Gundars Pļavkalns

GLUŽI SUBJEKTĪVAS IZJŪTAS VAI „MĀKSLAS LIKUMI”?

 

A. Vilka vēstule JG 130. n-rā pieskaŗas tik nozīmīgām kultūras dzīves parādībām, ka atbildei, manuprāt, ieteicams veltīt nelielu apceri, nevis tikai vēstulīti redakcijai.

Fakts, ka A. Vilks divreiz aplami citē V. Mežezera dzejoļu krājuma nosaukumu (grāmatas titullapā ir „Sirds ko dziļi iemīlēja”, nevis „Sirds, ko karsti iemīlēja”!), liek domāt, ka Vilkam Mežezera dzejoļi varbūt kaut cik patīk, bet patiesībā diezkā vis nerūp. Vēstules īstā motivācija, šķiet, ir īgnums pret „vairākiem jaunās un vidējās paaudzes dzejniekiem” un tiem recenzentiem, kas lieto „nepareizas” mērauklas. Rodas iespaids, ka pēc Vilka ieskatiem Mežezers ir labāks dzejnieks nekā, teiksim, Linards Tauns vai Gunars Saliņš. „Sirreālisma burvība” − tāds virsraksts, cik atceros, bija Jāņa Rudzīša recenzijai par Gunara Saliņa Melno sauli −, protams, ir neprašu vai publikas muļķotāju izdomājums...

Kad man bija varbūt kādi 6 vai 7 gadi, maniem vecākiem piederēja modinātājpulkstenis ar viegli pamanāmu firmas nosaukumu uz ciparnīcas. Tā kā biju jau kaut cik iemācījies lasīt, tad izburtoju arī šo nosaukumu: „Gustav Becker”. Pieaugušajiem bija lielas grūtības man ieskaidrot, ka „Becker” jāizrunā ar „k”, nevis ar „ck”, jo manā galviņā valdīja priekšstats par fonētisku rakstību. Tātad − ja raksta „ck”, tad jāizrunā „ck”... Diemžēl arī jo daudziem pieaugušajiem netrūkst dažādu, tā sakot, „Gustav Becker ideju”, kas saistās ar pārāk šauru vai seklu uztveri. Viena no šādām „Gustav Becker idejām” attiecas uz dzejas vienkāršību. Par šo lietu esmu rakstījis jau agrāk. Šoreiz lūkošu tuvoties attiecīgajām literātūras parādībām pa citu ceļu.

Man jau kopš padsmitu gadiem atmiņā iespiedies šāds Skalbes pants:

Bērzu biržu torņi zelta
Raugās pāri egļu sienai.
Zelta pilsēta tur celta
Vienai skaistai rudens dienai.

