Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

ĪSLAICĪBAS SAPNIS SĀP

Lidija Lideka. Neizspēlētā vasara. Toronto: Daina, 1978. 136 lp.

 

Starp dienu īstenību un ilgaino eksistences sāpēšanu cilvēkā reizēm var būt liela saukšana bez atbalss. Tad mēs meklējam un reizēm atrodam pašu radīto īstenību - sapņos, iecerē, mīlestībā, pļavu purenēs, zilajā lakatiņā, sniega pārslā, tuvības izsalkumā. Dzeja nāk un spēj mūs pareizināt pašus ar sevi, lai sāktu redzēt, atbildēt uz jautājumiem, kas vēl nav paspēti vaicāt. Varbūt tā ir romantiķu zilā puķe, ko dažas dvēseles paņēmušas līdz no Latvijas debesīm un naktīm un to spītīgi paturējušas un nav atdevušas lielceļiem un 100 jūdzēm stundā. Man liekas, ka dzejniece Lidija Lideka ar savu jauno dzejoļu grāmatu ir viena no tiem.

Kaut kur starp dziesmu
Un pļavu
Mūsu šūpulis kārts.
Kaut kur tu,
Kaut kur es
Īslaicības sapni paglabāsim (90)

Lidija Lideka dzīvo citā laikā nekā mūsu agrākie romantiķi - Fricis Bārda, Jānis Ziemeļnieks, Elīna Zālīte. Arī dzimtā zeme un tās debesis atnāk tikai ar atmiņu vizēšanu. Technoloģija un gabalos sacirstā cilvēku psīche visapkārt deklarē - īslaicību: ko šinī mirklī nenotversi, tas nekad vairs nebūs tavs, īslaicības sapnis kārdina un sāp reizē.

Mežonīgā gravā
Bēgle
No laimes, no grēka
Skūpsta akmeni - (108)

Lidijas Lidekas dzejas balss runā tās mūsu paaudzes vārdā, kam nebija laika, ne iespējas savas jaunības dzīvošanai. Jaunekļus paņēma no vidusskolas sola un iedzina kauju ierakumu dubļos. Meitenēm jaunība sērīgi skatījās pa bēgļu nometņu logu. Neizspēlētā vasara ir tā nedzīvotā dzīve, kas sāp:

Vai var nedzīvoto dzīvi
Rītā vēl no jauna sākt? (72)

Tomēr dzīvošanas ritmi stāsta jo daudzās dzejoļu rindās par dzīves izsalkumu un prieku. Lidija Lideka ir atradusi īstos vārdus iekšējās un ārējās jūtas ainavas parādīšanai:

Brīnums ir palicis
Lielas un spulgas lāses
Un tītīgas meitenes
Savā vaļā pēc lietus
Upmalā. (84)

Gaismas brīdi īsu
Vasaras altārī
Upurē
Jumja mājienā
Iedegto lāpu
Liesmojot tālāk nes. (125)

Dzejniece ir pazinusi un sapratusi jumja mājienu: iedegto lāpu liesmojot tālāk nest. Šī gaisma pasaules pajumtēs un ceļmalās mums ir ļoti vajadzīga.

 

Jānis Klīdzējs