Andris Vītoliņš

(PA)RAIBAS LAPAS PAR JAUNĀKĀM UN VECĀKĀM LATVIEŠU SKAŅU PLATĒM

 

Tās paaudzes, kas cēla neatkarīgo Latvijas valsti, pārāk daudz par mūsu tautas gara mantām neinteresējās. Plašas aprindas toreiz atzina, ka mūsu nākotne slēpās mūsu teļos. Bija jāaprit vairāk nekā 20 trimdas gadiem, līdz sākās kokļu spēles atdzimšana un tās izraisītā kāpinātā interese par latvju dainām. 1980. g. „Kolibri” ansamblis no ASV laida klajā savu pirmo ilgspēlējošo skaņu plati, kuŗas izejmateriāls galvenokārt senās latviešu teicamās dziesmas.

− Izmantojot folkloru, principā ejami divi ceļi. Var atskaņot autentiskos pierakstus, kā to dara „Mālu ansamblis” Stokholmā vai etnogrāfiskie ansambļi Latvijā. Bet var arī izlietot senos pierakstus, lai ar tiem kā izejas bāzi veidotu savas subjektīvi iekrāsotās, laikmetīgās skaņu celtnes, kā to veicis „Kolibri” ansamblis trimdā un kā ar to, piem., Latvijā nodarbojies Pauls Dambis.

„Kolibri” ansamblī apvienoti 10 ASV latviešu jaunākās paaudzes mūziķi (vienpadsmitais vienā darbā spēlē flautu), no kuŗiem laikam gan puse ar augstāko muzikālo izglītību un vismaz 4 paši komponē. Ikviens no ansambļa dalībniekiem pārvalda vismaz divas atskaņotājas nozares. Rekords laikam gan Pēterim Aldiņam, kas aplūkojamā skaņu platē ar akrobatisku veiklību spēlē C, G, A un E kokles līdz ar basa kokli, soprāna un tenora āžragus, soprāna un alta stabules, kā arī sitamos instrumentus. Lielākā ansambļa daļa virtuozi, ko lietpratīgi izmantojuši apdaru sacerētāji. Iesācējiem te nav ko meklēt. Visvairāk apdaru Pēterim Aldiņam − 9 oriģinālapdares un 2 daļapdares. 3 oriģinālapdares un 2 daļapdares Mārtiņam Aldiņam, 2 oriģinālapdares Andrejam Jansonam (šī skaņu plate veltīta viņam), pa vienai oriģinālapdarei un vienai daļapdarei Valentīnam Bērzkalnam un Longīnam Apkalnam, viena daļapdare arī Lailai Saliņai. Apdaru izkārtojums ļoti gaumīgs. Raitā virknē tās aizzib gan vokāli instrumentālas, gan gluži vokālas, gan arī gluži instrumentālas. Solo un ansambļa balsis līdz ar instrumentiem (dažāda augstuma un skaņojuma kokles, visāda paveida stabules un āžragi līdz ar flautām, vijoli un sitamiem instrumentiem) izkārtotas visdažādākā veida asprātīgās kombinācijās. Vairums apdaru izteikti laikmetīgās saskaņas, bagātu, dažkārt pat pārbagātu balsvedi, nereti saistošiem galvenās meldijas pārveidiem (seno teicēju improvizācija!) Formas veidojumā vai viscaur paturēts senajām meldijām atbilstošais iedalījums pantiņos, nekur nemēģinot tās iespiest tām būtiski svešā simfoniskā attīstībā. Plašajās Pēteŗa Aldiņa balādēs, piem. „Metenītis” vai „Pērkonītis”, nepieciešamos pretstatus veido plaši izvērstas virtuozas instrumentālas starpspēles.

