Jaunā Gaita nr. 135, 1981. g. 4. numurs

 

 

Jānis Gorsvāns

KAUT KUR REDZĒTS SVEŠAIS

Stāsts. Autora zīmējumi.

 

Jau no bērna dienām man ir gribējies zināt par pagātnes dūksnājos, smiltīs un ūdeņos nogrimušām senām dienām. Jau toreiz neapnicis klausījos tēva stāstos par tālām vietām, kuŗas viņš bija izstaigājis, izbraukājis, svešas tautas kaŗapulkā negribētus gadus aizvadīdams un milzumu visādu, svešādu cilvēku saticis. Un man gribējās zināt, kādi viņi izskatījās, kā viņi runāja, par ko runāja. Un man gribējās zināt, vai tēvs, manā vecumā būdams, puikas gadus aizvadīdams, vasarās gājis ganos, vai palīdzējis vakaros sakapāt zāles govīm, vai garšojis tikko ceptas siltas rupjmaizes šķēli ar uzziestu sviestu, piedzeŗot klāt māla krūzē ielietu vēsu pienu.

Un tēvs stāstīja - dažreiz lēni kā netālās Rēzeknes upes viļņus veldams, citās reizēs burbuļodams kā sīkās Čupmalas tērces, atcerēdamies arī senus vakarus, kad kā jauns puisis kopā ar citiem rībinājis lauku mājas grīdu, kaimiņu meitas dancinādams. Un kā puikas gados ar savu vectēvu gājis uz Ančupānu kalniem sēņot - agri rītā, kad saule vēl gulšņājusi kalnu otrā pusē, likdami vieglus soļus zaļganīgās mīkstās sūnās vai staigādami pāri brūnu skuju klājienam un priecādamies par katru atrastu apaļu, zemes labuma piesūkušos baraviku, apšu beku, gaileni, bērzlapīti un lāčpurnu, kas dienas gaismu meklējot, bāza savas galvas cauri skuju segai - vīzdegunīgajām mušmirēm, kas bija augstprātīgi uzcēlušas savu cepuŗu malas uz augšu, aizejot garām, sak', lai stāv vien un sakalst savā lepnumā.

Citās reizēs viņš gājis tēvam līdz uz kaļķu dedzinātavu, kur svelme cirtusies no lielā cepļa mutes ar tik aplamu karstumu, ka tēvs un kaimiņu puiši kreklus novilkuši jau pirms darba sākuma.

Kad mans otrs vectēvs - no mātes puses, nu jau lielu gadu skaitli savīkšķējis, kas man kā desmit gadus vecam knēvelim likās neaptverams vecums, kad viņš dažreiz atnāca ciemos, tad mana prasīšana bija vēl neatlaidīgāka un klausīties varēju aizgūtnēm, jo viņš zināja stāstīt par tik tālām dienām, ka pat manam tēvam, kas zināja gandrīz visu, ka pat viņam par tām dienām nebija ne jausmas.

Un toreiz man bija grūti aptvert, nē, es nevarēju aptvert, ka mans vecais tēvs kādreiz būtu varējis būt mazs puišelis - tāds pat kā es. Nē, tādas lietas nemaz nevarēja notikt, jo vectēviem vienmēr bija jābūt veciem. Un tāpēc neticīgām ausīm klausījos, kā viņš stāstīja par saviem bērna gadiem, par agro celšanos, lai kopā ar savu tēvu, abiem brāļiem un māsu ietu uz Adaunes pļavām, kur tēvs ar brāļiem, izkaptis uzasinājuši, viens aiz otra vienādiem soļiem, platus vālus gāzdami, pārstaigājuši pļavas no vienas malas līdz otrai, kamēr viņš ar māsu, nopakaļ staigādami, ar grābekļiem retinājuši, likuši platā klājienā nopļautās zāles vālus. Lai saulīte varētu vieglāk izžāvēt.

Gadiem aizejot, mana bērnu dienu ziņkāre drusku rima, bet ne pavisam. Kādā guļamistabas plauktā nu jau gadiem stāvēja kaste, kuŗā pamazām krājās, nogūlās lieli un mazi papīra gabali, papīra lapas, brāļa vēstules, laikrakstu izgriezumi, attēli, nemākulīgi zīmējumi, kaut kur lasītas ziņas, kas nejauši bija nokļuvušas manās rokās, ziņas, kas vēstīja par manu dzimtu, par tās gaitām, par apkārtni, kuŗā šīs dzimtas locekļi bija aizvadījuši savus mūžus, par Nautrāniem un Greivuļiem un Ančupānu kalniem un Zeltiņu kapiem, kuŗos apgūlās daži, kas bija dzīvojuši Greivuļos. Bet vēlāk, nu jau daudz vēlāk, pasaules ritējumam samurkšķinoties, daudzi izklīda uz visām debesu pusēm. Un tur arī apgūlās.

