Osvalds Liepa

BULLIM PIE ASTES

 

Kanadas indiāņiem esot sakāmais: „Mēs te netaisām nekādus jokus: esam noķēruši bulli pie astes un skatāmies tam tieši acis”. (Reader’s Digest, 1981. g. janvārī, 66. lp.) Bet to, laikam, izgudrojis kāds balamutis Bifeļu Bills − neindiānis, baltais. (Man aizdomas, ka indiāņi Labāk zinājuši, kuŗā galā bullim acis − O.L.)

Reti gadās, ka reizē, ar vienas dienas pastu, pienāk 2 vēstules, atbilstošas tam pašam tematam: viena − ar kāda redaktora aicinājumu, „kā ilggadīgam preses darbiniekam un bij. preses biedrības priekšniekam... izteikties kādā rakstā par trimdas preses pašreizējo situāciju (par pozitīvām un negatīvām parādībām, kādai presei būtu jābūt mūsu trimdas stāvoklī un tamlīdzīgiem jautājumiem... pēc paša ieskata”) un − otra − ar gandrīz gatavu saturu, resp. piemēriem (gan pozitīviem, gan negatīviem) atbildei − uz veselām 16 cieši aprakstītām lapas pusēm!...

Otra vēstule gan nenāk no tā paša redaktora − tā nāk no Latviešu Preses Biedrības centrālās valdes un saucas „Apkārtraksts Nr. 2, 1980. g.”. Apkārtrakstiem redaktoru bieži arī „nav” (par kautrīgiem, lai tā sauktos), bet šajā gadījumā var secināt, ka to rediģējis (tajā ir arī citu autoru raksti) pats LPB CV priekšsēdis, mans „vārda” un kaut kā tā kā „lielais amata brālis”. − Osvalds Akmentiņš. „Kaut kā tā kā” tāpēc, ka neesam bijuši priekšsēžu amatos vienā laikā, bet „lielais” − ka nekad neesmu bijis „preses biedrības priekšnieks”. Pirmā redaktora glaimi tāpēc man mazliet jāatvaira (arī par to „ilggadīgo preses darbinieku”: atskaitot biedrību, tieši presē esmu darbojies tikai tādā kā „ārpusštata brīvrindinieka kapacitātē”, no gadījuma uz gadījumu.) Un biedrībā esmu bijis tikai priekšsēdis (priekšā sēdētājs, kučieris, ja patīk) kādas LPB kopas valdei (LPB 6 territoriālas kopas) − ne ASV kopas vai centrālajai valdei. Saka gan, ka no glaimiem ļaunums neceļoties, bet − var „sakāpt galvā”...

Arī dala no aicinājuma man, diemžēl, jāatvaira, jo − kā bijušais, resp. savu laiku „nokalpojis” − „izteikties par trimdas preses pašreizējo situāciju” varētu tikai pēc gaŗāka pasaules apceļojuma un krietna pusgada studijām: intervijām ar izdevējiem, redaktoriem, jaunākajiem rakstītājiem un rakstīt gribētājiem utt. „Mums” ir vēl pusducis dažādas kvalitātes avīžu, otrs pusducis labu vai mazāk labu, regulāri vai mazāk regulāri iznākošu žurnālu, dučiem „vēstnešu”, „ziņu”, „ziņotāju”, „informātoru”, „balsu”, „apkārtrakstu” utt. Visus nav iespējams − ne samaksāt, ne izlasīt. Nav arī vērts, jo saturs bieži − „tie paši vēži, tikai no citas upes un citā kulītē”... No vienas puses tāpēc liekas, ka − kaut arī izdevēji reizi gadā mazliet „paraud” (trūkstot abonentu, neatmaksājoties) − situācija pagaidām „lieliska”, pārsniedz pirms 30 gadiem cerēto un nav bez izredzēm... Bet no otras − tad jāatsāk no pirmā redaktora vēstules citas vietas, vēl mazliet jāturpina par „brāļu būšanām” un jāņem palīgā daži „ideoloģiski” piemēri, no otra redaktora Apkārtraksta Nr. 2.

Paša „dūšas stiprināšanai”: „Es jau neesmu tāds, kā... citi... kas... Mežā mājiņu tev celšu!...” (No kādas kāda Rīgas apciemotāja pag. pavasarī tur uzņemtas skaņu lentes.) Bet − ja ar tām „pozitīvām un negatīvām parādībām” atļauts pēc mērauklas, „katram savs krekls tuvākais” („pēc paša ieskata”) − vielas būtu atliku likām (16 lp. − rāpies kaut vai pa sienu augšā!...) Beigās kaut kas, varbūt, „noskaidrotos” arī jautājumā „kādai presei mūsu trimdas stāvoklī būtu jābūt” (Hei, „lielais amata brāli”, vai spējam vēl būt stāvoklī − „ideoloģiski”, es domāju − vai neesam jau „impopensio” − tāds laiks taču pienākot, vai ne?) − vismaz, kādai tai nebūtu jābūt...

