PASTĀV, KAS PĀRMAINĀS?

Retrospektīvs pārskats uzrāda sabiedrības iestādījumus, ticējumus un racionalizācijas sistēmas kā attīstošas vienības − tās nepārtraukti mainās, bet spēj uzturēt elementus no jau bijušā. Mums māca, ka šīs maiņas notiek progresīvā veidā: cilvēcei par labu; tās rada ko labāku, cēlāku. Tā, technoloģijai attīstoties, mēs visi kļūstam veselīgāki, brīvāki no bada, spējam labāk kontrolēt mūsu apkārtni.

Īstenībā aina nav tik rožaina, bet šāds domāšanas veids ir nepieciešams cilvēkiem, lai dotu šai novērotajai attīstībai šķietami attaisnojošu virzienu − jo varētu tikpat labi argumentēt, ka nenotiek vis attīstība, bet gan tikai (nevajadzīga) mainība. Zāle vienmēr ir zaļāka otrpus sētas − tāpēc mēs arī cītīgi gudrojam, kā tikt šīs (garīgās) sētas otrā pusē.

Normāli šādu teleoloģisku (ar iepriekš noteiktu mērķi) domāšanas veidu neapstrīd, jo nav jēgas prašņāties par to, kas nav saprotams. Turpretim ir derīgi justies labi, apzinoties, ka attīstība notiek „par labu”: mēs esam ar mieru pieņemt kā aksiomatisku faktu, ka universs un viss, kas tajā notiek, progresē uz kādu „labāku” gala mērķi. Zinātnes vēsture norāda, ka, analizējot aksiomatiskus pieņēmumus, rodas sprieguma stāvokļi zinātnēs un pat sabiedriskajā iekārtā. Šo sprindzinājumu rezultātā var formulēties jauni pasaules saskatīšanas un interpretēšanas veidi. Līdz šim nopietni nav izvērtēts pieņēmums, ka dabas rēgulāritātes ir atkarīgas no laika un telpas.

Konkrētāk: ņemot vienu ķīmisku piemēru, ir iespējams šo domu attēlot saprotamā veidā. Iedomāsimies kādu jaunu, iepriekš neeksistējošu organisko savienojumu. Šī viela tātad nekad nav eksistējusi kristallizētā formā. Te jāaizrāda, ka nav iespējams šīs vielas kristalla struktūru jau iepriekš pareģot. Tas ir tāpēc, ka pareģošanas aprēķini ir par komplicētiem, lai vispārīgi būtu veicami. Savukārt, ir iespējams veikt apmēra kalkulācijas, kuŗas tad norāda uz vairākām iespējamām (enerģijas minima) struktūrām, t.i., tādām, kuŗas būtu vispiemērotākas, izejot no mūsu ķīmikālijas molekulārās struktūras. Tas viss ir teorētizēšana.

Kad šī jaunā savienojuma kristalla struktūru pārbauda īstenībā ar kristallografiskājām metodēm, tā parasti izrādās esam viena no jau aprēķinātajām un pareģotajām iespējām. Te nekādas dīvainības nav saredzamas. Bet kas notika ar pārējām, enerģētiski atļautajām iespējām?

Parasti pieņem, ka būtu bijis iespējams pareģot pareizo struktūru, ja kalkulāciju metodes būtu bijušas pietiekami precīzas. Tā tad: pieņem, ka jaunās vielas kristalla struktūra ir dabas likumu iepriekšnoteikta un ka šie dabas likumi turpina eksistēt nemainīti pirms un pēc jaunā savienojuma kristallizācijas momenta.

Diemžēl, šī nav vienīgā iespējamā faktu interpretācija − pastāv varbūtība, ka eksistē princips, kas atļauj jaunajai vielai pieņemt jebkuŗu no šīm iespējamām (enerģētiski līdzīgām) kristalla struktūrām. Kad jaunais savienojums pirmo reizi formē kristallus, tam ir iespēja nejauši pieņemt vienu no šīm līdzīgi iespējamām struktūrām, atstājot pārējās neizmantotas. Turpmāk nākotnē, kad šī viela kristallizēsies, iespējams, ka tā pieņems šo pašu kristalla struktūru, kuŗu tā pieņēma pirmo reizi kauzāla iespaida dēļ. Šo kauzālo iespaidu radītu agrāk eksistējošie šīs vielas kristalli. Pastāv iespēja, ka šie efekti sastāv no spēkiem kas funkcionē ne tikvien telpā, bet arī laikā. Kristallu formu tātad nosacītu nevis mūžīgi (laikā nemainoši) likumi bet fiziski iespaidi, kuŗi izpaužas caur laiku. Pirmajā kristallizācijas momentā jaunā viela veic izvēli (no iespējamām kristallu struktūrām) − tā rada neatgriežamības momentu tās fiziskajā eksistencē, un šis moments vēlāk atspoguļojas visos gadījumos nākotnē, kad šī pati viela kristallizēsies.