Gluži senatnīgs izteiksmes spēks šķietami primitīvajai (meldijai tikai sekundas apjoms) Mārtiņa Aldiņa „Avotāi guni kūru”, krāšņas skaņu krāsu rotaļas draiskulīgi senatnīgajā Pēteŗa Aldiņa Ziemsvētku dziesmu ciklā, īpatnēji paskarba poliharmonija Longīna Apkalna vokālajā „Teci, manu kumeliņu”. Patīkamu pretstatu vairumam paskarbo sabalsojumu veido Valentīna Bērzkalna dzidrās „Šodien ziedi āra liepa” un „Mēnestiņis nakti brauca” līdz ar Andreja Jansona atsperīgo „Ai nama māmiņa”. Pārgalvīgi ritmisks spars otrā Andreja Jansona apdarē „Kas dimd, kas rīb”. Manā uztverē vairumā paskarbās apdares teicami sakļaujas ar teicamo dziesmu šauro apjomu un senatnīgo izteiksmes spēku, − romantiskā laikmeta nogludinātā daiļskaņa še īsti neiederētos. Izpildījums mūzikai reti atbirstošs; dažreiz gan instrumenti nomāc vokālistus. Vairumam dziedātāju individuāli skolotas solo balsis, kas ne vienmēr saliedējas kopējā skaņu krāsā. Manuprāt, šī nesaliedētība piešķir ansamblim jūtami autentisku raksturu − it kā senie teicēji un teicējas, visi un visas lieli īpatņi un savdabji, būtu tikušies! − Latviešu Fonda materiālais atbalsts palīdzējis „Kolibri” ansamblim iegādāties seno laiku tautas instrumentus. Domāju, ka šis atbalsts izmantots lietpratīgi. Radies reti laimīgs folkloras un jaunrades sakausējums, kādu latviešiem patlaban diezin vai kur citur atrast. − Skaņu plati var pasūtināt pie Pēteŗa Ozola, 90 Metzler Rd., E. Bridgewater, MA 02333 USA, cena $8.50 gabalā. − Noteikti gan jāizlabo daudzās apvalka un teksta lapiņas valodas kļūdas.

Arnolds Šturms latviešu mūzikā atgādina Niklāvu Strunki mūsu glezniecībā. Vai ikvienam Šturma skaņdarbam tik personīgs rokraksts, ka to var pazīt pēc pāris taktīm − tāpat kā nemaldīgi var pazīt Niklāva Strunkes gara ražojumus. Šis personīgais rokraksts rada ievērojamu stilistisku viengabalainību reizē ar zināmu vienmuļību. Man šķiet, ka Šturma mūziku nevar baudīt pārāk lielās devās. Šturmu varētu apzīmēt par romantiski ievirzītu neoklasiķi, sava veida latviešu Hindemitu. Viņa skaņraksts principā tradicionāls, stingri absolūti muzikāls bez ārpusstāvošiem pamanāma literāra zemteksta. To, šķiet, izraisa un vada vienīgi muzikālas likumsakarības. Harmonika, neskatoties uz bieži it atskabargainajām saskaņām, visumā tonāla, formas senās iesakņojušās − sonāta, dejas svīta, fuga un taml. Arī ritmika visumā tradicionāla − gaŗi posmi ietverti vienādā taktsmērā, samērā reti sastop mainīgu metru. Šturma rakstības veids izteikti intellektuāls − raksturīgie motīvi loģiski izraisa jaunus motīvus, biezi sablīvētus posmus nomaina caurspīdīgāki, motoriski dārdošas, gandrīz vai prokofjeviskas skrejas pretstatītas liriskiem atelpas brīžiem. Principā homofono rakstību dažkārt it iespaidīgi atsvaidzina polifoni (vairākas vienlaicīgas patstāvīgas balsis) iekrāsojumi, piem., fuga pirmās klavieŗu sonātas. „Sonata da chiesa” („Baznīcas sonāta” (1972), beidzamā daļā, kanoniskās imitācijas „Mazās svītas” (1962) sarabanda. Šturma monolitiskā daiļrade manā uztverē neatgādina krāsainu varavīksni, bet gan pelēkā betonā un asfaltā veidoto rietumpasaules lielpilsētu (Šturms dzīvo Ņujorkā). No šāda redzes viedokļa raugoties, varētu Šturma mūziku apzīmēt par reālistisku.

Aplūkojamo skaņu plati sauc „Music of Arnolds Šturms” (CMS Records, Inc. 14 Warren St., New York, N.Y. 10007, U.S.A.), un tā iznākusi 1980. g. Jo veiksmīgs atskaņotājs pianists Dāvids Folkhauzens (Volckhausen). Saturā jau minētā „Mazā svīta” un trīs klavieŗu sonātas (otra − 1976., trešā − 1977.). Šturma dzimšanas dati uz skaņu plates apvalka laikam nepareizi. Tur minēts 1919. g., Latvju Enciklopēdijā turpretim 1912. g.