Brālis, kas bija kādus desmit gadus vecāks par mani, savās vēstulēs klāja atmiņu rindas, stāstīdams par savu bērnību un laiku pa laikam atsūtīdams manai kastei noderīgus krikumus.

Tā pamazām pildījās, piebrieda, it kā nemanot pietūka apšvīkāto papīra lapu, dažādu izgriezumu, vecu attēlu un nemākulīgu zīmējumu kaudze. Pēdējos gados nu jau ar piepūli, elpu dziļāk ievilcis, pāris reizes kasti nocēlu no plaukta, pačaukstinājos drusku pa virsu, gar malām, tad drusku dziļāk, un beidzot iegrimu senos brīnumos, būšanās, nebūšanās, madarainās vietās, linu mārka skābenā smārdā, Čupmalas sīkajos krastos un krūmos un tur salasītajās zemenēs, savērtās uz smilgām. Un - vai kur bija labi! Brīnumaini labi!

* * *

Pirms pusgada biju pārlapojis savas kastes bagātību, vēlreiz pārlasījis kāda brāļa vēstulē aprakstītu vectēva darījumu, kad viņš, dzeršanas netikuma parādus deldēdams, bija kaimiņam pārdevis savas zemes skaistāko gabalu, kuŗā ietilpa arī mazā, dzīvīgā, ūsainu grunduļu pilnā Čupmala, sīkiem krūmiem apaugusi un sulīgām zemenēm abos krastos.

Pēc tam visas izcilātās, pārcilātās, pārlasītās papīra lapas, vēstules, izgriezumus un attēlus biju salicis atpakaļ kastē un to, smaguma piesūkušos, it kā justu tajā sakrātos, ieklātos, saliktos gadus, atkal dziļāku elpu ievilcis, cēlu, liku plauktā. Tas bija pirms pusgada.

Pirms nedēļas, piektdienas vakara vienmuļās stundas gaiņādams, nocēlu pasmago kasti lejā, uzliku uz virtuves galda, atkal cilāju aprakstītās lapas, vēstules, izgriezumus, attēlus, nemākulīgus zīmējumus un pamazām sāku likt, kārtot gadu secībā aizgājušo dienu, notikumu un cilvēku virknē. Un ietinos, aptinos, satinos šajā virknē, šajos dzīparos, sendienu dzīves dzijas kamolu atritinādams un saritinādams. Aizgāju gulēt vēlu pēc pusnakts, un nākošajā rītā agri, paēdis brokastis, sāku atkal tīties šīs dzijas pavedienos.

Tur bija mans tēvs, viņa četri brāļi un māsa. Un katram bija viņu tēva un mātes dots vārds, lai nepazustu pasaulē, lai varētu saūjināt no ganībām mājās, lai, mūžam cauri ejot, vārds un šī vārda nesējs kļūtu viens, būtu viens un tāds arī ieietu mūžībā.

Vecais tēvs no tēva puses - ar savu jaunībā apņemto Dārti. Pelēcīgi brūngans, it kā apsūbējis attēls rādīja vectēvu sēžam stīvu muguru, neveiklām sastrādātām plaukstām klēpī, drusku izslietu, nekustīgu galvu, lai uzņēmums rādītu bērniem un bērnu bērniem, ka viņš ir bijis goda vīrs, darba vīrs, zemes vīrs. Un galvā naģene gluži kā kāda kaŗa vīra cepure ar augstu uzriestu priekšu. Un kājās šauri stulmeņi, uzspīlēti līdz ceļgaliem. Tikai svārki drusku par lieliem, drusku tā kā par platiem plecos, drusku tā kā saburzīti, it kā to valkātājs nejustos ērti, jo lauku darbos ejot tādus nevalkāja. Plata piere, dziļas acis, taisns deguns, mierīga mute skatījās man pretī. Un ūsu strīpa zem deguna. Ja satiktu viņu uz ielas - uzreiz varētu pazīt, uzreiz varētu iet klāt un teikt - Sveiks, veco tēv!