Normāli šāda ideja šķistu fantastiska, īstenībā tā ir ne tikvien loģiski iespējama, bet arī vispārinājama hipotēzē, ar kuŗas palīdzību ir iespējams racionalizēt daudzas līdz šim nesaprotamas fiziskas un bioloģiskas parādības. Galvenais − šo hipotēzi var eksperimentāli pārbaudīt.

Īsumā, šī veidojošās kauzalitātes hipoteze proponē to, ka īpatnējas formas un organizēšanās raksti ir atkarīgi no iespaidiem, kas gādā, lai atkārtotos iepriekšēju līdzīgu sistēmu formas un organizēšanas paveidi. Šī hipoteze mums atļauj iztulkot dabas regularitātes (likumsakarības) vairāk kā paradumus nekā nemainīgu likumu attēlojumus.

Formalizējot jau teikto: veidojošās kauzalitātes hipoteze saka, ka molekulu, kristallu, šūnu, audu, organu un organismu raksturīgās pazīmes tiek uzturētas un veidotas īpašu morfoģenetisku [no grieķu: morphe − forma, un genesis − rašanās, iekļūšana būtībā] lauku iespaidā. Šo morfoģenetisko lauku struktūras ir atvasinātas, savukārt, no jau iepriekš eksistējošo līdzīgo sistēmu laukiem. Sistemātiskās līdzības no lauka uz lauku pārnes ar t.s. morfoģenetiskās rezonances procesiem.

Lai gan morfoģenetiskie lauki šādā veidā līdz šim nav iztulkoti un apjēgti, principā tos jau kādus 50 gadus ir lietojuši embriologi un bioloģiskās attīstības procesu pētnieki, lai racionalizētu citādi neizskaidrojamus struktūrizēšanas un organizēšanas faktorus, kuŗi atļauj augiem un zvēriem attīstīties no oliņām: izrādīt dažādas embrioniskas attīstības pakāpes pirms tie uzrāda savas raksturīgās pazīmes kā pilnīgi attīstīti organismi. Morfoģenetisko lauku jēdzienu pielieto arī, lai izskaidrotu procesus, kas atjauno organismus pēc ievainošanas traumām.

Biologiem ir problēma: viņiem nav zināms, kas šie morfoģenetiskie lauki tādi īsti ir un kā tie iedarbojas, Izskaidrojot tos kā parocīgus deskriptīvus jēdzienus, kas simboliski atvieto komplicētus fizikoķīmisku mijiedarbību tīklus (kuŗu detaļas paliek paslēptas), mums dod tikai suģestīvu terminoloģiju, kuŗas sterilitāte izpaužas nespējā radīt pārbaudāmas propozicijas. Kontrastā − veidojošās kauzalitātes hipoteze atļauj šiem fizikoķīmiskajiem mechanismiem/laukiem neatkarīgu eksistenci kā fiziskiem iespaidu laukiem, kuŗu būtību (vai arī nebūtību!) var pārbaudīt eksperimentāli.

Kāda ir šo morfoģenetisko lauku nozīme? Veidojošās kauzalitātes hipoteze proponē (un zinātniski formulē) domu, ka var pastāvēt sistēmas, kuŗu rašanās un attīstība nav atkarīga no ārējiem apstākļiem. Šo sistēmu attīstību iespējamības (nevis likumības) nosaka to momentārā konfigurācija. Sistēmas var tikpat tiekties uz iznīkšanu kā uz plaukšanu. Vienkārši: lai kāda sistēma turpinātu eksistēt, tai nav nepieciešams dzinējspēks, kas eksistē ārpus šīs sistēmas un ir no tās neatkarīgs.

Atsaucoties uz šī raksta sākumā izteikto: veicinot jebkādas vienības − cilvēka ķermeņa vai personības, kādas tautas vai sabiedrības nogrupējuma attīstību, ir psīcholoģiski izdevīgi tai piesiet kaut kādus ārējus dzinējspēkus un iepriekš noteiktus mērķus, kuŗi tad gādā, lai šīs vienības nonāktu fiziskas un morālas pilnības kalngalā.

Zinātnē izdevīgums ir noderīgs tikai līdz zināmam punktam: momentam, kuŗā rodas atziņa, ka esošās racionalizācijas sistēmas nav pietiekami aptveŗošas vai spējīgas iztulkot ar technoloģiju izvērstās jaunās situācijas.

Būtu derīgi izpētīt, cik liels ir latvietības morfoģenetiskā lauka iespaids ārpus Latvijas territorijas.

Māris Bite

 

V Ē R E :

R. Sheldrake − A New Science of Life: the Hypothesis of Formative Causation. (izd. Blond & Briggs, 1981).