 

Londonas latviešu jauniešu vokālais ansamblis „Atbalss” nodibinājās 1977. g. septembrī pēc ceturtajiem Rietumeiropas latviešu dziesmu svētkiem Londonā. Tā pamats Grīnbergu ģimene − bass Jānis, baritons Andris, tenors Laimonis un mecosoprāns Jāna (dzim. Jēruma). Pārējie dalībnieki soprāns Lilija Zobena-Īsta, alts Ilze Kuplēna un diriģents Leslijs Īsts (East). „Atbalss” nodibināšanās uzskatāma par vienu no trimdas latviešu mūzikas dzīves vispriecīgākajiem notikumiem. Še vienība ar jaunām, svaigām balsīm, kam ne tikai patīk, bet kas arī var dziedāt. Tāpēc tās sniegumu uzdrošināmies vērtēt gandrīz jau ar profesionālu mērauklu. „Atbalss” priekšnesums tīrs (bet būtu vēl jāsasniedz absolūta tīrība), izjusti muzikāls un vijīgs, tam teicama skaņdarbu izveides izpratne − temas it reljefi izceļas, pavadījuma figūras maigi pakļaujas galvenajai balsij. Ansamblim zināmas līdzsvara problēmas: vīru balsīm galvenokārt t.s. dabas balss, kamēr sieviešu balsīm, it īpaši Lilijai Zobenai, jau it ievērojama vokālā technika rietumpasaules izpratnē. „Atbalss” pirmajā skaņu platē galvenokārt pārstāvēta latviešu koŗu lirika vēlās romantikas ievirzē. Kā vadzvaigzni še var minēt elēģiski skaisto Jāzepa Vītola „Bērzs rudenī”, kam stilistiski pieslejas pārējie skaņdarbi (pirmajā pusē oriģināldarbi, otrā − latviešu tautasdziesmu apdares): Helmera Pavasara „Baigums” (Andrejs Eglītis), Alberta Jēruma „Tālā dārza putns” (Zinaīda Lazda) un „Māsiņas atvadu deja” (t.dz.), igauņu seniora Riho Petsa (Päts, dz. 1899) „Las ma olen lind”, Tālivalža Ķeniņa „Tā Kunga vīna kalnos” (Ingrīda Vīksna), Jēkaba Poruka „Eglīte” (J. Poruks), Jēkaba Graubiņa „Ziemas svētki” (Ādolfs Erss) un „Labs zirdziņš tautiešam”, Jāņa Norviļa saistošās latviešu tautasdziesmu apdares no krājuma Senā gadskārta − „Nu atnāca Ziemassvētki”, „Nāc, Ūsiņ”, „Ritēt rit rīta rasa”, „Jāņu māte sieru sēja”. Leslija Īsta „Kam tu lūzi, ozoliņi” (velte Alberta Jēruma piemiņai) apvieno romantiskā laikmeta un mūsdienu izteiksmes līdzekļus.

 

Trimdas latviešu lielākais (un patlaban arī labākais) sieviešu koris „Zīle” dibināts Toronto, Kanadā, 1970. g. 19. janvārī. Kopš 1974. g. to vada Arvīds Purvs. Mēģinājumi divas, nereti pat trīs reizes nedēļā. Tāpēc ir panākumi. Korim visumā labs balsu materiāls, intonācija un izruna, iejūtīgs priekšnesums, laba balsu saliedētība. Cik saprotu, lielākā problēma tā pati, kas gandrīz visiem pārējiem trimdas latviešu koŗiem − pavecāku, tremolējošu balsu pārsvars, kā rezultātā skaņojums nekad nav absolūti tīrs un precīzs. Aplūkojamā skaņu plate „Zīles dzied tēvzemei” izdota 1979. g. koŗa 10 gadu darbības zīmē. Saturā oriģināldziesmas ar patriotiskiem tekstiem un trīs dzirkstošas Rucavas tautasdziesmas Jāņa Kalniņa apdarē ar stīgu kvinteta pavadījumu. Manā uztverē mākslinieciski augstvērtīgākā tema ir senā, anonīmā Rucavas dziesminieka vai dziesminieces „Zied puķīte trejis ziedis” ar gandrīz vai šūbertisku melodisko grāciju (tādas parasti pietrūkst oriģināldarbiem), veidotu Austrumeiropai raksturīgā, it kā klibojošā piecdaļīgā taktsmērā. Latviešu teicamo dziesmu garā Tālivalža Ķeniņa draiskā oriģināldziesma „Zelta zirnis” ar latviešu tautasdziesmu vārdiem. Plaša elpa Jāņa Kalniņa „Latvijai” (Ēriks Raisters) stīgu kvinteta pavadījumā. Skaņraksts vēlās romantikas zīmē ar atskaņām no Richarda Štrausa. Kaisli romantiska Bruno Skultes „Sapņu zeme” (Klāra Zāle). Viktoram Baštikam četru dziesmu cikls stīgu kvinteta pavadījumā. Dramatiskākā ceturtā − „Latvijai” (Jonass Miesnieks).

