Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

KUSTOŠĀS BILDES PADOMJU LATVIJĀ

Silvija Līce. Latviešu literātūras klasika kinomākslā. Rīga: Zinātne, 1977. 183 lp. Rbļ. 2.00.

 

Rakstīt apcerējumu par literāru darbu ir daudz pateicīgāks uzdevums nekā recenzēt grāmatu, kurā runa ir par tādu konkrētu materiālu, kas recenzentam tikai daļēji pazīstams. Šinī gadījumā mans uzdevums ir iztirzāt Līces grāmatu Latviešu literātūras klasika kinomākslā, kas īstenībā arī ir recenzija par Latvijā ražotajām filmām.

Parasti Padomijas kritiķi nodarbojas galvenā kārtā ar darbu vai notikumu slavināšanu vai labākā gadījumā ar kļūdu un trūkumu apmaigošanu. Paskatīsimies, kādu pieeju Līce ir izvēlējusies savā darbā. Izlasot grāmatu, vispārīgs iespaids paliek, ka autore uz apskatāmo vielu ir raudzījusies no padomju cilvēka viedokļa, kas arī ir gluži dabiski. Tomēr jāsaka - Līce nenodarbojas ar tukšu vāvuļošanu, bet lietišķīgi analizē un nebaidās arī asi kritizēt. Piem., par augsti cildināto filmu Uz jauno krastu (pēc Viļa Lāča romāna) viņa atļaujas teikt šādus vārdus: "...traucēja tīšā skatītāju smīdināšana ar naturālistiskām izdarībām ... Jurovska tēlotais epizodiskais budzis Ķikreizis bija filmā vienīgais īsti dzīvais un cilvēciski patiesais tēls." (28). Ja jau nu tas bija vienīgais īstais, tad pats par sevi saprotams, ka visi pārējie ir bijuši neīsti.

Man, diemžēl, nav bijusi izdevība redzēt visas grāmatā iztirzātās filmas, bet lielu daļu no tām tomēr esmu redzējis, ieskaitot tās, kuŗas tiek uzskatītas par labākajām. Un jāsaka, gandrīz no visām dveš pretī Līces iepriekš pieminētais neīstums. Manuprāt, tas izskaidrojams lielā mērā ar to, ka tagad arī Rīgas aktieŗi ir pa daļai piesavinājušies Maskavas aktieŗu patosaino runas manieri. Bez savas vainas nav arī režisori, kuŗi arī ir tādā pašā garā noskaņoti. Piem., par vienu no galvenajiem režisoriem teikts: "L. Leimaņa ceļš mākslā sākās ar skatuvi - ar aktieŗa un režisora gaitām teātrī, kur valdīja Eduarda Smilģa romantiskais stils, vērienīgs patoss un spilgts teātrālisms." (22, pasvītrojums mans. V.L.). Bet patoss un teātrālisms, kā zināms, filmās neder. Derētu tomēr piezīmēt, ka pēdējā laikā redzētajā filmā Ezera sonāte teātrālisms ir tikpat kā izskausts, un tā tuvojas jau Rietumu pasaulē atzītam dabiskam spēles veidam.

Līces, kā recenzentes, pieeja savam darbam ir profesionāli lietpratīga un var redzēt, ka viņa apskatāmo vielu ir rūpīgi izstudējusi. No savas puses tomēr atļaušos arī dažas piebildes un korrekcijas pie viņas darba, attiecībā uz divām viņas recenzētām filmām - Mērnieku laiki un Pūt, vējiņi. Cita starpā - režisors Pūce nepavisam nav piebaldzēns, bet vestienietis. Tālāk, izceļot pozitīvos momentus, kādi tur tiešām arī ir, Līce tomēr aizmirst Mērnieku laiku ekrānizējumā pakritizēt arī teātrālismu, kas vietām tur ir diezgan spilgti redzams. Tāpat nevar pievienoties arī autores apjūsmotajam Pūt, vējiņi filmas traktējumam. Rainis pats savā laikā par savu lugu ir teicis, ka ar to viņš ir gribējis rādīt lauku dzīvi un tās skaistumu. Bet filmas darinātāji, acīmredzot, nav gribējuši rādīt lauku dzīvi tās dabiskā skaistumā. Tā vietā viņi ir iztaisījuši ārišķīgi izskaistinātu opereti ar traģisku saturu. Arī techniski filma bieži vien klibo tā, ka recenzente nevarēja to neredzēt. Minēšu tikai vienu piemēru. Filmas finālā ļaudis gaišā dienas laikā, saulei spīdot, staigā ar lāpām rokā meklēdami Baibas līki, un tēlo, ka it kā tā būtu nakts. Filmā dienas uzņēmumus tiešām var pārvērst par nakti, tikai tad gan ir jāzina, kā to darīt.

Būtu gan jābeidz, bet lai lasītāji man piedod, es tomēr gribu pieskarties vēl vienam Līces plašam iztirzājumam par to darbu, kuŗā es pats arī esmu daļēji iejaukts. Tās ir divas filmas ar nosaukumu Zvejnieka dēls. Viena uzņemta brīvās Latvijas laikā, otra - Viļa Lāča romāna otrreizējais ekrānizējums Padomju Latvijā. "...faktiski latviešu mākslas kinematografija sākās tikai 1939. gadā," raksta Līce, "ar filmu Zvejnieka dēls. Viss pārējais bija tikai priekšvēsture, kas nekādas paliekošas mākslas vērtības neatstāja. Zvejnieka dēls iemantoja nedalītu atsaucību. Ekrānizācijas vēsturē šādai reti sastopamai skatītāju labvēlībai pret filmu (kuŗas režisors bija V. Lapenieks) bija reāls pamats..." (15).

Turpretī padomju laika Zvejnieka dēla ekrānizējumu, kas tika gatavots ar nesalīdzināmi lielākiem līdzekļiem un iespējamībām, grāmatas autore diezgan nesaudzīgi nokritizē: "Ekrānizējuma struktūras sadrumstalotība un virspusējais illustrātīvisms nedeva iespēju atklāties raksturiem, tie ir viennozīmīgi un tāpēc psīcholoģiski un mākslinieciski neinteresanti. (...) Kaut arī filmā bija dažas nenoliedzamas vērtības, taču nacionālās klasikas un romāna ekrānizācijas principu izveidē tā nedeva gandrīz neko jaunu, pozitīvu." (34, 39).

Otrā Zvejnieka dēla filmā piedalījās divi aktieŗi (Avens un Mīlbrets), kas filmējās arī pirmajā uzvedumā. Par to Harijs Avens man rakstīja tā: "Tagad nu mūsu filma ir nobeigta un arī izrādīta. Vispārējais spriedums ir, ka otrs Zvejnieka dēls nesasniedz pirmā Zvejnieka dēla māksliniecisko līmeni. Tavā filmā vairāk bija akcentēts romantisms, turpretī mūsējā ir skaudrāka un ideoloģiski spēcīgāka."

Tā ideoloģija, tā ideoloģija... Laikam jau tās pašas filmā iebāztās ideoloģijas dēļ, kuras Lāča romānā nemaz nav, filma neguva publikas piekrišanu. No savas puses es Rīgas filmu kollēgām gribētu ieteikt vadīties no sensenā Bībeles teiciena: "Dodiet Dievam, kas Dievam pienākas, bet ķeizaram - kas ķeizaram." Tad Jūsu filmās varbūt gan būs mazāk ideoloģijas, toties vairāk mākslas.

 

Vilis Lapenieks