Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

DZEJOĻI UN KOKGREBUMI

Ināra Cedriņa. Starpā. Porter, IN:. The Roast Pigeon Press, 1979. 107 lp. $4.95.

 

Starpā ir Ināras Cedriņas pirmais dzejoļu krājums, bet viņa jau ir kļuvusi pazīstama kā dzejniece un kokgriezēja kā Jaunās Gaitas lasītājiem, tā arī amerikāņu dzejas mīlētāju un lasītāju starpā. Papildinot viņas biografiju varētu arī iestarpināt, ka Ināra Cedriņa ir ne tikvien radītāja māksliniece, bet arī pārradītāja ar izciliem panākumiem tulkošanā, kā to, piemēram, pierāda viņai piešķirtā atzinība Kolumbijas Universitātes Tulkošanas Centrā. Dzejniece pašreiz gatavo latviešu dzejas antoloģiju tulkotu un rakstītu angļu valodā.

Starpā sastāv no 50 dzejoļiem un 50 kokgriezumiem, kas kādreiz ir dzejas illustrācija, kādreiz tās papildinājums. Kādreiz starp dzejoli un kokgriezumu ir tikai noskaņas, izteiksmes afinitāte. Bet katrā ziņā kokgriezumiem nav pierakstāma tikai subsidiāra funkcija. Ināras Cedriņas dzeja raksturojas ar zināmu telpas metafiziku. Viņas telpa ir parasti noslēgta, gandrīz kā franču klasiskā traģēdijā, diezgan skaidri līniju norobežota, tikai paretam atveŗoties uz plašumu, uz bezgalību. Šai telpā dzejniece asi uztveŗ priekšmetus, ieskaitot cilvēkus, viņu līnijas, krāsas, formas. Visā visumā šie ir ikdienas dzīves priekšmeti, kas atrodami mājā, dārzā, dabā, uz ielas. Cilvēki, kas parādās dzejnieces redzes aplokā, ir tverti ikdienas situācijās, mīlot, ēdot, šķiŗoties, atnākot utt. Līnija un krāsa ir priekšmetu galvenās īpašības telpā. Bet kaut arī priekšmeti nāk no mūsu vistuvākās apkārtnes un mēs tos redzam katru dienu, viņiem piemīt kas nezināms un draudošs. Tā arī Cedriņas kokgriezumu līnijas, kaut arī bez speciāla asuma vai pasionēta izveidojuma, parādās kā mīklainas, nesaprotamas, ar biedinošu pieskaņu. Un tā ierastajā telpā ieplūst nezināmais un traģiskais. Nāve un absurditāte apdveš banālos priekšmetus un viņus atsvešina no ikdienas rutīnas. Mēs esam vienmēr starpā starp dzīvi un iznīcību. Un dzīvība pati ir noslēpumaini divdabīga, cīnoties pret iznīcību, bet arī to pieņemot kā vitālu pretspēku. Un tā Cedriņas dzejiskais tvēriens ir fragmentēts. Viņas skats lec no priekšmeta uz priekšmetu, jo telpa ir bez kontinuitātes, gluži kā cilvēka eksistence, kas, piemēram, pēc eksistenciālistu pieņēmuma, nav izskaidrojama ar kauzālitātes principu. Viņas dzeju apņem zināms klusums. Tur nekas nav skaļi izkliegts vai iedomīgi klāstīts. Taču šis nav mietpilsoniskais pavarda pašapmierinātības gurdums, bet gan klusums, kas ir draudoši nezināms, sprieguma pilns surdīni noraut.

Cedriņas dzeja nav viegli ieejama. Tas varbūt ir daļēji tāpēc, ka dzejniece atrodas starp divām valodām, kas katra tver reālitāti, pasauli un dzīvi savādāk. Izliekas, ka dzejnieces sensibilitāte iegriežas virzienā attālinoties no raksturīgajām latviskām nostājām (pieņemot šādu raksturīgu nacionālu īpašību esamību). Cedriņa kā nekā pieder pie mūsu rakstniecības sliekšņa paaudzes, starp tiem, kas angļu valodu uzskata kā svešvalodu un tiem, kas latviešu valodā lauzās ar svešiniekā akcentu. Zināms valodas nedrošums ir manāms Cedriņas dzejā. Šur tur ir nepareizas sintaktiskas struktūras, nepareizi locījumi, noteicamo un nenoteicamo īpašības vārdu galotņu sajaukšana un citi malapropismi, kas gan varbūt daļēji ir ierakstāmi iespieduma kļūdu slejā.

Bet tas viss ir labojams. Pozitīvais nelabojamais ir Cedriņas vispusīgais talants, kas ir tik daudz apsološs un tādēļ silti sveicams.

 

Juris Silenieks