 

Profesionālās mūzikas pamatu veido amatieŗu mūziķi. Tie pamats uzticīgo klausītāju resp. biļešu un ieskaņojumu pircēju saimei, to rindās pirmo rūdījumu guvuši daudzi vēlākie pilna laika mūziķi. Cits jautājums ir, vai visu amatieŗu vienību sniegumi piemēroti iemūžināšanai skaņu ierakstā. T.s. dzīvā atskaņojumā izpildītāju vizuālais izstarojums, telpas gaisotne, sarīkojuma, sabiedriskā nozīme un taml. var daļēji līdzsvarot muzikālos trūkumus, kas skaņu platē neglābjami parādās kā uz delnas. Tā šoreiz noticis ar latviešu jauno studentu dziesmu ansambļa „Līča vēji” no Sanfrancisko, ASV rietumkrastā, 1978. g. ieskaņojumu. Lai kā jūsmotu par jauneklīgo dziedāšanas prieku, nevar nepamanīt, ka intonācija apšaubāma (parasti kāda balss nedaudz par zemu), klavieres noskaņojušās, klavieŗu ievadi gaužām skolnieciski (it īpaši klibo pedālizācija), pārāk gaŗos posmos dubultotais klavieŗu un ģitāras pavadījums (pati par sevi ne pārāk laimīga kombinācija) apnīkst − viscaur gandrīz tie paši paņēmieni.

„Līča vējiem” sava darbība noteikti jāturpina, bet reizē arī neatliekami jāpiesaista kompetents ansambļa apmācītājs (-ja) ar labu dzirdi, kā arī jāuztic pavadījuma iekārtojums skaņradim vai aranžētājam ar bagātu radošo izdomu. − Saturā t.s. estrādes vai sadzīves mūzika. Skaņdarbu autori G. Freidenfelds, Raimonds Pauls, Valters Kaminskis, R. Karlsons, U. Lapsiņš, A. Zaķis, Edmunds Goldšteins, Jānis Ķepītis.

 

*

Nesen ka izdota Latvijas ievērojamākā galvenokārt vokālās mūzikas novatora Paula Dambja (dz. 1936) pirmā autora skaņu plate „Pauls Dambis” (Melodija C10−13063−4, stereo). Pirmajā pusē plašākas formas kamermūzikāls sacerējums mecosoprānam un instrumentālansamblim „Šekspīra mūzika” (1976, apm. 23 min., Šekspīra vārdi), otrā − oriģināldarbi jauktam korim ar tautasdziesmu vārdiem „Ganu balsis” (1974, apm. 14 min.) un „Jūŗas dziesmas” (1971, apm. 8½ min.). „Ganu balsu” galvenās temas senas latviešu tautasdziesmas un izsaucieni. Dambja meistariski izmantotie apdares paņēmieni (starp citu it kā improvizātoriski virmojoši lielo sekundu ērģeļpunkti, īsu, telpiski izdalītu saucienu kontrapunktiski savijumi, asprātīgi visdažādākie solo un „tutti” balsu pretnostatījumi) nekad nenomāc izmantoto temu senatnīgo gaisotni. Tieši otrādi − dod tām jaunu poētisku mirdzumu. Radnieciski izteiksmes līdzekļi „Jūŗas dziesmās” (te gan mazāk solo un „tutti” pretstatu, toties krietni vairāk t.s. sonoristikas jeb skaņu rotaļu paņēmienu), kas manā uztverē pieskaitāmas latviešu koŗa literātūras virsotnēm. Teicamais Teodora Kalniņa (t.i. radiofona) koris E. Račevska vadībā še lieku reizi apliecina savu meistarību. „Šekspīra mūzikā” atklājas it kā kāda „neorenesanses” stīga. Skopiem izteiksmes līdzekļiem − Maijas Krīgenas maigais mecosoprāns un it kā senatnīgi iekrāsotais instrumentālansamblis ar žvadzošo čembalo („klavesīnu”) kā raksturīgu skaņu krāsu − atveidotas gan renesanses laikmeta, gan romantikas (st.c., dominantseptima solo balsī), gan šī gadsimta noskaņas. Modernā vairākkanāļu sistēma ļauj solistei dziedāt it kā duetā pašai ar sevi, gan arī kommentēt savu dziedājumu ar dažāda veida čukstiem, izsaucieniem utt.

