Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4. numurs
Māra Zālīte | |
* * * |
Nāk rudens apgleznot Latviju.
Mazliet par lielu, lai sasildot
Mazliet par mazu, lai palaistu vienu
Nāk rudens izgreznot Latviju. |
Valda
Dreimane
KĀ TU IENĀC |
|
1 |
Kā Tu ienāc manā miegā. ielīsti kā melns vīns, ielaidies kā putns... Es plūstu pāri malām, drebošiem pirkstiem mana sirds vij Tev lizdu. Tumsa manī skalojas, sirds nogurusi, kad rīts.
|
2 |
Kā Tu pastaigājies manā dienā, visos ceļos uzreizi nostājies priekšā un nelaid gaŗām... Es palieku un tinos Tavā ēnā zemēm aplipusi, krustceļos mana sirds dēsta Tev dārzu. Tad Tu pieliecies un pirmoreiz redzi manas acis.
|
Imants Barušs
|
|
Es tev rādīšu aizvērtām acīm Kur saule ap apsēm griežas Es tev dziedāšu tukšām lūpām Dziesmas kas koncertos neskan
Es tevi vedīšu pārtrauktā dienā Kur baznīcas vārdi izsus Kur Jēzus seja izkalst.
Galvas griezīsim vienu pret otru Un paļausimies. Paļausimies strāvai kas vilks caur akmeņiem
Mana akmens sirds pret tavu akmens degunu. Tava akmens auss bez bezmēra...
Nāc aprij sajūsmas viļņus. Nāc ja gribi.
|
|
|
MANA ZEME, MANA MĪLESTĪBA
|
Bet šodien
ko es zinu par tavu bezdelīgu lielceļiem, par tavu zīdaiņu elpas vilcieniem, par tavu Putnu vai Sikspārņu cilvēkiem, par taviem meteoriem vai pseudomesijām.
Aiz taviem smagi veŗamiem vārtiem vēlmju bites tik negausīgi spieto, spieto. Visapkārt viena liesmojoša siržu jūŗa viena asarām piemirgota bezgalība.
Mana zeme, mana mīlestība īsi pirms pēdējā akta, brīdinājumu zvaniem zvanot. es skrienu, es steidzos
vēl vienu skatu, vēl vienu ziedu mest tavā logā, vēl vienu reizi piestāt pie Lielā dzīvības koka.
Ai, savādais neprāts. Ai, vēlmju vēlme ātrāk par austošu gaismu, raitāk par ritošu domu, pirms ieceres, pirms sapņa tev pretī, tev pretī
Pār smaidu izbradātiem klajiem,
pār sačervelējušu ieceŗu piesviestām nogāzēm. Tur, kur Melnā čūska miltus maldama jūŗā ģiez smacīgas gļotas Uz sliekšņa stāvot, es tevi dzirdu kā vēja elpu, kā pukstošu sirdi tuvāk un tuvāk, ik bridi.
Es atmiņu plūsmu kā altāŗa vīnu. kā dzīvību dzeŗu.
Tavā klēpī, tavās skavās grimstu un zūdu.
Tu mana iecerētā, mana pazaudētā, mana jaundzemdētā, mana sāpošā zeme mana mīlestība
|
|
|
LAIKS |
Laiks dziedē visas brūces. Laiks saules kvēli dzēš. Kaļ klintīs savu seju Un pazudina to.
Laiks lokā izliec visu Kas bijis, būs, tas pārtaps. Bet lokam rads ir lūzums Un spriegumam sāpes.
Laiks dziedē visas brūces? Laiks dzemdē visas brūces.
|
|
|
* * * |
Ir miers virs zemes Šī nirvāna, ko klusums sniedz. Bez trokšņa asfalts lūzt. Kad saknes elpot sāk. Nāc, svešiniek, un nebaidies Te viss no vējiem pasargāts Vien dievišķīgais miers, Un klusumam nav vēlēšanos.
1977.
|
* * * |
No naktsvijoles izkāpj nakts Un baltu vijoli sāk spēlēt, Bet kādai svecei pārtrūkst dakts. Un mēness nāk to apbērēt.
Cik kusli mēs šai skaistā spēlē, Un mēmais ir tik nesaprasts, Vai pietiks spēka zvanu mēlēm, Kad vēl kāds mirušais būs rasts?
Vien cerībā, ka vēl līdz ritam Aiz loga naktsvijole plauks, Mēs varam ticēt naivam mītam, ka katra vijole ir draugs.
1976.
|
* * * |
Nāc, Kain, pasniedz man roku Nedzīšu projām tevi ar koku. Saku es atklāti: Esmu tev brālis, Visiem es brālis liberālis Staigā pa puķītēm, bradā droši, Es uz to skatos piedodoši. Slāpst ja tev, ienāc pagalmā. Daudz ir ūdens virtuves krānā.
