriņš).

Laimoņa Eglīša vērtējumā „gobelēni vizuālā spēkā pārspēj gleznas. Dažās gleznās modernākie meklējumi bīstami tuvojas tam, ko šeit dēvējam par komerciālismu, taču meklējumi, maiņas apsveicamas lietas, ja arī dažreiz jāapmaldās.” Nesen no Padomju Savienības izbraucis ukrainis prof. Eglītim stāstījis, ka tā pati latviešu māksla, kas Krievijā ir avangardiska, izstādīta Amerikā, rada ļoti konservātīvu izjūtu.

Par noskaņu braucot uz izstādi no Bostonas un „iespaidu nogulsnēm (piezīmju bloku tīšām neņemot līdz)” raksta Maija Šlesere:

Mēs braucam atklāt noslēpumu. Viņu darbi kā ceļinieki atbraukuši sērst. Un tāpēc ceļš starp Bostonu un Ņujorku mērojams ar zināmu priecīgu ieganstu, jo šoreiz tā būs mūsu − aizjūriešu acu priekam īpaši sastādīta izstāde, izlase ar šodienas Latvijas labākajiem stājglezniecības un gobelēnu mākslas paraugiem.

Vai arī šoreiz brauciens nesola abpusēju uzlādēšanos, kā tas bija Latvijas dzejniekiem viesojoties šajā pusē?

Būtu labi, ja kāds no izstādes līdzbraucējiem būtu vēl „sataupīts” šajā, pēc kārtas ceturtajā skatē. Tad varētu paplucināt mākslas norišu jaunumus te un tur. Jā, mums jau noteikti ir savi priekšstati, pašu acīm skatīti, presē un draugu stāstos atvesti. Gobelēni nepievils. Tās būs vizuālas dzīres. Un glezniecībā jau Rīga nesūtītu vājākos.

Pirmā lieta, kas Igauņu nama zālē mūs saņem, ir pelēkdrūms, pustumsā un nepārliecinošā dekorātīvismā zibošs koptonis. Pati telpa ar to piesātināta, tas sveic mūs no katra otra, trešā darba. Ja nebūtu priecīgo gobelēnu, ko tad? Nē, te nav apjūsmoto Blumberga apvāršņu, Dimitera groteskas, nav arī vecmeistaru cienījamo darbu, ikkatrs kā svētbilde. Tūdaļ uzduŗos kādai darba izjūtas dokumentācijai, kas iekāpsulēta fabrikas dūmenī.

Nu re, kā kvazitautiskie piesitieni domāti tieši trimdas publikai! Tieši un tīši, lai mazliet saraudinātu ar Dž. Skulmes tautumeitu lellēm, ar Viļa Ozola „Maizi”, ar Anmaņa „Zelta pilsētu”. (Pieņemu, ka Anmanis ir dzirdējis par Anatolija Kaplāna stipri līdzīgām krievu bērnu grāmatu illustrācijām, Šaloma Aleichema bērnu stāstiem.) Saziedējis manierisms māja uz mums no Skrides, Veitnera, Kalnrozes audekliem, arī Pinnis nepārsteidza. Jā, patika, pat ļoti Miervalža Poļa žanriskais „Mātes portrets”, sīkā pārreālismā risinātais istabas logs, svaiga likās arī Georga Baklāna ekspresionistiskā zēģele. Eduarda Grūbes darbiem trūka viņam raksturīgās klusuma pakāpes. Telpā kā ielidojuši no citas pasaules priecināja divi lielapmēra gobelēni. Tie nepievīla, vienīgi traucēja darbu saspiestība blakus telpā. Cits pie cita, apkārt istabai kā turku bazārā, kā bodē tie uzbūra siltu koptoni. Māras Zvirbules „Prelūdija” lika izskanēt Dombaznīcas lielajām koka stabulēm, Anitas Celmas folkloristiskās ūdens smēlējas aizveda „pa teiku taku, uz pasaku aku”. (Sniķere) Georga Barkāna „Osta” bija pelnījusi labāka apgaismojuma. Lilitas Postažas „Vīna gars” un „Papardes zieds” saistīja un apliecināja, ka mūsu tautas gobelēnu audēji Latvijā darina noskaņu un pārdomu darbus, kuŗiem nav sveša arī kompozīcijas abstraktizēšana.

Braucām atklāt brīnumu.

No audumiem ieguvām gaišu noskaņu. Tā nāca mums līdz, palīdzot ticēt, ka tur varbūt mums arī glezniecībā radīsies kāds Vladimira Nemuchina kalibra drošsirdis, kas caur bieniāles logu spēs ielidot pasaules mākslā.

Izstādes rīkotājs Leo Sīpoliņš domā, ka izstāde bija skaists un vērtīgs notikums un noteikti izdoto līdzekļu un pielikto pūļu vērts. Šī skate, kā arī plānotā Amerikas latviešu mākslinieku izstāde Rīgā stiprinājusi domu par abpusēju kultūras sakaru nozīmību.

Stingri iesīkstējušos konservatīvos uzskatus, it īpaši Toronto, ka visi mēģinājumi jebkāda veida kultūras sakaru uzņemšanai ir nevēlami un nosodāmi, šķiet nav izdevies ietekmēt. Iepriecinājusi latviešu sabiedrības un mākslinieku atsaucība, it īpaši Keitonsvilles un Ņujorkas izstādēm.

 

Materiālus savācis un sakopojis Nikolajs Bulmanis jun.