 

*

Romualds Jermaks (dz. 1931.) patlaban ražīgākais latviešu ērģeļmūzikas sacerētājs. 1980. g. rudenī iznākusi viņa pirmā autorplate, kur it visos darbos skan varenās Rīgas Doma ērģeles Brigitas Miezes pārliecinošā izpildījumā (Melodija CMO−13255−6, stereo). „Rīgas ainavas” saistošas skaņu gleznas, kur blakus rāmi sapņojošiem posmiem (2. daļā) virmo pacilātas, tokātiskas vārsmas (3. daļā). 2. koncerts ērģelēm izceļ pretstatu principu: ērģeļu stabuļu pūtēju tembrs iepretim metalliskajām stīgu balsīm un stiklaini krāsainiem sitamiem instrumentiem ātri koncertējošie motoriskie posmi ar it kā hindemitiski iekrāsotām saskaņām iepretim lēno, meditatīvo daļu vietām gandrīz vai filmiski romantisko harmoniku. Orķestŗa partiju it teicami atskaņo Latvijas valsts filharmonijas kamerorķestris T. Lifšica vadībā. − Manā uztverē saistošākie šīs skaņu plates darbi ir plašā noktirne jauktam korim, tenora solo un ērģelēm „Ir tikai nakts” ar Jāņa Helda vārdiem (Latvijas Valsts Akadēmiskais koris I. Cepīša vadībā, tenora solo Kārlis Zariņš) līdz ar 3. ērģeļu sonātas lēno daļu. „Ir tikai nakts” veltīta J.S. Bacham, kāpēc arī veidota reti lietpratīgā J.S. Bacha stilizācijā ar korāli „Kas Dievam debesīs ļauj valdīt” kā galveno temu. Visam reti plašos lokos austajam skaņdarbam vijas cauri it kā mūžības elpa, it kā kaut kas no Mateja pasijas pārlaicīgā skaistuma. Trešās ērģeļsonātas lēnā daļa veidota brīvā taktsmērā un brīvā tonalitātē. Sapņaini zaigojošās skaņu krāsas, kur īpatnēju gaisotni rada īsie spilgto lielo sekundu izsaucieni, veido meditatīvu, it kā sevī iegremdētu skaņu celtni.

Nezinu, kas izdevējus pamudinājis uz kopējas skaņu plates  (Melodija C10−13685−6, stereo) savirknēt Romualda Kalsona „Concerto grosso trompetei, mežragam un simfoniskam orķestrim” ar Ādolfa Skultes 5. simfoniju. Manā gluži subjektīvajā uztverē abiem stilistiski it atšķirīgiem autoriem ir kas būtiski kopējs, proti teicama amata prasme un ļoti tēlaina orķestrālā domāšana, kas nereti atsveŗ spilgtākas melodiskās un tematiskās izdomas trūkumu. No Ādolfa Skultes (dz. 1909. g.) agrākajiem plašākajiem orķestŗa darbiem esmu dzirdējis vienīgi viņa lielisko jaunības darbu, 1934. g. sacerēto impresionistisko skaņu gleznu „Viļņi” un 1950. g. (otra redakcija 1955. g.) veidoto gaužām trafareto, bezpersonīgi pompozo baletu Brīvības sakta, pēc kuŗa 5. simfonija (pabeigta 1974. g.) jāvērtē kā patīkams pārsteigums. Še virtuoza instrumentācija savijas ar teicamu lielformu. Ja pirmās daļas drāmaturģisko izveidi varētu raksturot kā plašu dinamiskās attīstības loku no elpu aizraujoša pianissimo pāri dārdošam pilna orķestra skanējumam vidusposmā līdz klusinātam pianissimo nobeigumā, draiskās otras daļas iekārtojums gluži pretējs: brāzmaino orķestra šalkoņu nomaina klusāka vidusdaļa, kamēr beigu posmā atkal bango zibenīgi skrejoši skaņu viļņi. Ādolfs Skulte turpina kopt Jāņa Mediņa romantiskā simfonisma tradīcijas, gan neaizsniedzot priekšteča tēmu savdabīgumu un instrumentācijas skaņu krāsu bagātību.

Aplūkojamās simfonijas lēnās 3. daļas dziedošā, varbūt ne pārāk izteiksmīgā tema izskan saksofonam līdzīgā skaņu krāsā, kamēr ātrajā 4., nobeiguma daļā, izšalc visa skaņdarba alkatainā kulminācija. − Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris spēlē Aleksandra Viļumaņa vadībā.

