Jaunā Gaita nr. 134, 1981. g. 3. numurs

 

GADU GADIEM KRĀTAIS NEMIERS

Valentīns Pelēcis. Naktī. Västerås: Ziemeļblāzma, 1976. 192 lp. $7.00

 

Valentīns Pelēcis ar Valdi Krāslavieti jau ilgus gadus mūs atsvaidzinājuši ar savu modro dzeju par mūsu apkārtni, sabiedrību, tās uzskatiem un izdarībām. Jau 1959. un 1960. gadā Pelēcis saka:

Tie, kas atnāca te,
top sveši -
lai arī reizē,
ticībā vienā un bēdā
pametām mājas.

Tie, kas palika tur,
nāk tuvāk-,
top mani,
un viņu balsis
atkal sevī es dzirdu

Nu svešumu piekusis -
Nu vītols pakrēsli klājis
Šalc pasaku vecu, bet - skaistu,

Es - vecs suns,
Sirds nemieru apnicis,
Ar Dieva bargumu rējies,
Nu snaužu zem vītola sveša,

Deg manas dienas,
un, varbūt, ka drīz
pelnu sauju
manā vārdā tu sauksi.

Pieminētais drīz ir izstiepies pāri divdesmit gadiem. Novēlam tam vēl ilgi nepārtrūkt. Bet augšā minēto citātu temas ir šo ilgo gadu 156 dzejoļos palikušas tās pašas: vēl 1979. gadā dzejnieks stāsta:

Bieži vien vēl attek manas mūža pasakas,
no mazās, mežainās Igrivītes,
... Minesotas svešuma kalnā nav neviena cīruļa.
... Dažreiz, man liekas, uz mūsu planētas ir komēdija,
citreiz šķiet, te tomēr ir vājprāta traģēdija.
Bet mūsu mūži - šā vai tā - ir īsi
un dievestības sapņus nokauj katrā paaudzē...

Spriežot par Valentīna Pelēča uzskatiem, varētu uz viņu attiecināt teicienu: (Esi) uzticīgs līdz nāvei... ja vien viņš nezākātu baznīcas ticības mācības un izdarības. Tāpat viņš neieredz laicīgās ceremonijas (17, 141, 149), bet visvairāk vētī pašcildināšanos.

Dzejniekam ir spēcīga tieksme meklēt esmes būtību: "Kādēļ gan mūžīgā likumība nav tik maza un saprotama kā mūsu nemirstības sapņos sasapņotie dievi?"(75). Pelēča zināšanas tā saucamajos vispārējās izglītības laukos ir ārkārtīgi plašas. Ar tām viņš tad arī rīkojas dzīves galējo sakarību atrisināšanā. Šinī procesā ietverta liela daļa dzejoļu zīmīga nosaukuma nodaļā "Galam Bezgalībā". Bet pats risinājums brīžam stipri savārstīts. Bieži kaut kāds aiz domīgums traucē gala secinājumus: "... atkal gudroju: kas mana Pasaule? Kas citu miljonu Pasaules? Atbilde šaubīga, sirma un pakliba: Kam tev gan jāzina, kam tev gan jāvaicā? Vai vēl ne gana, ka dzīvībā ietiki, redzēji, dzirdēji, juti un saodi?"(78). Vietām viņš izceļ gluži personīgos secinājumus Likumību, Sauli, Bezgalību, Zemi u.tml., rakstot tos ar lielo burtu, arī Dievu. Vistuvākais izplatījuma līdzgaitnieks viscaur grāmatā ir "Zemes brūtgāns" - Mēness (14, 54)

Mans mēness nekad nebūs pelēks!
Mans - ziemas
ledū iekausēts sudrabs.
Vasarā -Saulē iededzis puisis
slepus aizzogas meitās...

Mans mēness vēl vienmēr
ziemās uzlec pār Stradiņu silu,
pār Grundu mežu vasarās. (110)

