Jau iepriekšējā JG numurā pieminēju, ka Jurjānu Andreja 125 gadu jubilejai veltīti sarīkojumi neprasa lielas pūles. Labs piemērs tam š.g. 30.maijā parādījās Ogrē, par ko liecina rindas no LuM š.g. 5. jūnija numura: Mūzikoloģe Ilma Grauzdiņa pastāstīja par Jurjānu Andreja mūžu un celmlauža darbu folkloras krāšanā un apdarināšanā. Koncerta pirmā daļa − apdares − atklāja galvenokārt latviešu dvēseles izkopto lirismu, sērīgo un smalko maigumu, kur, ja arī pavīd drastika un brašums, tad ar distanci pret sevi. Otrā daļā neapdarinātās melodijas „Skandinieku” izpildījumā rādīja citas folkloras iezīmes, tās emociju un intonāciju daudzveidību, varbūt raupjāku, primitīvāku, bet dzīvības un spēka pilnu, tā modinot atziņu: ja savā laikā no folkloras apdarēs, koŗu kultūrā, profesionālajā mūzikā ienāca dažas stīgas − varbūt skaistākās, melodiskākās, toreiz aktuālākās, tad pašlaik mums ir iespēja un vajadzība atdzīvināt toreiz folklorā mazāk pamanīto dvēseles un izpausmju dažādību, atgūt „tiešamības garšu”, kā teica I. Grauzdiņa. Vēl dzīvāka un tiešāka šī klātbūtnes sajūta kļuva, kad pēc koncerta uz ielas kultūras nama priekšā sāka spēlēt Jersikas kapela, bet ansambļa dalībnieki un publika sajaucās vienā jūklī, dejoja, gāja rotaļas, dziedāja. Vienkārši un skaisti! Arī „ballīte” beigās nebūt nav nepiemērota.   * Šogad paiet 90 gadu, kops dzimis lielais latviešu novelists Jānis Ezeriņš. Esam no vienas puses Malienā. 1930. g. beigās, strādājot 38. pamatskolā, iznāca diendienā pie viena galda sēdēt ar valodnieku Pēteri Ozoliņu (rakstnieka vārds P. Ramizars vai Ra-Miza), kas bija Ezeriņa skolas biedrs no Valmieras laikiem. Ezeriņa mūžs beidzās 1924. g. Ziemsvētku vakarā, tuberkulozes pārvarēts. Bērēs rakstnieka tēvs atklāti pārmetis rakstnieka draugiem vieglu un palaidnīgu dzīvi, kas novedusi arī novelistu pāragrā kapā. Valdījis neērts klusums. Arī trimdā par Ezeriņu valda neērts klusums, ieskaitot jaunās „kultūras” padomes „ierēdņus”. Savā novelē „Muitnieks un varizejs” Ezeriņš saka: „Savu nezināšanu pārvērst cienībā − tas liecināja par pirmās šķiras ierēdni.”   * Atļaujiet arī dažus vārdus angliski, ko teikusi Dorotija Parkere (Dorothy Parker): You can lead a whore to culture, but you can’t make her think.   * Šīgada 2x2 nometne notika Boltonā, Toronto tuvumā. Mūzikas loku vadīja komponists Imants Mežaraups, kam savukārt biju izvēlēts par palīgu. Šoreiz mūzikas loks bija visumā kupls un pēdējā mācību stundā bija šādi dalībnieki: Valda Tērauda, Dace Dindone, Karina Orle, Anita Nagele, Andris Dindzāns, Agris Zeidaks, Sandra Bernaus, Inga Grinberga, Jānis Valdmanis, Krišjānis Kariņš, Gunilla Gustava, Iveta Asone, Pauls Raudseps. Nometnes kori vadīja Vizma Maksiņa. Viņa ir ļoti enerģiska un darbīga mūzikas studente. Arī šoreiz viņas vadītais koris skanēja muzikāli pilnskanīgi, techniski droši un iejūtīgi. Pārsteigumu sagādāja viņas izkārtotais īpatnējais koŗa novietojums. Dažās dziesmās koris stāvēja izkliedēti gar zāles sienām, diriģentei vienai pašai stāvot telpas centrā. Citās dziesmās koris dalījās pilnīgi savādāk. Dziedātāji stāstīja, ka Vizma nepārtraukti lietojusi balss vingrinājumus, atstājot pašām dziesmām tikai pēdējo stundu. Rezultātā balsis atraisījās, un − notis jau visi pazīst. Patiesi apskaužama ir Gaŗezera nometne, kur Vizma strādā par dziedāšanas skolotāju. Mūzikas loka stundās kopā ar Imantu Mežaraupu izspēlējām ļoti daudz latviešu un sveštautu mūzikas. Pārrunājām notikumus 1940., 1941., 1945. un 1950. g., kas iespaidoja latviešu mūzikas dzīvi. Loka dalībnieku muzikālā interese ļoti dzīva, jautājumu un kommentāru netrūka. Parallēli darbojās latviešu valodas un literātūras ievirzes, kur ļoti nopietni darbojās dzejnieces Aina Zemdega, Dr. Valda