Tas, ko Skalbe šais rindas tieši pateicis, ir vienkāršs, bet nav diezcik nozīmīgs. Lasītājs − ja nav pārāk biezādains − tomēr nojauš, ka citētajā pantā ir arī dziļāka vai plašāka nozīme, kādu dažs nosauktu par „subliminālu”. Skalbes rindas sniedz ne tikvien tiešu paudumu, bet arī liek manīt sakarības, ko dzejnieks ieskatījis īpaši redzīgā brīdī. Skalbe nav laidis klajā nenozīmīgu pačalojumu vārsmās. Izvēlētie vārdi itin pamatī.gi rosina lasītāja iztēli un emocijas. Dzejas māksliniecisko vērtību kā šeit, tā vispār noteic, gan dziļākās nozīmes „bagātība” resp. kompleksitāte, gan arī veidojums, „iekšējā forma”, kas uztveŗama galvenokārt intuitīvi. Prātam tur atļauts kaut ko saskatīt tikai no liela atstatuma, pie tam lietojot arī laipnās intuīcijas pasniegto tālskati... Citētajā Skalbes pantā intellekts var samanīt domu par pasaules godības nepastāvību (transience) vai tml., bet šāds „izskaidrojums” tikai mazliet pieskaŗas Skalbes dzejdarba būtībai. Iztēle te varbūt ieraudzīs gan Babilonas gaisa dārzus, gan teikas un archaioloģiskos pētījumus par Troju, gan arī nopostīto Varšavu vai Drēzdeni, bet šādi priekšstati ir visai subjektīvi, lielā, mērā atkarīgi no lasītāja īpatnībām, t.i. no viņa tiešās pieredzes, izglītības, temperamenta, interesēm. Vārsmas dod pārdzīvojuma struktūru jeb pamatievirzi, kas palīdz organizēt lasītāja individuālo pārdzīvojumu. A. Vilkam tik patīkamā „idejas skaidrība” uz dzejas būtību neattiecas, jo „skaidras” idejas allaž ir tikai dzejdarba virspusē un spēj sacerējumu darīt vieglāk pieejamu, savā ziņā interesantāku, bet ne jau poētisku. Dzejiskums ir atkarīgs no citiem faktoriem. (Šī parādība atspoguļojas angļu dzejnieka Hausmana teicienā: Meaning is of the intellect; poetry is not.) (1) Īsts dzejnieks − kaut vai Skalbe, Virza, Medenis, Strēlerte, Čaks − ar vārdu palīdzību ļauj it kā pustumsā sataustīt to, kas vārdos nav tieši izsakāms; šai ziņā dzeja ļoti atgādina mūziku. Neņemos apgalvot, ka Mežezers šādā virzienā galīgi nespējīgs, bet Skalbem viņš nav pielīdzināms! Skalbes dzeja patiesībā ir subtīla, daudzkrāsaini zaigojoša un tikai samērā, virspusīgākos aspektos „vienkārša”. (Varētu arī teikt, ka tā ir šķietami vienkārša.) Mežezera vārsmas turpretī ir mākslinieciskā ziņā drusku trūcīgi vienkāršas. Ir gaužām aplami nolikt A. Vilka cildināto Skalbi un manā recenzijā ne visai saudzīgi kritizēto Mežezeru vienā plauktā ar kopēju uzrakstu „Laba dzeja”, jo kvalitātes atšķirība ir pārāk uzkrītoša.

Tikpat aplami ir lietot popularitāti kā labas dzejas mērauklu (A. Vilks to, cik noprotams, dara). Dzejas cienītāju ir samērā maz, bet arī viņu aprindās popularitāte mēdz saistīties ar viduvējību. Laba dzeja kļūst populāra vienīgi tad, ja tās „saturs” iekustina kādus daudzu individu psīchē valdošus sentimentus (kaut vai patriotismu). Tādā gadījumā lasītāju vairums attiecīgo dzejdarbu izbauda gan, bet − tikai daļēji. Ar mākslas vērtību šai norisei nav nekāda sakara, īsti populāro tipu pārstāv, teiksim, Elīna Zālīte (un viņas dzejoļos „ziņģu gars” ir vēl stiprāks nekā Mežezera produkcijā!) Laba, bet, ne tuvu tik populāra dzeja ir Strēlertes krājumos. Protams, arī Strēlerte zināmās lasītāju aprindās ir ļoti iecienīta, bet šīs aprindas ir tik šauras, ka īsta popularitāte nav saskatāma. Bēdīgā patiesība ir tāda, ka ne tikvien ļaužu vairumam, bet arī dzejas cienītāju vairumam nav labai dzejai atbilstošo mākslinieciskās uztveres spēju. Labai prozai ir vairāk izredžu uz popularitāti nekā izcilai lirikai, bet arī īstie prozas bestselleri (kādu netrūkst, piemēram, angļu un amerikāņu literātūrā) ir necili mākslinieciskās kvalitātes ziņā. Kurts Mālere vai Barbara Kārtlande iezīmīgi pārstāv „dabiski populārā” rakstnieka tipu. Flobērs (apšaubāmu) popularitāti varēja iegūt tikai ar „skandāla panākumiem”...

Cik noprotams, A. Vilks sevi uzskata par īsti kompetentu „labas dzejas cienītāju” un ir pārliecībā, ka viņam līdzīgi ļaudis var lepoties ar „pareizo” gaumi. Nocietinājies savā Mažiņo vai Zīgfrīda līnijā, viņš apšauda dzejniekus un recenzentus, kas viņam nepatīk. Diemžēl ar viņa ieročiem kaut kas nav kārtībā − šāviņi netrāpa mērķi. Ir tā, ka Vilka uzskati par dzeju parāda vienīgi to, kas viņam un daudziem citiem lasītājiem šķiet ērts un patīkams, nevis labas dzejas galvenās īpašības.

