Skats no Spodra Klauverta lugas Toms Kaspars. No kreisās: Jānis Čečiņš − Vladimirs Malcenieks un Kārlis Gulbergs − Toms Kaspars.

Spodris Klauverts bija viens no mūsu labākiem satiriķiem. Ik otru gadu viņš mēdza sarakstīt tā saucamo kaleidoskopu, kas ir zināma veida revija, domāta ne tikai laika kavēklim, bet arī kritiskām pārdomām, jo autors tur ar redzīgu aci un veselīgu humoru zobojas par mūsu sadzīves notikumiem aizgājušā gadā. Šie kaleidoskopi, šķiet, apmierināja Klauverta lielo tieksmi rakstīt skatuves darbu, kam būtu nepieciešams ziedot daudz vairāk laika nekā skečiem, jo liktenis viņu bija ievirzījis par dažādo Sidnejas latviešu kulturālo pasākumu ierosinātāju un veicēju.

Neskatoties uz lielo sabiedriskā darba slodzi, Klauverts paspēja sarakstīt kādas desmit lugas. Kā nozīmīgākās gribētos minēt Spēka dēlu un Augstieni 273, kas līdz ar L. Felsbergas-Bērziņas apceri būs ievietotas grāmatā, ko drīzumā izdos Sidnejas latviešu biedrība savam pāragri aizgājušam goda biedram.

Pieminot Spodri Klauvertu, Sidnejas latviešu teātris 1981. g. 14. martā inscenēja viņa pēdējo skatuves darbu Toms Kaspars, kas 1979. gada lugu konkursā atzīta par vēlamu izrādīt. Tomā Kasparā izmantota Linarda Tauna, Andreja Eglīša un Ojāra Vācieša dzeja. Spodris Klauverts nekad nešķiroja šeit un tur dzīvojošos latviešu dzejniekus, viņam nozīmīga bija tikai dzejas mākslinieciskā vērtība. Lugā darbojas astoņas personas, un visas pauž autora dzīves atziņas. Pretēji kaleidoskopiem, kur dzirkstī humors, Tomā Kasparā jūtama pesimistiska nosliece. Patiesībā tas nav pirmais darbs, kuŗā Klauverts pievērsies savām divām lielām mīlestībām: dzejniekam un pilsētai. Viena no interesantākām lugām ir Umurkumurs, veltīta dzejniekam Čakam, ko sidnejieši izrādīja 1966. gadā (rež. K. Abeltiņš) ar lielisko Čaka lomas tēlotāju, pašreiz Kanadā dzīvojošo Juri Freiju.

Spodris Klauverts ir dzimis un audzis Rīgā, kas gadiem ritot kļuvusi viņam par skaistāko pilsētu pasaulē. „Mana māja ir pilsēta, ikkatrs mājas stūris un pažobele, ceļi, bulvāri, alejas! Kas tad ir mājas? Tur, kur mēs piederam. Mēs piederam pilsētai.” (Toms Kaspars)

Darbodamies sabiedriskajā laukā, Klauverts bieži vīlās cilvēkos, kas pēc viņa domam pārāk daudz rūpējas par mantu, ko kodes un rūsa saēd, bet pārāk maz veltīja savus spēkus un laiku mūsu garīgām rosmēm. Arī kritiķis ne vienmēr ieguva žēlastību Klauverta acīs. Toms Kaspars to apzīmē: „...literāra govs, jo savās grāmatu kritikās tas atgremo to, ko pirms 30 gadiem Latvijas Universitātē ēdis!”

Varbūt tāpēc par dzejnieka Toma Kaspara galveno izpratēju kļūst ielas meita Kristīne:

Vakar tu man teici − esmu iela. Un tu? Tevī kaut kas ir sabrucis. Kaut kas zudis. Kā nams, kas gadu skrejā zaudē īsto krāsu un ar saviem logiem kļūst krāsu akls. Tu dzirdi zāli augam zem asfalta ielas segas, tu saod jūras sāļumu uz ūdens lāses, bet skatīt tu spēj tikai melni baltās līnijās. Vissīkākais kļūst divtik ass, bet tam trūkst krāsainības, maigums un jūtas izzūd tavā redzes asumā. Tu esi viens un domā esam būt nederīgs, reizēm lieks un nespēcīgs. Bet tu nevēlies būt ne lieks, ne vājš, ne nederīgs. Tevī ir vairāk Vladimira nekā tu domā.