Dzejā atrodam dzīvīgas birzis, upītes, zirgus, mājas, koŗus, cilvēkus, visus ar savu seno nosaukumu, ar savu mīļo vārdu nodaļās "Manā naktī" un "Cilvēkiem notikumos." Viss tuvais nav tikai, kā pats V.P. saka - tās senās pasakas -, bet dzejnieks pilnīgi dzīvo šajā, savā vidējā īstenībā: starpā starp dzimtenē palikušo īstenību un šejienes, tagadnes nožēlojamo īstenību. Tas pats notiek viņa "Rīgas ciemos" 1970. g. Gan viņš atkal ierauga savas senās takas un biedus, bet visu to arī saskata senajā gaismā, un tāpēc "Rīga sāp", (163) Un sāp visvairāk "Vilšanās. Draugs malēnietis Jānis Anerauds solījās šķirt un pašķirt visus ceļus un celiņus līdz Oluksnei, Muolupei, Cieršņīm. Nepašķīrās... Divdesmitsešus gadus nebiju redzējis savus tīrumus, savas Mājas. Neļāva". (170). Tas tomēr neliedz dzejniekam arī tur uztvert izlīdzinošo dabu: "Bezdelīgai Salaspilī pakaklīte sārta, pavēdere balta, spārni zili-zaļi. Tādi apkārt sili, bērzi, viršu lauki. Tāda zeme sedz ir varoņus, ir bandītus un viņu kreklus."(177). Tāpat ar dabas pastāvību: "Kāda tauta kaut kur vienmēr sāk trūdēt. Citādi nebūtu auglīgas augsnes jaunai, dzimumos spēcīgākai. Vai citrītam dzimušais vaicās: kādēļ tur aug bērzs? Manu bēdu pēc vējš tur nebija sēkliņu iesējis."(179). Nepārtraukti V.P. domās atgriežas pie savas daudz cietušās, tagad apgūlušās ģimenes un saviem senčiem. Viņš pārmet sev savu māju "Ciršņu" atstāšanu (60, 62, 99, 127). "Mēs ar Gaišmatīti aizbēgām. Pietrūka stipro asiņu." (188). Savā, tikai viņa paša skatījumā V.P. mums rāda arī jaunāku laiku vēsturi (148, 157,167), piem., Elles ķēķi, (117) Dziesmu svētkus (136,137), Rakstnieku cēlienu (142) Karoga redakciju (184). Viņš seko visam, kas notiek tai pusē, kur vēl mīt radinieks, dzejnieks Aleksandrs Pelēcis, Valentīnam labs un dārgs ir tas, kas labs Latvijā no Latvijas ir palicis. Gaŗajā projienes laikā Pelēcis nekādi nav varējis iedzīvoties Amerikas - svešatnes kalna - apstākļos. Vienīgais ar seno indiāņu pēctečiem kā apspiestajiem, viņš var mierīgi aprunāties. 11, 46, 101, 109 u.c.). Ar to sakarā "Bimīdžu indiānis vēl jautāja: Vai tu un tava cilts ir baltie indiāņi?"

Tērpdams savus atmiņu ceļojumus un vīzijas vienkāršā, bet košā izteiksmē, V.P. dod īpaši jaunākiem lasītājiem spilgtas vēstures mācības illustrācijas (17, 187), jo vecumdienās nāk prātā raksturīgie, atdzīvinošie sīkumi (105, 132). Visu novēroto negātīvo V.P. savās vārsmās klāj vaļā spēcīgi un tieši. Viņš ir neatlaidīgais patiesības meklētājs, (26, 141), kas stāv stingri uz savu uzskatu taisnības pamatiem. Viņš ir visu drapēto faktu atkailinātājs. Lasītāju reakcijas nekad nav traucējušas viņa neatkarīgos spriedumus. Lai tie iekož nodomātajā vietā! Visā viņa dzejā Pelēča ierocis ir ironija (52, 130, 141 u.c.). Tā dažkārt robežojas ar sarkasma asumiem (123, 125, 135), bet nekad tāda nav. Ironijas pārstāvju latviešu dzejā ir maz: Ed. Veidenbaums, humora meistars Ed. Vulfs, vietām R. Blaumanis un Rainis, Anšl. Eglītis un V. Krāslavietis, tāpat retumis 0. Vācietis, I. Ziedonis, A. Neibarts u.c. Pelēča ironija parāda un pārliecina, jo arī pats sevi viņš nekur nežēlo (58, 61, 140): "Esmu tāds savāds plencis."(38). Arī man galvā ir caurums..." (79). Turklāt P. ironija nav ne atriebīga, ne manierīga, bet viscaur konkrēta un pamatota. Viņa paņirgāšanās nolūks ir tikai iedzelt modināšanai, lai cilvēki sevi un savu apkārtni skaidrāk redzētu, pašu labā. Rets ir V.P. humors, joki viņam sveši, un simbolikas trūkst. Viņš gan parāda visu plašo jūtu skālu no naida līdz mīlestībai. Tās atribūti saukti īstos, tautiskos vārdos. (16, 22, 58, 182). Lai gan dzejnieks lieto vairākus sava novada vārdus, tie kopsakarā saprotami. Daži saka, ka V.P. rakstot rupjības. Bet atsevišķie vārdi arī tur nav izņemami no kopsakara, un tie piederas rakstnieka stilam, tāpat kā divdomības nerātnajām dainām. Attiecības pret sievieti tik prasīgam dzejniekam tagad var būt tikai "saredzēju tikai siluetu. Viss ārējais tapa pēc manu slāpju līdzības."(27).

Aizrauj V.P. valodas bagātība un krāsainība viņa dzejas gleznās nauda sāk elpot"... (11) Dzirdu grīdās iestaigātos soļus, redzu sienās palikušos acu skatus. Dažas acis līdz dvēselei redzētas. (34). Dzejoļi sadalīti pantos, kas lasās kā saistīta valoda, tikai bez atskaņām. Neraugoties uz Valentīna Pelēča spēcīgo uzstāšanos pret to, kas pēc viņa uzskatiem šķiet negātīvs, lasot dzejoļu krājumu Naktī jūtam, ka viņš dziļi raizējas par latviskās identitātes zudumu, un viņam rūp īpaši jaunatnē saglabāt latviskās saknes un sirdi. (183).

 

Edīte Zuzena