Dreimane un Maira Bundža. Tāpat bija citas ievirzes un darbu burzmā tikāmies ar Gunaru Saliņu, jauno Krēsliņu, Gvīdo Augustu, mākslas prof. Siliņu, bibliotekāru-dzejnieku Jāni Kļaviņu, Baibu Rubesu u.c. Vienreizēji flautu spēlēja Lalita Saliņa, kas rudenī ieprecēsies mūsu zemē Kanadā. Interesantas filmas rādīja Gvīdo Augusts un Roberts Freimuts. Priekšpēdējā dienā svinējām Jāņus. Bija brīnišķīgs skats, vērojot puišus un meitenes pinot Jāņu vainagus, gan smagos, gan vieglos. Valdīja absolūts klusums, jo pēc Jāņu ticējumiem, vainagu pinot nedrīkst runāt. Rēnā vakara klusumā pēkšņi atskanēja mikrofonā meitenes (Skaidrītes Lejas) balss: Jāņu diena, svēta diena... Šajā emocionālā augstsprieguma momentā gandrīz visi sajuta latviešu Jāņu dienas vienreizīgumu un šo svētku nekad neatņemamo nozīmi mūsu dzīvē, vienalga kur mēs atrastos. Šis moments bija smeldzīgs, bet reizē neaprakstāmi skaists. Līgo!   *  „Kur tu ellē biji visu nedēļu?” jautāja man Jāņu sarīkojuma vadītājs, kas bija mani meklējis. „2x2 zilā un zaļā zālē,” pazemīgi atbildēju. „Vai tā ir tā vieta, kur visi runājot latviski?” jautāja draugs. „Jā, kungs”, pazemīgi atbildēju. Tā tas arī patiešām ir. Bet ne jau tādēļ, ka tas ir rīkojums vai pavēle no augšas. Nē. to pirms gadiem bija draudzīgi un sirsnīgi izlēmuši paši nometnes dalībnieki jaunieši, jo atzinuši, ka ir un būs vērts to darīt. Kommentāri visiem zināmi!   Imants Sakss       Sakarā ar Kanadas pasta satiksmes pārtraukšanu nebija iespējams saņemt Šī numura satura kopsavilkumu angļu valodā. Tā kā nupat nobeidzās 7. Kanadas latviešu dziesmu svētki, redakcija, lai nekavētu šī numura iespiešanu, izvēlējās kā In this issue aizstājēju Vliema Littlera (Littler) rakstu, kas parādījās laikraksta The Toronto Star 1981. g. 6. jūlija numurā. Pilnīgāks dziesmu svētku apraksts sekos JG 135. numurā.     LATVIAN SONG FESTIVAL HEARTENING TO WITNESS You tell me how they do it. The Latvians, l mean. There they sit, nestled on the Baltic, smaller in numbers than the citizenrj oļ Metropolītan Toronto, occupving no more real estate than the province of New Brunswick, and all the while pouring out music like fountains... It’s an inspiration to witness one of these festivals, such as the Seventh Latvian Song Festival in Canada, which rounded out six days of activities at Massey Hall last night, because they show how seriously the Latvians take their cultural identity... Tā raksta Viljems Littlers (Littler) laikraksta The Toronto Star 1981. g. 6. jūlija numurā. Un turpina: Maybe it is because Canada’s cultural identity, less defined to begin with, has been less obviously threatened, that Canadians have not taken a page out of the Latvian book of celebration. Whatever the explanation, it is heartening to see and hear the way the Latvians honor their own. Consider last night’s concert, for example. It contained music by six Latvian-blooded composers, conducted, played and sung by Latvian-blooded musicians (as well as members of the Toronto Symphony) for the delectation of their emigre fellow countrymen. Mēs dzīvojam, iztiekam un ejam uz priekšu. Tā to arī atzīmē The Toronto Star mūzikas recenzents Littlers, kas recenzējis arī visus pēdējos dziesmu svētku koncertus Kanadā, it sevišķi simfoniskos koncertus. Citiem Toronto recenzentiem sevišķas intereses nav. Granted, it wasn’t music of striking originality or great depth. The Latvian tradition in composition seems to be a conservative one, deriving whatever distinctiveness it can lay claim to from the application of occasional folk-flavored inflections to its melodic and rhythmic materials. But it was music with a constituency. Moreover, the music’s folk inflections were more than occasional in the case of conductor