Nāc, Kain, pasniedz man roku Nedzīšu projām tevi ar koku Skaties, kā pagalmā manā kā Ēdenē Vilki ar aitiņām pantiņus medenē. Kaķis, apskāvis peli kā māsu. Dāvā tai franču lūpu krāsu. Nāc, Kain, pasniedz man roku Nedzīšu projām tevi ar koku. Uzņemšu sētā, laipni kā ciemiņu Vīru, kas belza man punu par piemiņu. Svētītā līksmībā uzklāšu galdu, Pateikšu visiem vārdiņus saldus Nāciet, kaimiņi, sadodiet rociņas. Netriekšu projām visus ar kaunu. Saku es atklāti esmu jums brālis, visiem jums brālis liberālis.
1976.
|
* * * |
Tad pazuda gaisma Kā skumjas slepkavas acis, Un nokalta naktī Viss, kas zaļš bija reiz Un dzīvs, Bet viņš tad cēlās un gāja Melnajai pasaulei pāri Kā triumfs melns Viņam bija vienalga, Ka pazuda gaisma, Viņam bija vienalga, Ka nokalta naktī Viss, kas zaļš bija reiz Un dzīvs. Viņam jau nevajadzēja Jo viņš bija Aklais.
1974.
|
* * * |
Rēc vējā tribīnes, Kā tūkstošgalvains pūlis, Futbola izrādi skatoties Pēdējā izrāde šovakar Bet rīt atkal viss no sākuma Programma atkārtojas Tā viņi atkal arēnā iznāks, Graciozi kā žņaudzējčūskas, Un spēle atsāksies... Virtuozas piespēles, Spēcīgas serves Pa sīku bumbiņu Cilvēka dzīvību Vējš izdzenās pīšļus Kā mirušas lapas. Bet trūdu smaka Kā indes vīraks kūpēs Pret debesīm.
1975.
|
|
|
AUSMĀ |
Nakts vīstot izbāl tumsas zieds,
zelta auglis rītam aizmeties lāso zeme rasā, gaismai plakstus atveŗot
piere mātei sviedros, bērnam piedzimstot.
Šķīsts dzidrums
Dieva gredzenā dzirkstī akvamarīns acīs rīta spožums.
|
SKAN! |
akmeņos klaudzina rībina bungo gājēji spieto dzelzs rumaki gumzās sprauslo zviedz taurē vaimanā steigā ugunis sarkdamas žilbina griezdamās
uz stūŗa diriģents pacēlis roku svilpodams novada trauksmaino kori
pūlis dzied straumē līgojot aizlīgo
bungo svilpo taurē spiedz ieklausies! pilsētas rok un rols dzied.
|
BRĪVE |
Piemājas kokos, ņipri vieglai akrobatei, pasaule vaļā
ne telefona stabs par augstu, ne stiepuļu vads par spraigu svērdamās kā virves dejotāja, bužainu vēdekli luncinot, pārlaipo uz jumta pašai sava antenna, kas briesmās brīdina putnu klaigās akmens chimēras pozē izlūko, vēro atspeŗas, kupŗus mezdama, kā bumba lēkā, manīdamās uz pierasto vietu durvju priekšā, rosīdamās gaida, kad pasniegšu azaidu čaulas kaisa lupinot maļot
Aizklīstu aizaugušās takās tālu birztalu malā liecu lazdas zaļcepurainus riekstus šķinu tarbā
skaudri dzirdu svešus soļus, kas jaunas stigas min nolauž lazdas redzu māju sētas, kas laika skrēja dilst kā mēness rīta pusē, nozūdot lauku ainā sārtai saulei lecot izaug jauni ciemi, kur liesām cūkām pabeŗ zīles, un govīm norāvies piens
tur vāveres ar riekstiem nebaŗo
vieglums iejūgts smagās mašīnās, kas bezjūtīgi piedīc lauku mieru mīca zemi dubļos smagas kājas brienot mājas solī
Paēdusi, kuplastīte, graciozi pāri žogam kā dejā atbrīvots Barišņikovs, slaidā lēcienā uz lielās skatuves.
|
* |
Pasaules dārzos diezgan cirpts
aizliegt ar likumu, sirpjus, ja varētu
izcirptas dobes, punduru koki apcirpti pirksti, galvas un rokas
aizliegt, ja varētu, sirpjus!
Arī cirvjus, brāļi, vadzī pakārt vaj'dzētu.
|
Dzintars
Rubenis
FULDAS DZEJOLĪŠI |
|
* |
Kādēļ esmu iemīlējis nakti? Vai tāpēc. Ka skats man gaišāks tapis? |
* |
Drudžains bēgums No sevis, Līdz nakts paisums Atdzen atpakaļ. Vai tiešām tas ir mēness? |
* |
Saltais ziemeļvējš Mācīja man nīst. Mīlu nav neviens man mācījis.