Romualda Kalsona (dz. 1936.) izteikti neoklasiskajā „Concerto grosso” abi soloinstrumenti: trompete (Jānis Klišāns un mežrags (Arvīds Klišāns) risina it kā draisku dialogu ar kamermūzikāli caurspīdīgo orķestri (Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris autora vadībā). Melodiskajiem locījumiem asi šķautnaini vaibsti. Te vairāk ritmiska spara nekā tematiskas savdabības vai izsmalcinātu skaņu krāsu.

 

Var patikt vai nepatikt Jāņa Ivanova (dz. 1906.) mūzika. Nevar tomēr noliegt, ka viņš ir patlaban Latvijas lielākais simfoniķis ar nu (1981. g. martā) jau 19 simfonijām un daudz kā cita pūrā. Ivanovs plaši pazīstams Padomju Savienībā, kamēr Rietumpasaulē viņa mūziku tikpat kā neatskaņo. − Nespēju sajūsmināties par simfonisko tēlojumu „Lāčplēsis” (1957.). 14 minūšu pagari stieptajā darbā kaut cik saistošāks tikai tas dramatiskais kāpinājuma posms, kuŗš laikam simbolizē Melno bruņinieku. Pārējie nelielie kāpinājumi un liriskie dziedājumi gaužām neprofilēti, muzikālais audums ikdienišķs. Manā uztverē nosaukums „Pagasta skrīveris” būtu daudz atbilstošāks − tik nevarīgs liekas Ivanova Lāčplēsis. Bet var gadīties, ka tam tā jābūt. Ludviga Kārkliņa kommentāros uz apvalka lasām: „Jāņa Ivanova simfonisko tēlojumu ierosinājusi Sudrabkalna dzeja ‘Lāčplēsis’, kur tautas varoņa tēls ieguvis humānistisku vispārinājumu padomju patriotisma, tautas laimes un draudzības ideju gaismā. Simfoniskā tēlojuma miera un apskaidrības pilnā izskaņa liecina par tautas laimes un brīvības alku piepildījumu.”

Daudz veiksmīgāka Jāņa Ivanova 17. simfonija (1976) (Melodija C10−13 263−4, stereo. Turpat arī „Lāčplēsis”). Skaņraksts tradicionāls − temas un to izstrādājumi plūst vienmērīgā pulsācijā, saskaņas neatstāj funkcionālās harmonijas ietvarus. Spilgtāka izejmateriāla trūkumu šeit aizstāj teicama, bieži gan pasmaga orķestrācija un vietām meistarisks formas lējums. Gan tikai vietām − nereti veiksmīgi sākti simfoniski kāpinājumi izplēn liriskā tukšgaitā. It kā pietrūktu spēka īstenot sākotnējās ieceres. Arējās (1. un 4.) daļas vietām ievērojami dramatiskas. Noapaļotajā izskaņā uz īsu brītiņu atplaiksnī ievada motīvi. Vietām draiska otra − skerco daļa. Lēnajā daļā (Adagio) nereti pavīd it korāļveidīgi dziedājumi.

Pēc kommentātora Ludviga Kārkliņa domām iepriekšējo simfoniju daudzslāņaino faktūru šeit nomainījuši tīrie tembri. Teicami spēlē Latvijas PSR Valsts simfoniskais orķestris jaunā diriģenta Vasilija Sinaiska vadībā.

Beidzot arī mūsu tēvzemē sāk iznākt skaņu plašu serija „Latvijas vēsturiskās ērģeles”. Otra skaņu plate (Melodija C10−13903−4, stereo) veltīta Rīgas sv. Marka baznīcas ērģelēm, ko 1867. g. uzcēla viena no ievērojamākajām pagājušā gadsimta vācu firmām, „Friedrich Ladegast” Veizenfelzā. Ērģeles nelielas (2 manuāli un pedālis ar 13 reģistriem), daiļskanīgas. Itāļu vecmeistara Freskobaldi un Sebastiāna Bacha skaņdarbi izskan pārliecinoši, kaut arī instrumenta intonācija nav baroka stilam īsti piemērota. Ģeniālā alkoholiķa Makša Rēgera (1873-1916) op. 129 var atskaņot arī uz maza instrumenta. Gan draiskās skrejas, gan meditatīvie posmi aizšalc it autentiski. Autentiski aizrit arī Jēkaba Mediņa īsā „Prelūdija Es-dūrā” un straujais „Allegro apasionato”. Teicams atskaņotājs jaunais ērģelnieks un komponists Aivars Kalējs. Itāļu vecmeistara Korelli sonātā piedalās arī vijolnieks J. Svolkovskis. Lietpratīgus kommentārus sacerējusi Ilma Grauzdiņa, gaumīgu apvalku iekārtojis G. Grīva. Izbrīnu rada plates iesaiņojums. Kamēr pārējām „Melodijas” skaņu platēm izturīgi plastmasas ietvari, šai tikai plāna papīra loksne. Vai šī dokumentācija būtu kaut kādā veidā bezvērtīgāka?