Blakus vectēvam stāvēja vecā māte Dārte, uzlikusi roku uz vecā tēva pleca, kā jau tas pilsētas kundziņš, kas aiz lielās kastes zem melnā pārklāja paslēpies, vēlēja. Un lakatiņš ap Dārtes apaļīgo seju cieši savilkts zem zoda. Un jā - Dārtei bija kājās stāvēt, jo vīrs bija tas kungs un galva un tam bija klausīt un viņu godāt - gudros rakstos tā bija teikts.

Citā attēlā bija redzams tēva jaunākais brālis zaļoksnības gados jauna puiša drošu, pat izaicinošu, tādu kā palaidnīgu, nerātnu skatu, sāk', tu, pilsētas kundziņ, ar savu lielo kasti un melno pārklāju, zibinies, cik vien gribi, man no tevis nav bail. Ģērbies gan pēc svešas tautas parašām - uniformētu kreklu pārlaistu pāri biksēm, vecā tēva naģenei līdzīgu galvā licis. Vēlāk lielajos juku un karošanas gados pazudis svešas zemes plašumos. Un tomēr - laika brūninātā attēlā skatāms vēl šo baltu dienu un pieminams.

Veidojās citas senu ļaužu vārdu rindas, nu jau gan bez seju iezīmējumiem, jo Kaspara - vecā tēva tēva laikā tādas kastes vēl jau nebija izgudrotas.

* * *

Tajā nedēļas nogalē pavadīju brīnumainas stundas savu tālu radu pulkā. Vecie tēvi draudzīgi stāvēja blakus saviem veciem tēviem un viņu ģimenēm. Jāsaka gan, ka ne visi bija draudzīgi. Daži bija arī drusku nīgrāki, daži asākām mēlēm. Un tie citi, kuŗu vārdus nevarēju atrast, nevarēju uzminēt, tie it kā stāvēja aiz durvīm, it kā nakts tumsā vai rīta miglā mīņājās, meklēdami takas gar Rēzeknes upes malu, gar Ančupānu kalniem, gar Čupmalu, gar Greivuļiem un Nautrāniem. Meklēja ceļu pie manis.

Un es pie viņiem.

* * *

Pirmdienas vakarā aizbraucu uz brūniem ķieģeļiem celtu māju, kuŗā krāja aprakstītas lapas, grāmatu, žurnālu un laikrakstu kalnus. Aizbraucu uz pilsētas grāmatu krātuvi. Paņēmu līdz pāris baltas lapas un rakstāmo cerībā, ka varbūt atradīšu kādu vārdu, kādus datumus ko pierakstīt, kādu saiti starp to radu vārdiem, kuŗus zināju un tiem, kas vēl pagātnes tumsā meklēja takas uz manu pusi. Varēja taču gadīties, ka kāda tāla rada vārds visus šos gadus bija pacietīgi gulējis grāmatu plauktā, gaidīdams manu ierašanos.

Sākumā nemaz nezināju, kuŗā stūrī vai vidū sākt. Izpalīdzīga darbiniece vēstures nodaļā skaidroja, palīdzēja, rādīja, stāstīja un minēja, ka esot arī senu grāmatu nodaļa, bet tās grāmatas nevarot nest mājās. Nē, baznīcu grāmatu viņiem gan nebija. Lai iegūtu ziņas no tām, par tām, tad vajadzētu rakstīt un lūgt izziņu. Jā, viņi varētu iedot dažas adreses.

Bet sākumā biju priecīgs arī par tām pāris grāmatām, ko laipnā darbiniece man ieteica. Sēdēdams pie galda, drusku pārlaidu skatu pār telpu. Mierīgi, nesteidzīgi cilvēki cilāja grāmatas, šķirstīja grāmatas, lasīja grāmatas. Pāris jaunieši, laikam studenti, biezas grāmatas atšķīruši, meklēja tajās paslēptas zinības, pierakstot, atzīmējot, pasvītrojot, pārstrīpojot, sačukstoties. Kāds vecāks vīrs, ģērbies pelēkā, drusku nepiestāvīgā, nepiekļāvīgā, vaļīgā uzvalkā, tumši pelēkiem matiem it kā nevaļīgs, steidzīgs, nepacietīgs, nemierīgs šķīra vienu grāmatu, pārlapoja dažas lapaspuses, drusku lasīja, neapmierināts nolika atpakaļ plauktā un ņēma nākošās. Un tad citas. Pāris reižu apsēdās arī pie galda, kur es sēdēju. Lasīja ilgākus laika sprīžus. Laipnās darbinieces ieteiktās grāmatas lasīdams, pāris vietās uzgāju attālas dzimtās puses atskaņas, dažus zināmu vietu un pilsētu vārdus, bet savas dzimtas pēdas šajās grāmatās neatradu. Un pēc tam jutos drošāks, nu jau pats meklējos pēc grāmatu nosaukumiem, kas varētu sniegt kādas ziņas par seniem gadiem.