Visus trimdā aizvadītajos gados, vadīdams Sidnejas latviešu teātra literāro sekciju, Klauverts centās saviem līdzgaitniekiem atklāt dzejas pasaules skaistumu, ieskaitot arī to dzeju, ko, pārvarēdami visas polītiskās grūtības, rada latviešu dzejnieks Latvijā. Vai mēs visi to izpratām? Diemžēl ne! Vairums latviešu trimdinieku glabā sevī naidu pret visu, kas nāk no okupētās dzimtenes. Klauverts, to vērodams, bija sašutis un izmisis. Tāpēc lugā, kas liktenīgi kļuva par pēdējo, viņš parāda, kādas sekas var izraisīt šis gadiem ilgi kultivētais naids, ka trimdas dzejnieks Toms Kaspars dusmās spēj nosist savas tautības piederīgo dzejnieku no komūnistiskās valsts Vladimiru Malcenieku, bet policija savukārt nošauj Tomu Kasparu. Cita atrisinājuma autors nav varējis saskatīt, ko apliecina arī vecā vīra, bijušā ārsta vārdi: „...Jā − dzejnieks Vladimirs Malcenieks ir miris ... Zināju, ka tam tā bija jānotiek. Arī Toms Kaspars ir miris.” Lugas galvenā ideja ietverta dzejnieka brīvības alkās. Trimdā dzīvojošā dzejnieka nebrīvību autors simboliski parāda, kad dienā tas vadāja grāmatu magnāta mantinieces Katrīnas pūdeļus, bet vakaros pašu Katrīnu. Aizmucis no pēdējās, Toms Kaspars domājās esam brīvs. Arī viņpuses dzejnieks Vladimirs Malcenieks, izvēlēdamies palikt Rietumos, domāja esam brīvs. Bet vai viņi patiesi bija brīvi? Ko īsti nozīmē − būt brīvam? Vai mūsdienu cilvēkam vispār iespējama pilnīga brīvība, jo mēs visi esam vairāk vai mazāk pakļauti zināmai kārtībai. Trimdas dzejniekam Tomam Kasparam bija gan runas, bet ne rīcības brīvība, ko pēdējais dusmās aizmirsa un tāpēc gāja bojā. Atstājis komūnistisko valsti un izvēlējies brīvību, to neieguva arī dzejnieks Vladimirs Malcenieks, jo arī viņš nesaprata, ka brīvības jēdzienam ir robežas.

Šai Spodra Klauverta domai gribas saskatīt parallēles ar Osvalda Uršteina atziņu par latviešu nākotnes teātri. Klauverts ar lugu Toms Kaspars, komēdiju 3 cēlienos, kas autoram, pašam negribot, pārvēršas traģēdijā, ir paudis līdzīgas domas pār nākotnes latviešu dzejnieku, kas varēs justies īsti brīvs tikai neatkarīgā, brīvā Latvijā.

Nobeigšu šo mazo apceri par Spodra Klauverta pēdējo lugu Toms Kaspars ar dzejnieka pašam sev veltīto bēru runu, kas slēpj sevī ne tikai Toma Kaspara, bet arī paša autora pasaules uzskatu. Toms:

Dārgo aizgājēj, Tom Kaspar! Te nu mēs visi − draugi, paziņas, labvēļi un nelabvēļi − atrodamies tava dzīves brauciena pēdējā pieturā. Toms Kaspars, dzejnieks un nelga, dzērājs un rupjas mutes bajārs − ir miris. Vai Tomam bija mūs jāatstāj? Pieklājīgi ļaudis teiks − nē! Bet brīdi pārdomājiet, − ko Toms mums atstājis? Dzeju? Pēc gadiem pāris tā jau būs aizmirsta. Vai šo dzejoļu dēļ Tomam vajadzēja ilgāk dzīvot? Nē − viss jau ir pateikts, izteikts, apmuļļāts. Toms Kaspars bija pieklājīgs, jo dzejniekiem tāpat kā viesiem viesībās, slaveniem polītiķiem, sabiedriskiem darbiniekiem, dziedoņiem, aktieŗiem jāapzinās un jāprot laikus pazust no publikas acīm. Labi vien, ka tu, mīļo aizgājēj, − prati laikā nokāpt no dzīves skatuves. Tom, tu mīlēji pilsētu, tās smacīgo un miglaino gaisu. Tu klīdi ielās meklēdams sirdis, kas atstātas trotuāru malās. Tu meklēji cilvēkos cilvēcību un neatradis, vari atstāt šo planētu. Dusi saldi! Pēc pusstundas tepat krogū daži draugi uzdzers atvadas tavai universā klīstošai dvēselei!

Ņina Luce