Žurnālistikā grūti izteikties tik viegli − vismaz, man − kā to dara dinozauri Romā: „Oliņ boliņ čimpiņ rimpiņ vējiņ kājiņ − bums: kas tos trimdas ratus tālāk stums?” Vai: „Skrej, mazais ratiņ, pa lielceļiem!... Bet ja ceļā gadās draugs, Kas tad tūliņ tālāk brauks? Tad var mīļi parunāt / Un kongresu vēl turpināt!” (V. Baumanis, Trīs no Pārdaugavas, Mīkstās mēbelēs.) Priekšsēži LPB CV un kopu valdēm tomēr vajadzīgi (ja tās grib darboties arī, kamēr „priekšnieki” no „valdīšanas” atpūšas vai nogaida, kamēr saņems „instrukcijas” no „augstākām instancēm”.) Citādi var iznākt, ka katrs valdes loceklis „kučierē” uz savu pusi vai kāds „gudrākais” − arī „liekas uz ausi”, nebrauc līdz un „ēd godu” par velti. Un „normālos apstākļos” mans „vārda brālis” tur varētu būt „vīrs vietā”... Ja viņš neaizmirstu, kur „atrodamies” („cīņā par demokratiskās valsts atjaunošanu” − mūsu „polītiķi dažreiz, noņurdot bārdā vārdu „demokratiskās”, saka), tāpat, ja neaizmirstu, ka tikai „krizes” gadījumos, t.i., kad paša vēlētāji valdes locekļi „ēd par velti” − priekšsēdis interni (bez titula tiesībām) drīkst uz laiciņu pārvērsties par priekšnieku un „braukt” kopā ar „atlikušajiem” vai viens pats − ceļu līdz nākamajai valdes sēdei vai − pārvēlēšanām. Jo sabiedriski kulturālām pašdarbības un aroda organizācijām, kāda ir LPB (Latvijā bija LRuŽA un LPB), priekšnieku, saskaņā ar normālstatūtiem, nav, bet ja „ir”, tad tās vairs nav sabiedriski kulturālas pašdarbības vai aroda organizācijas. Tā, vismaz, cik atceros, to noteica neatkarīgās, demokratiskās Latvijas valsts likumi − toreiz, kad valsts vēl bija demokratiska, brīva un kad tai, tāpat kā tās presei, vēl bija likumi − ne tikai kāda varas uzurpātora vai okupanta plikas instrukcijas, direktīvas un priekš- vai pēccenzūra.

To „lielais amata brālis” šķiet „aizmirsis”. „Krizes” viņam nav, bet, lai iegūtu lielāku „autoritāti”, viņš to taisa mākslīgi, aizbildinādamies ar tagadējās LPB statūtu 1. pantu − kam īstenībā nav nekādas vainas. Ar vienu pusteikumu tajā LPB par cita tipa organizāciju resp. par polītisku partiju vai ko tamlīdzīgu, nekļūst. Šajā pusteikumā minēts tikai organizācijas papildus mērķis − mērķis, ko par savu atzinusi, bez atsevišķo indivīdu polītisko uzskatu izšķirības − visa trimda (citādi jau tā nebūtu trimda). Šī mērķa sasniegšanai mūsu speciāli radītās polītiskās organizācijas un institūcijas, diemžēl, 35 gadus darbojušās tik nesekmīgi, neatbildīgi un gļēvi, ka vēl nav izstrādājušas nekādu, trimdas vairākumu apmierinošu priekšstatu, nekādu „projektu” vai ko tamlīdzīgu, kas rādītu vai izteiktu, kādam šim mērķim vajadzētu izskatīties − tās no šī darba visu laiku, vienkārši, „kratījušās vaļā” (laikam, bailēs no iznākuma, „kad dzīvosim, tad redzēsim”.) Tā vietā tās neatlaidīgi centušās „skaldīt un valdīt”, šķirt „savējos” no „citādi domājošiem”, „āžus” no „avīm”, tos „krāsojot” un „pārkrāsojot” pēc „vajadzības” un − ar „ievērojamiem panākumiem”! Vismaz puse no kādreizējās jaunatnes − tagad pusmūžniekiem − jau sen „atšķirta”, „aizbaidīta” vai citādi „nolikvidēta”, otra puse, drošības vai personīgās labklājības dēļ vairs reti „ceļ galvu”, tā kā kāds „ideologs” jau ciniski atklāti uzdrošinājies paziņot „sašaurināto polītisko nākotnes plānu”: „mums jāsaglabā tikai izlase” (Latvija Amerikā, 1980. g.)