Alfred Strombergs’ Overture on Latvian Dance Themes, which was receiving its premiere. A pity the University of Alberta professor took such an elementary route in sewing his themes together and orchestrating them. By comparison, My Country, by the late Alfrēds Kalnins, sounded like a more sophisticated piece of work (Dace Stauvers-Aperans’ Hymn To Riga sounded more sophisticated yet), but it trod humbly nevertheless in the footsteps of Smetana’s much more ambitious work of the same name. The same might almost be claimed of Janis Medins’ C minor Piano Concerto, in the sense that just about everything it says was said earlier and better by Sergei Rachmaninov. But Medins certainly knew how to speak authoritatively in the chromatically rhetorical Rachmaninov manner, using the full keyboard, big chordal statements and broad, yearning melodies. Within its limits, the concerto works. At any rate it worked last night, thanks to the presence of a virtuoso at the piano. Toronto’s Arthur Ozolins was born in Lubeck of Latvian parents and he has remained loyal to the music of his ancestral homeland. Visumā recenzents runā tīri atbildīgu valodu, kaut gan pret dažām detaļām varētu iebilst. Taču, latviešu mūziķi un sevišķi tie, kas reprezentējās šinī koncertā, ir stipri diezgan, lai saņemtu atklātus, kaut arī varbūt drusku steidzīgus vārdus. Visumā varēja priecāties par jaunu Štromberga skaņdarbu, tāpat par jaunās komponistes Daces Štaueres-Aperānes, iestāšanos latviešu simfoniķu ierindā. Ja Štromberga uvertīrā saklausījām vairākas latviešu tautas dejas, tad Daces simfoniskā poēmā muzikālais materiāls saistījās ar tautasdziesmas „Rīga dimd” intonāciju, savukārt ierosmi rodot dainās un Gunara Saliņa dzejrindās. Daudz romantisku nostāstu saistās ar Jāņa Mediņa klavieŗu koncertu (1934). Tā rašanās pamatā treju latviešu mākslinieku dzīves un mīlestības traģēdija, kuŗu atrisināja vienīgi nāves iejaukšanās. Klavieŗu koncertu Latvijā atskaņoja gan dāņu pianiste France Ellegarde, gan žīdu pianiste Marija Zalmanoviča. Tagad šo koncertu spēlēja Arturs Ozoliņš un atmiņā nāca pagājušā reize, kad pārtrūka stīga... Šoreiz viss veicās ļoti labi. Ozoliņa dziļā muzikalitāte, artistiskais vēriens, markantie frazējumi, dinamiskā dažādība, emocionālā skurba sniedza meistarisku Mediņa mūzikas interpretāciju. Ozoliņš vēl joprojām aug. Lielumā, dziļumā un gandrīz neticamā technikā. Par viņu ir lepna visa latviešu tauta. The reverse is nearly true in the case of Tālivaldis Kenins, who joined the staff of the University of Toronto as far back as 1952 and the Canadian League of Composers a year later, but who continues to be regarded by many as a major Latvian composer. The festival, for instance, commissioned his Seventh Symphony and offered its premiere as the major work on last night’s program. It deserved the distinction. Sombre in tone, incorporating a text (sung by Melita Miculs) by the composer’s statesman-poet father, it builds on the foundation of a passacaglia, a musical tribute to Latvia’s trials and hopes. But it is the work of a composer who is as Canadian as he is Latvian. Arī Tālivaldis Ķeniņš ar šo simfoniju, ko varam saukt arī par traģisko simfoniju, ieaug to latviešu mūzikas vislielāko garu vidū, kas spējuši izteikt nemirstīgos mākslas tēlos sava laikmeta augstākās cēlākās idejas. Ja līdz šim Ķeniņa darbos sastapām nerimtīgu kustību, dzīvību, arī prieku, tad šinī ieskanas arī likteņa soļi, emocionāls saviļņojums. Skaidri jūtams komponista radošo spēku augstspriegums un koncentrītība, kas tomēr neved bezcerībā. Šis bija darbs, kuŗu latviešu mūzikas vēsturnieki pēc gadiem apcerēs un vērtēs un apskaudīs mūs, kas bijām šī muzikālā notikuma liecinieki.   Imants Sakss