Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs
"DZIESMU DZIED, KĀ PROT, KĀ VAR"
Indra Gubiņa. Dziesma tevī esmu, dzejoļi. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1979. 93 lp. $6.00.
Pēteris Aigars, kas aplūkojamā krājuma autori mudinājis pievērsties daiļprozai, viņai kā rakstu māksliniecei laikam gan izdarījis lielu pakalpojumu. Proza, tā sakot, iebīda raksturus un notikumus starp autoru un izteiksmi, līdz ar to novirzot sacerējuma veidotāju no tiešas pašizpausmes un liekot padomāt par struktūru. Netrūkst jau liriķu un liroepiķu, kas sniedz ne tikvien pašizpausmi, bet arī iespaidīgu veidojumu; diemžēl, Gubiņa nav šai ziņā tik vispusīga. Formai (šī vārda plašākā nozīmē, tātad arī "iekšējai formai") Gubiņas dzejā parasti ir tikai minimāla loma; dominē pašizpausme. Lasītāju šādas vārsmas aizkustina vienīgi tad, ja viņš tajās pamana kaut ko līdzīgu savām "nozīmīgākajām" izjūtām (kaut vai patriotismam, erotikai, "nelaimīgai mīlestībai", bēdām par zaudēto dzimteni etc.); responsus daudz vairāk noteic "saturs" nekā poēzija (kas ciešāk saistās ar veidojumu).
Formas ziņā iespaidīgāks dzejnieks rosina un vada lasītāja pārdzīvojumu pat gandrīz bez tikko raksturotā "spoguļa efekta" palīdzības. Protams, arī vairāk formāla dzejoļa uztveršanai nepieciešamas līdzīgas domas un izjūtas (ko rada agrāku pārdzīvojumu nogulsnējumi zemapziņā), bet poēzijai ir jau patstāvīgāka, aktīvāka loma un dzejas viela nav tik izšķirīga. Šai sakarā gribētos citēt vienu no Jāņa Medeņa jaunības dzejoļiem, kas vēl pārāk konvencionāls un drusku zem attiecīgā krājuma mākslas vērtības caurmēra, bet jau it nepārprotami liecina par Medeni kā veidotāju un, tā sakot, "pārdzīvojuma valdnieku":
Caur ziemas nakti dziļo, bezgalīgo
Man klusi atskan tālu kāda balss.
Tās gausiem vārdiem sagaidāms nav gals;
Kā kokli kāds tur sāpju pilnu stīgo.Es raugos klajumā, kur vēji žvīgo, -
Viss ledū stings un sniega pārslās palss,
Un gaisu stiklaino tveŗ cieši sals.
Kam lēnā melodija trīs un līgo?Un pēkšņi tuvu iznirst viņas tēls,
Un nodrebēt liek telpā mierīgajā
Man acu pāŗa tumšs un liesmains kvēls.Ai mana dvēsle zemes birgā šajā!
Lai cauri pusnakts jau un laiks cik vēls,
Liels mīlas neprāts tevi tur un vajā."Spoguļa efekts" te nav tik iezīmīgs un tiešs kā, piemēram, daudzās trimdas liriķu vārsmās par zaudēto dzimteni. Veidojums (gan "iekšējā", gan "ārējā" forma) lasītāju savā varā pārņem drīzāk vēl lielākā mērā nekā dzejoļa darināšanai izlietotā "jēlviela" (šādos gadījumos mēdz runāt arī par saturu kā pretstatu formai; bet "saturs" patiesībā ir jau organizēta viela un līdz ar to drīzāk veidojuma aspekts nekā pretstats). Var manīt, ka Medenis spēj, tā sakot, vārīt gardu virumu pat no cirvja kāta... Turpretī Gubiņai tas nav īsti pa spēkam. Viņas krājuma nosaukums jāatzīst par izdevušos: Gubiņas vārsmas palaikam atgādina populāru dziesmu un visai tieši, bez diezcik iespaidīga veidojuma komūnicē autores pārdzīvojumus. (Gubiņas prozā veidojums ir stiprāks.) Aplūkojamā krājuma dzejisko līmeni parāda kaut vai šāds dzejolis, kas vielas ziņā drusku atgādina citēto Medeņa sonetu un līdz ar to kaut cik noder salīdzinājumam:
Kamīnā bez liesmām dažas ogles kvēl.