Brigita Mieze ieskaņojusi arī ilgspēlējošu skaņu plati ar Ferenca Lista un francūža Žana Gijū (dz. 1930) darbiem (Melodija C10−07043−4, stereo). Rīgas doma varenās ērģeles un Miezes krāšņā reģistru izvēle līdz ar augsto technisko meistarību reti piemērota Lista gaŗajai fantāzijai un fugai par korāli „Ad nos, ad salutarem undam” (1850.). Tai pretstatā divas rēgainas, īsas Giju „Sāgas”, kur kūmās laikam gan stāvējusi lielā franču novatora Olivera Mesiāna daiļrade.

Plaši sazarotās Bachu cilts muzikālo portretu uz Rīgas doma ērģelēm iemūžinājusi nelaiķa Nikolaja Vanadziņa virtuozā audzēkne Jevgeņija Ļisicina (Melodija C10−12257−8, stereo). Vispirms iepazīstam priekšteču Heinricha, Johanna Kristofa, Johanna Michaela un Johanna Bernharda īsās korāļu apdares, tad dēlu Vilhelma Frīdemana, Johanna Kristjana un Kārļa Filipa Emanuēla jau mazliet plašāku formu fugas, dēla Johanna Kristofa Frīdricha īsprelūdi un nobeigumā Johanna Sebastiāna grandiozo prelūdi un fugu si-minorā (h-mollā, angļu B-minorā). Lai arī Rīgas doma romantisko ērģeļu stabuļu intonācija nav īsti piemērota baroka laikmeta skaņdarbiem, − tie prasa spalgāku, gaišāku intonāciju −, Ļisicinas lietpratīgajā, daudzkrāsainajā reģistrācijā Bachu dižģimenes skaņdarbi izskan pārliecinoši. Šai un iepriekšējai skaņu platei lietpratīgus kommentārus sacerējusi Ilma Grauzdiņa.

Laikam 1971. g. izdota Lūcijas Garūtas (1902-1977) velte Raiņa simtajai dzimšanas dienai (1965) − orātorija „Dzīvā kvēle” mecosoprānam (Leonarda Daine), tenoram (Jānis Zābers), jauktam korim un simfoniskam orķestrim (Latvijas radio Teodora Kalniņa koris un simfoniskais orķestris Leonīda Vīgnera vadībā; Melodija 33CM−028415−16).

„Dzīvā kvēle” latviešu mūzikā ievērojams darbs. Tā veidota plašos pretstatu lokos. Ievadā korim un orķestrim dramatiska sasaukšanās: „Brāli, brāļi, esat tuvi, kas tāli! Sauc: brāļi, vai esat nomodā?” Raiņa vārdi mums sāpīgi aktuāli arī tagad. Koŗa melodika spraiga, plaši izvērsta, nereti raksturīgu augšup virzītu orķestŗa skreju caurausta. Garūtas orķestrācija teicama. Šinī darbā it bieži pārsvarā tumšās metalla pūtēju krāsas. Otra dala „Neparadušais” (mecosoprānam un orķestrim) manā uztverē mākslinieciski vislaimīgākā. Orķestŗa caurspīdīgajiem skaņu šķidrautiem še piekļaujas emocionāli piesātināta, it kā vienā lējumā veidota solistes kantilēna. Apvalka kommentāra autore Vizbulīte Bērziņa apzīmē trešo dalu, „Pie dzīvības katliem”, par centrālo. Varbūt, ka tā ir. Šīs daļas tenora solo posms man tomēr šķiet neizdevies − melodiskajam veidojumam (īsi, aprauti izsaucieni) trūkst viengabalainības, instrumentācijai spilgtākas izdomas. Koŗa posms − tam raksturīgas orķestra pavadījuma spilgtās krāsas t.s. mediantiskās harmonikas iezīmē − krietni pārāks par solo daļu. Ceturtā daļa korim un orķestrim − „Atsveice biedrim” („biedrim, kuŗu apbedīja svešumā”) klusināta, veidota īsos, personīgi kaltos teikumos, varbūt mazliet par gaŗu izstiepta. Fināls „Dzīvā kvēle” (visam ansamblim) nereti izplēn tukšā melodrāmatismā ar jo manāmu Pučini ietekmi, it īpaši solistu posmos. Nereti tomēr pavīd arī taktis ar nepārprotamām atblāzmām no Garūtas 2. pasaules kaŗa beigu posmā radītās kantātes „Dievs, Tava zeme deg” (Latvijā to nedrīkst pieminēt). Šīs kantātes man zināmo daļu tematiskais materiāls un tā izvērsums man šķiet pārāks par „Dzīvās kvēles” − svaigāka melodiskā un harmoniskā izdoma, asāk profilēti muzikālie tēli.

