Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

LIELAIS TUMSAS KOKS

Imants Ziedonis. Man labvēlīgā tumsā. Rīgā: Liesma, 1979. 128 lp. 50 kap.

 

Kādu dienu var pēkšņi sajust, ka saule debesīs nav draudzīga. Tās spožums žilbina, tās nesaudzība padzen visu idillisko un rada nedrošību un bailes. Šis pārdzīvojums, spēcīgāks nekā pirmā brīdī var izlikties, ir viens no krustojuma punktiem Imanta Ziedoņa recenzējamā dzejoļu krājumā.

Ziedoņa dzejā pēdējos gados ir manāms jauns posms. Arvien nozīmīgāka ir kļuvusi sākuma, noslēpumaino pirmavotu apzināšana. Dienas gaismas un šķietami skaidri definētās pasaules vietā ir stājies veģetātīvais tumsas slānis. Ārēji aktīvo rīcību, tieksmi izšķirties par vienu vai otru aizstāj meditātīvais līdzsvara stāvoklis pirms darbības sākuma.

Šis pavērsiens nenāk negaidīts. Caurvējā (1975) formulētais dzīvošanas sarežģījumu un dzīves dubulto patiesību izraisītais konflikts palika būtībā neatrisināts. Simpatiskā, bet neizkāstā Poēma par pienu (1977) dotajās grūtībās daudz nevarēja līdzēt. Imants Ziedonis, tā liekas, lūko mezglu atšķetināt, divējus ceļus iedams. Savā publicistikā viņš kā agrāk aktīvi piedalās sabiedrības dzīvē, iejaukdamies, kritizēdams un jaunas iniciātīvas izvirzīdams. Illūziju viņam nav, bet apņemšanās darboties līdz jaunas sabiedrības celšanā paliek spēkā, un ne tikai lojālitātes, spīta vai tīri racionālu apsvērumu dēļ. Kādā Ziedoņa Karogā (7. 1978) publicētā dzejolī ir apliecinājums, ka sirds visvairāk klauvē tam, kā vēl nav un ko mēs nezinām.

Ja Ziedoņa publicistika ir darbs dienas gaismai, tad viņa apceramā dzejoļu krājuma kodolā ir dziesmas tumsai. Tās nav nekādas novēlotas, vispārromantiskas nakts melodijas, bet ļoti apzinātas, pat mērķtiecīgas skaņas, ar kuŗām jāatvaira saules bailes un jāatrod jauna paļāvība dzīvei.

Caurvējā bija dzejoļi, kas liecināja par krizi, par īstenības un dzejošanas pamatu ļodzīšanos. Imants Ziedonis nepieder pie dzejniekiem, kam konfliktu izraisīts sasprindzinājums var ilgi noderēt kā radoša augsne. Viņš tiecas pēc izlīdzinājuma, pēc atrisinājuma. Publicistikā virziens uz atrisinājumu ir virziens uz āru un uz priekšu. Ziedoņa dzejas ceļš pašreizējā posmā ir vispirms ceļš uz iekšu un atpakaļ, uz sākuma tumsā apslēpto dzīves izejas punktu. "Nav citas izejas, izeja ir uz iekšu".

Tumsa nav biedīga. Tā ir labvēlīgs patvērums tam, kas iemācījies tumsā redzēt un būt tai draugos. Tumsa nav gaismas noliegums, bet vēl nepamodusies gaisma, gaisma, kas vēl ir tikai vārds tā, kā sākumā bija vārds. Līdzīgu tumsas pārdzīvojumu sastapām jau pirmajā Epifāniju grāmatā (1971). Tagad tas atgriežas, pilnskanīgāks un daudzveidīgaks, jaunu kopsakarību sprieguma lokā ieslēgts.

Gaisma var būt kopīga, bet tumsa katram ir sava. Tumsas gājēja dziesmas ir introvertas dziesmas par sevi, patiesībā diezgan svešas tam garam, ko parasti saistām ar padomju sabiedrību. Imanta Ziedoņa oficiālais Tautas dzejnieka gods un stāvoklis ietveŗ sevī kādu paradoksu, kās nav gluži bez riska. Dzejnieks to nojauš: "Ja kādreiz mani padzīs / tumšs mirdzums būs man acīs / no tumsas / no lielā tumsas koka".

Kādā garā un atklātā sarunā ar Rutu Veidemani (Literatūra un Māksla, 29. 1979) Ziedonis izteica atziņu, ka visaugstākā brīvība, visaugstākais nolūks ir pārtulkot sevi visskaistākajā skaņā, kādu no sevis var izdabūt. Pārējais, arī pakalpošana idejām, tad notiek pats no sevis, izrietot no brīvības nolūka.

Skaistuma jēdzienu var viegli pārprast. Tā vien gribētos visskaistāko skaņu šoreiz aizstāt ar vispatiesāko skanu. Būtībā jau tāpēc neko nevajadzētu pārveidot. Lai nu kā, patiesās skaņas meklēšana caurstrāvo Imanta Ziedoņa apceramo grāmatu. Patiesā skaņa var mājot tumsā vai slēpties akmenī, tā var pagaist debesīs kā divdomīgi dūmi, un to var saklausīt brīdī uz robežas starp divām sajūtām, "Kad tev ir jau divas ausmas / un nevienas no tām vēl nav". Šajā daudzveidībā ir kāds kopējs elements, kas raksturo patiesības meklētāja ievirzi, vēlēšanos attālināties no konfliktos iestrēgušās, virspusīgās dienas pasaules un pievēršanos noslēpumainākām, grūtāk tveŗamām, bet sākotnējam līdzsvara stāvoklim tuvākām sfairām.

Atgriešanās sākuma punktā neatrisina sarežģījumus, bet dod spēku tiem vēlreiz tuvoties ar jaunas pieredzes padziļinātu skatījumu. Man labvēlīgā tumsā ir grāmata par atjaunošanos, par jauniegūtu līdzsvaru, ko Ziedonis cituviet sauc par izlīdzināšanos sevī. Līdzsvara sajūtas radītais un tumsas labvēlībā augušais spēks nav izfilozofēts, tas ir izjusts pie miesas un dvēseles. Tas vibrē Ziedoņa dzejā, dodams tai tumšu mirdzumu un brīvu, atraisītu skanējumu, ko vietām kāpina spraigas elipses kā jauns izteiksmes veids. Nav svarīgi, ka grāmatā ir dažādu līmeņu dzeja, ka tanī var atrast darbnīcas skaidas vai lieku reizi sastapt dzejniekam piedēvēto pārlieko narcisismu. Svarīgas ir virsotnes, ko Imants Ziedonis Man labvēlīgā tumsā sasniedz savā un visā latviešu šolaiku dzejā.

Viena no tām iezīmē saules baiļu pārvarēšanu:

viena Saule uz mani
tā pati parastā
un nekādu baiļu vairs
tavā krastā
( -- --)
nu skaidri jūtu
nu mirdz mans nams
tāpēc ka
tumsu mīlēdams

 

Mārtiņš Lasmanis