To pašu darīju arī nākošās dienas vakarā. Vēsture klājās, atklājās manā priekšā nu jau pavisam citādā gaismā nekā tā bijusi skolā mācoties. Toreiz tālu gadu skaitļi likās garlaicīgi, viegli piemirstami, nevajadzīgi, bet tagad tie sāka saistīties ar manu dzimtu, ar kaŗiem, postīšanu, badu un cilvēkiem, maniem tālu senu gadu radiem, jo viņi bija cietuši - tieši tad kaŗa postaža bija vēlušies pāri, tieši tad viņi bija tikuši verdzināti, tieši tad bija grauzuši pelavu maizi, tieši tad bija tikuši apspiesti. Droši vien Kaspars, jauns puisietis būdams, bija redzējis Napoleonu ar saviem kaŗa puļķiem drasējam uz austrumu pusi. Un iespējams, ka Pēteris Lielais, iereibis, atmetis ar roku kuģu būvniecībai Holandē, aizdārdinājās gaŗām kāda mana sena rada mājām, saceldams putekļu mākoņus, drāzdamies uz to pašu austrumu pusi.

Pie blakus galda pāris studenti un studentes ķiķināja apvaldītām, spurdzīgām balsīm. Pāris stāvi sagumzuši, galvas plecos ierāvuši, apkārtējo pasauli aizmirsuši, šķīra grāmatu lappuses, skatīja citas debesu puses, klausījās tikai viņiem redzamu cilvēku balsīs.

Un tad pamanīju vakardienas nepacietīgo vīru, ģērbušos tai pašā pelēkajā, likās it kā no vadmalas šūtajā nepiestāvīgajā, uzvalkā. Arī šovakar viņš neizskatījās apmierināts. Brīžiem skatījās grāmatā, brīžiem lielos tālumos, neredzamu domu mākoņiem līdz lidinādamies. Taisnajā, platajā pierē šad un tad parādījās dziļas grumbas, kas stāstīja, ka pāršķirstītajās grāmatās nebija atrodams meklētais. Pāris reižu uz viņa pusi paskatījies, piepeši satrūkos, jo svešais likās kaut kur redzēts, satikts, manīts, varbūt pat kādreiz iepazīts. Bet tas nevarēja būt, jo viņš staigāja man gaŗām vienaldzīgu skatu. Un tomēr likās, ka reiz -, bet tās jau varēja būt tikai iedomas, jo pasaulē bija miljoni cilvēku, kas ārējā paskatā atgādināja citus. Drīz pēc tam it kā kaut kur redzētais cilvēks, savu apkārtni neievērodams, neapmierināts nācis, neapmierināts arī aizgāja.

* * *

Nākošajā vakarā iegriezos nodaļā, kuŗā bija grāmatas par tuvām un tālām zemēm, par novadiem, apriņķiem, pagastiem, ciemiem un viensētām. Par zemēm, kuŗās auga gaŗas un īsas palmas, devīgi banānu koki. Par zemēm, kuŗās apsnigušu kalnu pakauši iesniedzās mākoņos, par zemēm, kur bija mūžīga balta ziema vai mūžīga vasara, vai kur Jāņu vakarā ziedēja papardes.

Un šoreiz atkal satrūkos, ieraudzīdams svešo pelēkajā uzvalkā. Drusku pabrīnījos. Viņš staigāja no viena plaukta pie otra, atkal cilāja, šķirstīja biezas un plānas grāmatas, šad un tad vienaldzīgi aizstaigādams man gaŗām.

Un atkal likās tā kā redzēts, tā kā kādreiz pazīts. Pēc kādas stundas svešais, neskatīdamies ne pa kreisi, ne labi, izgāja ārā. Drusku ziņkārīgs, pats lāga nezinādams kāpēc, pēc brīža cēlos un sekoju svešajam. Pavēru durvis, izgāju ārā un ilgi stāvēju, skatīdamies, kā pelēks stāvs, pa ietves malas zāli lēnām soļus likdams, it kā tuvāk zemei vēlēdamies būt, it kā daudzu gadu nastu nesdams, pazuda aiz nākošā stūra.

