Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

APSVEICAMA GRĀMATA

Jānis Jaunsudrabiņš. Vēja ziedi. Mičigenā: Ceļinieks, 1977. 159 lp.

 

Šis gaŗais stāsts, ja nemaldos, vispirms publicēts 1907. gadā laikrakstā Latvija (t.i., "Latvijas Latvijā", nevis "Vācijas Latvijā" vai "Kanadas Latvijā"...); nezinu, kad tas pirmoreiz bijis lasāms grāmatā. Pie rokas šobrīd gan ir stāsta pirmais trimdas izdevums, ko 1947. gadā laida klajā J. Grīnblata apgāds. "Ceļinieka" apgāds samērā nesen īstenojis jaunu trimdas izdevumu. Liekas, ka teksts vienkārši pārfotografēts, jo burtu formas un lappušu iekārtojuma ziņā nav nekādas atšķirības; abos izdevumos arī vienādas iespiedumkļūdas ("Sodris" 9. lp. un "suņuķ" - nevis "suņuk" - 65. lp.) Protams, kā liecina apgāda piezīme, "Ceļiniekam" ir (J. Grīnblata atraitnes) atļauja izmantot 1947. g. izdevumu. "Ceļinieks" parūpējies par citādu, interesantāku, Ilgvara Šteina zīmētu vāku. Teksts reproducēts palielinātā veidā; grāmatiņa nav tik miniatūra kā pirmais trimdas izdevums.

Vēja ziedi ir arī "Rasmas stāsts" - vēstīts pirmajā personā no sievietes viedokļa. Jāapbrīno autora iejušanās spējas. Fiziski un dvēseliski normālam vīrietim (kāds Jaunsudrabiņš neapšaubāmi bijis) Vēja ziedus būtu vieglāk uzrakstīt no vīrieša (teiksim, Spodŗa vai Jāņa) viedokļa. Tiesa, netrūkst dzimuma ziņā vairāk vai mazāk neitrālu dvēseles iezīmju; piemēram, "cilvēks grib dzīvot", priecāties, negrib gaŗlaikoties; loģika nav vīriešu monopols; aistētiskas izjūtas nav specifiski sievišķīgas. Vīrieša rakstīts "Rasmas stāsts" tomēr prasa rūpīgu intuīcijas un novērojumu sintezi - diezgan viegli iebraukt stabā... Dažs rakstnieks ar sieviešu tēliem netiek īsti galā (anglosakšu kritiķi šādu neveiksmi piedēvē Dikensam) - sevišķi jau tad: ja vēstījums ir sievietes Ich - Erzählung. Tāpat daža rakstniece nespēj iejusties cilvēku sugas tēviņu dziņās... Jaunsudrabiņa skatījums nav tik vienpusīgs.

Vēja ziedu Rasma varbūt ir psīcholoģiski drusku mazāk reālistiskā veidā parādīts raksturs nekā Fransuāzas Sagānas Sesīla vai Dominika (grāmatās Sveicinātas, skumjas un Kāds smaids), bet starpība šai ziņā nav liela. Iespējams pat saskatīt zināmu radniecību: lai gan Sagāna raksta par urbānizētām, diezgan emancipētām francūzietēm un attiecīgs viņas sacerējumu darbības laiks ir šī gadsimta piecdesmitie gadi, viņas impulsīvās, nemierīgās skuķes - īpaši mīlestības apsēstā Dominika - manāmi atgādina skolās izglītoto, bet samērā lauciniecisko latvieti Rasmu, kas savu pirmo mīlestību pārdzīvo šī gadsimta sākumā. Tātad būtībā līdzīgi centrālie sieviešu raksturi un līdzīgs psīcholoģiskais zīmējums. Manuprāt, šī saskaņa nepārprotami apliecina Jaunsudrabiņa gandrīz neticamās sekmes empatijas un izteiksmes ziņā.

Vēja ziedi gan pārliecina un valdzina arī bez salīdzinājuma ar rakstnieču veidotiem sieviešu tēliem. Šis liriski un romantiski iekrāsotais stāsts ir viens no mūsu literātūras visievērojamākiem darbiem.

 

Gundars Pļavkalns