Varbūt derētu aizrādīt, ka šāda turēšanās pie greiziem viedokļiem un atšķirīgu uzskatu dedzīga apkarošana ir gaužām „normāla” parādība pat mākslas lietās (nemaz jau nerunājot par „vienīgo pareizo ticību” vai „partijas līniju”).

Labs piemērs šai ziņā ir sociālistiskais reālisms, kas implicē ārpusmāksliniecisku mērauklu uztiepjamu mākslai un mākslas vērtēšanai. Šoreiz tomēr nolikšu zem palielināmā stikla tādu piemēru, kam nav sakara ar polītiku (vai latviešiem), bet ir sakars ar mākslu un tukši pretencioziem, toties jo kareivīgiem vērtējumiem. − Agrākos laikmetos sengrieķu tēlniecībai bija ievērojams prestižs anglosakšu kultūrā, bet 20. gadsimta otrā pusē arī dažs augsti mācīts brits vai amerikānis raugās vairāk vai mazāk neatzinīgi uz šīs skulptūras raksturīgajām iezīmēm. Sengrieķu Afrodīte, lūk, ir a little dumpy by present standards. Un tamlīdzīgi. Detalizētā veidā te aplūkošu tikai vienu šīs nostājas aspektu. Ir vairākkārt manīts, ka dažu anglosaksi irritē Praksiteļa „Hermess”. Tā kāda „študierēta” dāma reiz vakarskolas klasei rādīja šo statuju grāmatas attēlā un nicīgi pateica, ka neredzot neko apbrīnojamu, jo šāda figūra taču esot soft... Kāds cits anglosaksis šo skulptūru „ņēmis uz grauda” daudz pamatīgāk, izvēlēdamies ļoti īpatnēju attēlu un nākdams klajā ar šādu komentāru: Top right, the slim, soft, almost female body of Hermes cradling the child Bacchus in his arm. The relaxed leaning pose and the casually tumbling drapery are all characteristic of the fourth-century B.C. sculptor Praxiteles. (2) Bakchs (grieķi to sauca par Dionīsu) izvēlētajā attēlā pa daļai aizsedz Hermesa krūšu kurvi, un līdz ar to gūžas izskatās samērā platas. Labi attīstītais pectoralis major muskulis no attiecīgā skata punkta mazliet atgādina sievietes krūti. Smalki vaibsti. Bērns uz rokas. Gatavais sievišķis (almost female), vai ne? Vārdu sakot, mākslas darbs ļoti apšaubāmā gaumē... Tie, kas Praksiteļa Hermesu redzējuši citās fotogrāfijās (3) un kaut ko sajēdz par cilvēka ķermeni, varbūt „neņems pretī” ne dīvaino attēlu, ne citēto piezīmi. Kādēļ? − Tādēļ, ka „Hermesam” patiesībā ir pamatīgs krūšu kurvis, plati pleci, šauras gūžas, samērā neliels vēders un − zem plānas, vienmērīgas tauku kārtiņas -atlētiska muskulatūra. Šīs skulptūras torsā samanāms tipiski vīrišķīgais „trīsstūris ar plato pusi uz augšu” (kāds lietpratējs līdzīgā sakarībā izteicies par visnozīmīgākajām − most profoundly significant − sekundārajām dzimuma iezīmēm). Mazais Dionīss uz rokas droši vien norāda uz „radu būšanu”, olimpiskas dzimtas lojalitāti vai tml. Cilvēka vaibstiem (atšķirībā no figūras samēriem) ir ciešāks sakars ar primitīvāku vai modernāku genotipu nekā ar dzimumu, lai gan hormoni ietekmē arī seju; smalki vai rupjāki vaibsti dzimuma ziņā neko lielu nenozīmē ne vīriešu, ne sieviešu sejās. Tātad − brēka liela, bet vilnas tikpat kā nemaz... Kāda motīvācija slēpjas aiz citētā apgalvojuma par almost female body? − Droši vien mūsdienu anglosakšiem raksturīgā