* * *

Nākošajos divos vakaros svešais atkal staigāja gar vēstures grāmatu plauktiem, kādu laiku pazuzdams manam skatam, tad parādīdamies - nu jau mierīgāku seju. Bet arī tad vēl tālu skatu paturēdams savās acīs. Un tad iegāja kriminālromānu nodaļā, it kā meklēdams kādu savienojumu, kādu sakarību starp vēsturi, tālu zemju aprakstiem un varbūt ļaunuma vai beigās - labā uzvaru, kā jau tas kriminālromānos parasts.

Piektdienas vakarā pat drusku mēģināju izsekot viņa gaitām, pēc laika piestājot pie tiem plauktiem, pie kuŗiem viņš bija stāvējis. Bet vai nu nevarēju atrast viņa cilātās grāmatas vai arī to nosaukumi man nekā neizteica.

* * *

Svešā savādā izrīkošanās bija traucējusi manu meklēšanos pa grāmatu lapaspusēm, tāpēc sestdienas rītā nolēmu tur būt jau, durvīm vaļā veŗoties.

Jau pa gabalu redzēju, ka viņš bija aizsteidzies man priekšā. Radās tāds kā pavisam nepamatojams, neizskaidrojams īgnums - par to, ka viņš nāca un šķirstīja grāmatas tai pašā laikā kad es, par to, ka viņš likās kaut kur redzēts, par to, ka... - Un jutos drusku neērti, gribējās gandrīz vai dusmoties pašam uz sevi.

Rīta pusē cilvēku bija mazāk. Svešais gaŗāmiedams pirmo reizi pameta skatu uz manu pusi un piegāja pie stūrī ieplacināta plaukta. Atkal pacilāja pāris grāmatu un tad pazuda aiz citu plauktu mugurām.

Šoreiz īgns, savu īgnumu rādams un arī ziņkārīgs, biju ieslīpi vērojis viņa cilāto grāmatu vietu citu grāmatu rindā. Piegāju un izvilku pirmo. Un nu jau trešo reizi satrūkos, jo grāmatas nosaukums vēstīja par klaušu laikiem senā pagātnē. Laidu ātru skatu apkārt, it kā svešo meklēdams, it kā pats nezinādams kāpēc. Turēju grāmatu rokā, drusku satraukts, drusku mulsdams. Apsēdos, šķirstīju lapas, lasīju senu dienu vārdus, senu vietu nosaukumus, senu notikumu pieminēšanu. Un tad atradu to, ko biju meklējis. Atradu un neticēju. Un lasīju:

Rēzeknes stārastē, Inflantu kņazistē, 1599. gadā.

Rēzeknes pils atrodas Rēzeknes upes krastā, deviņu jūdžu attālumā no maskaviešu robežām, celta no parastā akmeņa. Pie ieejas tajā no dienvidiem ir priežu dēļu žogs. Tajā žogā ir koka vārti uz veltņiem ar vārkšķi un dzelžiem, caur kuŗiem ar aiztaisāmo noslēdz vārtus. Starp šo žogu un pils mūri atrodas sarga būda, klāta ar koka dēļiem, durvis uz veltņiem ar aizbīdni un vārkšķi. Ieeja šajā pilī: dēļiem klāti koka vārti mūŗa sienā, dzelzs naglām piesisti, nolaižami uz dzelzs virām, ar slepenu atslēgu un vārkšķi.

Skatījos vēlreiz gada skaitlī. Un atkārtoju pusbalsī: „Tūkstoš pieci simti deviņdesmit devītais!”

Lasīju tālāk:

Četras jūdzes no pils, pie robežas, Gailis ar dēlu. Divas mājas. Saimniecība. Gricems Harmans, saimniecība. Miķelis Gorsvāns, pussaimniecība. Varēns, saimniecība. Bluntu divas mājas, saimniecība. Gaimāns, pussaimniecība.

Četri simti gadiem bija jāpaiet, jāaizslīd, četri simti gadiem bija jākļūst par pagātni, par vēsturi. Taviem dēliem un dēlu dēliem un vectēviem un manam tēvam bija jāpiedzimst, lai tu un es, lai mēs varētu satikties.

„Miķel, mans radiniek,” stāstīju sev un viņam, „neesi bijis bagāts - tikai pussaimniecība skaitījās tava un arī tad nodokļiem aplikta. Tāpēc jau arī šis revīzijas saraksts bija radies. Lai tev pateiktu, cik rudzu maisu vedams uz Rēzeknes pili.

