RAINIS UN ASPAZIJA − ILLŪZIJAS

Māras Rozītes drāmatiskā montāža.

 

No kreisās: Aspazija − Māra Rozīte, Olga K. − Lija Veikina, Rainis − Egīls Ķipste.

Drāmatiskā montāža pretēji foto montāžai mums mazāk pazīstama. Savā laikā to bija iecienījis Spodris Klauverts, veidodams 18. novembŗa uzvedumus, kā Cirvi cirtu ozolā u.c. Arī Egīla Ķipstes Klīnika. Tie bija dažādu autoru dzeju savijumi, kamēr Rozītes drāmatisko montāžu veido Aspazijas un Raiņa dialogi, kas saglabāti dzejnieku vēstulēs, dienasgrāmatās, polītiskās runās, kā arī izmantojot Jāņa Kalniņa romānu Rainis. To visu autore sakārtojusi vēlamā secībā ar nolūku atklāt abus dzejniekus kā cilvēkus un skatuviski izgaismot to savstarpējās attiecības.

Illūzijas? Illūzijas mēdz sabrukt, izplēnēt, citādi jau tās nebūtu illūzijas. Vistraģiskākā Raiņa illūzija slēpās vēlmē, ka, atgriežoties no trimdas brīvajā Latvijā, tauta pateicībā par viņa nopelniem dzejā to ievēlēs par valsts prezidentu. Ne velti mēdz sacīt, ka lielam kalnam lielas ēnas! Tāpēc arī Rainis aizmirsa, ka tauta viņu pazīst, cienī un mīl kā dzejnieku, ne kā polītiķi vai dzīves praktiķi. Vēl tagad mūsu jaunatne svešumā dzied:

Zeme, zeme − kas tā zeme,
Ko tā mūsu dziesma prasa?
Zeme tā ir valsts.

Koŗi iecienījuši sekojošas rindas:

Daugav’ − abas malas
Mūžam nesadalās:
I Kurzeme, i Vidzeme,
I Latgale mūsu.

Otra illūzija, ko Rainis loloja, bija viņa kandidatūra Nobela prēmijai. Kas zina, varbūt Rainis Nobela prēmiju būtu dabūjis, ja latviešu tauta toreiz būtu bijusi vairāk saliedēta un ar plašāku kultūras apvārsni.

Egīla Ķipstes Rozītes drāmatiskās montāžas režijai Sidnejas Latviešu Teātŗī piemita kaut kas monumentāls, kaut kas tāds, kas inscenējumu tuvināja traģēdijai. Bet, vai uz skatuves redzētais arī nebija traģēdija?

Vai tā nav traģēdija, ja dzejnieks gadiem ilgi ne tikai lolojis, bet ielicis savos darbos kādu brīnišķīgu sapni − brīva Latvija! Diemžēl, tad, kad šis sapnis bija kļuvis par īstenību, kuŗā varētu ar pilnu krūti darboties, atklājās, ka viņš, Rainis, kā cilvēks brīvajai Latvijai nebija vairs vajadzīgs. Ko gan viņš tai vēl spētu dot, jo savu darbu jau bija veicis, iedzīvinādams tautā brīvās Latvijas ideju! Reālai, praktiskai dzīvei Rainis izrādījās gluži nepiemērots, jo visu mūžu bija domājis kā mākslinieks, ne dzīves praktiķis. Gan viņa mūža pavadone, lielo dzejas darbu līdzradītāja Aspazija, to vairākkārt brīdināja polītikā nejaukties, jo tas nav viņa darba lauks, kaut arī iztālēm šķiet tik vilinošs. Kas zina, ja autore būtu turējusies pie pazīstamām lugas formām, varbūt drāmatiskās montāžas vietā būtu radusies traģēdija. Ar to es nebūt negribu Rozītes sniegumu nonicināt, gluži otrādi, viņai pienākas vislielākā atzinība par šo neparasto, īpatnējo skatuves darbu − drāmatiskā montāža. Tīri saprotams, ka montāžās nepieciešams saistītājs elements. Rozīte par tādu bija izvēlējusies Raiņa simpātiju Olgu K. (Lija Veikina). No skatuves formas viedokļa raugoties, likās, ka autorei pašai nebija īstas skaidrības Olgas skatuves tēla radīšanā. Vai atstāt viņu tikai narrātora lomā, kā to darījis Anuījs Antigonē vai iesaistīt Olgu kā trešo personu. Tāpēc arī režisors Ķipste īsti nezināja, kur Olgu novietot? Ja viņa bija domāta kā narrātors, tad viņa nekādā ziņā nedrīkstēja atrasties visus cēlienus skatuves vidū, kas traucēja izrādi, kaut ar to varbūt bija gribēts parādīt, ka viņa ir viens no Raiņa un Aspazijas atsvešinātājiem iemesliem. Ja tā, tad šo uzdevumu daudz labāk būtu veikusi Olga kā jauna studente, nevis kā veca māmiņa, kas pēdējā ainā ar ēdiena bļodiņu klēpī šķita pārāk naturāla.