Tik kādreiz nakšu dziļumos Var jaust tās atspulgu. Es tomēr iemīlēju ziemeļvēju. |
* |
Salauzts, sakosts, pelnu pelēkumā Mēness puķes stāds. Ai, pasaule ir žēlīga. Sals krāso sudrabkrāsu pāri, Skarba saule dzidru dzirkstījumu. |
* |
Ja dzīve liekas cietums Un noteikumi bargi, Vēl viena izeja ir cietums. |
* |
Un atkal tālāk. Ardievu vecā būda. Ardievu bijušais laiks, Pelēkās skaidrības dienas, Melnās skaidrības naktis. |
* |
Visapkārt lielā dzīve. Nakts un spraiga tumsa. Ēnas vicinās, viz līksmi logi, Silti smiekli, karsti čuksti, Jautru balsu virmojums. Kaut kur bezcerīgs skan džezs.
Bet es pār mēmo liepu Raugos mēness blāvā sejā. Esmu noguris. |
* |
Caur gaišo rudens dienu? Zelta lapām klātu, Caur laimīgiem un čalojošiem ļaudīm Melns, sapinkājies vilcēns skrien; Naidīgs, sabozies un ļauns Ar tumšu, sevī vērstu skatu, To nespēj sasildīt vairs rudens saule, To mājai nepieradinās nekad. |
* |
Gaišs putns lido pāri. Viegls spārnu galu skāriens. Viegls mirgojums. Virmo sakarsušais gaiss. Rāms, spodrs prieks iedzirkstas. Jūtu vārsma tik gluda, tik skaidra. Plakš. Melns, kraupains akmens pašā vidū krīt, Sit ņirdzīgs rūzganmelnu dubļu mutulis, Un viss ir atkal saduļķots nekas. |
* |
Sadeg rīta blāvi sārtais svaigums. Sadeg dzidrais domu mirdzums, Sadeg ainavas kristalla vizma. Sadeg gaišā dienas grācija. Paliek dūmi, Pilna telpa mīkstu, baltu dūmu. Tie nesmacē, Bet kaut kā saldi midzina. Tik saldi, saldi aizmigt gribētos. |
*
|
Divi balti tauriņi pa novakari lidinās, Kāds zēns iet un meitene pār lauku, Kaut kur balsis, klaigas, čalas, Kaut kur bezbēdība gavilē, Kāda sieva smejas, raugās zemē, Kāds vīrs klusē, raugās acīs, Kaut kur kāda vijole jūsmo, Kaut kur plūst gudru runu straume. Tāda sajūta, ka ļaudis laimīgi. Bet katrā ziņā dzīvi. Un es? Soļoju cauri Šai dzīvībai it kā pats Muhameds, Domīgs, zinošs, vēsu skatu. Krūts uzsūc sīkāko dzirkstījumu Šai novakara rāmā plūsmā. Es visus cauri skatu. Sev nevēlos neko. |
* |
Mīkstā, mīkstā novakarē Es atkal uzdūros uz skata. Tas ir tās meitenes ar zilo jaku. Un pielīst vakarīgā noskaņa Ar karstas asins šalti. Bet brūci skaudru, dziļu Aši izdevās man pārsiet Ar vēsu domu saiti. Nu kāpju gausi tālāk. Gan svilpoju, Gan smilgas plūkāju, Gan dzeltenīgos laukus pētu, Bet kaut kāds sāpīgs gaišums iekšu skaŗ. Es laikam kaut cik dzīvs vēl esmu. |
Monika Zariņa
|
|
BRAUCIENS CIEMOS |
Linard, šis brauciens pie tevis bij paredzēts sen No miglainiem mākoņiem, no ielām, no ezeru oļiem, no torņiem un debesskrāpjiem no visa tā un dažādām dzejām no karnevāliem un lauskainām sejām. Tu zini to, jo esi ar mani visās sejās. Kā toreiz, kad atlidoji, pats nezinādams. ar mākoni kādu, un vai tas svarīgi, ja satikāmies tieši tai brīdī, kad dieviem labpatikās mūs apmāt no mūžīgā mākoņa mūžīgā mīlestībā. Un tagad Ņujorka ir mana pirmā mīlestības pilsēta.
Linard, Tev šonakt ir jāatrod augšāmcelšanās vārdi, lai es varētu ieiet caur tavas pilsētas vārtiem...
Ņujorkā, 21.11.79.
|
DZEJNIEKA GLEZNA |
Tu esi dzejnieks. No violeti sudrabotām ēnām jau pamattonis dots, jau galva, kājas, rokas uz zaļa audekla bet kāds tu esi pats?
Tu esi dzejnieks, un tavam siluetam vien sirdi vajag dot bet kādā krāsā to?