Un šķīru nākošo lappusi:

Lielā attāluma, ļoti slikto un grūti pārbrienamo purvu dēļ viņi neiet klaušās, dod tikai ceturto kūli labības no savas ražas. Šajā gadā no viņiem ir ieņemts 20 kopu rudzu. Izkūlu rēķinot, pa trīs Rīgas pūri no kopas. Iznāks 69 pūri, katrs pa 20 grašu, kopsummā dos 46 florenus. Miežu 22 ar pusi kopas. Izkūlu rēķinot, pa četri Rīgas pūri no kopas, iznāks 20 pūru, katrs pa 12 grašu, kopsummā dos 36 florenus.

Kviešu - divas mucas, divi zloti un 20 grašu.

Zirņu - viena muca, viens zlots.

Auzas, vasaras rudzus un driķus nesēj. Meža cūku un lāču dēļ šī pagasta ienākumi...

Lasu un saku Miķelim:

Radiniek, tev jau ir bijušas pūles ne tikai grūti pārbrienamiem purviem pāri tikt, nodevas maksājot, bet arī sargājot savus sējumus, skatoties, lai meža cūkas tos neizrok un lāči nesabradā. Un kur nu vēl bērnu uzmanīšana - lai neaizklīst tālu no mājas, lai meža ogu vilināti neiekuļas nikna lāča ķetnās vai plēsīgas meža cūkas lenkumā. Bet par spīti visam, radiniek, tu pastāvēji! Ļauj man sist tev uz pleca un spiest tavu roku!

Toreiz vēl jau nezināji, ka pēc pāris simtiem gadu tev būs mazmazmazdēli, kuŗu vārdus pieminēs citos revīziju sarakstos.

Šķirstu daudzas citas lapas, skatu vārdu rindas. Un lasu:

1712. gadā sastādīts Rēzeknes stārastes inventārs.

Pie manis, Vincenta Vesdicka, Polockas guberņas otra departamenta augstākās zemes tiesas tiesneša, kuŗš ik mēnesi parastā vietā guberņas pilsētā Polockā saskaņā ar augstākiem guberņas pārvaldes noteikumiem vada sēdes, personīgi ieradās Fridrichs Korfa kungs, Rēzeknes stārasts, svētās Annas ordeņa kavalieris, 1712. gadā sastādītu Rēzeknes stārastes inventāru iesniedza pievienošanai pie aktīm.

Lasu un drusku piemiedzu acis, mēģinādams saskatīt Rēzeknes stārasta, svētās Annas ordeņa kavaliera Fridricha Korfa veidu, kā tas labi koptās, smagu darbu neredzējušās rokās inventāra sarakstu turēdams, ienāk Polockas guberņas otra departamenta augstākās zemes tiesas tiesneša Vincenta Vesdicka vasaras saulē piekarsētajā istabā. Pēc abu augsto ierēdņu pāris pieklājīgu vārdu apmainīšanas, pēc apjautāšanās par gaŗā ceļa grūtumiem Vincents Vesdicka gaŗlaicīgiem pirkstiem šķirsta inventāra lapas, un es mēģinu saskatīt kādu pazīstamu vārdu.

„Atvainojiet,” kāds man nejauši uzgrūdies saka. Svešais vīrs pelēkajā uzvalkā drusku paskatās uz manu, uz grāmatas pusi un pagriež muguru. Tajā mirklī pagaist Rēzeknes stārasts Fridrichs Korfs un augstākās zemes tiesas tiesnesis Vincents Vesdicka.

Lasu senus vārdus, mēģinu saskatīt senas sejas - tās rādās un zūd it kā tālā Rēzeknes upes malas miglā. Rakstītajās rindās mijas, mainās gadu skaitļi -

Rēzeknes stārastes inventārs, sastādīts 1712. gadā,

Rēzeknes stārastes inventārs, sastādīts 1738. gadā,

Rēzeknes stārastes inventārs, sastādīts 1785. gadā.

Par apsaimniekoto ceturtnieka trešdaļu Pauļuks Gorsvāns, vietējais, maksā 16 zlotu.

Par apsaimniekoto ceturtnieka sestdaļu Miks Gorsvāns, ienācējs, maksā astoņus zlotus.

Par ceturtnieka apsaimniekoto ceturtdaļu, pēc Sīmaņa, Jānis Gorsvāns maksā desmit ar pusi tinfu.

