Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs
DZEJNIEKS MŪSU VIDŪ
Kāpēc neteikt tūlīt: Gunara Saliņa Satikšanās ir viens no lielākajiem notikumiem mūsu svešuma dzejā.
Šī ir dzejnieka trešā grāmata, Miglas krogs iznāca 1957., Melnā saule 1967. gadā. Desmit un vairāk gadu atstarpes no viena krājuma līdz nākamam, nesamērīgi gaŗi laika posmi, kas labāk nekā patētiski vārdi raksturo dzejas likteni emigrācijā. Kāda te nozīme nelielajam lasītāju skaitam, kāda atrautībai no dzimtenes, to tik viegli nenoskaidrot. Abu faktoru izvērtēšana dotu pamatu pesimismam tālākā skatījumā. Bet varam arī izvēlēties gaišāku viedokli un priecāties, ka Gunara Saliņa dzeja ir spējusi pastāvēt un augt par spīti visām grūtībām.
Dzintars Sodums nesen Jaunajā Gaitā pamatoti raizējās par rakstnieku attālināšanos no reālisma un sava laikmeta dokumentēšanas. Satikšanās nu reiz ir grāmata, kam laikmetīguma netrūkst. Te ir laba tiesa dzejoļu, kas skaŗ trimdas iekaisušos nervu centrus, latviešu lietas vispār un ar tām mūsdienās saistītās bēdas un cerības. Par reālistisku šo dzeju var saukt tādā ziņā, ka tā izsaka mūsu kopējā likteņa radītas izjūtas, ar kuŗām lasītājam nav grūti identificēties. Šodienīgā tematika grāmatā nereti ir ietverta kādā liroepikas paveidā, bet proziskam vēstījumam Gunara Saliņa dzeja tādēļ netuvojas. Tai drīzāk ir raksturīga sapņu un fantastikas tēlu valoda, kas nav nekāds šķērslis izjūtu īstenības atveidošanai. Jau Melnajā saulē lasījām, ka "sapņiem ir sapņu / reālisms".
Ja atstātā dzimtene Saliņa dzejā agrāk galvenokārt ieskanējās atmiņās un senās atbalsīs, tad jaunajā krājumā tā spēji ienāk tagadnē, gan ne savā ikdienā, bet tāda, kā mēs to pārdzīvojam tikšanās reizē pēc daudzu gadu projienes. Rīgas braucēji zina, ka šim pārdzīvojumam var būt ārkārtīgs spēks. Satikšanās ir vienā no savām nozīmēm satikšanās ar dzimteni, attēlota kā notikums, kas var satricināt zemi zem kājām.
Viens no dzejoļiem, par Latviju saucas "Piedzīvojums Rīgā. Kāda trimdas dzejnieka stāsts." Tas ir izdomā varens un reizē draiski pārgalvīgs sacerējums, ko gribētos ieteikt lasīšanai un pārrunām sestdienas un vasaras skolās un jaunatnes semināros. Saturīgāku lirisku kommentāru dažiem spilgtiem mūsu visjaunāko laiku vēstures notikumiem grūti iedomāties, un dzejojuma spriganā izskaņa turklāt vēl pacilās prātus. Jāievēro, protams, autora norādījums pēcvārdos, ka dzejoļi par Latviju nesaistās ar noteiktām personām vai notikumiem, bet tas lai nekavē lasītāja domu asociāciju brīvo plūsmu.
Saliņa dzejoļi par trimdu nav optimistiski. Un ko gan citu varējām sagaidīt. Īsais dzimtenes apciemojuma brīdis ir uzliesmojums, kas var vitālizēt un dot cerību sajūtas, kaut vai īslaicīgi. Svešumā ar katru gadu neatlaidīgi turpinās sadilšana un atsvešināšanās, ko dzejnieks pēkšņi komprimētā laika perspektīvā uztver, kā procesu, kuŗā "latvieši gluži apdullinošā ātrumā attālinās cits no cita".
Kārlis Skalbe savā laikā Mazajās piezīmēs rakstīja, ka, redzot tautas brāli zem sarkanā karoga, viņam gribējies uzsaukt: "Ej, Jāni, kur tu iesi?" Gunars Saliņš liek sapulču runātājiem trimdas brālim Andžam un Rīgas brālim Krišam kopējā sapnī atstāt vienam "īsto latviešu" un otram partijas pozicijas un brālīgi pērties pirtī, pirts garā zem bērzu slotām aizmirstot kaŗus un naidu. Bet nākamā rītā brāļi ir atpakaļ katrs savā ellē "un lamāja atkal viens otru / uz velna paraušanu."
Padrūmais trimdas vērojums dzejnieku nenoved rezignācijā, vismaz vēl ne. Iepriekšējā krājumā tumsa zem melnām debesīm un vēl melnākas saules varēja pagaist kā pati no sevis, kad balsis un tēli no senās pagātnes iznira apziņā. Desmit gadus vēlāk tādi brīnumi atgadās retāk un to pastāvēšana ir apdraudēta. Dzejolī "Siena laiks", kas nobeidz trimdai veltīto grāmatas nodaļu, atskan brīdinājuma sauciens, aicinājums saglabāt savu identitāti un rīkoties, darīt neiespējamo, kamēr vēl nav par vēlu.
