Viņa staigāja zem paparžu kokiem

un kokiem ar lapām kā tauriņu spārniem

apmetuši varvīkšņotu miglu pleciem

un aicināja:

          nāc!      iesim!

Mana vadātāja, ūdensstaigātāja,

zemi atstājusi zemes sargātājiem,

atslēgas – atslēgu glabātājiem

zināja ceļu

    un,

              visas debess puses

              plaukstā paņēmusi,

              tās dalīja

                    sev un man.

Nebaidies,

      viņa teica,

es nebūšu tev zīlniece,

bet atceries –

sienām nepieskaries!

tām pašām jāatveŗas,

kā atveŗas senas gleznas

un izpletņu zīdi.

Ilzei,  Teksasā, 4. 12. 77.

VIZĒŠANA

(Ilzei)

starp divām Rīgas vāzēm

un tulpju kokiem

tu –

vienmēr –

bez sākuma

un beigām

. . . . .

– bet jātic jātic sapņiem,

burvībām un teikām

un būtnēm šai saulē

no citas pasaules

kas staigā pāri laikam

ar sevi citu mūžiem pieskaŗoties

ar sevi citus dzīvojot

            . . . . .

labajā rīta gaismā – tu teici –

          un gaisma bij tavos vārdos

          eglēs aiz loga

          un naktī

labajā rīta gaismā – atbalsojās –

          tavs vieglums viz zemes lietās

          un bēdās

rīta labajā gaismā – tu teici –

tiksimies

1981.

Uldis Bērziņš

no krājuma Piemineklis kazai

(Liesma, 1980)

Bija silta dieva diena, un uz zemes

bija jauki.

Bet kaza kāpa debesīs.

Cik reizes dievs nogrūda, tik kaza

atkal kāpa.

Arāji apstājās,

laiks  apstājāsj

kaza kāpa.

Simts gadu pagāja,

tūkstoš pagāja,

kāpa.

Tas ir tas piemineklis.

Re kur kāpj debesīs.

Mēmais

nedzirdēs savu balsi

samīta vaga

nebūs par valsti

pacelta roka

krīti un kalsti

tūkstoš gadus

man miltus malsi

tava ziņģe

satrunēs krogā

tavas atslēgas

Pēterim rokā

1970

Dun un dun un dun tā kā rūsa ēd.

  Zeme dūc zeme brūk lēnām zvaigznes

drūp.

  Viena mute mani sauc nav tik tālu

  gadu simt sauc un sauc nevar dzirdēt

sliedes dun.

  Vadi sīc vadi sēc nogurst vārds tā kā

putns klūp neatnāk.

  Duna dun šalka šalc laiva grimst.

  Krūzes šķind balsis murd.

  Troksnis nāk un nāk un apēd mani.)

1972

Namdaris taisa galaktikas.

Kādreiz sen sen kaut kas ir bijis:

Viena maza planēta,

Un uz tās planētas vakars,

Un namiņš saules staros.

Un pie loga sēdēja kaimiņu Jānis.

Kaut ko domāja,

Izdomāja

Un aizmirsa.

Namdaris liek elektronu pie elektrona.

Galaktiku pie galaktikas –

Nekā.

1968

  Nekā vairs nav bet es neticu jo balss ir skanējusi.

  Nekā vairs nav un paliek tukšs bet tukšumā skan.

  Putna man ir žēl pilsētas man ir žēl pienenes man ir žēl un daudz

cita bet par balsi es nebaidos nebaidos nē.

  Upes iztek koki nokalst saule nodziest paliek tumšs un jauna

gaisma sāk spīdēt viss ir otrādi.

  Bet balss tā kura ir skanējusi neapklust.

  Ieklausies balss skan.

  Klusu klusu bet skan.

1968

Puikas, ejam bruģēt Rīgu ar puķēm.

Ejam Puķudaugavā peldēties!

E, puķupuikas raibās puķubiksēs.

Ejam uz to zemi.

Kur puķu princese valda.

Kur ziedulietus līst.

Kur puķugaiļi zied visu baznīcu torņos,

Kur lauvmutītes pusnaktī rūc.

Kur puķubērni puķuklavieres spēlē.

Kur Puķumiķelis cep puķumaizi,

Kur pūķis puķunaudu kaļ,

Kur debestēvs puķainā ķitelī lej glāzēs

puķupienu!

Rīts. Neviena nav. Strēlniekdārzā sprāgst

pumpuri.

Kokā sēž puķuvīriņš dzeltenu puķumici galvā.

1967