Par tā paša ceturtnieka trijām neizmantojamām ceturtdaļām netiek necik maksāts.

Ko!

Kas?

Jānis Gorsvāns?

Tas taču ir mans vārds!

Tas esmu es!

Nē, tas tomēr neesmu es.

Bet kāds sens radinieks, senu asiņu sasaukšanās, kāds sens brālēns, kas jau toreiz, jau pirms pāris simtiem gadu ir saucies tajā pašā vārdā kā es.

Un atkal gribas prasīt jautājumus, gribas urdīties, urkņāties, meklēties.

Kāds tu biji, Jāni?

Vai lēns. vai straujš?

Vai mana auguma?

Un vai jauns būdams naktīs lavījies pie kaimiņu Mades?

Droši vien, droši vien!

Un vecāks kļūdams, daudziem sapņiem ļāvi nogulties atmiņu vācelēs?

Vai tev patika klausīties un varbūt arī dziedāt - pirms nedēļas notikušajās godības pirmo reizi dzirdētu, sievu sagudrotu dziesmu ar rotaļīgiem vārdiem?

Un zinu, ka tev patika klausīties tavu meitu un dēlu balsīs.

Gribas ticēt, ka tev patiktu satikt mani.

Tāpat kā man tevi.

Tikai daži īsi strupi ieraksti ar manu tālu radu vārdiem, bet pārlasu tos vēlreiz un atkal un piecas reizes. Un gribas prasīt inventāra rakstītājam, - no kuŗas debesu puses ir nācis šis Miks, šis ienācējs? Un kāpēc viņam bija jāatstāj dzimtā puse? Un kā un ar kādām pūlēm viņš iekārtojās jaunajā dzīves vietā? Un kur tā bija? Vai bija jāmitinās kādā meža nostūrī, cita saimnieka zemes sesto tiesu apaŗot? Un arī par to pašu bija jāmaksā nodevas svešajiem kungiem - astoņi zloti. Gribētos arī paprasīt, vai Pauļuks bija tuvs vai attāls Mika radinieks.

„Redzi, Mik, ar tevi ir tā grūtāk aprunāties, jo esi mazrunīgs, bet arī tad jūtu asiņu balss sasaukšanos pāri aizgājušajiem gadu simtiem, it kā tu tepat apkārtnē minstinātos, it kā gaidītu sava sakāmā kārtu, pacietīgi gaidītu, jo pēc pāris simtiem gadu vēl dažu gadu pagaidīšana ir nieka lieta. Gribētos gan tev paprasīt, vai Nautrānos tev bija gados vecāks radinieks vārdā Jānis, jo viņš tajos sarakstos minēts jau pirms divdesmit sešiem gadiem. Un, jā - par tevi runājot, Jāni, grūts mūžs tev būs bijis, ja no mazā zemes gabaliņa trīs ceturtdaļās nevarēji ne sēt, ne art, ne pļaut, jo inventārā rakstīts, ka par ceturtnieka trijām neizmantojamām daļām „netiek necik maksāts”. Vai bija purvi, dūksnāji? Vai vēl izcērtami meži un krūmi?

Un kā tas sanāk, ka tu, Jāni, tur biji dzīvojis jau vismaz divdesmit sešus gadus, kamēr Miks ienāca no citas puses?

Un tu, Mik, varbūt pārcēlies uz Nautrāniem tieši tāpēc, ka tur dzīvoja tavs radinieks Jānis, kas tev varēja palīdzēt sākuma gaitās, kas varēja uzņemt savā mājā, varēja piedāvāt maizes šķēli no sievas cepta rupjmaizes kukuļa. Un pieliet bļodu ar liesu viru.

Nu tā, Mik! Neko daudz nestāstīdams, tomēr esi pavēstījis, ka mūsu dzimta - jau pirms divi simti piecdesmit gadiem ir bijusi kupla, sazarojusies, dzīvojusi vairākās vietās.”

Pievēršos atkal klaušu laiku vārdiem:

Par vienu neizmantojamu ceturtnieku, pēc skrituļu taisītāja, netiek necik maksāts.

Drusku brīnos par savādo ierakstu - kāpēc gan pēc skrituļu taisītāja? Un kādus skrituļus, rituļus un riteņus viņš taisīja?

Par ceturtnieka apsaimniekoto ceturtdaļu pēc Smalcova, Luksa un Vaska, Pīcapuds maksā desmit ar pusi tinfu.