 

Nobeigumā pāris vārdu par kādu jau krietni pavecu skaņu plati, kur Ilze Graubiņa, komponista Jēkaba Graubiņa meita (dz. 1941), atskaņo J.S. Bacha taustiņinstrumentu darbus: „Chromatisko fantāziju un fugu re minorā” (B. 903), „Franču svītu No. 6 mi mažorā” (B. 817), kā arī no prelūdiju un fugu krājuma „Das wohltemperierte Klavier” 1. daļas No. 15 sol mažorā (B. 860), no 2. daļas do diez minorā (B. 873). Apgāda „Melodija” No. 33CM−14735−36 uz etiķetes vēl atzīmēts oct 5289−61. Mazliet jāpavīpsnā par neizdevušos latviskojumu „Labi skaņotas klavieres” („Das wohltemperierte Klavier”). Ir taču runa par jaunu skaņojuma sistēmu, ne par no-skaņošanu! Atbilstošāk būtu „Labā skaņojuma taustiņinstruments” (jeb „klaviatūrinstruments”) vai precīzāk „Labās skaņojuma sistēmas taustiņinstruments”. Klavieŗu mūslaiku izpratnē Bacha laikā vēl tikpat kā nebija. Taču visi šie ierosinājumi manā uztverē skan samāksloti. Vai „Labi temperētās klavieres” nebūs tomēr vislabāk?

Graubiņas Bacha spēle pieskaitāma labākajam, ko esmu dzirdējis. Viņai ne tikai ievērojama techniskā meistarība, apbrīnojama skaidrība un detaļu asums, bet arī nemaldīgs mūziķes instinkts. Netrūkst dzelžaina atsperīguma, emocionālas kvēles un lielformu veidotāja garīga spēka chromatiskajā fantāzijā un fugā, nedz arī dzirkstoša viegluma un grācijas gaišajā sol mažora prelūdē un fugā. Jāiebilst vienīgi par dažām ornamentikas detaļām. Daļu Bacha traļu Graubiņa sāk, kā gandrīz visi austrumbloka izpildītāji, no galvenā toņa. Rietumu mūzikas vēsturnieki beidzamos 20-30 gados nepārprotami noskaidrojuši, ka šis klasiski romantiskais paveids sākas tikai ar Haidnu un Mocartu (un ne vienmēr). Baroka laikmeta traļi tikpat kā bez izņēmuma sākas ar augšējo sekundu, ja lociņš pirms traļa jeb speciāla zīme nenorāda pretējo.

Pirms nepilniem 20 gadiem Ilze Graubiņa guva ievērojamus starptautiskus panākumus. 1962. g. viņa ieguva diplomu Vena Klaibērna starptautiskajā pianistu konkursā Fortvortā, ASV. 1964. g. J.S. Bacha 2. starptautiskajās pianistu sacensībās Leipcigā Graubiņa ieguva pirmo vietu, zelta medaļu un laureātes goda nosaukumu.

Ilzes Graubiņas spēles kvalitāti manuprāt bez kautrēšanās var salīdzināt ar ievērojamā angļu čembalista Ralfa Kērkpetrika (Kirkpatrick) spēli. Ja tomēr labprātāk klausos viņa ieskaņojumus, tam iemesls instruments. Čembalo (klavesīna) vai klavikorda metalliski vizošās krāsas vairāk atbilst Bacha mūzikas raksturam nekā modernā koncertflīģeļa it pasmagā skaņa. Kaut Graubiņai rastos iespēja spēlēt Bacha mūziku uz autentiska instrumenta!