preference uz stūrainiem žokļiem, vispār uz rupjākiem vaibstiem; bez tam − uz mazāk gludu, kalsnāku, cīpslaināku vīrieša ķermeni. Radusies ideālpriekšstatu sadursme, un citāta autors no savām pozīcijām apšaudījis to, kas viņam šai ziņā nepatīk. Skaidrs, ka arī šai gadījumā šāviņi nav trāpījuši mērķi. Protams, no liberāla viedokļa katrs drīkst izvēlēties savus cilvēka ārienes ideālus; bet faktu lietās vēlama slieksme uz objektīvitāti, un preference uz zināmu izskata tipu nedrīkstētu radīt innuendo, ka mākslas darbi, kas atveido citādus tipus, ir, teiksim, dekadenti. (Pievienojos tiem vāciešiem, kas Rubensa sieviešu plikņus saukājuši par Riesenschinken, bet man ne prātā nenāk tādēļ apšaubīt attiecīgo gleznu mākslas vērtību!) Tīri subjektīvas gaumes ievirzes nav nekādi „mākslas likumi” vai „skaistuma priekšnoteikumi” (sine qua non) ar universālu valīditāti. Blondi mati nav skaistāki par tumšajiem un otrādi, lai gan dažam labāk patīk gaišmates, citam − brunetes... Kaut kas līdzīgs aistētiskai likumībai ir zināmās parādībās samanāms (piemēram, Eizenka daudzinātie faktori, ko viņš apzīmē par order and complexity (4) − un kas manuprāt ļoti raksturīgi sengrieķu skulptūrai), bet gaumes ievirzēm ar to bieži vien nav vai nu nekāda sakara, vai arī tiešāka, „labāka” sakara. Blondi mati kopā ar zilām acīm un ziemeļeiropiskiem vaibstiem droši vien rada to pašu order and complexity pakāpi kā tumši mati kopā ar brūnām acīm un Vidusjūras tipa vaibstiem − citādas sastāvdaļas, bet aistētiski tas pats rezultāts. Daži varbūt apgalvotu, ka tumši mati kopā ar zilām acīm (kā Elīzabetei Teilorei) ir „interesantāki”, aistētiski vairāk rosinoši nekā parastākie īpašību apvienojumi (tā pati order pakāpe, bet kopā ar iezīmīgāku complexity?); tas tomēr nepiešķirtu augstāku skaistuma vērtību sastāvdaļām neatkarīgi no apvienojuma paveida. Par gaumes lietām dažā ziņā laikam var gan strīdēties, dažā ziņā nevar... Ja cilvēks tīri subjektīvu izjūtu varā nopeļ to, kas viņam − palaikam dažādu ārpusaistētisku iemeslu (varbūt slinkuma, varbūt puritānisma etc.) dēļ − nepatīk, rodas gaužām sekli vai greizi spriedumi.

Iespējams, ka „Hermesa” nopaļāšana arī A. Vilkam šķiet absurda. Tādā gadījumā tomēr gribētos aizrādīt, ka viņa kommentāri par trimdas dzeju un tās vērtējumiem nav mazāk „lieliski” kā citētās gudrības par minēto statuju. Anglosaksis turas pie sava stūrain-žokļainā un cīpslainā ideālpriekšstata; Vilks − pie saviem „ērtās” dzejas standartiem; abi nāk klajā ar uzskatu paudumiem, kas patiesajam un būtiskajam aizslīd pāri vai gaŗām.

 

 

VĒRES

1. A.E. Housman: „The Name and Nature of Poetry”. Grāmatā The Creative Process., kas ir teorētisku rakstu antoloģija. Mentor, 1959. 86. lp.

2. A Popular History of the Arts. Marshall Cavendish, 1975. 101. lp.

3. J.C. Stobart: The Glory That Was Greece, Sidgwick & Jackson, 1955. 238. lp,

4. H.J. Eysenck: „The Psychology of Aesthetics”. Nodaļa grāmatā Sense and Nonsense in Psychology. Penguin, 1957. 329. lp.