Ja spriest pēc uzvārda, tad tavs kaimiņš Smalcovs bija svešu ļaužu. Ko gan viņš meklēja tavā pusē?

Par vienu neizmantojamu ceturtnieku, pēc Antona Laizāna, netiek necik maksāts.

Par apsaimniekoto pusceturtnieku pēc Bērna Platpiera, ]ānis Platpiers maksā divdesmit vienu tinfu.

Par apsaimniekoto ceturtnieka sestdaļu Jānis Stankevičs, brīvzemnieks, maksā astoņus zlotus.

Un citā lappusē:

Par ceturtnieka apsaimniekoto ceturtdaļu, pēc Andreja Gribuļa, Jānis Sārnis maksā desmit ar pusi tinfu.

Par ceturtnieka apstrādāto pusi, pēc kalēja Jurkas, valda Mortušs Mīkstvēders -

maksā divdesmit vienu tinfu.

Un kāpēc Jāni Platpieri sauca par Platpieri un Pīcapudu par Pīcapudu un Mīkstvēderu par Mīkstvēderu? Vai vienam bija plata piere, otrs svēra piecus rudzu maisus un trešais bija negausis ēdējs? Redzu viņus visus - pirmo ar platu, augstu pieri, varbūt prātnieku, jautājumu prasītāju un atbilžu meklētāju. Un Pīcapudu -varbūt spēka viru, kas spēja celt lielus smagumus. Un Mīkstvēderu - sievas apkoptu, mīļotu, mājās gaidītu un labi barotu.

Pāris lappuses tālāk:

Par apsaimniekoto pusceturtnieku vietējais Ančuks Zeltiņš maksā 24 zlotus.

Par ap saimniekoto ceturtnieka sestdaļu Ivans un Mišals, ienācēji krievi, maksā astoņus zlotus.

Un uz beigām:

Neizmantojamo laukumu ir trīspadsmit. Tādu, uz kuŗiem dzīvo, ir septiņi ar pusi.

Īres nauda, kas ienāk no izīrētiem laukumiem ir 421 tinfs. Tie pilsētnieki, atskaitot augšā minēto īres naudu, neko vairāk nemaksā, tikai veic tādas klaušas, ka pļaujas laikā katrai mājai ir pienākums sūtīt vienu cilvēku divas dienas nedēļā tiklab rudzu, kā arī vasarāja novākšanai muižas tīrumos.

Muižas sūtītiem, tiem ir jāiznēsā vēstules tālākais desmit jūdžu attālumā.

Īrniekiem šajā pilsētā, saskaņā ar līgumu, ir pienākums maksājumus nodot muižai.

* * *

Mēs visi esam satikušies!

Tu, Miķel, tu, vārda brāl, Jāni, tu, Mik, tu, Kaspar, un mans vecais tēv, ar naģeni galvā. Un taisnu degunu, dziļām, pierē iegrimušām acīm un stūrgalvīgu zodu. Un gaŗiem spīdīgiem stulmeņiem kājās.

„Veco tēv, es tevi vēl jau nesen redzēju. Kur? Kad? Pag', pag'!, Vai sapnī? Es tiešām tevi redzēju! Pelēkā uzvalkā, kas tev lāga negulēja uz kamiešiem.

Un tad zināju!

Biju redzējis viņu senā attēlā, un biju redzējis tepat - grāmatas cilājot.

Svešais vīrs pelēkajā uzvalkā!

Vīrs ar tavu plato pieri, taisno degunu, stūrgalvīgo zodu, ar pierē dziļi iegrimušajām acīm, vīrs, kam trūka tikai spīdīgo stulmeņu kājās un naģenes galvā.

Rāvos augšā, lēcu kājās, laidu ātru, ātru skatu apkārt. Pāri galdiem un galvām redzēju, ka vecais tēvs vēra āra durvis, drusku tā kā pagriezās uz manu pusi, tā - drusku - pamāja ar roku, varbūt pārskatījos, varbūt tikai pārlaida roku pāri saviem tumši pelēkajiem matiem - un izgāja.

„Veco tēv! Pagaidi!” Nezinu, vai saucu vai čukstēju, un steidzos uz durvju pusi.

Bet, man ārā izskrienot, vecais tēvs nebija redzams ne ziemeļu, ne austrumu, ne dienvidu, ne rietumu pusē. Tikai debesu mākoņos tāds kā tāls pelēks stāvs vēl brīdi kavējās.