Jo šis ir laiks, kad drīz var nebūt laika. Jo šis ir laiks, kad jāglābj laiks. Jo šis ir siena laiks - kad mums un pasaules galiem cauri vēl Jānis pūš vaŗa tauri - līgo!
* * *
Sajaukšanās ar zemi, ar dabu ir Saliņa dzejā atkārtoti sastopama metamorfoze ar lielu emocionālu spriegumu. Līdzināšanās zemei Melnajā saulē bija dzejnieka vai jebkuŗa domu un šaubu mākta cilvēka sapnis par jaunu, auglīgu slāņu, jaunu dziesmu atrašanu. Intensīvi vibrējošais dzejolis "Mājnieks" jaunajā krājumā izdzied no savas zemes atrauta cilvēka mūža sāpi, atspoguļotu ar zemi saaugušā mājiniekā.
Iztrūkstošā vietā ir jānāk kam citam. Viena no kompensācijas iespējām svešumā ir satikšanās ar citām kultūrām, ar mākslām un mākslas radītājiem no visas pasaules. Izjūtām un pārdzīvojumiem, kas radušies šādos kontaktos, ir liela, varbūt pat pārāk liela vieta Gunara Saliņa jaunākajā devumā. Rakstīt pilnasinīgu dzeju par pastarpināti iegūtu dzīves pieredzi ir gauži grūts pasākums. Kādreiz tomēr viss izdodas, un tad rodas, piemēram, tāds uz šī žanra robežas rakstīts lielisks liriskās konkrētizēšanas paraugs kā "Laiks Tībingenā". Viena no šī dzejoļa īpašībām ir vieglums, atraisīts, gaisīgs vieglums. Viegluma jēdzienam dzejnieka iztēlē ir nopietna skaņa, tāpat kā zemes labvēlīgo spēku piesaukšanai. Pretrunu šeit nav, jo zeme ir dzīvība un atjaunošanās, ne smagums. Te gan jāpiemin, ka "Narcisa atrašanās" grāmatas nobeiguma daļā ar smagu un masīvu elementu sablīvējumu it kā sagroza skatījumu. Šis pēkšņais pavērsiens, lai kā motīvēts, tomēr īsti nepārliecina.
Dzejolī "Mistifikācijas" atbrīvošanās no smaguma ir aicinoša dzīves zina: "Nesapņo - kusties viegls, / it kā pats no sapņa būtu." Gaisīgās kustības, bezsvara lēcieni un lidojumi nav aizsapņošanās, tie palīdz izteikt kādu īpatnu pieredzi, kādu tieksmi, vairāk nojaušamu nekā vārdos skaidri formulējamu. Iespējams, ka viens no viegluma sajūtas pavedieniem ved atpakaļ pie tautasdziesmām, un kuŗa gan tad būtu labāks piemērs par liego, brīnumaini dzidro "Div' pļaviņas es nopļāvu". Šī dziesma skan Melnajā saulē dzejojumā par sapņu lidojumu uz Kārļa Skalbes "Saulrietiem" Piebalgā. Satikšanās sniedz kādu mazliet apslēptu variāciju ("Viņa un mēs"): "saule piemīlīga un vēsmas, kas žāvē mūs, vēsmas ar vīstoša siena smaržu no Susējas pļavām."
Jaunajā krājumā sastopam ari cita veida nopietnību. Te ir atvadu un piemiņas vārdi agri un pāragri mirušiem draugiem un laika biedriem no dzejnieka paaudzes. Te ir dzejoļi, kuŗu centrā ir domas par nāvi, skaudras un nesaudzīgas, bet ne bezcerībā vedošas. Nāve Saliņa dzejā nav tikdaudz destruktīvs spēks kā vara, kas, līdzīgi mīlestībai, spēj izraisīt dziesmu.
Šai dziesmai par dzīvību un nāvi ir kādreiz drusku teātrāla skaņa, kā dzejolī "Largo". Pamatā te varētu būt citur grāmatā izteikts novērojums, ka patiesība ir teātrāla.
Šī dziesma var ar agrāk nepiedzīvotu intensitāti saukt nāvei cauri pēc atdzimšanas un jaunas skaidrības nojausmā sasaistīt dzīvo balsis ar mirušo klusēšanu:
Dziedi - dziedi par tiem,
kas nedzied, kas beigti - viņu nedziedāšana
ir līdzīgāka mūsu dziedāšanai nekā to iedomājam
ja vien mēs dziedam īsti - tikpat īsti cik īsti viņi klusē.Satikšanās ir bagāta grāmata. Individuāllirika te savienojas ar dzeju par kopīgo likteni, vienai otru papildinot un padziļinot. Trimdas dzejnieks Gunars Saliņš nav savrupnieks vai vērotājs no malas, viņš ir dzejnieks mūsu vidū. Viņa dzejas celtne ir veidojusies lēnām, bet tās nozīmīgums izceļas arvien skaidrāk.
Mārtiņš Lasmanis