Atceroties vecumā jaunības pārdzīvojumus, cilvēks notikumos ieprojicē arī sevi pašu. Rozītes drāmatiskajā montāžā Olga sevi neredzēja. Var jau arī tā, tikai tad dažiem tekstiem pietrūkst seguma. Piemēram, Rainis: „Ar labu nakti, dāmas”, bet telpā redzama tikai Aspazija viena pati. Aspazija: „Olgai taisnība, tas tevi uzjautrinās”, bet skatītājs Olgu neredz.

Egīla Ķipstes Rainis skatītāju pārsteidza, pārliecināja un sajūsmināja. Taisni neiedomājami, ka trimdā dzimušais un augušais vēl trīsdesmit gadu nesasniegušais jaunietis tā spēja izprast Raini. Liekas, ka Ķipste bija sevī Raiņa garīgo un fizisko personību īsti uzsūcis, lai to bez atlikuma atdotu skatītājam. Sejas vaibsti, grims, plecu pagrieziens, rokas, pat pirkstu kustība − patiesībā Ķipste prata izmantot visu augumu sava skatuves tēla radīšanā. Varbūt sākumā Rainis likās mazliet par vecu, bet, ja redzētais simbolizēja Raiņa garīgo pasauli visu ilūziju sabrukuma laikā, tad skaidrāk aktieris to vairs nespētu parādīt.

Ja Ķipstes Rainis sakumā likās par vecu, tad Rozītes Aspazija šķita pārāk jauna: kustībās, gaitā, temperamentā, bet jo sevišķi grimā. Un tomēr arī viņas Aspazijas tēls, līdzīgi Ķipstes Raiņa tēlam, pārliecināja, ka tā ir Aspazija, Raiņa īstais dzinējspēks, kas veŗas ar daudz skaidrāku skatu jaunajā dzīvē dzimtenē. Lieliski Rozītei izdevās parādīt viņu savstarpējo atsvešināšanos, kas ar katru cēlienu padziļinājās, Aspazijai kļūstot neiecietīgākai, skarbākai un nelaimīgākai, ko visu viņa centās no pasaules slēpt. Un tomēr grimā vārēja vēlēties Rozīti vecāku, tas tikai būtu pasvītrojis viņas garīgo spraigumu. Būdama visu mūžu Raiņa dzinējspēks, Aspazija nespēja saprast, kāpēc Rainis jutās garīgi tik izsmelts, jo viņa jau nekad nebija Rainī mīlējusi cilvēku ar tā mazām, cilvēciskām vājībām, bet tikai viņa lielo garu. Tāpēc Rainis arī bija spiests dzīvei nepieciešamo siltumu meklēt citur. Tādu viņš atrada arī Olgā K., kas lugā darbojās kā viens no konflikta izraisītājiem.

Skatuves iekārtojumā ar bezpriekšmetu elementiem, kas ļāvās arī praktiskai izmantošanai, valdīja vairāk fantāzija kā realitāte, kas lieliski pasvītroja lugas illūziju raksturu. Patika arī Aspazijas divdesmito gadu tērpi ar ādām un „mufēm”, ko Rozīte prata lieliski apspēlēt. (Dekorātore Lauma Treimane.)

Iespējams, ka inscenējumam minēto traģēdijas monumentālitāti piešķīra arī zilā, dominējošā gaisma, kas mūsu parastās siltās skatuves gaismas vietā, bija tik neparasti. Skatuve ar zilo izgaismojumu, ieplūda debess jumolā, raksturodama abu dzejnieku nemirstību. (Gaismotājs J Grauds.)

 

Ņina Luce