Uz tumši zaļā, violetā, zilā, stāv siluets sirds vietā viņa krūtīs zied narcises...
|
* |
Kur tavi baltie zirgi palika. Vasara?
Nav vairs ko domāt, ko gaidīt, nav sevišķu iemeslu, kādēļ vēl dzīvot ja gaidīšanas laiks ir pagājis gaŗām, un nav vairs jāšķiŗas vai jāizšķiŗas laiku, kuŗu tu prasīji no dzīves, no manis tev nemaz nevajadzēja.
Kur tavi baltie zirgi palika, vasara?
|
* |
Trīs čūskas bija, kas lakstīgalas rija jo dziedāt gribēja un kas to lai zin. varbūt pat lidot
bet varbūt arī vēl tādēļ, ka lakstīgalas mīl visi, kā zemnieki, tā dzejnieki.
|
* |
Tumši putni gaida maizi no mana galda. Kādā valodā man būs uzrunāt tos, kas nav atnākuši?
|
Inārs Brēdrichs
|
|
***** |
Ja sēdētu tu man iepretim, es šovakar sarunātos ar tevi par dienu nākamo un to, kā mums citādi klātos, ja pasaule atšķetinātos.
Bet nesēdi tu man iepretim, nedz arī šķērsām vai blakus, un tāpēc uz papīra saldētiem šiem vārdiem pie sevis ļauj atkust un mēģini saprast, ko saku.
(6.9.80.)
|
Knuts
Skujenieks
|
|
* |
vai tu mani sasildīsi saule! vai tu mani klaiņot dzīsi saule! vai tu mani atpestīsi vai tu mani aizmirsīsi saule!
grūti slāpt un grūti gavēt saule grūti sevī rūpes ravēt saule grūti mūžam taisni stāvēt grūti mūžam tevi slavēt saule
bet es citu negribu nevienu saule kad tu izlauzies caur miglas sienu saule gatavs atdot simtu savu dienu es par vienu tavu pieskārienu saule
|
* |
kad pilnam indeves un bēdas kad gribas cauri zemei brēkt ņem manas rindas putnu pēdas un mēģini tām līdzi lēkt
būs dīvaini tev nāksies klibot vai cilpā krist kad dziesma ciet bet citreiz trakos aulos stibot un izvaļīgā balsī smiet
ņem lai tev palīdz manas spēles ņem to kas dārgs un to kas lēts lai kūst kā tablete zem mēles viss kas jau vienreiz izsāpēts
|
* |
es atgriezos no citas saules un man tai saulē labi bij tur turēju es katrā rokā pa vienai pilnai debesij
caur pusgaismu caur blāvu tumsu man ausīs dega karsta balss neej paliec te jo zemes virsū būs vecums pienākums un sals
bet nē es atgriezos uz zemes es biju pārāk smags un rūgts un citā saule acīs dejo kā ābols mūžam nenoplūkts
|
* |
nav ko slieties dižā stājā nav ko lepnus vārdus dvest jo tāpat nemaz nav viegli ikdienišķi galvu nest
neraudāt par to kas bijis nebīties par to kas rīt tikai saudzīgi un droši savu vagu taisnu dzīt
|
* |
negaidīta neparasta visi pieci prāti mulst rudens saules dzidrā nasta silti man uz skausta gulst
atvasara atvasara kā no vīna traku dara
debesīs kā acīs skatos svešos ceļos kājas brien vai šī elpa manos matos tā ir tikai saule vien!
negaidīta neparasta mirdz no nezināma krasta
|
* |
es esmu mierīgs bērzs tu esi mierīga kļava salda ir mana asins salda ir asins tava saklausa salasa mūs pusatmodusies pļava cīrulis kāpj pie dieva gulbis uz ziemeli projām runājam mēs caur zariem smejam un asiņojam mierina mūs un nevar gana un nenogana salda ir tava asins salda ir asins mana
|
* |
kāda mierīga nakts cik līdzeni asinis strādā viss stīvums un smagums ir norauts un noskalots nost kāda mierīga sirds mēness ceļu pār ūdeņiem rāda un tik sulīgās zvaigznēs kā ābolos kārojas kost
kāda mānīga nakts zem smadzeņu krokām zem ribām bailes noslēpušās un izmisums ieslodzīts un ikvienam ir labi tik labi cik paši mēs gribam kaut uz nedaudzām stundām kamēr izsvīdis puspelēks rīts
kāda melīga nakts cik līdzeni asinis stāsta tā kā iemācītas tā kā būtu ne es bet kāds cits kāda brīnišķa nakts zilu samtu pār acīm glāsta un ja neticam viņai tad kam lai šai pasaulē
Literātūra un Māksla, 24.4.81
|
Jānis Gorsvāns
|
|
UZ VECUMA PUSI |
Saskandināsim rozes Saskandināsim rozes, Saskandināsim rozes
|