Vara ir slimība, kas tās tīkotājus agri vai vēlu noved „arjergardā”, lai „ segtu” atkāpšanos un visu paliekošo „nolīdzinātu ar zemi”. Par šādu „nolīdzinātāju” tagad, šķiet” „pieteicies” arī mans „lielais brālis”. Galīgi apmaldījies novecojušajos gadsimta pirmās puses jēdzienos par „labu” un „ļaunu”, „nacionālismu” un „sociālismu” utt. (tie lietoti tik dažādās nozīmēs, ka runāt gribētājiem bieži paiet stundas, pirms tie viens otru var sākt saprast; vēl ļaunāk − eksistē „teorijas”, ka tiem vienam otru nemaz nevajagot saprast − vajagot tikai apkaŗoties, „cīnīties uz dzīvību un nāvi”!) − „priekšnieks” (paldies Dievam, pats sevi viņš tomēr vēl dēvē par priekšsēdi!) savā vienpersoniskajā Apkārtrakstā Nr. 2 (vienpersonisks tas vismaz par 90%) tad nu cenšas „norēķināties” ar visiem saviem iedomātajiem „norādījumu neievērotājiem” („es viņiem ieteicu”, „es teicu”), „pretiniekiem”, „ienaidniekiem” utt.

Jau pirmajās 2 lappusēs viņš māca, strostē un pārmāca: Jauno Gaitu (tajā jūtot „uzsvērti dīvainu labvēlību Latvijas okupantiem”), kādu vārdā neminētu „grupu” Austrālijā (tā esot pieprasījusi izmest no LPB statūtiem pirmos paragrāfus), preses paneli Gaŗezerā (tas neesot atradis „recepti” jauno iesaistīšanai latviešu preses darbā), skolas (tās nespējot sagatavot kandidātus šim darbam), skolotājus (tie gan daudz nodarbojoties ar mācības grāmatu rakstīšanu, bet...), jauniešus Gaŗezerā (kas gan izdevuši žurnālu, bet bez − gribas..), V. Upeslāci (kas kādu viņa − Akmentiņa − ieteikumu esot „uzskatījis” par paaudžu skaldīšanu), atkal Jauno Gaitu (kas it kā „atskaldījusies” no vecās paaudzes un kuŗas dēļ jāpaliekot „pie līdzšinējā bezcerīgā stāvokļa”), kādu „nesekmīgu” skolotāju no publikas (kas ieteicis, lai redaktori audzinot avīžniekus), redaktorus (kas atbildot, lai skolotāji dodot rakstīt pratējus), vēlreiz redaktorus (kam trūkstot kontaktu ar korespondentiem, kas tiem neatbildot un tos nepamācot, nenovērtējot to darba steigu, turot ziņas atvilktnēs), izdevējus (kas maksājot honorārus, kādus maksājuši pirms 30 gadiem), vēlreiz izdevējus (kas it kā neesot „pateikušies” LPB Indianapoles panelim par 5-6 ziņotāju sagādāšanu katrā lielākā centrā), trešo reizi redaktorus (kas no ziņotāja prasot bezpersonību − objektīvitāti, it kā rakstītājs būtu robots, bez sirds un dvēseles; kas „ziņotājus padarot nedrošus, jo neviens vairs nevarot pateikt, vai viņa ziņojums parādīsies laikrakstā vai ne; kam trūkstot drosmes runāt par cilvēkiem, kas uztur sakarus ar Rīgas sakaru komiteju”), dūrējus ar īlenu (kas lienot laukā pat no „tā kunga maisa”), Laiku (kur viss tas atkārtojoties) utt. − Pārējās 14 lappusēs šo „pamācību” un „pērienu”, protams, attiecīgi vairāk.

Tādai mūsu presei, manuprāt, nevajadzētu būt. Lai nu kāds no malas, kā, piemēram, šoreiz es pats, uz pieprasījumu... Vismaz − tā nedrīkstētu rakstīt LPB CV priekšsēdis.

Uz preses kongresu Gaŗezerā neaizbraucu („ratiņam” pietrūka „ēdamā”), presē par kongresu neesmu rakstījis neviena vārda (reiz, citā sakarībā, esmu gan pieminējis MLB Ziņotājā dažas atsauksmes avīzēs par to), „lielajam bosam” kopš 1979. g. beigām neesmu atradies tuvāk par 500 kilometriem... Tāpēc mani pārsteidz un ielīksmo, ka sava „apkārtraksta” tās pašas 2. lappuses beigās viņš tik izcili emocionāliem, melodramatiskiem vārdiem pagodina arī mani:

Pēc preses kongresa bira man virsū akmeņu krusa, organizēti no visām malām un vajadzēja atgaiņāties no nepatiesības cēlājiem, it kā es, nevis kongress būtu pieņēmis nosodošo lēmumu „Varoņdarbu” lietā. Kā pats pēdējais (tā vismaz jācer), nazi izvilcis duršanai kā Šekspīra drāmā, man pretī nāk trīcošām kājām baltais Osvalds Liepa, ar cīņas žestu, ka viņš esot jauno apikāts. Vai jaunie paši rakstīt nespēj? Šiem advokātiem par visu svarīgākais ir krāsainais nerru uzvedums, nevis drāmas saturs tik nopietnā laikā kad tautas eksistence dzimtenē apdraudēta. Aizstāvji negrib redzēt krūmos paslēpušos ziloni! −

Mīļais vārda brāli − bullim paliek nelabi!... Tas arī neder presei − priekškaru, ātri!... Muktim nu!...