Tajās pretim gail baznīcas dzegā
skatīta viepļa seja,
kas it kā smejas, kā raud,
un brīdinot aizver sev acis.
Neskaties, tagad vairs neskaties tajā!
Tver kaismu uz savas sejas,
sasildi rokas un saki,
kādu vārdu vēl saki!Ar ābolu un vēlīno rožu smaržām
rūgteni dūmi jaucas.
Briedums ar nīcību tiekas
sirdij vien jaušamā mirklī.
Būs klusums drīz liels,
auksta tumsa un vientuļi mēs paši
kā baznīcas dzegā iekaltais vieplis,
stindzis starp smiekliem un raudām.Ogles drīz sakritīs pelnos.
Tie dzisīs un putēs,
un neturēs dzirksteles sārtās,
ne mūsu domas, ne vārdus,
lai kā tie degdami degtu.
Sals rudens naktis ap mums.
Saki, kādu vārdu vēl saki!
Ogles kamīnā tumst.("Rudens vakarā pie kamīna", 41. lp.)
Medenis lasītāju, tā sakot, satveŗ jau ar dzejoļa pirmo rindu un izrauj cauri visam sacerējumam; citētais sonets ir dinamisks un intensīvs. Gubiņas veikumam lasītājs nesteidzīgi izsoļo cauri kā padrūmā pastaigā; dinamikas un intensitātes šeit mazāk nekā Medenim. Tiesa, atšķirību zināmā mērā noteic tas, ka Medeņa dzejolis ir sonets, turpretī Gubiņa vārsmojusi puslīdz vaļīgi - brīvajā pantā. Galvenais faktors tomēr ir būtiska pieeja dzejas veidošanai (arī brīvais pants var būt intensīvs, dinamisks, tāds, kas "lasītāju izrauj cauri visam dzejolim").
Būtu netaisni apgalvot, ka Gubiņai nav neviena "raujoša" dzejdarba. Krājumā ir daži - pa lielākai daļai īsi - vārsmojumi, kas lasītāju tiešām "kustina", piemēram:
Tavas dienas un naktis
krīt pār mani ar sniegu,
ar lietu, ar birstošām lapām,
kad krēslā pelēkā dun
ritmi no cita laika.
Balsis un atbalsis vēlas, gadi kā birztalas ataug,
kurās mums ieiet un dzirdēt
sirdi, kas dzied vēl kā putns.("Tavas dienas", 60. lp.)
Gubiņas izteiksme, atklāti sakot, visumā drusku banāla, reizēm konvencionāli dzejiska, reizēm proziska (piemēram, dažos Austrālijas ceļojuma rosinātos dzejoļos), šad tad pavisam sentimentāla - apmēram kā Elīnas Zālītes vārsmās. Konvencionālais paveids relātīvi augstu līmeni sasniedz dzejolī "Rudens":
Kā Narciss savā atspulgā
mulsdams līdz nāvei grima,
vasara dziestošā skaistumā
ziedos un augļos sevi vēl noreibina.
Naktīs ūdeņi zvaigznes vizina
dienas saules sildītos viļņos,
bet tumsa dzestrumā rudeni aicina.
Dziest vasara savā skaistumā.
Tās skūpsts kvēl sarkanā ābolā,
bet asara - bērzlapā dzeltenā. (84. lp.)Diemžēl pēdējā rinda pārāk sentimentāla un zināmā mērā sabojā kopiespaidu.
Dažviet Gubiņas pieeja kļūst didaktiska, īpaši dzejolī "Nemet":
(31. lp.)Nemet akmeņus pār žogu,
nikni saukdams - kas tur bļauj?
Tev gan liekas, ka tur plūcas;
varbūt - tikai bērni raud.
Varbūt sēž kāds žoga ēnā,
dziesmu dzied, kā prot, kā var.
Nemet akmeņus pār žogu,
neredzot, kur krīt, ko skaŗ!
Trāpīs - sāpēs kādam ļoti.
Netrāpīs - nāks atpakaļ.(Varbūt recenzentam nu jāgaida tas akmens?)
Grāmata izdota glīti un rūpīgi, ar Gundegas Cennes vāku un illustrācijām.
Gundars Pļavkalns